Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

Savus ikdienas darbus darot, fonā parasti klausos radio. Kā nereti gadās, kāda raidījuma sākums man bija pagājis kā fona murdoņa, bet apzināti pievērsties skanošajam man lika runātājas mīlestības piesātinātais entuziasms balsī. Ieklausījos rūpīgāk. Tas bija „Latvijas radio” raidījums „Kultūras rondo”, kurā viešņa bija jaunizdotās grāmatas Par piemiņu. Minnas Freimanes ceļa apraksti ievada un komentāru autore literatūrzinātniece Zita Kārkla. Grāmata izdota LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā. Klausoties radioraidījumu, man bija skaidrs, ka man noteikti vajadzīga grāmata par drošsirdīgu sievieti, kura uzdrīkstas būt neatkarīga laikā, kad tas vēl nav īsti pieņemts. Turklāt vēl viens arguments par labu šai grāmatai bija jau pieminētais Zitas Kārklas entuziasms un mīlestība balsī. Ja kāds tā runā  par savu darbu, šis darbs noteikti ir jāatbalsta arī ar lasītāja interesi!

Literatūrzinātnieces veidotais ievads ir ārkārtīgi izglītojošs par laikmetu. Tajā īsi, bet ietilpīgi aprakstīts par vīriešu privilēģijām un darbības lauku, sieviešu izglītību un ceļojumiem 19. gadsimtā, kā arī no dažādiem rokrakstiem un korespondencēm apkopota samērā trūcīgā Freimanes biogrāfijas informācija. Tas viss palīdz nespeciālistam apgūt kopējo kontekstu laikam, kurā Freimane bija aktīva dalībniece. Tikpat noderīgi arī vietām zemsvītras skaidrojumi tālāk ceļa aprakstiem, jo ne viss, kas pašsaprotams 19. gadsimta cilvēkam, tāds ir arī mūsdienu lasītājam. Tekstam saglabāta laikmetam atbilstoša leksika un sintakse, kas lasītāju ierauj atmosfērā un parāda latviešu valodas noieto attīstības ceļu, īpaši lietvārdu locīšanas jomā, ne nieka nebremzējot teksta uztveres tempu šodien.

Grāmatā hronoloģiskā secībā apkopoti mājskolotājas, kambarjumpravas, literātes un ceļotājas Minnas Freimanes apraksti, kas aptver uzņēmīgās sievietes ceļojumus 19. gadsimta 70. un 80. gados un iepazīstina lasītājus ar plašu ģeogrāfisko areālu no Rietumeiropas uz Krieviju, Kaukāzu un līdz Ēģiptei Āfrikā. Jau 1884. gadā bija izdota ceļojumu aprakstu grāmata Par piemiņu, pārējās šajā grāmatā ietvertās piezīmes par redzēto un personiskās pārdomas tolaik tika arī publicētas presē, taču Minnas Freimanes vārds līdz mūsdienām nav atnests un iegrimis kaut kur aizgājušo gadsimtu kultūrvēstures putekļos. Grāmatas ievadā publicētie Freimanes korespondences fragmenti liek nojaust, ka lielas ieceres latviešu valodas rakstības izkopšanā gan palikušas nerealizētas. Cik noprotams, tas lielā mērā tamdēļ, ka Freimanes uzrunātie palīgi nav bijuši atsaucīgi iesaistīties viņas ideju realizācijā.

Svarīgi saprast, ka šajā grāmatā apkopotie teksti tapuši laikā, kad vadošie sabiedrības priekšstati noteica – sievietes pasaule ir mājas un galvenie pienākumi ir rūpes par mājsaimniecību un ģimeni. Ceļošana un balss izpaušana Minnai Freimanei bija iespējama, jo viņa strādāja par mājskolotāju, vēlākos gados bija pavadone baronesei Manteifelei-Scēgei (Manteuffel-Szöge), kura daudz ceļoja. Zināmā mērā Minna Freimane bija gadsimtiem valdošo noteikumu drosmīga pārkāpēja. Taču šis bija arī laiks, kad ceļošana strauji attīstījās un kļuva pieejamāka aizvien lielākam cilvēku lokam dažādās sociālajās kārtās. Turklāt 19. gadsimta otrā puse bija arī laiks, kad latvieši sāka apzināties savu tautību, un Minnas Freimanes teksti un domas arī bija šajā procesā. Apņēmīgi virzoties un veiksmīgi izmantojot gan likteņa dāvātās vēlības, gan sociālo pārmaiņu vēsmas, izglītojoties un patstāvīgi rūpējot sev iztiku, Minna Freimane bija viena no latviešu tautas nacionālās atmodas balsīm. Laikā, kad Freimane jau publicējās, Aspazija - spožā dzejniece un dramaturģe, kuras darbiem bija būtiska loma intelektuālās diskusijas rosināšanā par sieviešu emancipāciju - vēl tikai mācījās skolā.

Mūsdienu cilvēka acīm Minnas Freimanes aprakstos būtu atrodams ne mazums laikmetam raksturīgu, bet mūsdienās atspēkotu aizspriedumu. Taču vienlaikus ir arī daudz asprātīgu un pilnīgi nevainīgu salīdzinājumu. Piemēram, ziemeļaustrumu Kaukāza etnisko grupu lezgīnus Freimane raksturo, ka viņi ir „[..] strādīgi, gādīgi, sātīgi cilvēki un tādēļ veseli kā zivis.” (282. lpp.) Tomēr labi redzams, ka sieviete ne tikai dalās ar savu pašas pieredzi, bet arī daudz laika pavadījusi bibliotēkās vai citās izziņas vietās, ievācot fona informāciju par apmeklēto vietu vēsturisko izcelšanos, tautu paražām, reliģijas īpatnībām.

Ceļotājas aizrautība nevar nepielipt arī lasītājam, piemēram, kad viņa aprakstīja savu ceļojumu uz pirmā gadu tūkstoša sākumā bojāgājušo Pompeju pilsētu, kur izrakumi ar jaunu sparu bija sākušies 19. gadsimta otrajā pusē. Minnai Freimanei par visām varītēm bija jāredz šis viņas vārdiem nosauktais „mironis”, kas „pēc tik ilgiem gadiem ir augšām cēlies uz jaunu mūžu.” (170. lpp.) Pieredzes piesātināts un interesants bija apraksts par tuksnesi un Ēģiptes piramīdu apmeklēšanu. Izrādās, ka uzkāpšana, cik saprotu, Heopsa, piramīdas virsotnē ir samērā vienkārša, bet nokāpšana gan bijusi izaicinoša. Ceļotājai bija trīs pavadoņi: „Tie divi  tura pie rokām, trešais apsien garu dvieli, tura, ka lai neklūp. Skatoties uz leiju, galva nejauki reibst un skurbst, redzot tos lielos bluķus, pa kuriem uz leiju jārāpjas. Piramide uz augšu nav tik labi būvēta vairs t.i. akmiņi nav diezgan cieti un rūpīgi salikti kā leijup.” (222. lpp.)

Ceļojums grāmatā kopā ar Minnu Freimani ir ceļojums laikā, gan valodas un izteiksmes dēļ, gan ar sen mainītiem vietvārdu nosaukumiem, gan pusotra gadsimta laikā transformētām vietējo paražām un to laiku tūristu ieradumiem, kas inteliģentam šodienas ceļotājam nav iedomājami. Piemēram, Ēģiptes piramīdas galā baltos akmeņos bijuši iegriezti apmeklētāju vārdi, kur Freimane arī savu vārdu atstājusi iegrebtu. Gūtmaņalas un smilšakmens atsegumu stāvkrastos atstātie „Es biju šeit...” nebija nekas tikai Latviju apceļojošajiem unikāli raksturīgs.

Starp citu, pats grāmatas saņemšanas process COVID-19 ierobežojumu laikā varētu būt vēl viena atsevišķa stāsta vērts, jo vienkārši ieiet apgāda telpās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un grāmatu nopirkt nebija iespējams. Diena bija lietaina, kad zem divu daudzdzīvokļu namu starpejas netālu no bibliotēkas notika naudas un grāmatas apmaiņas darījums. Minnas Freimanes ceļa apraksti žigli pārceļo no somas azotē un kārtīgāk tiek apskatīti tikai sausumā un gaismā mājās. Lietus netiek pieminēts velti, jo šķietami necilā  mīksto vāku sējuma vāku maigi brūnais krāsojums ir kā nedaudz paplūdis akvarelis. Vēl līdzīgi varētu izskatīties ādas vākos iesiets un mitrumu dabūjis piezīmju bloknots, piezīmju grāmata, kas ceļinieku pavadījusi piedzīvojumos, vai labs, no ādas gatavots ceļojumu koferis.

 

Līva Alksne

 

Esmu ieguvusi maģistra grādu komunikācijas zinātnē, strādājusi par reportieri ziņu aģentūrā, ziņu redaktori Latvijas radio un veidojusi materiālus žurnāliem.  Literatūra ir mana kaislība.