Rūta Mežavilka

 

MIRKĻU SFĒRA

 

Suns naktī izlavījās dārzā, pārlēca pāri sētai un bez skaņas nozuda mēnesgaismā vizuļojošajās lapotņu ēnās, kas klājās pār smilšaino ieliņu. Kaut kur tālumā džinkstēja dzelzceļš un lēns nakts vējš čabināja zāli, bet suns pārvietojās nedzirdami; slīdošs tumšs siluets brīdi novīdēja uz gaišo smilšu fona, tad saplūda ar meža ēnām. Pret rītu viņš pārradīsies noguris, elsojošs, nobridies rasā, un klusiņām ielavīsies atpakaļ mājā – sētas durvis allaž ir vaļā – un viņa no rīta ieraudzīs to guļam uz paklājiņa virtuvē.

Viņa zināja, ka suns ir bijis ārā. Kaut viņa tā varētu.

*

Viņa noraudzījās kā vecā sieviete tur iešķērsām pāri ielai līkņā pa dobēm. Tas bija pietiekami tālu, lai nevajadzētu baidīties, ka vecā sieviete varētu vērotāju pamanīt un viņu skatieni nejauši sastaptos. Tas bija droši. Vecā un viņas dienas kārtība bija paredzama. Dobes mazās ielas pusē viņa apkopa ik pēc trim dienām, vienmēr sākot no sētai tuvākā gala, pēcāk aizvirzoties teritorijas dziļumā. Ik pēc pāris metriem viņa apsēdās – atkrita – uz līdzpaņemta ķeblīša un pāris minūtes nekustīgi sēdēja, raugoties debesīs. Zeme – debesis, debesis – zeme. Tad Vecā piecēlās, nopurināja svārkus, savāca ķeblīti, nezāļu spaini un kapli un devās prom. 

Kaut viņa tā varētu. Mierīgi, secīgi, ikdienišķi. Cik vienkārši.

Viņa brīnījās, kāpēc neviens cits to neredz un nesaprot – cilvēka dzīve nav līnija, vektors, mirkļu virkne, kas secīgi plūst no pagātnes virzienā uz nākotni un nekad ne pretējā vai kādā citā virzienā – jo kādi gan vairāki virzieni iespējami viendimensionālā pasaulē – cilvēku dzīve ir sfēriska mirkļu kopa, kur ikviens pikselis, ikviens mirklis ik brīdi var tikt saistīts ar citu, izveidojot starojošu daudzvirzienu tīklojumu. Ikvienā brīdī iespējams nonākt pilnīgi citā savas dzīves punktā. Ikvienā brīdī saskatāms jebkurš tīklojuma pavediens.

*

Jonas ir komandējumā. Divas nedēļas viņai ir jāiztiek. Divas nedēļas Jonas uzstādīs ventilācijas iekārtu kaut kur Skandināvijā. Pārtika ir sapirkta. Pilns ledusskapis ar pienu, krējumu, žāvētām desām, sieru, tomātu mērci un saldētu gaļu. Sunei arī viss ir. Viņai nebūs jāiet ārā, ārpus dārza glābjošā perimetra, drošības salas. Nebūs jāaiztur elpa, verot dārza vārtiņus – tie ik reizi griezīgi iečīkstas, itin kā iekliedzas, – skaļi pukstošu sirdi un kalstošu muti ejot tos 613 vai 614, bet dažkārt 615 soļus līdz krustojumam ar Lielo ielu un pēc tam vēl 800 – vai 801 – soli līdz veikalam, kur zemu noliektu galvu – lai nezaudētu fokusu uz kurpju purngaliem, viņa klusējot pasniegtu iepirkumu sarakstu Valentīnai vai Ilzei – kura no viņām nu kuro reizi izrādījās esam aiz letes.

Ja viņa pacels skatienu, pasaule sagrūs. Mirkļu sfēra eksplodēs, tās pavedieni tiks sarauti un izkaisīsies izplatījumā, kur gaismas ātrumā attālināsies cits no cita bezgalīgi ilgu laiku.

Ja neskatījās, varēja izturēt. Lai gan apkārt esošais skaņu un vibrāciju haoss tik un tā draudēja saplosīt viņas pasauli driskās. Visa kā bija par daudz, bet viņas sfēra bija tik trausla. Ja varētu slīdēt cauri haosam neskarti, nemanīti.

Jonas ir viņai pastāstījis, kā izskatās Valentīna un kā Ilze. Citādi viņa pazītu tikai abu balsis.

Valentīna ir aptuveni sešdesmit gadus veca, ierudiem tumšiem krāsotiem matiem, kas uzsprausti copē. Viņas acis ir zaļgani brūnas un samiegtas. Kosmētiku viņa lieto minimāli, vien ievelkot ar melnu zīmuli uzacis. Valentīnas augums ir masīvs un padrukns, pleci, augšdelmi, apakšdelmi un pat plaukstas – muskuļotas. Parasti viņa valkā sīkziedainas blūzes un džinsa svārkus. Vasarā Valentīna ir tumši iedegusi, jo dzīvo turpat aiz veikala, kopj divas siltumnīcas un pati zāģē malku.

Ilze savukārt ir sīka, tieva, aptuveni trīsdesmitgadīga un tāda kā izbālējusi. Ilze te uzradās kaut kad pavasarī, reizē ar pirmajiem gājputniem. Viņai ir gari, plāni blāvu pelnu krāsas mati un gaiša, neveselīgi pelēcīga āda. Ilzei ir šauras, nemodernas brilles un tāpēc viņas acis grūti saskatīt, taču tās varētu būt tādā pat iepelēkā tonī kā mati. Matus Ilze sien zirgastē. Viņa valkā bezformīgus melnus hūdijus, un džinsenes viņai vienmēr izskatās trīs izmērus par lielu. Bet viņa ir laipna, atšķirībā no paskarbās Valentīnas. Ilzes balss ir maigi melodiska un klusa.

Jonam Ilze patīk.

*

Viņa ieiet mājā. Virtuvē klusu dūc piekrautais ledusskapis. Izsalkumu viņa vēl nejūt. Viņa paskatās sunes bļodā – tā ir tukša. Viņa paņem no pieliekamā – tas ir virtuves stūrī iebūvēts – suņu pārtikas maisu un piepilda bļodu. Granulas blarkšķēdamas birst metāliskajā traukā. Viņa saviebjas – šis troksnis jau ir par skaļu. Taču sunei vajag ēst.

Atnāk īsziņa no Jona. Prāmis šķeļ viļņus kaut kur Irbes šaurumā. Jonas no klāja varot redzēt Kurzemes krastu kā tumši zilganpelēku līniju. Viņa zina, ka Jonas uztraucas, kā viņa pavadīs šis divas vientuļās nedēļas. Vai viņai neuznāks panikas lēkme, vai viņa nejutīsies vientuļa. Vai viņa tiks galā.

Sune, grabinādama bļodu, ēd. Viņa sēž pie virtuves galda un noskatās. Virtuve ir ap 30 kvadrātmetru liela telpa, kuras vienā stūrī izvietota virtuves iekārta ar elektrisko plītsvirsmu un cepeškrāsni, kā arī izlietni, bet pa vidu – apaļais galds, mantots no Jonas un viņas vecākiem. Kad viņi bija mazi, zem galda bija viņu māja, kuras sienas veidoja lielais nokareni bārkšainais galdauts. Toreiz grīda bija nelīdzena, brūni krāsota un skabargaina.

*

Grīda ir nelīdzena, brūni krāsota un skabargaina. Krāsa vietām ir aplupusi, atsedzot iepriekšējos krāsas slāņus. To ir trīs, bet pašā apakšā – gaiša koksne. Tumšs stabs – galda kāja. Viņi ar Jonu sastinguši sēž, jo ap galdu smagi dun pieaugušo kājas un ir dzirdams, kā mamma spalgā balsī kliedz uz papu. Vārdi nav izšķirami, jo to ir daudz, pārāk daudz. Viņa saraujas kamolītī un aizsedz ausis. Paiet bezgalīgi ilgs laiks, līdz kaut kas nobūkšķ un kliegšana beidzas. Aizcērtas durvis, tā ka notrīc grīda. Ārā rej kaimiņu suns. Brīdi viss vēl vibrē. Tad iestājas klusums, ne mazāk spalgs. Jonas raud. Viņa ir pārāk sastingusi, lai raudātu, un šis sastingums ir savādi glābjošs. Tas ir atklājums. Tā ir vieta, kur nekas nespēj skārt, un viņa zina, ka vienmēr spēs atrast to atkal.

Viņa sakopo spēkus un atgriežas atpakaļ mirklī, kas ir augusta pēcpusdiena, kur viņa ir viena mājās, kur sune paēdusi snauž viņai pie kājām, bet Jonas atrodas Baltijas jūrā uz prāmja.

*

Paps tā arī vairs neparādījās. Toties pie viņiem ieradās Ome – proti, mammas mamma. Ome nemanāmi kļuva par mājas smaguma centru, kamēr mamma pamazām izdila un kļuva arvien nemanāmāka. Dvīņi sākumā pat nejuta mātes izplēnēšanu, jo Ome ar savu darbīgumu un skaļumu pārņēma visu pasauli. Ome nemitīgi rosījās dārzā un virtuvē, un viņai līdzi tekāja viņas divi kaķi, kas ieradās kopā ar viņu un skatījās ar milzīgām dzelteni zaļām acīm.

*

Viņa ada. Adīšana tīkami sakārto pasauli un izdzēš šaubīgās un svārstīgās mirkļu ķēdes, kas var viņu aizvest bīstamos dziļumos. Visus savus modeļus viņa zina no galvas, valdziņu pēc valdziņa. Kad atbrauks Jonas, sasaiņos un aizvedīs uz pakomātu. Adatas ir patīkami vēsas, bet pavediens slīd caur pirkstiem vilnains un silts. Sune sēž blakus un skatās uz viņu. Lielās brūni dzeltenīgās acis seko adatu kustībām.

Sunim acīs viņa var paskatīties.

Tālumā dun dzelzceļš. Tuvojas lielais prečunieks, kas nepiestāj vietējā stacijā. Tas arī ir apdraudošs. Vispirms ir zema, guldzoša vibrācija, kas kāpj augšup no zemes, aptverot potītes un pamazām velkoties pa augumu uz augšu. Tad vibrācijai pievienojas augstāki, metāliski šķindoši toņi, kurus viņa jūt sāpīgi ieduramies nervu galos. Visbeidzot tam visam pievienojas sīva dzelzs sīkšana. Dažas neizturamas sekundes un tas sāk attālināties. Taču kamēr viņa ada, haoss nav spējīgs ielauzties viņas rūpīgi izveidotajā sfērā. Beidzot tas ir prom. Viņa pieceļas un iziet dārzā. Ir laiks aplaistīt siltumnīcu.

Jāpieturas pie grafika.

Rietumu puses sārtajās vasaras beigu debesīs iezīmējies trausls jaunmēness.

*

Es esmu redzējusi to Jona dīvaino māsu. Vairākas reizes viņa ir bijusi veikalā. Savāda, salīkusi būtne, galva ierauta dziļi plecos, skatiens uz leju, saspringums. Paīsi, nemākulīgi apcirpti mati. Viņai esot garīga slimība, un tieši tā tas izskatās. Ārā viņu vienmēr gaidīja milzīgs pluskatainam vilkam līdzīgs suns.

Es nevaru iedomāties dzīvot ar viņu vienā mājā, man būtu bail. Žēl viņas, bet bail. Ja nu viņai ienāk kādas muļķības prātā? Ja nu viņai uznāk kāda lēkme?

Man jāsaka, lai Jonas kaut ko iesāk ar māsu. Ir taču visādi pansionāti. Tur viņš varētu viņu apciemot kaut katru svētdienu. Bet Jonas allaž izvairās no šīs sarunas. Kad pajautāju ko par māsu, viņš atbild īsi, negribīgi un nosliec sarunu uz citu pusi, un pēc tam man vienmēr ir slikta sajūta, ka esmu pieskārusies kam neatļautam, ielauzusies slēgtā teritorijā. Un tad es uzreiz sajūtos sveša, mūsu starpā nolaižas siena. Jo ir tas viens vaļīgais mezgls, kas var paraut un izirdināt visu – māsa.

Patiesībā gandrīz neko nezinu par Jona māsu. Viņas vārds ir Ōna, tas ir latviski Anna, un viņi ir dvīņi. Un viņa saslimusi jau bērnībā. Es nezinu, kā sākusies slimība, kā tieši tā izpaužas, vai tā progresē.  Viņai patīkot adīt, tas viņai nākot par labu. Ar to viņa pat nopelnot. Tas arī viss. Es nezinu, kas viņai garšo, cik bieži viņa dzer zāles, vai viņa lasa grāmatas, vai viņa ir feisbukā, ko viņa domā.

Kad Jonas atbrauks no Zviedrijas, būs beidzot jāparunā. Par mums. Par mani.

Es nevaru te ilgi palikt. Esmu te iestrēgusi jau vairākus mēnešus, sērgas sākumā atbraucu uz vecmuteres bērēm un iestrēgu. Sākās ierobežojumi, un es vairs netiku uz Londonu. Es nevaru visu mūžu strādāt šajā veikalā par minimālo algu un dzīvot šķirbainajā vecmuteres vasarnīcā, kuru ziemā nevarēs  piekurināt. Bija jauki, bet ja mums te nekas vairāk nesanāk, tad man ir tomēr jābrauc atkal prom.

*

Dzelzceļa līniju uzbūvēja pirms 150 gadiem. Pirms tam šeit bija slapjas pļavas, kūdras purvi un tīreļi ar retām smilšu kāpām. Dzelzceļa būvētāji nolīdzināja kāpas, saraka grāvjus, izveidoja polderus un saveda citzemju akmens šķembas uzbērumam, kurš taisns un slaids kā nazis pārcirta līdzenumu. Karu laikos dzelzceļu sabombardēja, tad atkal atjaunoja, atkal saspridzināja un sliedes uzara, un atkal atjaunoja, lai gigantiskiem dzelzs kāpuriem līdzīgi cisternu un kravas vagonu sastāvi varētu pārvadāt ķimikālijas no vienas pilsētas uz otru. Kad viņi ar Jonu vēl bija mazi, tajā vasarā, pirms vēl nebija noticis tas mirklis ar lielo cilvēku kāju dunēšanu un kliegšanu visapkārt galdam, kad viņa vēl skatījās uz cilvēkiem, viņi reizēm aizlavījās viņpus lielajam ceļam caur krūmāju uz dzelzceļu.

Dzelzceļš smaržoja pēc mazuta, mašīneļļas un sakarsušas dzelzs. Karstās vasaras dienās virs tām virmoja mirāžiņas. Sliedēm pieskaroties, varēja sajust vieglu trīsoņu – tas nozīmēja, ka kaut kur tālu tuvojas vilciens. Trī­soņa pieauga spēkā, kļūstot par dobju pulsāciju un metāla šnirkstoņu un tad, sirdij skaļi pukstot, vajadzēja atlēkt atpakaļ, krūmos, jo tālumā parādījās un griezīgi ietaurējās dīzeļlokomotīve. Sastāvs, dārdēdams un zemi tricinādams, nesās garām, un tas bija skaisti un biedējoši reizē.

Ome uzoda par vazāšanos gar dzelzceļu. Kāds bija viņai pateicis, visticamāk, dzelzceļa strādnieki, kas pārbaudīja pārmijas un dažkārt vietējā bodē pirka aliņu. Ome nesāka bārties, tikai izstāstīja par kādu mazu meitenīti, kas rotaļājusies uz dzelzceļa sliedēm un kam kāja iesprūdusi pārmijās, kad tās vērās ciet. Meitenīte nav spējusi izraut iesprūdušo kāju no pārmiju dzelžainā tvēriena un bijusi spiesta kliedzot noraudzīties, kā lēnām tuvojas gigantiska, melna nokvēpusi lokomotīve. Un tad bez kājām palikusī meitenīte visu atlikušo dzīvi pavadījusi ratiņos, istabā, nevienam nevajadzīga un pamazām pārvēršoties izkaltušā skalu čupiņā.

*

Pēc tam naktī viņa modās un pavilka segu, lai paskatītos, vai kājas vēl ir vietā. Viņi ar Jonu nekad vairs negāja uz dzelzceļu. Viņi nekad vairs nepieminēja dzelzceļu.

*

Tik bieži esmu braukusi atpakaļ un prom. Prom un atpakaļ. Aizmigusi EDI, pamodusies RIX. Aizmigusi RIX, pamodusies DUB. Pamodusies LTN. Aizmigusi STN. Pamodusies RIX. Un tā tālāk, un tā arvien. Un tad pa vidu pāris mēnešus darbs kādā viesnīcā, noliktavā, kafejnīcā, vienreiz pat baznīcas zupas virtuvē, kur nāca visādi dīvainīši, ar dažiem pat varēja parunāties krieviski vai latviski.

Ar domu, ka tas tikai pagaidām, tikai uz laiku.

Pāri ciematam iet nosēšanās trase uz RIX. Dažas lidmašīnas nāk lejā jau tik zemu, ka var saskatīt ne tikai aerokompāniju atšķirības zīmes, bet arī iluminatorus un pat sīciņas cilvēku sejiņas tajos. Kā spēlmantiņas, ko kāds liels muļķīgs bērns lidina šurpu turpu.

Laiks iet, stundu pa stundai, dienu pa dienai. Līnija, kas tuvina mani – kam?

Es negribu vairs, lai niķīgais bērns mani mētā šurpu turpu, es gribu apsēsties dārzā un ielaist saknes. Man ir apnicis, es sāku nogurt.

Lielie muļķīgie bērni dažkārt mēdz spēlmantiņas arī sasist, tāpat vien.

Ļaunmierīga tumsa. 

*

Viņa savilkās embrija pozā, piespiedusies siltajai suņa mugurai un apķērusi suni ar rokām, suns nemierīgi sagrozījās, tad aprima. Mēness bija norietējis, debess pārklājusies mākoņiem un attālās ciema gaismas izdzisušas. Melna augusta beigu nakts. Gaismas veidotā redzamā pasaule saritinājās un izzuda, mirkļi saspiedās cits citā, sabrūkot uz iekšu kā kolapsējoša neitronu zvaigzne.

Viņi bija bezgalīgi dziļas un melnum melnas akas dzelmē, visapkārt bija tikai tumsa, tumsa, tumsa, un tas bija tik mierinoši. Neviens, neviens, neviens skatiens vairs nebūs jācieš, pasaule viņiem vairs nepieskarsies, būs tikai siltums un miers, un visaptverošs maigums.

Tumsa, kurā ir tikai viņas un suņa sirdspukstu ritms, sinhronizēts, kā mūžīgais dzinējs, kurš ved cauri naktij.

*

Visi mirkļi savilkušies punktā.