JG309: Valdis Klišāns. Kā veidojās Ukraina, Krievija un Baltkrievija

Austrumeiropas plašo mežu joslu mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī apdzīvoja savstarpēji radniecīgas indoeiropiešu tautas – ģermāņi, balti un slāvi, kā arī valodas ziņā no viņiem pilnīgi atšķirīgās somugru ciltis. Šo kopienu vēsture līdz pat 9. gadsimtam ir grūti restaurējama, jo ne slāviem un baltiem, ne somugriem nebija savas rakstības. Viņu apdzīvotās teritorijas atradās pārāk tālu no tā laika civilizāciju centriem Vidusjūras baseinā un Āzijā, lai seno civilizāciju rakstu pieminekļos būtu atrodama sistematizējama vēsturiska informācija. Atsevišķie rietumeiropiešu, bizantiešu, persiešu un arābu autoru tekstu fragmenti ir neskaidri un, nereti, savstarpēji pretrunīgi. Ģermāņu ciltis lietoja rūnu rakstību, tomēr atrastie rūnu fragmenti ir pārāk fragmentāri, lai ļautu restaurēt pilnvērtīgu vēstures ainu, turklāt ģermāņu ciltis jau sākot ar 4. gadsimtu atstāja Austrumeiropu, migrējot uz rietumiem.

Lielās tautu staigāšanas laikā 4.-7. gadsimtā ģermāņu cilšu vairums devās Romas impērijas virzienā – vandāļi šķērsoja visu Eiropu – Galliju un Ibēriju, pārcēlās pāri Vidusjūrai un nodibināja savu karalisti Ziemeļāfrikā. Burgundu cilts apmetās gallu zemēs teritorijā, ko līdz šim laikam dēvē par Burgundiju. Rietumgotu valsts radās Pireneju pussalā, bet austrumgotu – Itālijā. Vienīgi Krimas goti palika savā dzīvestelpā un viņu pēdas konstatējamas līdz pat 13. gadsimtam vai pat ilgāk. Tādejādi ģermāņi atbrīvoja savu agrāko dzīves telpu citām ciltīm.

Tad, kad ģermāņu cilšu pārvietošanās Eiropā pakāpeniski izbeidzās, slāviem tā aizsākās ar jaunu sparu. Slāvu ciltis no zemēm Dņepras un Pripetes upes augštecē sāka migrēt vairākos virzienos – viņi apmetās uz dzīvi ģermāņu pamestajās teritorijās starp Vislas un Elbas upēm (rietumu slāvi), vairākos viļņos ieplūda Balkānos (dienvidu slāvi), kļūdami par Bizantijas kaimiņiem. 6. gadsimtā sākās slāvu izplešanās austrumu un ziemeļu virzienā, apmetoties līdzās baltu un somugru cilmes zemkopjiem. Vairums vēsturnieku uzskata, ka slāvu areāla izplešanās mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas teritorijā visumā notikusi miermīlīgā veidā, mazapdzīvotajās baltu un somugru zemēs nolienot jaunus līdumus un izveidojot apmetnes, slēdzot ar vietējiem iedzīvotājiem jauktas laulības utt. Protams, zinot tā laikmeta sabiedrībai raksturīgo dzīvesveidu, kura neatņemama sastāvdaļa bija karš un laupīšana, nevar izslēgt iespējamību par zemju vardarbīgu sagrābšanu. Droši vien slāvu cilts kriviči ap 8. gadsimtu izspieduši baltu cilti latgaļus no apgabaliem ap Daugavas upes augšteci. Kultūru mijiedarbībā slāviskais elements izrādījās spēcīgāks – balti un somugri sāka asimilēties austrumslāvu sabiedrībā. 1. gadu tūkstoša beigās zemēs ap Dņepras un Daugavas augšteci vairs bija saglabājušās tikai nelielas baltu saliņas, piemēram, vēl 12. gadsimta senkrievu hronikās minēti Protvas galindi. Ilmeņa ezera apkārtne bija vistālākā vieta ziemeļu virzienā, ko sasniedza slāvi, bet vietējie somugri pamazām asimilējās. Tādējādi austrumslāvu kultūrā iekļāvās gan baltiski, gan somugriski elementi.

Slāvu ciltis, tāpat kā balti un somugri, nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, medniecību un zvejniecību. Kaimiņu acīs slāvi bija slaveni kā prasmīgi biškopji. Zemkopība, sevišķi jaunu līdumu līšana, prasīja kolektīvu darbu, tāpēc liela loma slāvu sabiedrībā bija zemnieku kopienai un lielajai ģimenei jeb dzimtai. Pa Elbas, Donavas, Volgas un Volhovas ūdensceļiem notika tirdzniecība ar Franku impēriju, Skandināviju, Bizantiju, Hazāru kaganātu u.c. zemēm. Pie šiem ceļiem radās pirmās tirdzniecības apmetnes.

Eiropas vēsturē 8. gadsimta beigās aizsākās t.s. vikingu laikmets. Skandināvijas novadu iedzīvotāji sāka organizēt pārgalvīgas ekspedīcijas ar lielām 30-70 vietu laivām pa tuvām un tālām jūrām. Šo braucienu mērķis bija mantas, vergu un slavas gūšana. Braucienu dalībnieki sevi dēvēja par vikingiem. Rietumeiropā vikingus sauca par ziemeļniekiem jeb normāņiem. Slāvi un bizantieši vikingus dēvēja par varjagiem un varingiem, turklāt tā laika rakstītajos vēstures avotos sastopams vēl viens vikingu apzīmējums – rusi. Vēsturnieku un valodnieku vidū nav vienprātības par šī vārda izcelsmi, taču zīmīgi, ka dažās somugru valodās, arī mūsdienās zviedri tiek saukti par routsi (somu) vai rootsi (igauņu).

Vikingu ekspansijas virziens bija vērsts arī uz austrumiem. Vikingu sirojumiem tika pakļauta rietumslāvu, baltu un somugru apdzīvotā Baltijas jūras piekraste. Tur tika nodibinātas arī vairākas skandināvu apmetnes. Vēsturnieki uzskata, ka jau 7. gadsimtā vikingu apmetne bija izveidojusies pie Volhovas upes ietekas Ladogas ezerā. 9. gadsimta vidū vikingu laivas sāka braukt arī pa Daugavu, Dņepru, Volgu un Donu. Skandināvus interesēja ne tikai darījumi vai laupīšana baltu, slāvu un somugru zemēs, bet arī iespēja caur viņu zemēm sasniegt Bizantiju, Arābu Kalifātu un Persiju.

Dienvidu zemēm vikingi piegādāja vasku, dzintaru, kažokādas, bet uz ziemeļiem veda dārgus audumus, rotaslietas, ieročus. Bizantiešu un arābu vēstures avoti stāsta, ka par pieprasītu preci Volgas Bulgārijā, Hazārijā, Persijā un Arābu Kalifātā kļuva vikingu sagrābtie slāvu vergi. Tirgos pārdoto vergu skaits bija ļoti liels, jo slāvu vārds vairākās valodās kļuva par sinonīmu verga apzīmējumam[1]. Rusu tirdznieciskajās un militārajās apmetnēs ieplūda nauda par austrumu zemēs iztirgotajiem vergiem. Rusu tirgotāji-karavīri apmetās uz nenoteiktu laiku vai ilglaicīgu dzīvi Austrumeiropas centros: Novgorodā, Kijevā, Smoļenskā, Polockā. Iespējams, tie tika sagrābti militārā ceļā vai bija pašu skandināvu nodibināti.

Līdzīgi kā Normandijā, vikingu vairums tālajās zemēs bija ieradušies bez sievām, tāpēc par sievām tika ņemtas vietējās slāvu sievietes. Vikingu bērni un mazbērni turpināja sevi identificēt kā rusus, taču daļēji viņi jau bija pieņēmuši slāvu kultūru. Vairāku paaudžu laikā rusi kļuva par šīs Austrumeiropas zemes iedzīvotājiem un šī zeme ieguva nosaukumu Rusj (Русь) – „rusu zeme”. Latviešu valodā to mēdzam saukt par Krievzemi.

Jautājums par Krievzemes valsts izveidi ir viens no pretrunīgākajiem Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vēstures jautājumiem, par to vēsturnieki diskutējuši un lauzuši šķēpus jau vairākus gadsimtus. Problēmas radījuši daudzi apstākļi: galvenais vēstures avots, kas stāsta par šiem 9. gadsimta notikumiem – mūka Ņestora sarakstītais darbs Pagājušo laiku stāsts, tapis tikai 12. gadsimtā. Tādējādi tā uzticamības pakāpe ir neliela; vēstures dažādās interpretācijas ietekmējuši Krievijā 19. un 20. gadsimtā valdošie politiskie strāvojumi, ideoloģijas un politiskie režīmi. Par galveno strīdus objektu kalpoja un turpina kalpot jautājums cik liela bijusi skandināvu jeb rusu un, cik liela bijusi vietējo iedzīvotāju, galvenokārt slāvu, loma valsts izveidē? Tie pētnieki, kas Krievzemi (vēlāk Krieviju) uzskata par patstāvīgu civilizāciju, pauž atziņu, ka galvenais virzošais spēks valsts attīstībā meklējams slāvu sabiedrībā, bet skandināvu loma bijusi otršķirīga vai tā vispār tiek noliegta. Savukārt vēsturnieki, kas uz Krievzemi raugās kā uz Eiropas civilizācijas daļu, par galveno faktoru tās tapšanā uzskata skandināvus. Šo skandināvu faktora apoloģiju vēstures zinātnē sauc par normaņu teoriju[2]. Mūsdienās, līdz ar zinātnes attīstību, abi viedokļi ir tuvinājušies.

Saskaņā ar Pagājušo laiku stāstu, 862. gadā slovēņu Novgorodā apmetās vikingu konungs Ruriks ar saviem brāļiem Truvoru un Sineusu un karadraudzi, it kā vietējo iedzīvotāju – čudu (somugru), slovēņu un kriviču aicināti. Aptuveni vienlaikus ar Rurika ierašanos Novgorodā, poļanu pilsētā Kijevā valdīt sāka citi vikingu vadoņi – Askolds un Dīrs.

Pēc Rurika nāves vara Novgorodā nonāca viņa karavadoņa Helges[3] jeb Oļega rokās, Rurika dēlam Ingvaram[4] jeb Igoram vēl esot mazgadīgam. Helge bija kareivīgs un enerģisks vadonis – 882. gadā viņš ar rusu, somugru un slovēņu karadraudzi devās karagājienā pret poļaniem un Kijevā tobrīd mītošajiem rusiem. Helgem ar viltu izdevās izvilināt Askoldu un Dīru no pilsētas un nodevīgi nogalināt. Pēc tam Kijeva tika ieņemta un kļuva par Helges un Igora rezidenci. Viņu varai tika pakļauti arī slāvu centri Smoļenska un Polocka. Līdz ar to vienās rokās bija koncentrējusies vara, kas aptvēra vairumu austrumslāvu zemju, kā arī atsevišķus somugru un baltu novadus. Eiropas politiskajā kartē bija parādījusies jauna valsts – Krievzeme jeb Kijevas Krievzeme – Kijevskaja Rusj (Кйевская Русь).

Par pirmo Krievzemes kņazu tiek uzskatīts Helge-Oļegs. Viņš ar diplomātijas vai militāra spēka palīdzību pakļāva daudzas somugru tautas un lielāko daļu austrumslāvu, izņemot vjatičus. Oļega valdīšanas laikā Kijevas pilsēta nostiprinājās kā Krievzemes politiskais centrs. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis ļāva kontrolēt lielāko daļu ceļa „no varjagiem uz grieķiem”, turēt paklausībā apkārtējās austrumslāvu, baltu un somugru zemes, kā arī būt sasniedzamā attālumā gan no Bizantijas un austrumu zemēm, gan Skandināvijas, ar kuru rusi turpināja uzturēt ciešus kontaktus. Oļegu sāka dēvēt par Kijevas lielkņazu.

Pēc Oļega nāves Kijevas lielkņaza troni mantoja Rurika dēls Ingvars-Igors. Vēsturnieki viņu raksturo kā tipisku vikingu – cilvēku, kas centās doties tālās ekspedīcijās ar mērķi laupīt un tirgoties, bet maz interesējās par zemes pārvaldi. Ar vikingiem raksturīgām metodēm Igors centās sagrābt tirdzniecības ceļus, kas veda uz Volgas Bulgāriju, Hazāru kaganātu, Arābu Kalifātu, Persiju un Centrālo Āziju. Ņestora hronika stāsta, ka 944. gadā Igoru nogalinājuši drevļani pēc tam, kad viņš kopā ar nelielu rusu vienību pretēji iedibinātajām tradīcijām devies atkārtoti ievākt meslus.

Igora nāves brīdī viņa vecākais dēls Svjatoslavs bija mazgadīgs, tāpēc varu Krievzemē ieguva Igora sieva Helga jeb Olga. Viņa bija cēlusies no kādas nedižciltīgas rusu dzimtas, kas bija apmetusies uz dzīvi Pleskavā. Kļuvusi par Kijevas valdnieci, Olga izrēķinājās ar drevļaniem, kā arī sāka reformēt un nostiprināt valsts pārvaldi. Olga atteicās no iepriekšējā laika tradīcijas lielkņazam pašam apceļot savus valdījumus, lai ievāktu nodevas. Tika izveidota kņaza administrācija, kas veica nodevu ievākšanu jaunizveidotajā pagastu sistēmā. Pagastu priekšgalā tika iecelti cilvēki, kuru pienākumos bija nodevu savākšanas organizēšana. Olga noteica arī nodevu lielumu jeb uroku. Tika nodalīti kņaza personiskie zemes valdījumi no pārējās valsts teritorijas. 957. gadā viņa ieradās vizītē Konstantinopolē pie slavenā imperatora Konstantīna VII un tika kristīta kristīgā vārdā par Helēnu. Olgu kristīja pats Konstantinopoles patriarhs, bet Konstantīns VII piekrita būt par viņas krusttēvu.

Krievzemes sabiedrība veidojās no visu etnisko grupu cilvēkiem, kas apdzīvoja teritorijas, kuras bija nonākušas rusu un Kijevas lielkņazu virsvarā un no kurām tika ievāktas nodevas. Iedzīvotāju vairākums bija austrumslāvi, nedaudz mazāk bija somugru, bet nelielu daļu no Krievzemes iedzīvotājiem veidoja arī balti un tjurki. Neraugoties uz etnisko daudzveidību, sociālā ziņā Krievzemes sabiedrība dalījās divās savstarpēji atšķirīgās grupās: rusos un vietējos iedzīvotājos. Rusi bija politiskās, militārās un daudzējādi arī ekonomiskās varas nesēji – no pārjūras zemēm atnākusi un uzkundzējusies elite. Rusu saimniecībās dzīvoja un strādāja vergi jeb čeļadi, kas bija iegūti turpat Krievzemē vai sagūstīti vikingu ekspedīcijās. Domājams, ka pirmo Kijevas kņazu laikā pilsētu kultūrvide visumā bija skandināviska. Pilsētu iedzīvotāji pulcējās savās sapulcēs, kuras slāvi sauca par večēm, bet rusi ģermāņu valodā par tingiem.

Sākotnēji rusi vietējos slāvus, somugrus u.c. uzskatīja par savu kara laupījumu, potenciāliem vergiem un nodevu maksātājiem. Viņus Krievzemē dēvēja par smirdiem. Domājams, ka pret vietējās cilmes sabiedrību rusi izturējās augstprātīgi, jo no smirdu vārda vēlāk slāvu un baltu valodās atvasināts vārds smirdēt. 11. gadsimta likumkrājumā „Senkrievu (rusu) tiesa” norādīts, ka smirda dzīvība bija daudz mazāk vērta nekā rusa dzīvība, hronikas stāsta, ka par dalību karagājienos smirdiem maksāja desmit reizes mazāk nekā rusiem. Smirdi galvenokārt bija zemkopji un lopkopji, kas dzīvoja ārpus pilsētām, kopš Olgas laikiem viņi tika sadalīti nodevu maksāšanas apgabalos – pagastos. Pagasta nodevu lielumu noteica pēc t.s. „dūmu” (ēku vai ģimeņu) skaita.

Pirmo četru Kijevas Krievzemes lielkņazu laikā pilnībā nostiprinājās Rurika pēcnācēju – t.s. Rurikoviču dinastija. Ar militāra spēka palīdzību tika apvienota milzīga teritorija, kas pakāpeniski tika integrēta vienotā kultūras un saimnieciskā sistēmā. Tirdzniecība nesa milzīgus ienākumus – 10. gadsimta beigās Austrumeiropā ienāca apmēram 1 miljards sudraba dirheimu (ap 3000 t), no kuriem 2/3 palika Krievzemē, bet 1/3 nonāca Baltijas jūras reģionā. Krievzemes tirdznieciskais uzplaukums notika vienlaikus un bija cieši saistīts arī līdzīgiem procesiem Skandināvijā un ar Bizantijas straujo ekonomiskas augšupeju 9.-11. gadsimtā.

Kļuvis par Kijevas lielkņazu 978. gadā, Olgas mazdēls Vladimirs uzsāka kristiešu vajāšanas. Savu varu viņš centās stiprināt ar slāvu pagānisko ticējumu palīdzību. Kijevas centrā tika izveidots slāvu dievu panteons ar Peruna, Horsa, Dažboga, Stariboga, Simargla un Mokoša tēliem. Par galveno dievu tika pasludināts Peruns, kuram par godu reizēm tika upurēti pat cilvēki. Pats Vladimirs dzīvoja daudzsievībā ar vairākām likumīgām sievām un neskaitāmām verdzenēm. Vladimira centieni pārvērst pagānismu par Kijevas Krievzemes valsts reliģiju tomēr neturpinājās ilgi, jo slāvu daudzdievība nespēja apmierināt lielkņaza vēlmes konsolidēt sabiedrību. Rusu, slāvu un somugru dievi bija atšķirīgi, arī savstarpēji radniecīgo slāvu tautību vidū pastāvēja atšķirības kultos. Pagānisms nespēja vienot sabiedrību ne tikai etniski, bet arī sociāli – pat vienā pilsētā līdzās dzīvojošie kņaza pavalstnieki par saviem favorītiem varēja uzskatīt dažādus dievus, piemēram, karavīri pielūdza Perunu, amatnieki – Svarogu, bet tirgotāji – Velesu. Pagānisms sāka apgrūtināt arī Krievzemes starptautiskos kontaktus, jo kristīgās valstis uz pagāniskajām raudzījās ar pārākuma apziņu un nepatiku. Jāņem vērā, ka 10. gadsimta otrajā pusē kristietību pieņēma daudzi Skandināvijas novadi, tā sāka iesakņoties kaimiņu Polijā un Čehijā, kristīgo ticību pieņēma maģāru cilšu vadoņi.

Pagājušo laiku stāsts vēstī, ka Vladimirs sākotnēji iepazinies ar visām lielākajām reliģijām un ticībām: Romas katoļiem, grieķu ortodoksālo baznīcu Bizantijā, Islāmu Volgas Bulgārijā un Jūdaismu bijušajā Hazāru kaganātā. Tikai pēc sarunas ar „grieķu filozofu” Vladimirs devis priekšroku grieķu baznīcai.

Ap 987. gadu pie Vladimira pēc palīdzības griezās Bizantijas imperatori brāļi Vasilijs II un Konstantīns VIII, kuri cīnījās pret karavadoni uzurpatoru Vardu Foku. Vladimirs kā kompensāciju par atbalstu pieprasīja atdot imperatoru māsu Annu viņam par sievu. Valdnieki piekrita, taču no savas puses pieprasīja, lai Vladimirs kristās. Krievzemes valdnieks nosūtīja savas vienības uz Mazāziju palīgā imperatoriem, taču nesaņēmis Annu, pats ar karadraudzi devās uz Krimu pret bizantiešu pilsētu Hersonesu. Tur tika panākts izlīgums ar Bizantiju un realizētas agrākās vienošanās. Par godu Bizantijas imperatoram Vasilijam II Vladimirs pieņēma otru kristīgu vārdu – Vasilijs. Domājams, ka saskaņā ar tā laika kristīšanās tradīcijām, imperators kļuva par Vladimira krusttēvu. Atgriezies Kijevā, Vladimirs-Vasilijs pavēlēja iznīcināt pagānisko dievu panteonu un kopā ar atnākušajiem grieķu garīdzniekiem kristīja kijeviešus, tos sadzenot Dņepras upē. Jākristās bija arī visiem pārējiem Krievzemes iedzīvotājiem, tomēr vairākās vietās kristietības piekritēji sastapa pagānu pretestību. Novgorodieši piekrita kristīties tika pēc tam, kad Vladimira karadraudze bija piedraudējusi atteikuma gadījumā pilsētu nodedzināt.

Pareizticīgā baznīca par Krievzemes kristīšanās laiku atzīst 988. gadu. Vēsturnieku vidū tik lielas vienprātības nav, parasti par Vladimira un Krievzemes kristīšanās laiku tiek pieņemts posms starp 987. un 992. gadu.

Lielkņazam jaunā ticība bija jāizplata pa visu Krievzemi. Kristietības izplatīšanā iesaistījās ne tikai grieķu misionāri, bet arī lielkņaza varas pārstāvji. Tikai nedaudzās vietās kristietību izdevās ieviest bez pagānu pretestības. Novgorodu 991. gadā varēja nokristīt tikai pēc Dobriņas vadītās lielkņaza karadraudzes atnākšanas un draudiem, pagāni ilgi un sīvi pretojās Rostovā un Muromā. Hronikās stāstīts par vairāku misionāru nonāvēšanas gadījumiem. Atteikties no senču dieviem nevēlējās Kijevas lielkņaziem neuzticīgā drevļanu cilts. Daudzi Krievzemes iedzīvotāji arī pēc formālās kristīšanās turpināja pielūgt senču dievus. Vēsturnieki uzskata, ka kristīgā ticība visstraujāk izplatījās apgabalos gar ceļu „no varjagiem uz grieķiem”, īpaši Kijevas tuvumā, bet attālāki apvidi vēl palika pagāniski. Pagānismu saglabāja somugri Krievzemes ziemeļos. Tomēr līdzīgi kā citās Eiropas zemēs, kur agrajos viduslaikos sadūrās pagānisms ar kristietību, arī Krievzemē Kristus mācības izplatība un nostiprināšanās ilgtermiņā nebija apturama.

Ļoti nozīmīga loma Krievzemes kristianizācijā bija Donavas Bulgārijai. Šī Bizantijas kaimiņvalsts kristietību bija pieņēmusi vairāk nekā gadsimtu agrāk par Krievzemi un izveidojusi baznīcas slāvu rakstu valodu. Bulgārijā bija izveidojusies bagāta bibliotēka, ko veidoja garīgā literatūra baznīcas slāvu valodā. Baznīcas slāvu valoda bija saprotama ne tikai Bulgārijas slāviem, bet arī citām dienvidu, rietumu un austrumu slāvu tautām, tajā skaitā Krievzemes slāviem. Pēc Bulgārijas parauga arī Krievzemē dievkalpojumi notika senslāvu valodā, tādējādi padarot kristīgās ideoloģijas pamatus saprotamus iedzīvotāju vairākumam. Tā bija milzīga atšķirība no kristīgās Rietumeiropas, kur dievkalpojumi notika tikai nelielai ļaužu grupai saprotamajā latīņu valodā.

Krievzeme 12. gadsimtā bija sadalījusies atsevišķās kņazistēs, bet 13. gadsimta 30.-50. gados tā piedzīvoja postošus mongoļu iebrukumus. Tiem sekoja Krievzemes nonākšana Zelta Ordas atkarībā. Tā bija varena tjurku-polovciešu valsts uz Eiropas un Āzijas robežas, ko bija izveidojis Čingishana mazdēls hans Batijs. Senkrievu kņaziem bija jāmaksā ordas haniem nodevas un pēc viņu pieprasījuma jāsūta savi karavīri Zelta Ordas militārajiem pasākumiem. Tikai ar ordas hana apstiprinājumu bija iespējams iegūt Vladimiras lielkņaza – kas formāli skaitījās augstākais valdnieks Krievzemē – titulu. Cīņās ar mongoļiem un vēlāk ar Zelta Ordu, kā arī savstarpējās cīņās par lielkņaza troni (kas tobrīd rezidēja Vladimirā) senkrievu kņazistes bija novājinājušās.

Šajā Krievzemes vājuma brīdī tās vēsturē ienāca lietuvieši. Jau pirmais Lietuvas valdnieks Mindaugs bija sācis saviem valdījumiem pievienot teritorijas mūsdienu Baltkrievijā, kur baltu izcelsmes iedzīvotājiem līdzās dzīvoja austrumslāvi. Pirmā Lietuvas galvaspilsēta Novogrudoka jeb Naugarda atradās t.s. Melnajā Krievzemē – ārpus lietuviešu blīvi apdzīvotajām teritorijām. Gandrīz visi Lietuvas valdnieki pēc Mindauga turpināja viņa iesākto politiku senkrievu zemju sagrābšanā. Tādējādi Lietuva, kas pati ar milzīgu piepūli atvairīja Vācu ordeņa agresiju, izpletās dienvidu un austrumu virzienā.

Cita pēc citas senkrievu kņazistes nonāca Lietuvas valdnieku – lielkunigaišu varā. Izveidojās Lietuvas lielvalsts, ko dēvēja par lielkņazisti jeb lielkunigaitiju. Lai gan valdošo stāvokli valstī ieņēma lietuviešu izcelsmes kunigaiši, jau 14. gadsimta vidū baltu – lietuviešu un žemaišu zemes veidoja vairs tikai nelielu daļu no kopējās Lietuvas lielvalsts teritorijas. Iedzīvotāju vairums lielkunigaitijā bija pareizticīgie senkrievi jeb austrumslāvi. Viņi vēlāk vēsturē kļūs pazīstami kā baltkrievi un ukraiņi. Tā kā lietuviešiem nebija savas lietvedībā un politikā izmantojamas rakstības, lielkunigaiši pārņēma Krievzemes rietumu apgabalos toreiz lietoto slāvu rakstību. Tā kļuva par Lietuvas oficiālo rakstu un lietvedības valodu, arī par Lietuvas lielkunigaitijas hroniku valodu. Tomēr lielkunigaiši un Lietuvas valsts politiskā elite vēl visu 14. gadsimtu saglabāja savu lietuvisko identitāti. To apliecina fakts, ka līdz pat Lietuvas kristīšanai 1386. gadā kunigaiši palika uzticīgi senajiem dieviem un pagāniskajiem rituāliem. Pareizticībā pārgāja tikai tie lietuviešu bajāri, kas Krievzemē bija ieprecējušies un pārcēlušies tur uz dzīvi. Ar laiku viņi arī pārslāvojās. Runājot par etniskās vēstures jautājumiem, tomēr jāatceras, ka viduslaikos tiem nepiešķīra tādu nozīmi kā jaunajos un jaunākajos laikos. Lietuvas lielkunigaitijā radās politiskā nācija, ko veidoja visu tautību cilvēki, kuri toreiz apdzīvoja Lietuvas valsti. Par lietuviešiem vai litviniem sāka uzskatīt visus lielkunigaitijas iedzīvotājus: lietuviešus, žemaišus, baltkrievus, ukraiņus, tjurkus u.c. Vēsturnieki atraduši datus, ka viduslaiku beigās no Maskavas iedzīvotājiem vairāk nekā 20% bijuši lietuvieši. Taču, izpētot šo informāciju pamatīgāk, noskaidrojies, ka tie vairumā bijuši pareizticīgie slāvu iedzīvotāji, kas nākuši no Lietuvas lielkunigaitijas.

Senkrievu kņazistu vidū 14. gadsimtā kā līdzvērtīga citām parādījās Maskavas kņaziste. Pati Maskavas pilsēta salīdzinājumā ar citām senkrievu pilsētām bija dibināta vēlu – tikai 12. gadsimtā. Toreiz tā atradās netālu no slāvu un Krievzemes somugru zemju robežas. Maskavas apkārtnē vēl 13. gadsimtā bija sastopamas arī nelielas baltu grupas – galindi, kas senkrievu hronikās dēvēti par goļadiem. Mūsdienu vēsturnieki un valodnieki arī Maskavas vārda izcelsmi saista vai nu ar somugriem, vai baltiem. Tomēr, 13. gadsimtam beidzoties, visas etniskās grupas ap Maskavu jau bija pārslāvojušās. Maskava strauji izauga un nostiprināja plašu politisko ietekmi kņaza Ivana Kaļitas valdīšanas laikā (1325-1340). Ar tatāru palīdzību viņam izdevās pieveikt savu galveno sāncensi un kaimiņu – enerģisko un agresīvo Tveras lielkņazu. Ar tatāru militāru atbalstu un jaunu teritoriju pirkšanu Kaļita paplašināja Maskavas kņazistes teritoriju. Viens no svarīgākajiem viņa politiskajiem panākumiem bija tas, ka Kaļitam izdevās pārcelt Krievzemes pareizticīgo baznīcas metropolīta rezidenci uz Maskavu. Iespējams, ka Kaļitas valdīšanas laikā šim faktam vēl nebija lielas nozīmes, taču, kā drīz redzēsim, tam bija milzīgs iespaids turpmākajā Maskavas vēsturē. Taču pats svarīgākais – Ivans Kaļita ieguva Vladimiras lielkņaza troni. To izdevās saglabāt arī viņa pēcnācējiem; rezultātā Maskavas un Vladimiras lielkņazistes apvienojās.

Par galveno centru apvienotajā kņazistē kļuva Maskava, līdz ar to izveidojās Maskavas lielkņaziste. Sevišķi aktīva Maskavas valsts kļuva 15. gadsimtā. Ar pieaugoša militāra spēka un viltīgas diplomātijas palīdzību Maskava sev tuvināja vai iekaroja ar spēku pārējās kņazistes: Suzdaļu, Jaroslavļu, Permu, Rostovu, Tveru, Novgorodas republiku. Krievu vēsturnieki un politiķi šo procesu sauca par krievu zemju „savākšanu”. Rezultātā izveidojās Maskavas lielvalsts. Tatāru ietekme turpretī arvien pavājinājās. Jau 1380. gadā lielkņazam Dmitrijam izdevās sakaut Zelta Ordas karavadoņa Mamaja spēkus Kuļikovas laukos pie Donas upes, pēc šīs uzvaras Dmitrijs ieguva pievārdu „Donskojs”. Nākamajā gadsimtā Zelta Orda saira vairākās hanistēs, no kurām stabilākās bija Krimas, Kazaņas un Astrahaņas hanu valstis. Tās nonāca spēcīgā turku-osmaņu politiskā ietekmē, tādēļ arī tur nostiprinājās islāms. Tādā veidā tatāru un Maskavas attiecības 15. gadsimtā sāka ietekmēt reliģiskā nesamierināmība. Reliģiskais un konfesionālais faktors Maskavas ārpolitikā kļuva vēl svarīgāks pēc tam, kad turku rokās krita Konstantinopole. Agrāk tā skaitījās visu pareizticīgo zemju reliģiskais centrs, Konstantinopoles patriarhs nozīmēja metropolītus, to skaitā arī Krievzemei. Taču pēc 1453. gada situācija izmainījās radikāli: Krievzemes metropolītus tagad sāka iecelt pats Maskavas lielkņazs. Krievzemes pareizticīgo baznīca kļuva neatkarīga, un tā bija vienīgā vieta Eiropā, kur tās vara dominēja. Slavenā Maskavas lielkņaza Ivana III (1462-1505) valdīšanas laikā Maskavas lielkņazistē, kuru sāka saukt arī par Krieviju (Russija) noformējās valsts ideoloģijas pamatprincipi, kas daudzējādi noteica tās politiku līdz pat 20. gadsimta sākumam. Maskavas (Krievijas) valsts pieteica sevi kā visu pareizticīgo zemju aizstāvi, vienlaikus kļūstot arvien neiecietīgāka ne tikai pret citām reliģijām, it sevišķi islāmu, bet arī pret Rietumu kristīgo baznīcu. Ivans III, apprecoties ar pēdējā Bizantijas imperatora Konstantīna Paleologa brāļa meitu Sofiju, iedomājās, ka varētu kļūt par Bizantijas imperatoru varas mantinieku. Viņš ne tikai pieņēma cēzara jeb (krieviski) cara titulu, bet arī pasludināja, ka Maskavas cari tādējādi ir Romas imperatoru varas mantinieki ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā radās teiciens: „Maskava – trešā Roma, ceturtās nekad nebūs”. Ivans III izmantoja arī to apstākli, ka viņam (tāpat kā vairumam krievu kņazu viduslaikos) tālos senčos bija varjagu kņazs Ruriks. Kā Rurikovičs viņš uzskatīja, ka Maskavas caram ir likumīga vara pār visām bijušās Krievzemes teritorijām jeb senajām krievu zemēm, arī tām, kas 15. gadsimtā ietilpa Lietuvas un Polijas sastāvā. Pie senajām krievu zemēm kopš Ivana III laikiem tika pieskaitīta arī Baltija. Krievijā veidojās absolūta valdnieka vara, kuras modelī bija jūtama gan Bizantijas imperatoru, gan austrumniecisko ordas hanu varas elementi.

Caram Ivanam III bija lieliski panākumi ārpolitikā un Krievijas centralizācijā. Viņam izdevās pievienot savai valstij milzīgo Novgorodas republiku un Tveras kņazisti. 1480. gadā maskavieši apturēja hana Ahmeta karagājienu, un šo notikumu dažkārt uzskata par tatāru jūga beigām Krievijā. Vēl vairāk – jau 16. gadsimta pirmajā pusē Krievija uzsāka tatāru un citu nekrievu zemju iekarošanu. Ivana III mazdēla – leģendārā Krievijas cara Ivana IV Bargā (1533-1584) – valdīšanas laikā krievi uzsāka vērienīgus karagājienus uz austrumiem ar mērķi pievienot jaunas zemes. Par ievērojamu militāru spēku Krievijas karagājienos kļuva kazaki. Tie bija slāvu izcelsmes zemnieki – karavīri, kas bija apmetušies uz dzīvi Krievijas dienvidaustrumu pierobežā, galvenokārt pie Donas upes. Daudzi bija cēlušies no izbēgušiem dzimtzemniekiem. Bēglis, nokļūstot kazaku apdzīvotajos apgabalos, kļuva nesasniedzams saviem bijušajiem kungiem. Kazaki bieži, noslēdzot līgumu ar cara amatpersonām, pildīja robežapsardzības pienākumus. Viņi bija izveidojuši stingru militarizētu sabiedrību, turklāt lieliski pārzināja tatāru kara mākslu. Daudzko kazaki bija aizguvuši no tatāriem, un, kā uzskata daži vēsturnieki, ir iespējams, ka arī daļa kazaku bija cēlušies no pārkrievotiem tjurkiem. Nelielās tjurku tautu valstiņas 16. gadsimtā vairs nespēja pretoties varenajai Krievijai. Tai gadsimta vidū izdevās iekarot Kazaņas hanisti, kas bija Volgas bulgāru un citu Pievolgas tautu valsts, pēc tam – Astrahaņas tatāru hanisti un visbeidzot – Sibīrijas hana valsti. Tā Krievijai austrumos pavērās gandrīz bezgalīgas Sibīrijas āres. Arī Sibīrijas klejotāju, mednieku un zvejnieku ciltis nespēja pretoties krievu kazaku spēkiem, un tās cita pēc citas nonāca Krievijas pavalstniecībā. Tādējādi laikā, kad Spānija un Portugāle veica Amerikas iekarošanu un kolonizāciju, Krievija izpletās austrumu virzienā, sasniedzot kluso okeānu un teritoriāli kļūstot par lielāko pasaules valsti.

Krievijas slāvi un pārslāvotie somugri, tjurki un citi iedzīvotāji, augot Maskavas jeb Krievijas valstī, pakāpeniski saplūda vienotā krievu tautā. Uz senkrievu valodas bāzes mazpamazām veidojās jauna – krievu valoda. Savukārt no tiem senkrievu pēctečiem, kuri dzīvoja bijušās Krievzemes rietumu apgabalos, kas vēlajos viduslaikos atradās Lietuvas un Polijas valstīs, laika gaitā izveidojās ukraiņu un baltkrievu tautas. Visām trim austrumslāvu tautām bija un ir radniecīga etniskā izcelsme, arī valodas ir līdzīgas, taču laikā no 13. līdz 18. gadsimtam – pavisam atšķirīga vēsture.

[1] Slave angliski, Sklave vāciski.

[2] Normaņu teorijas radikālākie pārstāvji pauda viedokli, ka slāvi paši uz valstiskumu nebijuši spējīgi, tāpēc absolūti visi Krievzemes civilizācijas sasniegumi saistāmi ar Skandināvijas ģermāņu ietekmi.

[3] Iespējams, ka Helge nemaz nav bijis personas vārds, bet skandināvu karavadoņa tituls.

[4] Skandināvu valodās Ingvars nozīmē – jaunākais.