 |
|
Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022
|
|
|
Aija Rozena (sarunas ar vīramāti)
1. nu redzi nu, un tu šaubījies es jau tevi tagad saprotu citi laiki, citi tikumi bet mīlestība ir mīlestība, visos laikos piestādīju tavu tukšo pļavu ar pīlādžiem, plūškoku, hortenzijām lai aizsedz māju no ceļa kņadas šoruden tās atkal tik daudz kā laikos, kad te bija Zirgu pasts vai pat ne tik sen laikā, kad tu šeit ienāci kā jaunā sieva un garām, pa veco Pleskavas šoseju brauca visi uz Rīgu, uz Valmieru māja jau atrodas tādā, laikiem svarīgā vietā pat vācieši bija še iemitinājušies, saimei atstājot vien istabiņu ceļš kā pati dzīve plūst un plūst. aizplūst un atplūst šorīt teicu tavam dēlam, velc vien tās gaišās zamša kurpes kad tad vēl mēs dzīvosim, ja ne tagad jā, un tu vēl šaubījies
nezinu gan, ko iesākt ar tavu rozi, kur pārstādīt, kā domā?
2. esi pārsteigta tagad runājam katru dienu laikam vairs nešķir tas sasodītais tuvums tavam dēlam šodien svinama diena vārdu gan ielika citi vai tev ar jautāja, netiki stāstījusi tavs mīlulis, acuraugs piedzimstot nelaikā sīciņā svarā un mātes acs kā lauvene, uzmana gluži neviļus, nemanot. gribot – negribot bet tā svešā tik paņem un riktē, pat nenojauš, dīrājot tavu ādu tagad saprotu, pašai man vedeklas divas bet mīlestība ir mīlestība, visos laikos
svinēt svinēsim mājās un paši ar mazbērniem raudāja, kad tu mūs atstāji bieži jautā, ko tagad dari tā ka – neesi, neesi aizmirsta mazmazbērnos iestiepies debesīs
3. atradu senus ierakstus samulsu, kā viss saslēdzās loku lokos apli pa aplim atgriežas dzimta sienās paslēptais baronu tituls nav gan citu liecību zudušas, ar rūgtumu iznīcinātas? papīru ierakstos, tavs vīra tēvs, Augusts – Arveds nopircis mūsu „Priedainu” mājas Pleskavas šosejai labajā pusē pats dzīvojis iepretim, kreisajā pusē un ceļš, sasējis dzimtu plūst un plūst, un aizplūst bez paaudzei nodotām atmiņām tā vēlējos vecākajam dēlam vārdu Augusts tāds stiprs vārds, izrādās – vectēva saknēm (zinu, zinu, par tevi tagad tik labu mēs arī agrāk netikām strīdējušās)
šodien ap siltumnīcu iekopšu puķu dobi kā tavos laikos stādīšu īrisus
4. beidzot izdomāju tavu grūto domu Alma bija cieta sieva, vienkāršu ļaužu Augusts, tomēr nenoslēpt, fonu zortes tāds ieturēts, rāms vīrs tu, no daudz bērnu ģimenes viņai kā dadzis acī kā pašas necilā kārta latvietis allažiņ mīlējis svešus kungus un reiz izsities, savējo necels par līdzīgu viss rullē pa spirāli tu gan nespēji, neprati pārraut šo loku biju tāds grūtums? (zinu, zinu – par tevi tagad tik labu) tik manas domas tās muļķes tās sameklē tevi un runā un runā, un pārrunā klusētos gadus
tikmēr mūžs, tas gan aiztek pa mūsu ceļu
galu galā, ko iesākt ar tavu sarkano rozi?
5. šorīt tavs dēls agri aizsteidza dakteros uz procedūru viņš taisās savecēt es ikreiz iecērtos veci, taisni jāsmejas! tagad 60, ir agrākie 40 lūk, tā! jeb, kā Rokpelnis teicis vot tā! figu figušku figuškinu kukuškinu arvediņ kukuškinu tas, jums, vecuma gaidītājiem no manis – nesagaidīsiet vot tā!
pieteicu, lai paņem līdzi manis dāvāto krustiņu lai liek kaut makā, ja nedrīkst ap kaklu kas cits viņu sargās
6. tu allažiņ jautā, vai Rūdis vēl dzīvs dzīvs, dzīvs, kur ta šis paliks! pieskata saimniecību. nes savu vecumu kā strīpotu akmeni pāri šosejai, uz to, tagad jau mūsu pļavu kur, atceries, vācieši bija ierakuši savus lielgabalus ieguļ kā mīkstā zvilnājā, zem vecās egles nekas viņu neņem ne audzējs sānā, ne daudzie gadi pag, pag, cik ta paliks. 7x14, nu teikšu – nav tālu līdz simtiņam skatās manī Gunāra laipnajām acīm un meldē rižiņa meldera rimtajā mēlē ir dzirdēts, ka kaķī iemieso saimnieka dvēsele. varbūt atgriezies, izdzīvo otru mūžu
rīts tāds saules pieliets jādzīvo, jābauda, jāsmaržo iešu apraudzīt tomātus, pa nakti bija ap nulli
7. šonakt uztrūkos Žanis sauc tavu dēlu nokritis, sasities pacēlu, saglaudu sašķiebto spārnu tad noteica – jā
tomēr baisi naktī vecums kliedz tavā balsī un arī Keiko
trīcoši steberē trepēs tik lūdzoties pasper soli, vēl vienu, nu lūdzu – vēl pēdējo, vienu brīžiem dusmojos, brīžiem samīļoju gluži kā tevi, iepriekš reiz raudājām jau mēs abas manas plaukstas, mīļojot tavus kalsnos vaigus un tās dzisušās acis tavi vārdi, mēs nekad netikām strīdējušās tev jau bija gana laika sevi iztērpināt, izplēst pa sīkam zariņam, dzīsliņai 90 gadus dzīves visus grūtumus: ar Almu, 20 gadus uz gultas un mani, septītais bērns, zinu, zinu – lepna un spītīga ar māti, kas, tavuprāt palaidnīga. un ābols, kā zināms, tas nekritīs tālu un es neiebildu tik svarīgs mums abām bija šis mirklis. šis ceļš gar mūsu māju, mazmazbērnos iestiepjot debesīs un, kur gan citur tu varētu palikt
un vēl, es atstāju tavu rozi, tevis stādīta vietā un ne tikai tāpēc, ka par tevi tagad tikai labu
bet es, nesteigšos savecēt vot tā!
|
