Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

Vendenes Lotospuķe – Žoludes meistarstiķis

 

Inga Žolude. Vendenes lotospuķe. Dienas Grāmata, 2021., 536 lpp.

 

Sērija „Es esmu...” jau radusi atbalsi lasītāju sirdīs un ar katru nākamo romānu ierasts gaidīt ko jaunu un nebijušu. Ingas Žoludes Vendenes lotospuķe, kas rakstīta pirmajā personā Jāņa Poruka vārdā, ir ne vien interesanta un savdabīga, bet pat satriecoša – rakstniece visā nopietnībā spējusi šo romānu sarakstīt valodā, kādā varētu būt runājis Jānis Poruks. Nevaru iedomāties, ko tas ir prasījis no Ingas Žoludes, cik viegli vai grūti viņai ir nācies pārmiesoties Porukā – un kā viņai visa beigās izdevies nonākt atpakaļ mūsdienās un pārtapt sevī pašā. Es to pielīdzinātu tiem ķeltu pasakās aprakstītajiem gadījumiem, kad kāds (visbiežāk dziesminieks) paviesojies elfu valstī – un priecājos, ka Inga Žolude atgriezusies tepat un tagad, nevis pēc trim gadu simtiem.

Izpētes darbs, kas veikts, rakstot šo romānu, ir bijis nenovērtējams, tekstā veikli un prasmīgi ievītas gan biogrāfiskas, gan literāras detaļas – un grāmatas beigās atrodamās piezīmes šo iespaidu vēl padziļina, lai gan autore kautrīgi atzīst: „“[..] Es esmu... Poruks tikai daļēji – šis romāns ir mana interpretācija.” Šis ir izcils darbs, kura daudzie slāņi sevī glabā Poruka biogrāfiju, pasaules uzskatus un plašo interešu loku, radošās mokas, mīlestības meklējumus, sadzīviskās realitātes atskaņas un savas unikalitātes apziņu, kā arī šaubas, alkas un prasību pēc gara skaidrības – gan sevī, gan citos. Personas un personības, laiks un laikmets saaužas vienotā veselumā.

Lai īsteni latviskā garā pasacītu arī ko sliktu, nedrīkstu kavēties ilgāk par otro rindkopu, vai ne? Tad nu vienīgā nīgrā piezīme par šo romānu un tā uzbūvi ir šāda: romāna pirmā daļa „Elbflorence”, kas aizņem 172 lappuses, varēja būt īsāka, iespējams, pat par kādu trešdaļu, jo tajā attēlots vien pusotrs gads Poruka dzīvē, laiks, kuru viņš pavadīja, mācīdamies Drēzdenes konservatorijā. Tiesa, es te redzu arī attaisnojumus, kādi varētu būt, atstājot romānu esošajā garumā – tik daudz savāktas informācijas, tik daudz iespējamu mājienu uz zināšanām un cilvēkiem, kuri iespaidojuši Jāņa Poruka dzīves vēlākos gadus, ka bijis žēl izmest rindas, kuras autorei prasījušas ne mazumu pūliņu.

Runājot par Poruka kā personības izaugsmi šī romāna ietvaros, jāpiezīmē, ka lasītāja priekšā sākotnēji stājas zēns, kurš iespēju mācīties ieguvis samērā šaubīgā ceļā. Inga Žolude īsi ieskicē atvadu ainu no Poruka mecenāta Vestermaņa, nepārprotami norādot, ka attiecības abu kungu starpā saucamas par mīlētāju attiecībām, turklāt tādām, kur viens mīl un sponsorē, bet otrs ļaujas. Un tā romānā ienāk šī garīgā pretruna, ar kuru Poruks cīnās visu mūžu: viņš gribētu būt tīrs un balts gan garīgi, gan miesīgi, tomēr... dzīves kārdinājumi izrādās stiprāki. Lai cik nicīgi Poruks izsakās par Mamona vergiem, viņš pats par iespēju skaisti ģērbties un labi ēst ir gatavs maksāt cenu, kāda sievietēm uzliek nenomazgājamu zīmogu. Šķiet, tieši šis kārdinošais bagātības valdzinājums ir pirmais nopietnais pārbaudījums vecāku lutinātā jaunekļa dzīvē... Un ir jau arī otrs aspekts, pilnīgi reālistisks: kā gan deviņpadsmitā gadsimta beigās zemnieku dēls no Druvienas, bez līdzekļiem un sakariem, varētu cerēt izsisties cauri tālaika stikla griestiem, ja ne kaut kādā veidā konfliktējot ar savu sirdsapziņu? Izsišanos vēl neiespējamāku dara paša nebeidzamie kompleksi – kopējā aina ir atskurbinoša un līdzjūtību rosinoša, taču šī līdzjūtība ir ar nelielu piegaršu, ņemot vērā veidu, kādā jaunais vīrietis maksājis par savu labklājību. Vēl mūsdienās, kad it kā ir dzimumu vienlīdzība, mēdzam sirsnīgi nosodīt jaunas sievietes, kuras ceļu augšup mēro ar dažādu „papiņu” palīdzību, taču pieņemts klusēt par vīriešiem, kuri izmanto līdzīgu iespēju.

Kā nojaušams no rakstītā, Porukam bijis gana ugunīgs temperaments un izteikta seksualitāte – ne jau vienīgi izdzertās vīna pudeles raksturoja jaunā vīrieša izpriecu naktis. Dzīves garšu viņam sniedz ne tikai apgūstamās zinības. Nonācis Vācijā, ieguvis neierasti bagātīgus līdzekļus, Poruks dzīvi bauda ar visām maņām, vienlaikus (ak, jaunība Druvienā, kur Brāļu draudžu sacītājtētiņi tomēr atstājuši nedzēšamas pēdas viņa grēkapziņā!) izjūtot plosošu vainas un nepilvērtības, netīrības un grēcīguma apziņu. Zināšanu alkas, baudkāre, kauns un savas nepilnvērtības apziņa – jūtu kokteilis, kurš ir pastāvīgs Poruka pavadonis. Jau tas vien trauslāku dvēseli var novest pie nervu sabrukuma, bet Poruks īsā laikā piedzīvo vairākus smagus zaudējumus.

Tēva apsūdzība un notiesāšana, vecāku saimniecības izūtrupēšana – tas jauno cilvēku satriec, tomēr viņš spēj norobežoties. Grūtāka izrādās diena, kad Vestermanis pārtrauc finansēt studējošā rezgaļa jautro dzīvi Drēzdenē un Porukam nākas atgriezties Latvijā.

Te nu Poruks Ingas Žoludes skatījumā piedzīvo pirmo metamorfozi, atsakoties no turpmākas Vestermaņa palīdzības – lai gan pliks un nabags, otrreiz viņš vairs nevēlas būt rotaļlieta. „Es vairs nebiju tas naivas, baltais porcelāna puisēns. Es biju izgājis caur uguni, ūdeni un rūsu.” (182. lpp.) Poruks aiziet „stalts un nepieradināms”, bet „trīcošām ūsām” (182. lpp.). Varbūt tāpēc, ka „Atņemts gods nav brūce, kas ar laiku sadzīst. Tas man bija iecirtis tik dziļi, ka gars caur to bija kļuvis kropls,” (268. lpp.) jau stipri vēlāk atzīst Žoludes Poruks.

Apciemojis studiju biedrus un vecākus, Poruks nonāk nākamā pārbaudījuma priekšā. Par savlaicīgu neierašanos uz karaklausības apmācībām, Jānim vairākas nedēļas jāpavada cietumā Tartu. „Man bija piespriests domāšanas laiks. Es biju sodīts ar laiku, kura citādi man nebūtu bijis, lai domātu domas, kuras es citādi nebūtu domājis.” (202. lpp.) Šī piespiedu apstāšanās, savelkot paralēles ar tēva likteni: „Arī mans tēvs tagad bija tādā pašā cellē. Un kur vēl lielāku sakritību – arī iepretim Jāņa baznīcai, tikai Valkā!” (210. lpp.) noved pie atziņas: „Pelnīts vai nepelnīts, ieslodzījums tomēr cilvēku stipri iespaido un maina.” (213. lpp.).

Tā nu šī te lidināšanās augšup-lejup pa dzīves un veiksmes amerikāņu kalniņiem turpinās. Arī satiksmē ar draugiem un paziņām Žoludes Poruks ir tieši tāds pats: vienlaikus prasīgs un grēcīgs, paštaisns un kaismīgi godīgs, nepārtrauktos garīgos meklējumos esošs un ikvienu iespēju izbaudīdams pavārtīties zaņķī. Grūti pašam un grūti citiem.

Inga Žolude rūpīgi pētījusi Poruka darbos izmantoto simboliku, un tā romānā nokļūst lotospuķe, Buda, kolibri un pērles, rādot daudzšķautņaino rakstnieka būtību. Domāšana kā nepārtraukts process, garīga nepieciešamība – gandrīz tikpat svarīga kā elpošana. Radošums kā domāšanas izpausme un radošums kā tīrs dvēseles kliedziens. Vai starp tiem ir atšķirība? Ir brīži, kad Žoludes Poruks saka: jā! „Mācīties ir vajadzīgi, tomēr tas nogalina spēju būt radošam,” – viņš atzīst (168. lpp.). Mūsdienu mierīgajam pilsonim, kurš ieradis pie rāmīša „darbs – mājas – reizi mēnesī teātris – trīsreiz nedēļā seriāls – reizi gadā ceļojums – piecas jaunas grāmatas gadā” Poruks kā daudzlasītājs, teātra un koncertu pastāvīgs apmeklētājs, mūziķis, dzejnieks un rakstnieks, filozofs un vispār cilvēks, kurš pieradis sevi nepārtraukti garīgi stimulēt un izaicināt, pētīt un rosīties, šķitīs dīvainis jau tāpēc vien. Taču tālaika radošajā sabiedrībā viņš ne tuvu nebija izņēmums, varbūt vienīgi jūtīgāks, un Inga Žolude arī to spējusi parādīt tik spoži, ka pieļauju – bez rūpīgām Poruka studijām vairs nav iespējams pasacīt, kuras no romānā paustajām domām un idejām ir ņemtas no Jāņa Poruka paša, un kuras radījis Žoludes Poruks. No vienas puses tā ir vispārzināma vēsturisko romānu ēnas puse – labam romānam lasītājs notic visā pilnībā, pat ja kādi fakti atšķiras no vēsturiskās patiesības (kā tas ir arī šajā darbā, protams). No otras puses – ja lasītājs nenotic visā pilnībā, kā to vispār iespējams saukt par labu vēsturisku romānu?

Ak jā, vēl piebildīšu, ka romānā sastopamas bezgala daudzas radošas personības – no Rūdolfa Blaumaņa līdz Emīlam Dārziņam, iztirzātas arī viņu savstarpējās attiecības, kā arī rakstnieku attiecības ar lasītājiem un mecenātiem. Daudz darba veltīts arī vēsturisku faktu iedzīvināšanai romānā, kā arī laikmetam, videi un aktualitātēm. Te atspulgu radusi gan Etnogrāfiskā izstāde, gan Piektais gads, gan citi notikumi, kuri iezīmējuši Poruka un Žoludes Poruka ceļu. Dzīvesstāsts pārtapis romānā – vai varbūt vienkārši gaidījis kādu, kurš to spētu sadzirdēt, izjust un pierakstīt.

Bagātīgās atsauces grāmatas beigās un autores pēcvārds atgādina – jā, iespējams, ne viss dzīvē ir bijis tieši tā. Taču nav nevienas vēstures grāmatas, kurā paustais būtu saucams par simtprocentīgu patiesību. Toties izcils romāns liek atcerēties un iztēloties izcilu personību un, iespējams, izlasīt vēl dažus Jāņa Poruka darbus.

 

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), daudzu recenziju autore.