Zigmunds Skujiņš 2005. gadā ar dubultnieku, Gunāra Zemgala gleznoto portretu
 

Atvadu fantāzija Zigmundam Skujiņam

(1926.25.XII - 2022.29.IV)

 

Reiz, pirms padsmit gadiem ciemojoties pie Zigmunda Skujiņa, no rakstnieka grāmatplaukta izķeksēju viņa debijas grāmatu, 1954. gadā izdoto garstāstu Ceļi un krustceļi. Aiz tīras ziņkārības – lai arī Skujiņa daiļradei biju sekojis diezgan uzmanīgi un arī šo to rakstījis par viņa grāmatām, Ceļus un krustceļus lasīt nebija gadījies. Grāmatas priekšlapā ļoti skaidrā rokrakstā bija ierakstīta apmēram šāda frāze: „Šo grāmatu nekad un nekādos apstākļos nedrīkst izdot atkārtoti.” Ieraksta tinte jau bija krietni pabalējusi – iespējams, tas bija tapis sešdesmitajos gados, laikā, par kuru pats Skujiņš izteicās, ka tad viņa pasaules uztverē un arī literatūras traktējumā norisušas ļoti pamatīgas pārmaiņas. Nez kāpēc man šī īstenībā nebūtiskā epizode pamatīgi ieēdās atmiņā un šķiet, ka tā daudz ko vēsta par Zigmundu Skujiņu. Ko tieši – neņemos noformulēt.

Autobiogrāfiskajā grāmatā Jātnieks uz lodes Skujiņš rakstīja, ka savas dzimtas ciltsrakstus esot izsekojis līdz 1746. gadam. Maza, vēstures piespēlēta sakritība, kuru man gribētos uztvert kā metaforu, – tikai dažus gadus pirms tam Rīgā bija ieradies barons Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens, tas pats, kurš pēcāk ar citu literātu gādību pārtapa bezmaz par neticamu stāstu stāstīšanas etalonu. Skujiņa dzimtai, protams, nav nekādas ģenētiskas radniecības ar baronu Minhauzenu (pašam Skujiņam gan vajadzēja iejusties cita barona – Lēvenšterna – ādā, kad 1979. gadā uzņēma mācību filmu Rūdolfs Blaumanis, jo viņa izteiksmīgais profils izrādījās izcili piedienīgs augstdzimušajam vācietim), tomēr varam pieņemt, ka barona Minhauzena stāstu stāstīšanas mākslu pa kaut kādiem ēteriskiem ceļiem vai neceļiem – un literatūras ceļi patiesi mēdz būt neizdibināmi – pēc pāris gadsimtiem pārmantoja Zigmunds Skujiņš. Jo – vispirmām kārtām Skujiņš bija, nē, joprojām ir – viņa darbi nekur nav pačibējuši – stāstu stāstītājs. Ticamu vai neticamu – tas pat nav no svara. Galvenais, ka labi izstāstītu, un romānā Gulta ar zelta kāju ietverto ticami neticamo sižetu skaits pietiktu varbūt kādām simts grāmatām. 2005. gadā, kad intervēju Skujiņu, vienubrīd mūsu saruna skāra arī stāstu stāstīšanu. „Man joprojām liekas, ka rakstniecībā galvenais ir idejas. (…) Ja mēs paņemam pasaules literatūru, es pateikšu, kur ir idejas. Pigmalions ir ideja. Princis un ubaga zēns – tā ir ideja. Doriana Greja portrets – arī ideja. Varbūt Šagrenāda. Tās ir idejas. Un šādu ideju ir šausmīgi maz. Man liekas, ka es esmu laimīgs, jo, ja arī es neko vairāk neuzrakstīšu, tad ir vismaz Miesas krāsas domino. (…). Tur ir ideja, tur ir šis salikšanas moments, kas izvērsts visdažādākajās plāksnēs, filozofiskā, vēsturiskā. Kā mēs visi esam salikti, kā salikts cilvēks, miesa un dvēsele, ja saliek kopā divus cilvēkus – kura dvēsele ir īstā un neīstā…” Es iebildu, ka, nē, literatūras pamatu pamats ir stāsts, un, ja ir stāsts, tad tas noteikti radīs arī ideju, tomēr beigās mēs vienojāmies, ka vienkārši atšķirīgi izprotam idejas jēdzienu, bet tāda lieta kā stāstītāja elegance tiesīga pastāvēt estētiskas kategorijas skatā. Skujiņam šī elegance piemita – ne tikai ikdienā, bet arī literatūrā.

Nu Skujiņš laimīgās literatūras laukos sēž pie galda kopā ar baronu Minhauzenu, abi brīdi pa brīdim ietrekterē ambroziju un viens otram stāsta stāstus. Un stāsta. Un stāsta. Tā rāmi, nosvērti, katrā ziņā – ironiski un smīnīgi. Turpat blakus bijīgi sadrūzmējies klausītāju bariņš – Ozīriss, Odins, Ketcalkoatls, gan jau arī mūsu pašu Pērkons, Šeherezade arī, noteikti – Dieva Dēla dēls, kuru Skujiņš tik lieliski iedzīvināja tāda paša nosaukuma stāstā. Viņi klausās. Un klausās. Un klausās. Un klausīsies vēl ilgi, jo priekšā ir vesela mūžība. Stāstu mūžība – kas gan var būt par to skaistāks?

 

Guntis Berelis