Andrievs Ezergailis  (1930.10.XII - 2022.22.I)

Šī gada 22. janvārī savās mājās Itakā, Ņujorkas štatā ASV no mums šķīrās starptautiski atzītais vēsturnieks un holokausta pētnieks, žurnāla Jaunā Gaita ilggadīgais līdzstrādnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Andrievs Ezergailis.

Dzimis 1930. gada 10. decembrī Jēkabpils apriņķa Rites pagastā piensaimnieku Jāņa un Bertas Ezergaiļu ģimenē, Andrievs līdzīgi kā daudzi viņa vienaudži bija spiests pārdzīvot Latvijas neatkarības zaudēšanu 1940. gadā, tai sekojošo padomju un nacistu okupāciju un došanos bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur Freiburgā, bet drīz vien Ansbahā, vietējā „dīpīšu nometnē” Ezergailis pabeidza Daugavas ģimnāziju, bet 1949. gadā kopā ar ģimeni izceļoja uz ASV.

Par humanitāro zinātņu doktoru Ezergailis kļuva 38 gadu vecumā Kolumbijas universitātē Ņujorkā. No 1971. gada kā profesors Itakas koledžā lasīja lekciju kursus par Krievijas un modernās Eiropas vēsturi. Par Andrieva domu un dzīves biedri kļuva jau Ansbahas nometnes laikā iemīlētā, vēlāk labi pazīstamā literatūrzinātniece un Kornela universitātes profesore Inta Ezergaile (dzimusi Miške) (1932-2005). Līdzās daudzām citām publikācijām jau pēc Intas nāves ar Andrieva gādību klajā nāca viņas darbu izlase Raksti (2011) un grāmata par Intu Lapu agonija (2012).

Jaunā kvalitātē Ezergailis sevi pieteica 10. Baltijas studiju veicināšanas apvienības (AABS) konferencē Viskonsīnas universitātē Madisonā (1986) ar referātu „Who Killed the Jews of Latvia?”, kas izraisīja asu polemiku trimdas sabiedrībā. Holokaustam veltītā pirmā zinātniskā publikācija Latvijā bija raksts „Arāja komanda” (1988) LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs. Ezergailis izrādījās vienīgais latviešu vēsturnieks, kā komentārus par PSRS sabrukumu 20. gadsimta 80./90. gadu mijā publicēja ietekmīgais laikraksts The New York Times.

Latvijas vēstures institūta apgādā angļu un latviešu valodā klajā nākušajai A. Ezergaiļa zinātniskajai monogrāfijai Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941-1944 (1996/1999) ir fundamentāla un nepārspējama nozīme Latvijas holokausta vēstures historiogrāfijā. Virknei citu viņa publicēto grāmatu (The 1917 Revolution in Latvia, The Latvian impact on the Bolshevik Revolution. The first phase: September 1917 to April 1918), dokumentu krājumu (Latviešu leģions: Varoņi, nacisti vai upuri?, Stockholm Documents: The German Occupation of Latvia 1941-1945. What Did America know?) un simtiem citu publikāciju ir paliekoša nozīme Latvijas un starptautiskajā akadēmiskajā vidē un plašākā sabiedrībā.

Ezergaiļa mūža nogalē biedrības „Atvērtās krātuves” paspārnē klajā nāca viņa polemisko eseju un rakstu apkopojums Caur velna zobiem (2015), bet Andrieva pēdējā publikācija par holokausta problemātiku ir lasāma apgāda „Latvijas Mediji” sagatavotajā žurnālista Kārļa Štamera 1977.-1979. gadā Hamburgas zemes tiesā pierakstītās Viktora Arāja tiesas prāvas (2020) izdevumā. Neraugoties uz gadu nastu un dažādām veselības likstām, Ezergailis līdz pat pēdējam brīdim centās saglabāt možu garu un iespēju robežās darbojās pazīstamā lidotāja Herberta Cukura un baltvāciešu lomas noskaidrošanā holokaustā nacistu okupētajā Latvijā.

Lai gaišs augšupceļs un mūžīgs miers, Andriev! Mums Tevis ļoti pietrūks, to dziļās sērās izjūt daudzi Tavi tuvinieki, draugi un kolēģi gan trimdā, gan Latvijā – visi, kam ir bijusi laime un iespēja būt un darboties kopā ar šo erudīto, labestīgo un aizrautīgo personību, kuru savās sirdīs un prātos paturēsim vienmēr.  

                                       

Uldis Neiburgs

Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis