|
Agnese Zarāne (1989) ir divu grāmatu - jauniešu romāna Slīdošās kāpnes un stāstu krājuma Laba meitene (Zvaigzne ABC) autore. Raksta par sieviešu attiecībām ar sevi, sabiedrību un laikmetu. |
 |
Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022
|
Agnese Zarāne (1989) ir divu grāmatu - jauniešu romāna Slīdošās kāpnes un stāstu krājuma Laba meitene (Zvaigzne ABC) autore. Raksta par sieviešu attiecībām ar sevi, sabiedrību un laikmetu. |
|
Agnese Zarāne
Love songs
„Музыка нас связала, тайною нашей стала.
Всем уговорам твержу я в ответ: Нас не разлучат, нет!” [1]
Kad es biju jaunāka, bieži zaudēju galvu romantisku jūtu ietekmē. Es iemīlējos apskaužami viegli – nevērtējot un neizskaitļojot, cik lielā mērā konkrētais cilvēks atbilst manām tagadnes vai nākotnes vēlmēm un vajadzībām. Es nevērtēju, vai viņam pieder vismaz divistabu dzīvoklis kādā no Rīgas mikrorajoniem, neprātoju par to, vai viņš spēs uzvārīt man soļanku, kad būšu saķērusi kādu sezonālu vīrusu, vai būs gatavs tīrīt aizdambējušos virtuves izlietnes sifonu un noķēpāties ar zīdaiņa izkārnījumiem, mainot pamperu. Toreiz mani piesaistīja kas šķietami daudz svarīgāks – sastaptā cilvēka muzikālā gaume. Ja mūsu gaumes kaut kādā mērā pārklājās, es jutos tā, it kā būtu atradusi puisi, kurš mani patiešām saprot. Cilvēku, kurš ar savu ārkārtīgi jutīgo antenu manu mīļāko dziesmu tekstos uztvers manus „unikālos” sapņus, vēlmes un sāpītes, spoguļos manas izjūtas un tādā veidā piepildīs manu dzīvi ar visaptverošu mīlestības enerģiju.
Ar Aināru mēs iepazināmies kādā koju ballītē – lielāko daļu no tās es neatceros. Cilvēkam, ko es nepazinu, tika svinēta dzimšanas diena, bet mana istabas biedrene bija jubilāra māsīca, tāpēc tā starp citu tiku uzaicināta pievienoties pasākumam. Man nebija pilnīgi nekādas romantisku attiecību pieredzes, izņemot pāris neveiklus skūpstus vidusskolā, var teikt, ka biju divdesmitgadīga attiecību tabula rasa. Es paniski baidījos no vīriešiem, un tikai apziņa, ka pasākumā dos dzert grādīgos, varēja kaut cik glābt manu nožēlojamo pašapziņu. Tomēr savu nedrošību šajā jomā bieži vien slēpu aiz pusaudzīgas bravūras un nereti neveiksmīgiem jokiem.
Mūsu izklaides bija pieticīgas – piepildījām vienreizlietojamās plastmasas glāzītes ar intensīvu sarkanvīnu, kam Supernetto konkrētajā nedēļā bija piešķirta akcijas cena, aizkodām ar mikroviļņu krāsnī uzsildītu saldēto picu un klausījāmies Eiropas hitu radio repertuāru. Ainārs stādījās priekšā kā vēstures zinātņu pirmā kursa students, taču nešķita, ka studijas viņu īpaši aizrauj – svarīgākais, gluži tāpat kā man tobrīd, bija nokļūt iespējami tālu prom no savas mazpilsētas. Jokaini, es šobrīd vispār neatceros, par ko mēs toreiz runājām. Laikam jau bijām izdzēruši vismaz pāris glāzes sarkanvīna, jo sarunas raisījās vaļā viegli, es daudz smējos, un šķita, ka mums ir diezgan daudz kopīga. Vēlākā naktsstundā ar pēdējo trolejbusu aizbraucām uz „Pulkvedim neviens neraksta”, kur, ja pareizi atceros, lēkājām Blur, Nirvana un The Killers dziesmu pavadījumā. Ainārs lēkāja ļoti azartiski, es arī, un konkrēti nezinu, kurā brīdī, bet, šķiet, apmēram trijos no rīta attapos pie viena no galdiņiem, skūpstoties ar viņu. Rītausmā, kad lokālā bija palikuši vien vairs pāris bēdīga izskata ballētāji, devāmies kojup kājām. Nezinu, kāpēc, bet es pēkšņi klusītēm sāku dungot Oasis „Wonderwall”. Ainārs pārsteigti mani uzlūkoja, pasmaidīja, nosakot, ka tā ir viena no viņa mīļākajām dziesmām, un solīja precēt. Es tobrīd ticēju, ka tā būtu brīnišķīga manas dzīves perspektīva.
Taču pagāja vairākas dienas, un es nesaņēmu nevienu pašu elektronisko vēstuli vai telefona zvanu. Nospriedu, ka būšu mūsdienīgāka un uzrakstīju pati. Vaicāju, kā viņam klājas un vai nevaram kādreiz satikties.
Tās pašas dienas vakarā satikāmies pie kāda lielveikala. Bija marta pēdējie datumi, uz vasaras laiku vēl nebijām pārgājuši, un satumsa diezgan agri. Mūsu randiņš sākās atturīgi, tomēr cerīgi – lai arī viņš mani satiekot neapķēra, centāmies būt ieinteresēti viens otra dzīvēs, parunājāmies par vēdergraizēm pēc bagātīgi nosvinētajām Lieldienām omes mājās un gaidāmajiem pārbaudes darbiem universitātē. Tomēr, salīdzinot ar dzimšanas dienas ballīti, kurā iepazināmies, bija jūtams kaut kāds nepārvarams tukšums, šķita, ka vēsā pavasara pievakare sastindzinājusi mūsu interesi vienam par otru. Varbūt tas vienkārši bija alkohola trūkums asinīs.
Diezko labāku tikšanos nepadarīja arī apstāklis, ka Ainārs vispār nesekoja līdzi virzienam, kurā pastaigājāmies. Tikšanās vieta bija tuvāka viņa kopmītnēm, tāpēc biju nospriedusi, ka viņš pazīst rajonu un zina, kurp mani ved. Taču drīz vien izrādījās, ka esam vēlā vakarā nonākuši Matīsa kapos, un nevienam no mums nav ne jausmas, kā tikt atpakaļ daudz maz pazīstamā lokācijā. Toreiz mums nebija viedtālruņu ar Google maps aplikāciju, papīra kartes līdzi mēs nemēdzām nēsāt, un dzīvu cilvēku kapos arī nebija. Es ļoti baidījos apmaldīties Rīgā, it īpaši naktī, tāpēc, kad ieraudzīju garāmbraucošu taksometru, trīcošā balsī mudināju Aināru to apstādināt. Nezinu, kāpēc, bet viņš nepiekrita. Varbūt tas bija vīrišķīgs spīts – atrast atpakaļceļu patstāvīgi, bet varbūt viņam vienkārši nebija naudas un viņš negribēja, lai par braucienu maksāju es. Šā vai tā, varbūt maldīgi, bet šodien spriežu, ka tas bija saistīts ar bailēm piedzīvot kaunu un vīriešu attiecībām ar kauna izjūtu kā tādu.
Atpakaļceļu mēs atradām, bet miegs man tonakt nenāca. Otrs randiņš nesekoja. Atskatoties atpakaļ, šķiet, ka mēs uz īsu brīdi viens otrā saskatījām glābēju sudraba bruņās, drosminieku, kas pastieptu roku pretim caururbjošajam izmisumam, ko piedzīvojām ikdienā. „Maybe you’re gonna be the one that saves me.”
[2]
Pēc pāris gadiem satiku Danielu. Melnā ādas jakā un ceļgalos ieplēstos džinsos viņš uzstājās Talsu pilsētas svētkos, pārliecinoši izpildot Līvu „Dzimto valodu” un Biffy Clyro rokdziesmu „Mountains”. Pēdējā pieminētā man toreiz ļoti patika. Kaut kādā jocīgā kārtā, pateicoties draudzenei, nokļuvu pasākuma afterpārtijā, kur tiku iepazīstināta ar Danielu.
„Adrija arī dzied,” ieminējās draudzene. „Viņa reizēm dzied solo partijas mūsu korī,” attrauca Ilze, bet es kautri piemetināju „Ak, ļoti reti. Man vairāk patīk karaokes.” „O, super,” viņš novērtēja manu aizraušanos ar karaoki. „Es mēdzu piedalīties Rīgas karaokes klubu konkursos. Varbūt kādreiz piekāpsi arī?” Šī iespēja mani vilināja un sava bakalaura izlaiduma vakarā es beidzot saņēmos un kopā ar studiju biedrēm aizgāju uz vienu pasākumu, kur viņš piedalījās.
Daniels bija ļoti talantīgs. Apdāvināts ar spēcīgu, vīrišķīgu vokālu, viņš pats arī sacerēja dziesmas un tekstus. Šķiet, ka viņa talants man patika vairāk par pašu puisi. Šad tad es nakšņoju viņa īrētajā dzīvoklī, kur es varēju būt lieciniece jaunāko kompozīciju pirmatskaņojumiem.
Tomēr viņš mēdza bez mitas runāt par sevi un saviem daudzsološajiem projektiem. Reizēm šķita, ka viņa manā dzīvē ir pārāk daudz. Es noguru no viņa talantiem, kļuvu skaudīga un pasīvi agresīva, varbūt pat gribēju, lai viņš mazliet nolaižas līdz manam – parasto mirstīgo līmenim.
Vienreiz izjutu kaunu kādā ļoti ikdienišķā situācijā. Slapjdraņķa dienā cilvēki, kas soļoja iekšā tirdzniecības centrā, ar netīriem zābakiem ienesa slapju, netīru sniegu, pārvēršot veikala flīzēto grīdu par bīstamu slidotavu. Daniels strauji ienāca veikala zālē, paslīdēja un nozvēlās gar grīdu, nosmērējot virsdrēbes ar dubļainu sniegu. Viņš mudīgi piecēlās, nolamājās, un tad, pamanījis mani, nomākts nāca manā virzienā. Tajā brīdī būtu vajadzējis viņu apskaut un pateikt, ka tas tāds nieks vien ir. Bet es augstprātīgi novērsu skatienu un izlikos, ka nekas nav noticis. Laikam tas nozīmē, ka es viņu tomēr nemīlēju.
Ar Džuzepi iepazināmies kādā no Brēmenes karaokes naktslokāliem. Es dziedāju Muse kompozīciju „Supermassive Black Hole”, un viņš uzreiz pēc uzstāšanās pienāca, lai paslavētu manu izpildījumu. Uzzināju, ka viņš arī ir apmaiņas programmas students, kas apgūst fotomākslu un kino. Kopīgi šķirstījām dziesmu žurnālu un izvēlējāmies duetā nodziedāt Red Hot Chilli Peppers „Don’t stop”.
Manā vārda dienā viņš man pagatavoja pastu ar Boloņas mērci, bet es šim notikumam par godu pirmo reizi iegādājos cakainu apakšveļas komplektu. Mēs kopīgi apmeklējām holokaustam veltītu muzeju, Jaunajā gadā es cienāju viņu ar rosolu, bet Valentīna dienā vietējā kinoteātrī noskatījāmies franču filmu „Artist”. Es biju tik priecīga, ka filma patika mums abiem.
Manas studijas Vācijā turpinājās tikai pusgadu, kamēr viņš palika vēl uz vienu semestri. Mēs norunājām rakstīt viens otram garas vēstules un sarakstīties skaipā. Džuzepe pavadīja mani uz vilcienu, pirms ceļojuma izmaksājot čīzburgeri Makdonaldā. Atceros, kā aizvērās vilciena automātiskās durvis un mēs pamājām viens otram pa logu, ar skatienu it kā solot vēl satikties. Es jau biju izsapņojusi, ka vasarā braukšu ciemos uz kādu no viņa ģimenes villām, ko viņi izmantoja tūristu izmitināšanai, iemācīšos audzēt rukolu un mīlēt un godāt svarīgāko sievieti viņa dzīvē – māti.
Mēs sarakstījāmies aptuveni divas nedēļas, vienreiz vai divreiz sazvanījāmies. Pakāpeniski sarakstes kļuva arvien retākas un skopākas, tāpēc sāku vaicāt, vai kaut kas viņa attieksmē pret mani nav mainījies. Viņš atrakstīja, ka vairs īsti neredz jēgu uzturēt tik ciešas attiecības no attāluma, ka pēdējā laikā jūtas neērti, tā, it kā kopā ar mani būtu saķēdēts. Ļoti apmulsu, jo, kā man likās, ļāvu viņam elpot visnotaļ brīvi, nevis turēju pavadā. Pēc dažām stundām sekoja neveikla Džuzepes atvainošanās – viņš skaidroja, ka nesen noskatījies režisora Kventina Tarantīno filmu „Django Unchained”, kas atstājusi uz viņu ārkārtīgi spēcīgu iespaidu, un tāpēc, raksturojot mūsu tā brīža attiecības, izmantojis tieši vārdu „saķēdēts”. Vēlāk no draudzenes uzzināju, ka īsi pēc manas aizbraukšamns viņš bija sācis satikties ar studenti no Bulgārijas. „Django Unchained” es nespēju saņemties noskatīties vairākus gadus, taču, kad beidzot izdarīju to, konkrētais salīdzinājums man izraisīja nekontrolējamus smieklus.
Visbeidzot satiku cilvēku, kurš nezināja gandrīz nevienu manas mīļākās grupas dziesmu, taču aizveda mani uz tās koncertu. Un tad uz vēl vienu. Mūzika mums katram ir sava, pārklājas tikai dažas kompozīcijas. Es pacietīgi iepazīstu arī viņa gaumi. Un cenšos nestrīdēties par to.
[1] Teksts no PSRS laika popgrupas „Mirāža” dziesmas. No krievu val. – „Mūzika mūs ir sasaistījusi, kļuvusi par mūsu noslēpumu, visiem, kas cenšas mani pārliecināt par pretējo, es saku – mūs neviens neizšķirs.”
[2] No angļu val. „Varbūt tu esi tā/tas, kas mani izglābs.” (Teksts no grupas „Oasis” dziesmas „Wonderwall”).
