Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022
Dace Lūse
(1949.19.III - 2021.02.XI)Aizstāvot latviešu rakstniecības klasiskās vērtības
Pagājušā gada 2. novembrī pēc komplikācijām, slimojot ar Covid’u, mūžībā devās ilggadīga LU Humanitāro zinātņu fakultātes (agrāk – Filoloģijas fakultāte) docētāja, filoloģijas doktore Dace Lūse.
Neskaitot sešus skolotājas darba gadus, viss pārējais viņas darba mūžs noritēja šajā fakultātē, kur viņa 90. gados sešus gadus bija arī fakultātes dekāne. Literatūras klasiskās vērtības bija viņas aizrautība un gandarījums, rakstot par tādiem mūsu pagātnes autoriem kā Anna Brigadere, Jānis Jaunsudrabiņš, Augusts Saulietis, Andrievs Niedra, stāstot par viņu nozīmi savās lekcijās fakultātē. Tikumiskais aspekts literatūrā viņai bija galvenais, to viņa aizstāvēja, to cildināja, to raksturoja kā latviskās mentalitātes raksturīgu izpausmi. Pieņemt modernās un postmodernās literatūras tiešumu un atklātību viņai bija neiespējami, jo cilvēkā, viņasprāt, galvenais bija sirsnīgums, iejūtība, labestīgums, dzīves poetizēšana, dzīves skatījums ētisku ideālu izgaismojumā. To visu viņa saskatīja latviešu klasiskajā literatūrā, un tāpēc nereti viņas priekšstati jaunās paaudzes lasītāju apziņā tika noraidīti kā anahroniski un modernajam laikmetam neatbilstīgi. Dace nepieņēma naturālistiskā un fizioloģiskā akcentēšanu cilvēka dabas tēlojumā, toties patiesa un iejūtīga mīlestība un sapratne raksturoja viņas uzsvērto par latviešu 20. gadsimta pirmās puses rakstniekiem kā ētiskas dominantes aizstāvjiem, īpaši cildinot minēto rakstnieku strikto pārliecību, ka „tam labam būs augt”. Necieta Dace arī abstraktu prātuļošanu, vispārīgas frāzes, viņu saistīja konkrētība un dabiskums. Aizgājusi pensijā, Dace joprojām bija aktīva zinātnisko konferenču dalībniece, kurās referēja par sev tuvajiem pagātnes rakstniekiem.
Īpaši jāuzsver, ka viņu ļoti interesēja rakstniecības politiskais konteksts – nozīmīga ir viņas 2008. gadā publicētā apjomīgā monogrāfija Latviešu literatūra un 20. gadsimta politiskās kolīzijas. Šī monogrāfija parādīja viņas dziļo interesi ne tikai par Andrievu Niedru, kuru viņa raksturoja kā izcilu rakstnieku un politiķi, bet arī par padomju okupācijas laika rakstniekiem, pārdomāti atklājot, piemēram, tādu rakstnieku kā Andris Kolbergs, Alberts Bels distancēto nostāju pret padomisko ideoloģiju. Pie Daces labākā veikuma jaunlaiku latviešu rakstniecības izpētē jāmin viņas kopā ar Daci Ūdri sarakstītā monogrāfija Alberts Bels (2010), kas ir vienīgais tik plašos sociālos un nacionālos kontekstos rakstnieka jaunradi atklājošais pētījums.
Nozīmīgs ir arī Daces veikums trimdas literatūras aktualizēšanā, gan lasot par ilgus gadus noklusētiem rakstniekiem un viņu jaunradi lekcijas savā fakultātē, gan rūpējoties par trimdinieku darbu popularizēšanu Latvijā. Ne tikai ar monogrāfiju Latviešu trimdas proza (2000), kurā īsu apceru formā raksturota 15 trimdas prozistu veikums, bet arī ar viņas iniciētajiem Ilzes Šķipsnas romānu un citu trimdas rakstnieku darbu izdevumiem Latvijā. Īpaši tuva no trimdiniekiem viņai bija Alfrēda Dziļuma, Gunara Janovska, Konstantīna Raudives un Pāvila Klāna proza. Bet kā spožu virsotni trimdas rakstniecības popularizēšanā jāmin Daces rosināto, sastādīto un priekšvārdoto Jāņa Krēsliņa (sen.) Rakstu izdevumu trīs sējumos.
Pavadījuši mūžībā sirsnīgu un iejūtīgu kolēģi, respektējamu un aktīvu literatūrvēsturnieci, studentu cienītu lektori, turam dzīvu viņas mūža daudzveidīgo veikumu, sakot lielu paldies!
Viesturs Vecgrāvis
LU emeritētais profesors