 |
|
Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022
|
|
|
Laima Martinskis
Ukrainai
24. februāris
pasaulei šodien pazuda krāsas ir tikai melnbaltā krāsu palete es ceru ka rītdiena ausīs melna vai pelnpelēka baltie toņi vairs nepieder dzīvei plaukst ugunsziedi kāds novelk melnu uzsvārci un ietērpjas baltā mūžības dziesmā
* * *
25. marts
katru gadu marts klūp un apstājas tik auksts kā dzelzceļa sliežu saltie sirdspuksti nakts vidū kad pulksteņtikšķi vislēnākie katru gadu marts uz sekundi stāj pārtrauktas sirdslīnijas garumā tad iznirst kā baznīcas krusts no baltas miglas vāla aiz ceļa līkuma viss ir labi kā baznīctorņa zvanīšana svētdienā pēc dievkalpojuma
* * *
Atgriešanās
pasaule aizmirsusi darbdienas novakara autostraumes troksni bez vainas sajūtas tas izplēš ceļu sasaluša miera klusumā pārlauztā nakts nesadzīst rīts izelpo nogurumu kā pie ārdurvīm atstāts kurpju pāris
* * *
vai no manas sirds var izaugt asns kā no sīpola? sīpolam ir vairāk gēnu nekā cilvēkam sīpolam viss notiek viegli kā pats no sevis; sen no zemes izrauts tas glabā spēju augt kā zaļi šķēpi asni bez cīņas iekaro sev vietu būt; es arī gribētu tā vienkārši vien būt ar zaļu asnu sirdī kā sīpolam
* * * pasaules viedums noslēpts universā tev jāpazaudē sevi, lai atrastu sevi tu esi universs – tik liels kā mēness elpa tik nenozīmīgs kā nobružājies mājas slieksnis katrreiz to pārkāpjot es ceru sevi nepazaudēt
* * * Misisipi iela Sanfrancisko
vējš
aizslauka pelēku rītu cerību krāsas kurpēs skrien blakus tēvam kas plaukstas lieluma ekrānā ikdienai krāsu grib rast pelēka pauna kā enkurs pie zemes velk rītdienas rozā sapņi parastā ikdienā mirst tēvs paceļ meitiņu plecos – cerībai nepiestāv ikdienas netīrais ceļš
* * * vakardien zupa smaržoja pēc vasaras tie laikam puķukāposta garaiņi domāju skatoties saulespuķē kas pārdroši iesējusies mājas jumta dakstiņā tiecas tuvāk debesīm lai zeme tiek galā pati ar dzīvošanu ar nedzīvošanu debesīs ir cita mēraukla
|
