Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

Sudrabkalnošana

Valdis Rūmnieks. Sudrabiņš. Biogrāfisks romāns par Jāni Sudrabkalnu. Zvaigzne ABC, 2021., 240 lpp.

 

Pašapcere ir zīmīga latviešu tautas iezīme, un tā izpaužas arī biogrāfisko romānu žanrā, metabiogrāfijās un zinātniskās monogrāfijās par ievērojamiem kultūras darbiniekiem, to vidū literātiem. Jāņa Kalniņa, Līvijas Volkovas, Antona Stankeviča, Saulcerītes Vieses, Gundegas Grīnumas, Roalda Dobrovenska, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas, Ingunas Baueres, Valda Rūmnieka un Andreja Miglas, Anitas Rožkalnes un citu autoru darbiem beidzamajos gados piepulcējušies Leldes Stumbres, Maijas Krekles romāni. Rakstniecībai zelta laiki – tā var raksturot romānu un monogrāfiju sēriju „Es esmu”, pēc kuras darbiem, atzinīgi lasītāju novērtētiem, bibliotēkās stāv rindas.

Izdzirdot Valda Rūmnieka romāna Sudrabiņš nosaukumu, iekšēji protestēju: kā?! Mums taču ir gan Jānis Jaunsudrabiņš, gan Jānis Sudrabiņš (īst. v. Jānis Vestfāls; 1912-1999)! Jāatzīst, ka lasot it drīz šo „netaisnību” aizmirsu. Kā gan vēl? Citi pseidonīmi un iesaukas – gan nelaimīgais Piķamice, gan nabaga Kirils Pelns, gan dzīvespriecīgais Olivereto – atspoguļo kādu vienu dzīves šķautni, Sudrabiņš – visu dzīvi. Tā Jāni Sudrabkalnu (īst. v. Arvīds Peine, pēc 1925. g. Arvīds Sudrabkalns, 1894-1975) sauca draugi, un pat gluži simboliski šis vārds te vietā: kā lēnām apsūbē sudrabs, ja to nespodrina, tā gadu gaitā novārtā paliek Sudrabkalna spožais talants, kura vietu ieņem mazvērtības izjūta un bailes. Sudrabiņa vārdu paspilgtina arī romānā lietotie spēcīgie individualizētie apzīmējumi „sudrabkalniski”, „oliveretiski”, „sudrabkalnība”, savukārt savu divdabību atklāj pats romāna varonis: „– Jāni… tu esi viens no re-e-etajiem draugiem, kurš mani saprot. Tas Sudrabkalns, kurš rakstīja Latvijas laikā, bija pavisam cits Sudrabkalns. Es… es nesaprotu, kas ar mani notika. Es varu attaisnoties ar slinkumu, slimību, galu galā ar rakstura vājumu… Ar bailēm. Ar pārspīlētu pašapziņu. Varbūt esmu pazaudējis dvē-dvēseli. Jā… Bez mākslinieciskas dvēseles cilvēks ir tikai piepe pie cilvēces koka. Esmu tukšs, caurs trauks.” (204. lpp.)

Intervijā „Latvijas radio” (Baiba Kušķe, „Valda Rūmnieka romāns Sudrabiņš, veltīts dzejniekam Jānim Sudrabkalnam, 2021.01.XI) romāna autors saka: „Nedrīkst atšķirt personību no literārajiem darbiem.” Un tas autoram ir izdevies, pat vēl vairāk – grāmata ir par radošu personību, kura laika gaitā, laika griežos salūst, un sarakstītajiem darbiem ir tikai pakārtota loma. Ironiski – romānā trīsreiz citēta populārā divrinde „Sajūt, sajūt mana nāss: / Smaržo kaut kur ananāss!”; arī pats dzejnieks galu galā to uztver gandrīz kā vienīgo sauso atlikumu no savas dzejas. Minimāli ieskicēta Sudrabkalna skaistā mīlas un dabas dzeja, daudzās kritikas un tulkojumi, taču tas varētu būt arī grāmatas nelielā apjoma dēļ – 240 lappušu astoņām mūža desmitgadēm nav daudz. Skaidrs, ka autors, kurš 21.o gadu dzīvojis Sudrabkalnam kaimiņos un pētījis viņa mantojumu, veicis pamatīgu materiāla atlasi. Romāns sastāv no atsevišķiem īsiem (pāris lappušu) tēlojumiem, kuros izgaismojas dzīvīgas ainas, zīmīgs mirklis, bet pārējie notikumi, minēti nedaudzos teikumos, veido tikai fonu. Protams, lasītājam, kurš iepazinis Sudrabkalna dairadi, prātā varētu veidoties pavisam citu notikumu virkne, piemēram, 1932.ā gada ainā Arvīds ir bēdīgs, ka Ādamsons raksta tandēmā ar Čaku, bet pašam tāda kompanjona nav, savukārt grāmatā nemaz nav minēta jautrā romāna ām mūža desmitgadēm nav daudz. Skaidrs, ka autors, kurš 21 gadu dzīvojis Sudrabkalnam kaimiņos un pētījis viņa mantojumu, veicis pamatīgu materiāla atlasi. Romāns sastāv no atsevišķiem īsiem (pāris lappušu) tēlojumiem, kuros izgaismojas dzīvīgas ainas, zīmīgs mirklis, bet pārējie notikumi, minēti nedaudzos teikumos, veido tikai fonu. Protams, lasītājam, kurš iepazinis Sudrabkalna daiļradi, prātā varētu veidoties pavisam citu notikumu virkne, piemēram, 1932. gada ainā Arvīds ir bēdīgs, ka Ādamsons raksta tandēmā ar Čaku, bet pašam tāda kompanjona nav, savukārt grāmatā nemaz nav minēta jautrā romāna Velna ducis rakstīšana 20. gados: katrs no 13 kompanjoniem rakstījis atsevišķu nodaļu, un Olivereto savējā uzmirdz spožā humorā, sulīgā valodā, šķeļošā ironijā. Bet pretrunu nav – lai katra lasītāja iztēlotās ainas papildina Valda Rūmnieka romāna varoņa portretu! Portretējamais pats 1969. gada ainā atzīst: „Visa viņa dzīve ir kļūda un vilšanos virkne.” (226. lpp.)

Grāmata ir kā emociju līkne, sava veida kardiogramma. Balstoties uz to, radusies romāna savdabīgā kompozīcija: stāstījums met laika cilpas, lokus, kuros atkārtoti uzplaiksnās vārdi, vietas, cilvēki, notikumi. Katru no emocionālajām pamatnoskaņām autors atklāj kādā spilgtā, zīmīgā ainā, piemēram, Arvīda tikšanās ar Birutu Skujenieci jeb Birutu Brīnišķīgo, bet pēc tam lasītāju ved uz iezīmēto laika nogriezni cauri iepriekšējo gadu notikumiem, savukārt tad, kad secīgā stāsta laiks aizvedis līdz noteiktajam (iezīmētajam) gadam, tiekam „aizsviesti” atkal kādus gadus uz priekšu, iekrāsojot nākamo tēlojumu pamatnoskaņu. Šīs laika cilpas gan nesatiekas, drīzāk veidojas spirāle, kura ved augšup vai lejup. Prieks, aizrautība, patiesums, par spīti dramatiskajiem ģimenes un vēstures notikumiem, raksturo pirmo dzīves posmu līdz 1919. gadam (un, pat ja sirdi plosa šaubas, Arvīds secina: „Tikai dzejā vienīgā jēga!” (48. lpp.)), vēl pāris turpmākajās laika cilpās saskatāma kaut neliela augšupeja vai stabilitāte (iznāk pirmā dzejas grāmata, pieprasīts mūzikas recenzents, satikšanās un draudzība ar Čaku, tomēr, pārdzīvojot, ka nav māju, nav ģimenes, ieskanas arī: „Man apnikusi mana sudrabkalnība!” (79. lpp.), īpaši pēc Birutas Skujenieces nāves 1931. gadā), savukārt pēc 1941. gada negatīvās emocijas izvirzās priekšplānā – katrs spirāles loks neizbēgami ved lejup. Visgarākā laika cilpa, kuras pamatnoskaņu raksturo Čehoslovākijas 1968. gada notikumu atskaņas (Sudrabkalna dzīvē rezultējoties ar izmisīgām bailēm, jo Voss pēc tikšanās gan ir aizvedis uz mājām, bet nav paspiedis roku – secinājums: „Es esmu pazudis [..] Ne tikai čehi, bet arī es!” (154. lpp.)), stāsta par periodu kopš 1945. gada. Gandrīz fiziski jūtams, kā ar katru ainu pieaug nedrošība, bažas, mazvērtības apziņa, bailes, dusmas uz sevi un citiem, tieksme salīdzināt sevi ar citiem un noniecināt sevi. Grāmatas autors to paspilgtina ar pretstatiem, parādot retos brīžus, kad Sudrabkalns jūtas priecīgs un apmierināts, – dabā, ar draugiem, diemžēl šo laimes brīžu meklējumi, gadiem ejot, rezultējas alkoholismā, kas ved vēl dziļāk bailēs un paššaustīšanā.

Spirāles jēdziens grāmatas kontekstā iederas ne tikai kompozīcijā un notikumu sakārtojumā, bet arī dažādās paralēlēs un atkārtojumos, kam autors pievērš lasītāja uzmanību, piemēram, 1953. gadā, peldoties Svētupē pie „Sprundām”, Arvīds atceras peldēšanos kopā ar tēvu bērnībā – tas noticis Gaujā pie Murjāņiem, un tāpēc arī 1957. gada jūlijā, ar Rūmniekiem braucot uz Murjāņiem, Sudrabkalns palūdz pieturēt tieši pie Gaujas tilta, lai var izpeldēties… Un arī sapali lēkā tāpat kā bērnībā. Bērnībā uz lasīšanu mudinājis gan krusttēvs Doku Atis, gan skolotājs Jēkabs Paulītis. Vecumā, lasot grāmatu, Arvīds atceras, kā tēvs, sveci uzmanīdams, lasījis. Tēvs, izbijis skolotājs, bijis krogu īpašnieks, Arvīds jaunībā vienkārši prieka un kompānijas dēļ, vēlāk vēlmē pēc mierinājuma, pārvēršas uzmanāmā un pieskatāmā cilvēkā. Savdabīgus pulksteņa tikšķus atgādina dažādu jubileju (Sudrabkalna un citu personu jubilejas un bažas par iespējamām svinībām, apbalvojumiem) un nāves, bēru pieminējumi, kad romāna varonim šķiet, ka ar katru aizgājēju atvadās no daļas sevis. Par pagājušo un zudušo gribot negribot atgādina personu vārdu sakritība: iemīļotā, nesasniedzamā Biruta Skujeniece (Biruta Brīnišķīgā) un Biruta Šterna (Ruta), padomju represijās cietusī – izsūtītā, cilvēks, kurš ir kopā ar Arvīdu ilgu dzīves posmu (1948-1974); viņam ir trīs Mirdzas – dzejniece, draugs Ķempe, pirmā saimniece Sudrabkalna mājās Šterna, ārste psihiatre Upeniece, turklāt katra no viņām arī iezīmē savdabīgu gradāciju – no draudzības uz stabilitāti un līdz gandrīz nepieskaitāmam pacientam.

Kā mantru Sudrabiņš regulāri sev saka: „Ar mani ir cauri”; sevišķi, kad draugi stāsta par rakstīšanu, saviem darbiem. Kopš Vecpiebalgas labdarības biedrībā 1905. gadā apmeklētā sarīkojuma Jēkaba Pilsātnieka kapa pieminekļa naudas vākšanai – tur piedalījušies Skalbe, Rainis, Aspazija u.c. kultūras darbinieki, tad arī zēns izlemj kļūt par dzejnieku – romānā klātesošs ir Raiņa tēls, ko Arvīds apvij ar īpašu izcilības un pielūgsmes auru. Palēnām gan no vaduguns lomas arī Rainis nokļūst mazvērtību veicinošo parādību lokā: kad 1975. gadā Jānis Kalniņš no Zinātņu akadēmijas lūdz Sudrabkalnu, Raiņa kopoto rakstu 30 sējumos galvenās redkolēģijas locekli, izskatīt manuskriptu un uzrakstīt emocionālu ievadu, Sudrabkalns gan priecājas, ka beidzot būs lasāms viss Rainis, arī „Sveika, brīvā Latvija!”, „Rīgas ragana” un „Daugava”, taču vienlaikus pārdzīvo, ka, lai gan skaitās Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, ir vien „vecs sklerotiķis un nelga” ar pamatskolas izglītību, un kārtējo reizi nolemj, ka tas būs pēdējais rakstījums. Iemīļots, sirsnīgs draugs, kam vēlāk tiek tāda pati salīdzināmā loma, ir Aleksandrs Čaks. Romānā izgaismojas arī citas Latvijas kultūrpersonības.

Grāmata patiešām ir veltījums, tajā vairāk sastapsim cilvēku Arvīdu, mazāk – rakstnieku Sudrabkalnu. Emocionāli bedrainais teksts lasītāju sasniedzis labā, raitā valodā, ir viegli lasāms. Un, lai arī gandrīz ar katru tēlojumu galvenā varoņa mūža mucā iepil pa darvas lāsei vai pat iegāžas pa kausam melnas žurgas, romāns nav drūms – tajā ir gan dzidras romantiskas ainas, gan patīkams humors. Sava loma komēdijas cienīgās situācijās dzejnieka mūža nogalē ir mazajam kaimiņu Valdim, romāna autoram. Viņa klātbūtne romānā ir jūtama, tomēr organiska un delikāta. Paša Valda Rūmnieka vārdā sarakstīta tikai apmēram lappusi garā pēdējā nodaļa „Vēl daži vārdi par nabaga Piķamici”, kuras noslēguma vārdi, iespējams, izsaka autora mērķi, šo grāmatu iecerot un rakstot: „Un neparasti – allaž Sudrabiņu vērtē, analizē, par viņu sacer niknus rakstus, viņa dzeja pārtop mūzikas skaņās, par Sudrabiņu veido izrādes. Varbūt viņš pats, savā talantā, egoismā un slimībās plosoties, to izraisījis? Bet, kad vakarā vēji un negaiss trako un nemiers dzen sirdi auļiem uz priekšu, palasīsim Sudrabiņu! Tur ir viss: dzīvība un nāve, daba ar krāsām, smaržām un nerimtīgi pulsējoša, seni un jauni laikmeti un galvenais – mīlestība.” (240. lpp.)

Ietilpīgs un gaumīgs – gan apzeltīts, ne apsudrabots – ir Vitas Lēnertes veidotais grāmatas vāks ar Jāņa Sudrabkalna autogrāfu. Divas fotogrāfijas – Sudrabkalna un Skujenieces – jau ar novietojumu (uz 1. un 4. vāka) vēsta par nesatikšanos un, iespējams, romāna autora pārliecību par galveno Sudrabkalna dzīves dramatisma iemeslu. Lasīšanas vērta grāmata.

 

Sanita Dāboliņa

 

Sanita Dāboliņa (1970) ir filoloģijas maģistre, tekstu redaktore un korektore, sakārto un izdod grāmatas, rīko literārus pasākumus, raksta par valodu „Facebook” lappusē „Valoda ir kā upe”.