Guntis Berelis

 

Absolūtās nulles laikmets

 

Romāna fragmenti

 

Un tātad – zīmogi ir norauti, zemi pārskrējuši četri apokaliptiskie jātnieki, Saule tapusi melna, bet Mēness kā asinis, un lielā dusmības diena ir sākusies. Vārdsakot, klasisks pasaules gals. Pasauli pārņēmusi noslēpumaina vīrusa inspirēta slepkavību epidēmija. (Skaidrības labad piebildīšu, ka, lai arī romāns tika sākts rakstīt ilgi pirms C-19 epidēmijas, nebūt nepretendēju uz pravieša ērkšķu vainagu, kaut arī dažas savulaik izdomātās epizodes patlaban liekas aizdomīgi reālistiskas.) Ļauži galē cits citu – tāpat vien, bez iemesla vai arī par slepkavības iemeslu izvēlēdamies nenozīmīgus sadzīviskus konfliktus, pagalam ir gan valstsvīri, gan skolotāji, gan policisti, gan mājsaimnieces. Tostarp arī valsts prezidents. Visur haoss, sairums, sabrukums. Arī Latvijā. Vienlaikus dažiem cilvēkiem paveras „durvis” uz citu pasauli, kur vīrusa nav, toties ir skarbi un stipri padrūmi viduslaiki, kur esamību nosaka stingra dūre, vēlams, ar tajā iežmiegtu zobenu. Paralēlajā pasaulē nokļūst romāna galvenie varoņi – žurnāliste un policijas izmeklētājs, kas nodarbojas ar pazudušu cilvēku meklēšanu, aizrautīgs makšķernieks, kurš tur atrod savu sapņu ezeriņu ar visu lielo zivi, kāds senlietu kolekcionārs, bet tāpat arī ne pārāk gaiši personāži – korumpējies prokurors, kurš tur nolēmis izveidot savu impēriju, divi sīki zaglēni un citi ļauži. Vai pasaule tiešām aizies bojā un mēģinās atdzimt paralēlajā realitātē – tas noskaidrosies, ja man izdosies romānu pabeigt.

 

 

„Nav ko kreņķēties, labāk aizbrauks papīckot,” domāja Janvāris, sēžot uz gultas malas un noraugoties savos kailajos kāju pirkstos. Vakar Pončiks viņu tiešā tekstā bija pasūtījusi ellē ratā. Esot piegriezušies mūžīgie pārgājieni pa nez kādiem čūkslājiem, nak­šņošana teltī un putras vārīšana uz ugunskura. Piegriezusies Janvāra nemitīgā tupēšana visādos tūristu un izdzīvotāju forumos. Un tā tālāk stundu no vietas – kas tikai viss viņai nebija paspējis piegriezties. Domājusi, ka ar laiku Janvāris pārtapšot par normālu cilvēku, bet, jo vecāks paliekot, jo stulbāks. Nē, nu laikam jau tiešām stulbs, ja nav jutis, ka Pončikā tik krājas un krājas visas šīs nebūšanas, kamēr pods piekrājies pilns un nu iet pāri malām. Bet visnegantāk iekoda tas, ko Pončiks pavēstīja promejot, – viņa jau nu pie ratiem rāmi vis netupot, viņa jau labu laiku esot piereģistrējusies oho.lv, bijuši kādi pieci tukšie randiņi, bet nupat atradusi cilvēku. Normālu cilvēku, ne tādu kā Janvāris, – notāru, augustā vedīšot viņu uz Maljorku, bet oktobrī – uz Turciju. „Bet tu, mūlāps, vari sūkāt ledu,” teica Pončiks.

Janvāris ledu nesūkāja, viņš divatā ar televizoru prastā manierē piesūcās līdz tādai bezfilmai, ka tagad patiešām vairs neatcerējās, kādu filmu vakar skatījies, un nonāca pie slēdziena, ka vienam tomēr labāk. Sievietes tik vārgas un kaprīzas, mūždien viņām kaut ko vajag un nekad nav mierā ar to, kas ir... Maljorka, bļin, Turcija viņai... Bet Janvārim prātā bija Alpi, nu, vismaz Pireneji vai Tatri, tur gan Pončikam droši vien patiktu, tak jūsmoja par viņa iepriekšējo braucienu bildēm un, elpu aizturējusi, klausījās Janvāra stāstus par saullēktiem kalnos, ģemzēm tuvplānā un mufloniem uz pretējās nogāzes... Nekas, paliec vien gribot savā Maljorkā.

Izlemts, viņš nelāpīsies, bet norīs pāris paracetamola tabletes, nokāps pagrabā, paskatīsies vai ar makšķerēm viss kārtībā, savāks telti, sēdīsies mašīnā un laidīs pīckot. Kurp? Tur, kur nav cilvēku. Viņam vajag mazu, nomaļu meža ezeriņu, štrunts par lielo zivi, zupai, kārtīgam bujabešam ar dūmu piegaršu pietiks ar dažiem sīkiem asarīšiem. Jā, protams, lai vakarā nemāktos virsū sliktas domas, aizstaigās tepat līdz stūra bodītei un paņems pāris alus iepakojumus. Ā, dillītes zupai arī nedrīkst aizmirst. Uz Juveri? Bet varbūt kaut kur uz Ērgļu vai Madonas pusi? Tur daudz visādu plančku, kas nevienam neinteresē, jo grūti piebraukt klāt. Janvāris vēl padomās, paskatīsies gūgļa kartēs, tad jau redzēs. Priekšā visa sestdiena un svētdiena.

Janvāris iestūķēja mugursomā siltāku džemperi vakaram, lietus jaku, šādas tādas ēdamlietas un nokāpa pagrabā. Tur glabājās viņa pīckošanas un ceļošanas piederumi – makšķeres, telts, piepūšamā laiviņa un viss kas cits dzīvē noderīgs. Bardaks bija briesmīgs – uzreiz varēja redzēt, ka Pončiks te savu degunteli nebāza, bet Janvārim tāpat viss bija galvā, kur ko meklēt. Guļammaiss, paklājiņš, katliņš, bet pats svarīgākais – makšķeres. Kuru no daudzajām? Lai būtu Salmo Taifun, teleskopiskā, spole laba, pagājušoreiz Pončiks ar to Rušonā mēģināja kaut ko nomakšķerēt. Kas par lietu – ne soli tu, cilvēks, nevari paspert bez domām par Pončiku!

Janvāris izvilka Salmo Taifun no futrāļa paskatīties, vai ar spoli viss kārtībā, un nolamājās. Bļin, visa šņore izritinājusies laukā un sagājusi galīgā mudžeklī, stunda paies, kamēr atpīņās. Sasodītais Pončiks, pat ar pīcku nemāk normāli apieties! Galvā iesitās tik negants niknums, ka Janvāris sažmiedza stingrāk makšķeri plaukstās un ar sparu trieca pret celi. Neizprotamā veidā stiklašķiedras kāts, spalgi iekrakšķējies, pārlūza, ko citkārt Janvāris gribēdams nedabūtu gatavu. Viss izmisums dēļ Pončika nelietīgajām izdarībām vienā krakšķī!

Janvāris, vēlreiz nolamājies, trieca makšķeres paliekas pret grīdu, apcirtās riņķī, paspēra soli durvju virzienā un nākamajā mirklī ar degunu ieurbās smiltīs. Viņš paslējās četrrāpus, ar vienu roku paberzēja sasistās ribas, un tad viņam pielēca. Smiltis. Smiltis. Smiltis. Gaiss, kas ož nevis pēc miklām un iepelējušām lupatām, bet gan pēc skujām un drusku pēc dūņām. Janvāris pacēla skatienu, ar piepūli apvēlās sēdus un tā arī palika, kājas sakrustojis. Te nu tas bija, pēc kā viņš tik ļoti alka, – meža ezeriņš, tāds neko liels, līdz pretējam krastam labi ja trīssimt metri. Šepat pie kājām gar smiltīm skalojās sīki vilnīši, šūpodami ūdenszāles, pretējais krasts līdz pašam ūdenim noaudzis ar milzu priedēm.

Janvāris pieslējās kājās un vēlreiz pārlaida skatienu ainavai. Izdarīja visbanālāko – cieši aizžmiedza acis, sapurināja galvu, atkal paskatījās. Ezeriņš joprojām pāris soļu attālumā. Paskat, tur nenoplunkšķinājās zivs? Vells, būtu viņam pīcka līdzi... Janvāris pagājās līdz ezeriņam un pamērcēja pirkstus. Ūdens bija slapjš un vēsīgs. Iesmēla saujās un iešļāca sev sejā. Nē, delīrijs tas nevarēja būt, viņš taču tikai vienu vakaru bija dzēris – un ko gan viņa deviņdesmit kilogramiem spēj nodarīt divi štrunta polši, turklāt, ja tas būtu delīrijs, gan jau ūdenī plunčātos baltās pelītes vai vismaz nāras. Viņš pagājās pārdesmit soļus gar krastu, apgriezās un aptvēra, ka viņa pēdas miklajās smiltīs sākas pēkšņi, it kā viņš būtu no gaisa nokritis. Nevis no kaut kurienes atnācis, bet piepeši uzradies tieši šeit un tagad. Ui, tagad Janvāris ieraudzīja, kas tur plunkšķinājās kādu gabaliņu no krasta – zivszvērs kārtīgas pagales lielumā. Līdaka? Kas cits tik liels var būt. Ja tādu te daudz, nevienam nedrīkst stāstīt par ezeriņu, citādi jau rīt pīckotāju te būs, ka biezs. Pag, bet kā īsti viņš te nonāca? Nokrita. Izkrita cauri. Kam izkrita cauri? Vai nav vienalga? Izkrita, un punkts. Galvenais – viņam tagad būs personiskais ezeriņš un pat komplektā ar lielo zivi, jo cilvēka pēdas nekur nemanīja.

Pēkšņi ar nez kuru maņu Janvāris sajuta starp lāpstiņām taustāmies pētīgu skatienu. Viņš tomēr nav viens? Janvāris lēni pagrieza galvu, un viņa skatiens sastapās ar divām milzīgām, izbolītām un absolūti stulbām acīm.

– Jopcik, – nez kāpēc čukstus teica Janvāris.

Alnis. Milzenis ar nez cik žuburu ragiem. Izlīdis no sava meža droši vien padzerties ierastajā vietā, kur tik ērti var tikt klāt ūdenim. Savulaik Janvāris vai ik pārmēnešus piebraukāja uz medībām, pašam gan alnis nebija trāpījies pretī, tomēr allaž skaudību izraisīja citu veiksme. Nogāzt tādu zvēru – tas gan būtu, ko vērts, gaļu katlā un ragus pie sienas. Vells, un viņa pusautomātiskais zauers mājās seifā... Tā tas vienmēr – kad vajag, nekā nav pie rokas.

Alnis ziņkārīgi blisinājās un staipīja purnu uz Janvāra pusi, ošņādams gaisu.

– Čalīt, priecājies, ka es bez stroķa, un tinies dillēs, – teica Janvāris un, drošs paliek nedrošs, pakāpās dažus soļus atpakaļ, iebrienot ūdenī un samērcējot kājas. Lai alnis saprot, ka Janvāris te tik uz brīdi atnācis paciemoties.

Alnis nošņācās, smagnēji pagriezās un lempīgi ielumpačoja priedulājā.

– Jopcik, jā, – vēlreiz noteica Janvāris un skaļi norija siekalas. Sirds arī dauzījās kā negudra.

Pagaidām viņam pietiek, jālaižas mājup, bet viņš vēl te atgriezīsies – ar telti, makšķerēm un noteikti arī ar zaueru. Cik ilgi Janvāris nav bijis medībās? Nebūs jau gadi četri? Kopš sapinās ar Pončiku. Sievietes paliek sievietes. Noskaldīja kā ar cirvi – vai nu tu pārstāj slepkavot dzīvnieciņus, vai arī es atvados. Sākumā veči vēl zvanīja un aicināja līdzi, bet pēc laiciņa pārstāja. Diesviņuzina, kādas anekdotes medībās tika stāstītas par Janvāri, kurš sapinies brunčos un galīgi vairs ne pēc cilvēka.

Janvāris vēlreiz nopētīja pēdu virteni smiltīs. Re, tur viņš ieurbās ar degunu smiltīs, tur arī pēdas sākas, tātad, lai tiktu mājās, viņam jāaiziet atpakaļ precīzi līdz tam pašam punktam. Taisnību sakot, drusciņ Janvāris raustījās gan – ja nu vietā, kur sākas pēdas, nekādas izejas... ēēē, atpakaļceļa uz pagrabu nav, un viņš vairs netiek prom... Ko tad? Taču Janvāris bija pieradis risināt problēmas to rašanās secībā. Ja ar pirmo piegājienu netiks mājās, domās, ko iesākt tālāk, turklāt viņš bija sapratis, ka vissvarīgākais ir izskatīties pašpārliecinātam un visu varošam nevis citu, pat ne sieviešu, bet pašam savās acīs. Tieši tāpēc viņš gluži vai garlaikotā pastaigas solī pēdu pēdā nostaigāja nedaudzos metrus. Tā, tagad pēdējais solis, un viņam uzklūp melns mākonis, negaiss ar zibeņiem, sareibst galva, bet nākamā sajūta – negants blieziens tieši pa pieri.

Visupirms Janvāris aptaustīja pieri. It kā cauruma nav, bet zilums un puns gan būs. Tad atvēra acis un pacēla galvu. Viņa pagrabs, viss savā vietā, re, tepat uz grīdas salauztais makšķerkāts. Bet pieri viņam bija sadauzījušas skrūvspīles, pareizāk sakot, viņš krītot bija ar pieri uztrāpījis pa skrūvspīlēm, kas bija uzmontētas uz galda stūra.

Tas štrunts – kas gan ir viens zilums salīdzinājumā ar vientuļu meža ezeriņu, kas pilns ar zivīm un kur apkārt pastaigājas milzu aļņi... Tagad viņš aizies līdz stūra bodītei, nopirks pāris alus iepakojumus, vēl vienu rupjmaizes kukulīti, kādu makaronu paku, jā, dillītes nedrīkstētu aizmirst, pēc tam mājās savāks visus vajadzīgos pīckošanas rīkus, uzkārs plecā zaueru un uz pāris dienām pārcelsies uz paradīzi zaru būdā. Ja tev ir personīgais meža ezeriņš un vakariņās uz ugunskura vārīta zivju zupa, nekāds Pončiks vairs nav vajadzīgs. Bet vispirms jāuzvelk sausi apavi.

 

Latvijas valsts prezidents Dāvids Korālis stāvēja pie loga un pīpēja. Prezidenta amatā viņam viss patika, pat saspringtais darba ritms, piesātinātais dienas režīms, nebeidzamās tikšanās un apnicīgā roku spiešana ļaužiem, par kuriem viņam vispār bija pirmā dzirdēšana. Pareizāk sakot, Korālis to visu labprāt pieņēma, jo sajūta, ka tu esi pašā spicē un ka ar tevi kā līdzīgs ar līdzīgu runā pat ASV un Krievijas prezidenti un premjeri, atsvēra jebkādas neērtības un apgrūtinājumus. Atskaitot vienu. Korālis nedrīkstēja publiski pīpēt – nekur, nekad un nekādā gadījumā. Vai nav idiotisms? Valsts prezidentam, lai uzpīpētu, nākas pabēgt prom no visu acīm kā tādam puišelim! Bet kā tad ar Čērčilu – viņš taču nedz miera, nedz kara laikā citādi neesot bijis redzēts kā tikai ar Kubas cigāru starp zobiem?! Taču Korālis nedrīkstot. Tauta to nesapratīšot. Kas tā par sasodītu tautu, kas nevar paciest vienu pīpējošu prezidentu? Ak, laiki, ak, tikumi... Nekas, beigsies epidēmija, Korālis atgriezīsies pilī un starp darāmajiem darbiem kā viens no svarīgākajiem noteikti būs cīņa pret smēķētāju diskrimināciju, visviens, pīpē šinderis, skolotājs vai valsts prezidents.

Korālis nikni nodzēsa cigareti tikko izdzertās kafijas tasītē un uzreiz aizkūpināja nākamo. Bet šeit, kaut kur ellē ratā ziemeļos, Kanādai piederošā salā, kuras nosaukumu viņš nekad nebija dzirdējis, lai visi viņam iepūš ar Māriņu un Rotiņu priekšgalā, Latvijas valsts prezidents te pīpēs, kur un kad viņam iepatiksies. Nu, labi, viņš piekāpsies un nepīpēs guļamistabā, bet telpā, ko Korālis bija izraudzījis par savu darbistabu, pīpēs tā, ka zili dūmi vien griezīsies. Ugunsgrēka signalizācija jau noslēgta uz vismazāko jūtību, gaisa kondicionētājs te ir, un nepieciešamības gadījumā arī logu var atvērt un pavēdināt. Vien pelnu trauks vēl nav atrasts, bet tas štrunts, Korālis labi atcerējās puslitra burciņu studentu kojās galda vidū, kas reizēm ar „Prīmas”, „Astras” vai, retāk, „Kosmosa” benčikiem piekrājās pilna līdz malām. Tas gan bija pirms ļoti daudziem gadiem, bet savā būtībā, lai arī iemājojis prezidenta ādā, viņš taču nav mainījies, tas pats vecais zēns Korālis vien ir, un tāpēc par pelnu trauku bez bremzēm spēj izmantot kafijas tasīti vai tukšu cigarešu paciņu.

Bet kopumā situācija nav no gaišākajām. Valstī bardaks, iekšlietu ministrs nošauts, tieslietu ministrs pazudis, par ekonomikas ministru nekas nav zināms, vismaz puse no Saeimas deputātiem pačibējusi, un ar katru stundu viņu paliek aizvien mazāk, telefoni neatbild, internets ik pēc brīža galīgi nojūk... Vārdsakot, viņa valsts – Korālis noklakšķināja zobus – ir paralizēta, un no viņa vairs nekas nav atkarīgs. Taisnību sakot, no viņa nekad nekas nav bijis atkarīgs, bet viņš pats ir bijis atkarīgs no ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, taču tas nav no svara.

Epidēmija... Korālis aizpīpēja trešo cigareti. Kas tā par draņķa epidēmiju, ka pasaule jūk prātā? No kurienes izlīdusi? Neviens nekā nezina, neviens nekā nespēj paskaidrot, neviens nekā nesaprot. Tomēr labi būt prezidentam. Ļauži tur, Rīgā, paliek traki, slepkavo cits citu, vīrusi skrien pa gaisu un līp klāt pirmajam pretimnācējam, bet te, ziemeļos, cik noprotams, gaiss tīrs.

Korālis nez kuro reizi pārlaida skatienu ainavai aiz loga. Tuksnesīgs, akmeņains līdzenums, vien šur tur izkaisīti pauguri. Ķērpjiem un sīkstu zāli apaudzis, nav ne koku, ne panīkušu krūmeļu. Nav, kur skatienam aizķerties, vien sīkas violetas puķītes saziedējušas zālei pa vidu. Absolūta vienveidība – paskatīsies citā virzienā, ieraudzīsi to pašu. Patlaban laukā gluži silts, bet ziemā, kā stāsta, te līdz mīnus trīsdesmit grādiem komplektā ar nežēlīgu vēju, kas cilvēku gāž no kājām. Zemes pleķītis jūras vidū, kas nekad nevienam nav interesējis, pat vietējām inuītu ciltīm nē, jo tā ir vieta, kur nav pilnīgi nekā. Kā vispār sauca šo salu? Inutsit... Inuksut... Mēli var izmežģīt. Vai nav vienalga. Totālā bezjēdzība un bezcerība. Korālis bezmaz fiziski juta, kā pār miesu pārskrien drebuļi. Cilvēks nekad te nav dzīvojis, un tieši tāpēc mūslaikos šī vieta izvēlēta patvēruma būvēšanai. Kā drūmi pajokoja viens no apsardzes vīriem, tā esot pareizā vieta, kur sagaidīt pasaules galu. Visupirms aiziešot bojā pasaule, bet Latvijas valsts prezidents pēc tam. Pat vismelnākajos murgos viņam nevarēja ienākt prātā, ka šis patvērums izrādīsies nepieciešams. Patvērums – tās ir nelielas, divstāvu sarkanbrūnas mājiņas ar koši sarkaniem divslīpju jumtiem. Nekā sevišķa, toties lieliska siltumizolācija, katrai autonoma apkure un visas ērtības. Un lidosta, precīzāk, viens vienīgs betonēts skrejceļš tepat blakus. Viņus sagaidīja trīs džipi, nerunīgi šoferi armijas formās, bet bez atšķirības zīmēm, un bez jebkādiem paskaidrojumiem atgādāja līdz apmetnei. Sešas mājiņas, septītā – gara barakveidīga ēka, kur mitinās apsardze un apkalpojošais personāls, turpat arī droši vien sakaru mezgls, vēl garāžas džipiem un sniega visurgājējiem, zema noliktava, tas arī viss. Ziemā noteikti varēs aiz garlaicības iznīkt, bet vasara te īsa, turklāt ziema – tā ir polārā nakts. Nuja, Korālim vienmēr bija gribējies redzēt ziemeļblāzmu, tomēr sešus mēnešus gara nakts – tur jau cilvēkam jāpakaras.

Bet gan jau līdz ziemai viss būs beidzies – epidēmija, nekārtības, visa šī sasodītā jezga, kas nudien uzkrita nelaikā. Tik daudz nerealizētu plānu prātā... Turklāt atvaļinājumā Māriņu un Rotiņu bija plānots aizvest nevis uz ziemeļu lediem, bet uz Bahamu salām, taču nu maz cerību, ka sanāks. Ar ministriem bija iecerēts izdarīt dažas pārbīdes, dažas nomaiņas – un lai tikai vēl kāds pasaka, ka no valsts prezidenta nav atkarīgs pilnīgi nekas. Ir atkarīgs, ir, un to lieliski apzinājās daži turīgi kungi, kuri laipni mēdza atbalstīt Korāļa esamību un savulaik gādāja par viņa ievēlēšanu amatā. Un tomēr, saki, ko gribi, ir labi būt prezidentam. Latvijā tagad šausmas un ārprāts, bet viņam ir savs personiskais patvērums. Ja viņš nebūtu prezidents, bet sīkāks gariņš, kas zina, gulētu uz grīdas ar lodi smadzenēs kā iekšlietu ministrs.

Un, protams, Māriņa un Rotiņa, abas jaukās meitenes. Lai arī Rotai, Korāļa sievai, jau bija krietni pāri piecdesmit, viņš joprojām viņu dēvēja par savu jauko meiteni. Māra, Korāļa mīļākā un vienlaikus arī sekretāre, lai cik šāds pienākumu komplekts neliktos banāli komisks, bija krietni jaunāka, bet arī vairs ne gluži meitene, – viņai tuvojās četrdesmit. Jau gadus piecpadsmit Korālis viņu visur vilka sevi līdzi – cauri ministrijām, cauri Saeimai, allaž Māra bija un palika Korāļa sekretāre vai palīdze, turklāt, neraugoties uz abu tuvajām attiecībām, godprātīgi arī pildīja savus darba pienākumus. Tālajos laikos, kad Māra kļuva par Korāļa mīļāko, viņi satikās slepus un sargājās, lai Rota ko neuzož, bet tad Korālis vienkārši nostādīja sievu fakta priekšā: redz, man ir mīļākā, jauka meitene vārdā Māriņa, bet arī ar tevi ir labi, un ne es pats gribu šķirties, nedz tevi laidīšu prom. Kādi brīži pagāja, kamēr Rotiņa šo situāciju pieņēma, taču beigu galā viss veiksmīgi atrisinājās. Korālis ir kopā ar abām, viņš ir vīrs kā ozols un spēj pagādāt par divām sievietēm tā, lai visiem būtu labi. Un tas patiesi ir brīnišķīgi, ka pat pašreizējā briesmīgajā situācijā viņš varēja atļauties paņemt līdzi abas meitenes. Vismaz tik daudz prieciņu viņam atlicis. Sakiet, ko gribat, bet izvēles brīvība – tas ir izcils civilizācijas sasniegums.

Korālis aizpīpēja nākamo cigareti. Tasīte jau bija pa pusei pilna ar cigarešu galiem. Nez, te kaut kur cigaretes vispār var dabūt? Steigā kravājoties, viņš gan iemeta somā pāris blokus, bet, protams, nevienam citam, kam būtu pienākums par to domāt, ne prātā nenāca pagādāt par cigaretēm valsts prezidentam.

Atvērās durvis. Korālis atskatījās. Māriņa... Sanervozējusies, mīļā meitene, mati pinkaini, acis zibinās, krūtis – vaidies, viņas skaistās krūtis, tādas lielas, drusku nokarenas, bet tai pašā laikā stingras un pēc skata drusciņ agresīvas, kādas Korālim no sākta gala tik mežonīgi patikušas, – cilājas tā, ka pat pa gabalu redzams. Nekas, viņam, Korālim, viss kārtībā neraugoties un sešdesmit un vēl drusku gadiem, drīz vakars, viņš pratīs Māriņu nomierināt. Nez, kas būs vakariņās? It kā pavārs te esot, bet par ēdienkartes saskaņošanu runa vēl nav bijusi.

– Atkal tu ļuļķē! – Māras balsī skaidri bija jūtamas dusmas.

– Nu, Māriņ, es tik te, savā kabinetā. Apsolos – pat virtuvē nepīpēšu. Te jau var izvēdināt, un kondicionieris arī ir, visu izvilks laukā, pat nesaodīsi.

Ir tāda lieta – vismaz reizi nedēļā Māra viņam atgādināja, ka pirms bezgala daudziem gadiem, kad viņu attiecības bija knapi sākušās, Korālis bija apzvērējis atmest pīpēšanu. Vairākkārt pat mēģināja. Vienu vakaru spēja bez cigaretes izturēt, bet pēc pusnakts jau slepus lavījās uz tualeti pīpēt. Nelīdzēja ne plāksteri, ne tabletes, pat ne ķīniešu adatas.

– Ja gribi, iešu laukā pastaigāties un uzpīpēt, – Korālis turpināja pielabināties, jo acu priekšā cilājās Māriņas krūtis, bet prātā apdullinoši vibrēja domas par vakaru, kad viņš, iegājis dušā, uzvilcis pidžamu un iekāpis mīkstās čībās, klauvēs pie Māriņas durvīm. Rotiņa lai pagaida, divām uzreiz gan viņam vairs spēka nepietiek.

Māra lēni, tādiem kā tipinošiem solīšiem nāca tuvāk. Korālis pamanīja, ka dūrē viņai nez kāpēc cieši sažņaugts zīmulis.

– Pieriebies tu ar tavu pīpēšanu!

Korālis nospieda cigareti kafijas tasītē, uzklāja sejai savu visžilbinošāko prezidenta smaidu, pagājās pretī Mārai, uzlika abas plaukstas viņai uz gurniem. Nākamajā mirklī viņš, iegaudodamies un ar tām pašām plaukstām saķēris seju, atsprāga nost, uztriekdamies rakstāmgaldam, un starp viņa pirkstiem rēgojās zīmulis, kura smaili noasināto galu Māra bija ietriekusi viņam acī. Trieciens bija gana spēcīgs, lai zīmulis ieurbtos līdz smadzenēm, bet to Korālis nezināja, viņš nezināja nekā, aiz mežonīgajām sāpēm atlikušās dzīves minūtes viņš spēja tikai kliegt, nē, spiegt kā aizkauts trusis. Māra vairs nekādu uzmanību Korālim nepievērsa, jo priekšā bija vēl viens, ne mazāk svarīgs darbiņš – beidzot tak jānokārto rēķini arī ar to draņķa bābu, Rotu, kura gadu gadiem maitājusi viņas dzīvi.