Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022
Desmit spoguļminūšu ceļa
Osvalds Zebris. Šaubas. Dienas Grāmata, 2021., 176 lpp.
Sintēze, intertekstualitāte, fantasmagorija, mistifikācija. Daži literatūrzinātnē bieži lietoti svešvārdi, ar kuriem jau pirmā stāsta vidū var raksturot piecu grāmatu autora, arī aiz Latvijas robežām pazīstamā prozista Osvalda Zebra jaunāko stāstu krājumu Šaubas. Nē – pietiek ar grāmatas ieraudzīšanu. No melnā vāka pretī raugās Fjodora Dostojevska seja, pievienota neproporcionālam (atlēta pleci un rokas, apaļīgs vēders, garas, tievas kājas) Karlsona ķermenim. Un melnumā aiz kombinētā tēla muguras kustas tas, kas var būt gan propellers, gan divi kusli spārniņi, kuri diez vai spētu pacelt gaisā šo lielo ķermeni. Autora nodomu par grāmatas dizainu realizējis mākslinieks Roberts Zitmanis.
Pēc stāstu krājuma izlasīšanas noskatījos un noklausījos televīzijas un radio ļaužu sarunas ar Osvaldu Zebri, jo tas, ko nezināju, bet ļoti vēlējos saprast: kas viņam ir šaubas. Šaubas un šaubīšanos laikam uztveru un jūtu diezgan tipiski – kā nepārliecinātību, nedrošību, bažas ar baiļu potenciālu, kaut kādu virzību uz neizdošanos. Taču Zebrim šaubas ir svarīgs un dinamisks nenoteiktības faktors, kas nepieciešams rakstīšanai. Šaubas ir vārīšanās temperatūra viņa jaunradei, degvielas sastāvdaļa (propellera lāpstiņu dūkšana un gaisa vibrācija aiz Dostojevska-Karlsona muguras). Osvalds Zebris intervijās stāsta: kad viņš izšaubījies, palikusi sajūta, kas un kā būs stāstā, un tieši šis brīdis, nevis grāmatas iznākšana, viņam ir lielākie svētki. Zīmīgi, ka šaubas ir gan stāstu krājuma pirmais vārds – tā nosaukums – , gan pēdējais vārds gala stāstā „Krysts”, kas veltīts Regīnai Ezerai: „Ka nesastingt var, rakstoties cauri svētām šaubām”. (175. lpp.) Tiktāl par grāmatas nosaukumu un tā kontekstu.
Osvaldam Zebrim tuvie autori, desmit domubiedri, kuri vairāku gadu garumā tapušajos stāstos atbalsojušies tieši šādi, savukārt rakstīšanas brīdī (viņš uzsver šo aspektu, jo „savējie” nemitīgi mainās) pārstāv dažādus laikus un telpas, dažādas un pat ļoti atšķirīgas literatūras valodas. Pie viena galda sasēdusies raiba sabiedrība, un pārsteidzoši, ka visi tik labi saprotas, cits citu nepārtrauc un gan runā, gan ieklausās. Droši vien tāpēc, ka ne tikai viņi ir Zebra draugi. Arī Zebris ir viņu draugs, kurš atbalsojas.
Katrā no tekstiem kā viegli elektrizēts, taču ikreiz atšķirīgs fons jaušams saviļņojums gan par izlasīto, gan par domāšanu, rakstīšanu un uzrakstīto, par savām personiskajām attiecībām ar literatūru un pasauli. Osvalds Zebris pats kļūst mans – lasītājas un šī viedokļa paudējas – „savējais”, jo Šaubās ar gandarījumu gūstu apliecinājumu tam, ko daudzi visu mūžu mākslā meklē un, par laimi, atrod: māksla, tostarp literatūra ar tās idejām, izpildījuma veidiem, saturu un formu, nav nošķirama no dzīves, kādu to redzam, dzirdam, sataustām un dažādi citādi katru dienu un nakti savā telpas un laika joslā pieredzam; iztēle un tās augļi nebūt nav realitātes pretmets, – tā papildina realitāti, dabiski tajā iekļaujoties.
Kas ir stāstu krājumā Šaubas atbalsotie Osvalda Zebra garīgie draugi? Astrida Lindgrēne, Fjodors Dostojevskis, Tomass Stērnss Eliots, Albērs Kamī, Ojārs Vācietis, Arsēnijs Tarkovskis, Mihails Bulgakovs, Rainers M. Rilke, Jānis Jaunsudrabiņš un Regīna Ezera, turklāt stāstu titullapās papildināts, tieši kuriem literārajiem darbiem un / vai tēliem teksts veltīts. Zebris grāmatas ievadā to dēvē par it kā „šaubīgu ieceri” (9. lpp.), taču – kas gan nav šaubīgs? Galvenokārt tāds ir laiks – viena stāstu pamatvielām, kas izvērsta ļoti plaši un dažādi, un saistāma arī ar veltījumu adresātu darbos risināto laika koncepciju un pašu atbalsošanās motīvu. Krājumā ir trīs stāsti, kuros var fiksēt kādus, mazākais, nosacīti hronoloģiski secīgus notikumus („Izdoma. Vai arī kas pavisam cits”, „Kūst sniegs uz putniņa galvas”, „Tagad viņš ir ondatra”). Pārējos tekstos laiks lec, lido, met cilpas, pārvietojas no nākotnes uz pagātni un otrādi, plūst visos virzienos un visvisādi zarojas un dullojas. Tas čukst, dzied, smejas, joko, lūdzas un raud Zebra balsī caur Kamī, Jaunsudrabiņa, Vācieša un citām tekstu atbalsīm. Laiks pastāv vienlaikus abos polos un visās paralēlēs un meridiānos: „Jā, bet rakstīts uz tās sienas bija gan – vienā pusē bija teikts īsi: Blast!, bet otrā, ka dzīve iraid gara, gara, gara.” (Salmu vīrs, 62. lpp.)
Kur laiks, tur telpa. Arī šajā citātā tā ir: siena, kas vajadzīga uzrakstam. Tēli, stāstos atbilstoši mākslinieciskajai iecerei, mīt un darbojas gan ārvidē, gan slēgtās vietās – dzīvokļos, mājās –, un kopiespaids bieži ir sirreāls, pat grotesks, sevišķi – ja no telpas (no sevis) kādu iemeslu dēļ nav iespējams izkļūt. Piemēram, stāsta „Istaba ir piečurāta” (veltījums R.M. Rilkes Maltes Laurida Briges piezīmēm) epigrāfā, šī Rilkes darba citātā, svarīgs ir teikums: „Manī ir kas iekšējs, par ko pats neko nezinu.” (131. lpp.) Stāsta tēlu Vasīliju pārņem kāda sveša būtne, viņš neatpazīst ne savu ķermeni, ne domas. Fizioloģiskas detaļas, divēja – „īstā” Vasīlija un tā otra – iekšējā runa un pastarpināts dialogs, spriega gaisotne nelūgtā viesa piečurātajā istabā šķiet nepiemērots fons svarīgu filozofisku jautājumu risināšanai, sevišķi – ja par tādiem nekad nav domāts, tomēr Vasīlijam šeit tiek piedāvāts ceļš. Tas ir visbūtiskākais telpas elements un vienlaikus process arī tajos Zebra stāstos, kuros tēloti kādu apstākļu sastindzināti varoņi: ceļš, kas varbūt nav kājām ejams, taču apziņā sākams un pieveicams.
Manuprāt, visplašākais laika mērogs un atbalsošanās diapazons Zebrim izdevies stāstā „Spogulīt!”, kas veltīts krievu dzejniekam Arsēnijam Tarkovskim. Sniegbaltītes un ļaunās karalienes domājamo motīvu pārcērt epigrāfs, Ingmāras Balodes atdzejotā Arsēnija Tarkovska dzejoļa „Dzīve, dzīve” citāts, un šis pats citāts krievu valodā – oriģinālvalodā – noslēdz stāstu. Spogulis, spoguļošanās, atspulgs. Spogulis stāstā ir pirmās personas vēstītājs, kura intonācija ir maskulīna krekšķoši vecūksnēja, jo spogulis vairs nav nekāds jaunais, tas ir plīsis, sasprādzis, salīmēts un ierāmēts, tomēr joprojām ļoti, pat maģiski, spēcīgs. „Mirdza skatās manī dziļi un klusi, es labsajūtā izplešos. Apvelku visu sienu, ieskauju griestus un grīdu, apņemu arī viņu, ierauju sevī visu šo dzīvokli un namu ar visu tā garu.” (111. lpp.) Spoguļa laiks un telpa ir bezgalība, un arī Grimmu pasakas motīvs patiesībā nav zudis, – stāsta ļaunā karaliene Mirdza izplāno sāncenses pazušanu. Jāpiebilst, ka stāsts „Spogulīt!” atbalso arī Arsēnija Tarkovska dēla, kinorežisora Andreja Tarkovska, filmu Spogulis.
Osvalda Zebra stāstu krājums Šaubas ir talantīgs apliecinājums tam, ka sintēze var netraucēt jaunradei, jo nekas nerodas tukšumā. Laiks, ceļš un spogulis – šie trīs (bez šaubām) atbalsosies manī vēl ilgi.
Anda Ogriņa
Anda Ogriņa (dz. Brazauska, 1979) kopš 2004. gada ir grāmatu redaktore izdevniecībā „Apgāds Zvaigzne ABC”. Liepājas Universitātē 2007. gadā ieguvusi maģistra grādu humanitārajās zinātnēs. Īpaši interesē latviešu jaunākā proza.
