Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

Kā izteikt laiku, kā ‘ieraudzīt’ laikmetu?

 

„Tagad gadalaiki steidzas,” kādā no minimām saka dzejnieks Aivars Eipurs. Laiks strauji rit, gadi un notikumi šķiet aizvien paātrinātā veidā nozib gar acīm kā dokumentālā kino kadri. Reizēm nav svarīga to secība, jo arī tā ir sava veida laika zīme – steiga, turklāt katrs no mums šīs (kopīgās un reizē ļoti individuālās vēstures / pagātnes) ainas var virknēt savā secībā, esot līdzdalīgi vēstures / pagātnes izstāstīšanas stāstā.

Fotogrāfija, rakstītais vārds un zīmējumā (kolāžā, asamblāžā) izteiktā izjūta apstādina laika ritējumu, fiksē, var teikt, ka iemūžina laika mirkli, cilvēku, notikumu, ainavu.Tas vieno abas grāmatas, kurās ielūkosimies.

 

Petra Derkins, Aivars Eipurs. Latvija – tik un tā / It’s Latvia – anyway. Rīga: Madris, 2021. / Paralēli teksti angļu valodā, tulkotāja Valda Liepiņa)

 

Dzejnieks Aivars Eipurs (1956) un Šveicē dzimusī gleznotāja Petra Derkins (1969), kura jau kopš 2011. gada dzīvo Latvijā, Dobeles pusē, sava vīra dzimtenē, radījuši interesantu kopdarbu – minimu un vizuālās mākslas sintēzi vienlaikus un tajā pašā laikā gluži autonomus, individuālus un arī atsevišķi uztveramus tekstus un darbus. Tāpat Aivara Eipura minimas varam lasīt arī kā Petras Derkinas izstādes kolāžu un asamblāžu ‘rakstus’. Izdotās grāmatas ievaddaļā lasām: „Petra Derkins un Aivars Eipurs radījuši brīvi asociatīvus vēstījumus par dažādiem procesiem, reālijām un notikumiem Latvijā šajā un pagājušajā gadsimtā”. (6. lpp.) Jāteic, ka šī mijiedarbe veidojusies organiski. Abu iedvesmas avoti bijuši vēsturiskā līnija – laiks, notikumi, vietas, personības, tikai katram savs, atšķirīgs izteiksmes veids.

Aivars Eipurs kā dzejnieks ar Eduarda Aivara vārdu publicējas jau kopš 1985. gada, pie lasītāja nonākušie dzejas krājumi ir kritiķu pamanīti, atzinīgi vērtēti. Viņš labprāt darbojas arī ar jaunajiem, kuri vēl tikai uzsāk ceļu dzejrades pasaulē. Savukārt Petras Derkinas mākslas fokusā jau savus gadus desmit ir asamblāžas un kolāžas, īpaši uzmanību pievēršot 20. gs. 30. gadu Latvijas presei, padomju perioda žurnāliem, stilizējot un ievietojot tos jaunos, nedaudz ironiskos kontekstos.

Aivara Eipura pirmie stāsti – minimas publicēti pirms krietna laika, 2006. gadā laikrak­stā Kultūras Forums. Pavisam noteikti varam jaust, ka šis viņa radītais savdabīgais īsžanrs ir stabila vērtība viņa literārajā daiļradē. Par minimām Aivars Eipurs savulaik, iznākot Minimas jeb vienā istabā ar Antonu Vēbernu (2008), teicis – „Es radīju minimu kā literāru žanru, jo tādi apzīmējumi kā refleksija, miniatūra vai maksima derēja tikai dažos gadījumos. Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu – šis mans teiktais atšķiras no Larošfuko teiktā tāpat kā manas minimas no viņa maksimām.” Šīm minimām sekoja cita grāmata – minimas jeb zemestrīce zābakā (2013), kur Aivars Eipurs pats skaidrojis šo savu žanru – „minimas ir mans jaunievedums latviešu literatūrā. Var teikt, ka minima ir mana literārā stihija. Tā sakņojas lakoniskā formā, kuru es varu paturēt galvā iedvesmas brīdī, – pretēji dzejoļa vēstnešiem, kuri ir prom, tikko tu neesi paspējis viņus apgredzenot kā gājputnus. [..] minimas ir pateicīgas savā īsumā, un man ir iespēja diezgan ātri lasītājam parādīt kādu šķietami ikdienišķu parādību, situāciju, notikumu, sapni vai fantāziju negaidītā veidā. Šodienas laika zibējumā minimas var izlasīt ātrāk nekā romānu, pie tam to var darīt gan lidmašīnā, gan tramvajā, gan upmalā.”

Nule izdotajām minimām katrai ir bijusi kāda ierosme, kas mudinājusi autoru Aivaru Eipuru tās pierakstīt. Var teikt, ka Aivars Eipurs ‘pieraksta’ mirkļus, pārdomas, asociācijas, kuras māksliniece Petra Derkins atainojusi mākslas, krāsu, tēlu un asociāciju līdzekļiem. Pāris teikumos, vienā strupākā vai plašāk izvērstā rindkopā Aivars Eipurs veido savu Latvijas stāstu dažādu garumu un ietilpības minimu formā. Tās varam uzlūkot par īsām miniatūrām, skicēm, vērojumiem, pārdomām.Tās iespējams lasīt arī savā secībā. Tie ir Aivara Eipura dzīves (pagātnes) mirkļi, kas ‘iznirst’ kādā tagadnes līdzībā, tas, ko Aivars Eipurs vēlas atminēties un par ko vēlas stāstīt. Viņa minimās ietvertas arī dažādas kultūras zīmes, personības, norises, svētki, tostarp dziesmusvētki, 8. marts, Brīvības piemineklis, Rainis, Aspazija, Līgo un kapusvētki, Centrāltirgus, Litene (emocijas, nonākot traģiskā vietā) un Sibīrija, čeka, basketbols, tukšie veikali un hruščovkas, bēgļu problēmas u. tml., līdz pat pandēmijai, kas mainīja ierasto, pierasto dzīves ritmu, iespējas un brīvību,un veido tādu kā līdzību ar Maļeviča Melno kvadrātu. Aivara Eipura minimas ir spilgti izteiktas redzes gleznas – ne velti viņš ik pa laikam mēdz teikt: „es redzu savus... gadus....” Tālab katra minima ir arī ļoti personiska – sava – ar strādāšanu vasaru brīvlaikos, ar vilinājumu padomju gados pavizināties automašīnā „Volga”, ar deficītu un kādu preču vai lietu nepieejamību padomju laika bērnam vai jaunietim, ar baiso padomju studenta realitāti – iespēju nonākt čekā. Un vēl daudz ko citu. Un katrs tajā Aivara Eipura ļoti personiskajā pagātnes zīmējumā var atrast ko ļoti savu. Un, Aivar Eipur, arī mana padomju bērndārznieka neatņemama bērnības sāpe bija raudas pie pusdiengalda, ja maltītē piena zupa ar baiso piena plēvi vai piena sakņu zupa ar tādu pašu, pat piedegušu piena plēvi. Laikmeta līdzības vieno, sajūtas vieno.

Aivars Eipurs turpina sava jaunradītā žanra – minimu – tālāk pilnveidi, sakot – „minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma. Šeit es rādu publikai nejaušu savas sirds portretu.” (6. lpp.) Iepriecināja Aivara Eipura tāds kā smalki ievītais smaids (humors), kāda dažādi nolasāma doma vai zemteksts, proti, katram ir iespējams izlasīto ieliekt savā kontekstā vai salīdzināt ar savu Latvijas stāstā tieši tajā pašā laikā. Faktiski arī minimu (arī visas grāmatas) pēc izlasīšanas Latvijas stāstu tālāk turpina katrs lasītājs. Līdzdomājot, arī par savu pieredzi, savām atmiņām. Aivars Eipurs spēlējas ar vārdiem, ar lomām, ko mums mēdz piespēlēt laiks un dzīves skatuve. Viņš turpina meklēt, pilnveidot, koncentrēt un sintezēt savu dzejas poētiku ar prozas ikdienību, radot jaunu vēstījumu – minimu.

Šis laiks rada aizvien īsākas un koncentrētākas cilvēku savstarpējās saziņas formas un izteiksmi, saīsinājumu, tādu strupu lakonismu, savukārt Aivara Eipura vēstījums paradoksālā veidā ietver arī šāda īssaziņas un īsizteiksmes burvību. Ne katrs to spēj, uzburt ainas, gleznas, notikumus ļoti koncentrētā formā. To spēj dzejnieks, kura rakstu spalvā ir vārdu nozīmes, līdzības, alūzijas, konteksti, zemteksti, salīdzinājumi, metaforas, proti, visdažādākie izteiksmes līdzekļi. Tiesa, lasītājam šajā gadījumā ar vienkāršu lasīšanu diezin vai būs gana. Bet doties lasīšanas ceļā ar Aivara Eipura minimām ir gana interesanti un aizraujoši.Un droši vien taps un top jaunas minimas. Tad, kad pienāks īstais laiks.Šī grāmata ir – „Ilūzija par pagātni, tālskatī raugoties.” (6. lpp.)

Otra grāmata –

Andrejs Tiknuss, Ēriks Hānbergs, Voldemārs Hermanis. Bonifacijs Tiknuss fotografē pirms pusgadsimta. Rīga: Madris, 2021.

– arī dokumentē laiku, pagātni caur foto objektīva redzīgo aci. Grāmata tapusi fotogrāfa dēla Andreja Tiknusa sadarbības rezultātā ar tēva bijušajiem kolēģiem laikrakstā Cīņa, pieredzējušiem žurnālistiem un dzīves gudriem vīriem Ēriku Hānbergu (1933) un Voldemāru Hermani (1935), kuri pārredz šo bijušo padomju periodu, kuri spēj analizēt, vērtēt, paraudzīties nedaudz arī ar ironisku smaidu.

Grāmata ir preses fotogrāfa Bonifācija Tiknusa (1915-1986) atstāto fotonegatīvu izlase, anotēts un ar apcerēm un stāstiem papildināts fotoalbums, kurā dažādās šķautnēs un leņķos ieraugāms izteikti padomisks laiks, par kuru aizvien mazāk zina jaunākas paaudzes cilvēki.

Ievadot fotogrāfiju stāstu, Bonifācija Tiknusa dēls Andrejs Tiknuss uzsvēris, ka tēvs bijis profesionāls laikraksta Sovetskaja Latvija fotoreportieris (1945-1947), bet visilgāk viņa profesionālās darba gaitas saistītas ar sava laika ietekmīgāko, lielāko laikrakstu Cīņa (1947–1978), kurā viņš „fotovalodā iegrāmatoja lielāko daļu sabiedrisko, ekonomisko, kultūras, mākslas, kā arī tālaika politisko notikumu norišu”. (6. lpp.) Viņa tēva darba laiks galvenokārt aizritēja padomju periodā ar savām izteiktām laika, laikmeta ideoloģiskām zīmēm, taču jau skolas gados, vēl neatkarīgās Latvijas laikā, sākās Bonifācija Tiknusa interese par fotografēšanas brīnumu. Padomju gados ar fotoaparāta ‘aci’ tvertais nu kļuvis par laika un laikmeta dokumentējumu. Jautājums, kā šolaiku lasītājs un skatītājs uztver šīs fotogrāfijas, kādu stāstu viņš tajās nolasa, kādas ‘zīmes’ šajos apstādinātajos mirkļos, kuriem ir vēstures elpa.

Šiem apstādinātajiem mirkļiem ir kāds ļoti nozīmīgs papildinājums – Ērika Hānberga un Voldemāra Hermaņa apceres, stāsti par laiku, laikmetu, reālijām, fiksētajiem notikumiem un personībām, kā arī ieskats Bonifācija Tiknusa biogrāfijā, vaļaspriekos un dzimtas stāstā, kuru izstāsta dēls Andrejs Tiknuss, cieņpilni rakstot – Tēvs, kura darbavieta, laikraksta Cīņa fotolaboratorija Blaumaņa ielā 38/40, bijusi dēla Andreja bērnības un jaunekļa gadu sapņu telpa. Noslēpumaina vieta, kurā no foto filmiņām tika attīstīti fotogrāfiju kadri. 21. gs. cilvēkam, kurš pieradis fotografēšanai izmantot savu mobilo telefonu, lejuplādēt fotogrāfijas, pēc tam tās uzlabot kādās programmās u. tml., kādreizējā fotogrāfiju tapšanas vēsture, fotogrāfiju attīstīšana arī šķiet kā tāda tāla un mazsaprotama sala. Savā ziņā var teikt, ka šis Bonifācija Tiknusa albums ir arī sava veida fotogrāfijas vēsture – gadu gaitā ir mainījušies fotoaparāti, foto filmiņas un citas profesionālās lietas. Kā īsti tapa fotogrāfija, kā līdz tai nonāca?  Arī dēls Andrejs Tiknuss agri ticis apmācīts tēva arodā, piepalīdzējis kā fotolampas turētājs un „palīga statusā man radās izdevība iepazīt atsevišķu Latvijā ievērojamu cilvēku dzīvi.”

Fotoalbums veidots, atsevišķos stāstos grupējot fotogrāfijas – no personiskā foto stāsta, sākot ar ģimeni (tēvs, māte, vecāku laulību foto, tēva brālis) līdz vispārīgākam laika, laikmeta notikumu, norišu kadrējumam, tālāk pie padomju ikdienas laukos un zemes darbos, darba pilsētā fabrikās, rūpnīcās (kur vairs VEF vai RAF, vai Rīgas Radio rūpnīca, Jelgavas cukurfabrika? – zudušās vietas), siltumnīcās, dārzniecībās, kūdras purvos, tirgos līdz pat svinētiem notikumiem un gadskārtām, tiltu, HES un pat Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkas celtniecībai, tramvaja izbūvei, jauno mikrorajonu apbūvei un tā tālāk. Pamazām fotostāsts lasītāju un skatītāju ved pie sava laika personībām – gan tādām, kas reiz viesojušās padomju Latvijā, piemēram, kosmonauts Jurijs Gagarins, padomju valstsvīrs Ņikita Hruščovs un citi, līdz pašu latviešu kultūras personībām latviešu teātrī, mūzikā, mākslā, tēlniecībā, kas veido arī Latvijas kultūras mantojumu.

Bonifācija Tiknusa fotogrāfijas apliecina, ka ir jāprot ieraudzīt, saskatīt, iekadrēt, veidot sava veida stāstu cauri vairākām padomju desmitgadēm, par reālijām, kuras ir zudušas līdz ar ‘sagrautiem’ mūriem un sienām, kuras šolaik ir zaudējušas tā cita laika aktualitāti, ir kļuvušas gluži ikdienišķas, it kā necilas, tomēr bez tām nav iespējams vizualizēt laikmetu. Šis foto stāsts ir pagātne skatos un ainās, kurās tvertas arī zudušās vietas un reālijas.

No fotogrāfijām noraugās fotogrāfa Bonifācija Tiknusa foto objektīva iekadrētas sejas un arī ļaužu masas dažādos masveidīgos ideoloģiskos svētkos – mītiņos, kongresos, apspriedēs ar visiem saukļiem un frāzēm, ziedu virtenēm, oktobrēniem un pionieriem, ordeņiem un pārnopietni svinīgām sejas izteiksmēm. Fotogrāfijas atklāj padomju pilsoņa dzīvesveidu un pilsētvidi, kurā tas dzīvojis, gājienus, kuros svinīgi maršējis padomju pilsonis, un svinības un svētkus, kuri reiz svinēti. Bet tieši tāpat tās fiksējušas Raiņa pieminekļa atklāšanu Esplanādē 1965. gadā, kur rudeņos arī mūsdienās notiek Dzejas dienu pasākumi, tagadējā Vanšu (tolaik Gorkija) tilta atklāšanu un citus notikumus. Papildus laikmeta un vēsturisko dimensiju paver Voldemāra Hermaņa apceres, īpaši jau paverot laikraksta Cīņa – tolaik centrālā padomju Latvijas laikraksta – redakcijas durvis un aizkulises.

Melnbaltās fotogrāfijas, melns un balts ir vienīgie kontrasti, sejas ar apturētu, fiksētu izteiksmi. Albums atklāj to, ko un kā caur objektīva aci ieraudzījis fotogrāfs Bonifācijs Tiknuss, tas saglabāts vēsturei kā spilgta laikmeta liecība.

Noslēgumā jāpiekrīt Ērikam Hānbergam, kurš saka – „Attālinoties no sociālisma pusgadsimta, aizvien pamatīgāk jāizstāsta padomju laikus nepiedzīvojošajiem par oficiālo un neoficiālo. Par patieso un nepatieso. [..] Katrs vizuālais dokumentējums ir rosinājums izvērtējošam stāstījumam. Stāstījums jaunatklāsmēm par pagājību.” (26. lpp.) Atskatoties uz padomju periodu, ir jāspēj ieraudzīt ne tikai izdzīvošanu, bet arī dzīvošanu, kā saka Ēriks Hānbergs. Šis foto albums ir par dzīvošanu, par to, ar ko un kam tika dzīvots, kas tika radīts un cik daudz no tā visa ir jau zudis un gaisis.

Abas grāmatas apliecina, ka vēsturi, tostarp notikumus, veidojuši un veido cilvēki. Svarīgi arī šodien, 21. gadsimtā, stāstīt par šo aizgājušo padomju laikmetu Latvijas tautas un cilvēku likteņos, ikdienā, sadzīvē, darbā, priekos un svinēšanā. Tas paplašina kontekstu un sniedz jaunas aculiecinieka zināšanas. Pagājušo iespējams izstāstīt arī veroties melnbaltās fotogrāfijās vai gleznu kolāžās, bet tieši tikpat būtiski ir arī rakstīt un uzrakstīt par to, kas un kā bijis, caur savas pieredzes, atmiņu prizmu, ja tā taču reiz ir bijusi bērnības, jaunības un darba mūža daļa. Biogrāfijas daļa. Un laiku, kad dzīvot, cilvēkam nav lemts izvēlēties. Jāņi un Dziesmusvētki dzīvo kolāžās (Petra Derkins), minimās (Aivars Eipurs) un melnbaltās fotogrāfijās (Bonifācijs Tiknuss). Un tas ir cerīgi.

 

Inguna Daukste-Silasproģe

 

Inguna Daukste-Silasproģe, Dr. philol., Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece.