Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

Par Āgenskalnā un Zaķusalā piedzīvoto

 

Maija Migla-Streiča Nenopietni nopietnie TV aizkadri. „Zvaigzne ABC”, 2021.

 

Viena no Rīgas neparastākajām apkaimēm Āgenskalns nav iedomājams bez divām kolorītām vizītkartēm – ūdenstorni Alises ielā, tautā sauktu par „Alisi”, un 110 metru augsto televīzijas torni, kas patiesībā esot raidīšanai pielāgots naftas urbšanas tornis. Taču šoreiz ne par to. Apgādā „Zvaigzne ABC” nācis klajā Latvijas Televīzijas žurnālistes, ziņu raidījumu „Panorāma” korespondentes atmiņu stāstu krājums, kurā vēstīts par garajos darba gados piedzīvotiem atgadījumiem, strādājot televīzijā Āgenskalnā un Zaķusalā. Izdevums veidots, ievērojot hronoloģiju; tas strukturēts trīs daļās: „Āģenes stāstiņi”, „Zaķusalas ritmi” un „Bilžu stāsti” – fotogrāfijas, kurās aplūkojami pirmajās divās daļās attēlotie varoņi, ar skaidrojumiem. Pirmās un otrās daļas nosaukumā ietverts vietas nosaukums, kur attiecīgajā laika posmā atradās Latvijas Televīzija. Āgenskalnā pavadītajiem darba gadiem atvēlēta grāmatas lielākā daļa, kaut gan laiks, kad televīzija sāka raidīt no Zaķusalas, arī nav īss – tas mērāms no pagājušā gadsimta 80. gadu otrās puses.

Var rasties jautājums, kā precīzāk lai dēvē šos nelielā apjoma prozas darbus? Ja ieskatāmies literatūras teorijas grāmatā, tos saukt par esejām vai miniatūrām nebūtu pareizi, tāpēc jāpaliek pie žanriskā apzīmējuma „stāsts”. Arī autore to izvēlējusies darba pirmās daļas nosaukumam. Tie ir īsi atmiņu stāsti, kuros vēstīts par kādu dīvainu, pat anekdotisku atgadījumu, piemēram: „Tā reiz zvanīja kāda skatītāja no Liepājas un stāstīja, ka ekrānā redzot tikai diktora kājas, kur pazudusi galva? Atbildēju, ka galvu pa ceļam kāds laikam paņēmis…” (117. lpp.). Lasot šad tad radās jautājums – vai tiešām (piedodiet!) cilvēki, runa ir par skatītājiem, var zvanīt un jautāt tik aplamas lietas.

Autore priekšplānā izvirzījusi to profesiju pārstāvjus, bez kuriem televīzijas darbs nav iespējams, taču plašākajai sabiedrības daļai viņu vārdi nav zināmi. Tie ir operatori Visvaldis Frijārs, Jānis Buks un Andrejs Pāže, sabiedriski politiskās nodaļas vadītāja Brigita Zeltkalne, režisori Brigita Vīnšteine un Jānis Cekuls, ugunsdzēsējs Fricis Lange, kurš saviem kolēģiem pat sarīkojis biedru tiesu, kā arī daudzi citi. Īpaši pieminams apgaismotājs un raidījumu kontrolieris Gunārs Egle, kura mūsu vidū vairs nav, taču ir saglabājušies viņa pieraksti no 1956. līdz 1958.gadam, kas iekļauti grāmatas pirmās daļas noslēgumā un ceļ izdevuma vērtību. 50. gadu otrā puse ir laiks, kad TV tikai uzņēma apgriezienus, taču mūsdienās tā daudziem šķiet tāla pagātne. Mainījies itin viss – gan TV atrašanās vieta, gan tehniskās iespējas, gan Āgenskalns. Var diskutēt, kāpēc tieši darba pirmā daļa lasītājiem un, pēc visa spriežot, arī autorei ir saistošāka? Varbūt atbilde rodama šeit: „Tagad brīnos – kā tas nāk, ka nebrīves laikā, kad nedrīkstēja anekdotēs izsmiet dīvainos vīriņus, kas vadīja valsti, šo anekdošu bija visvairāk. Un smējāmies arī vairāk. Un labsirdīgi izjokojām cits citu. Vai tā bija tikai jaunība?” (3. lpp.).

Bez ievērības nepaliek TV žurnālisti Velta Puriņa, Andrejs Volmārs, kurš pēc aprakstītā šķiet kolorīta personība, arī autore pati, par kuras darba gaitām lasītājam iespējams uzzināt plašāk. Un, protams, arī „Panorāmas” šefs Jānis Dimants. Vietumis pieminētas augstas amatpersonas, kas bieži nonāca TV darbinieku un arī skatītāju redzeslokā. Viena no tām ir Augusts Voss, ko citādi, kā bez kariķēšanas, attēlot neizdotos nevienam. Pavīd vairākas epizodes ar tautā iecienītiem cilvēkiem – Raimondu Paulu un ne tikai viņu.

Bez aprakstītajām ēverģēlībām lasītājs nedaudz uzzina par televīzijas vēsturi (darba pirmajā daļā) un tolaik sabiedrībā notiekošajiem procesiem. Tie atainoti ne mazāk intriģējoši: „1. Maija svētki pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās bija silti un saulaini. Ieradāmies Liepājā jau divas dienas iepriekš, lai varētu pabūt „Sarkanajā metalurgā”, „Laumā” un citos uzņēmumos, safilmēt darba pirmrindniekus un pilsētas skatus” (73. lpp.).

Iespējams, tās ir recenzentes individuālās izjūtas, taču piedzīvojumus izbraukumu laikā Liepājā autore attēlojusi ar īpašu patiku. Tajā gan ir sava loģika – pirms tapa Nenopietni nopietnie TV aizkadri, M. Migla-Streiča strādāja pie debijas romāna Matildes gadsimts, par ko 17. septembrī saņēma galveno apbalvojumu rakstnieka Egona Līva piemiņas balvas „Krasta ļaudis” konkursā.

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir rakstniece, literatūras kritiķe, publiciste. Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Sarakstījusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Tulkojusi Modra Zihmaņa un Zentas Mauriņas darbus vācu un ungāru valodā. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.

Kopš 2017. gada maija Lāsma Gaitniece ir rakstu krājuma kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita redkolēģijas locekle.