Viks

Veltījums tēva piemiņai

Pasaka par ceļvedi

               

 

Ballīte, kuru Prezidents uzsauca par godu „Endurance”[1] misijas pārsteidzošajiem atklājumiem, jau bija sasniegusi atzīstamu atbrīvotības pakāpi. Dalībnieku loku veidoja paši tuvākie palīgi, viņu otrās pusītes, kā arī NKVD[2] atbildīgās amatpersonas un ne jau vienskaitlī.

Ņemot vērā nesenās masu nekārtības, ko bija izsaukušas valsts vienotības pretinieku aģitācijas un provokācijas vēlēšanu laikā, kulminējoties mēģinājumā ielauzties vadības kompleksā, Prezidents savas rezidences nodrošināšanai šovakar tika mobilizējis gana prāvus policijas resursus, toskait vairākas bruņutehnikas vienības un helikopterus.

Uz nelielās, taču gaumīgi iekārtotās rokoko stila skatuvītes muzicēja stīgu kvartets, gādājot par iespējami labdabīgu atmosfēru, savukārt viesmīļi rūpējās par to, lai arī miesa netiktu atstāta novārtā.

Tiem, kuri vēl nebija paguvuši redzēt televīzijā vai viedierīcēs „Endurance” uz Zemi pārraidītos sensacionālos attēlus ar zivju skeletu nospiedumiem iezī un pārakmeņojušos spininga spoles fosiliju, nu pavērās iespēja skatīt to visu uz ekrāna, kas bija uzstādīts blakus skatuvītei.

– Kā tas jāsaprot? – viena no pusītēm paraustīja aiz svārku atloka laulāto draugu, kurš bija ne vairāk ne mazāk kā Valsts galvas otrais padomnieks. – Vai te kāds vispār kaut ko zina?

– Pavaicā labāk ekspertiem, – paraustītais norādīja uz NKVD amatpersonu grupējumu, kura vidū šobrīd atradās Prezidents. – Pavaicā spečukiem, okei?

Pusīte nevilcinājās.

– Godājamie speč… tas ir, eksperti, – viņa pievienoja savai balsij dažus decibelus, – arī maigais dzimums vēlas būt lietas kursā, ziniet. Ko īsti nozīmē tas, ko tā jūsu uzparikte ir atradusi uz Marsa? Vai spējat paskaidrot? Vai uz tā dēvētās sarkanās planētas kāds jau būtu piknikojis pirms mums? Ka piknikots tur ir, tas redzams pat mazizglītotam. Zivs asaka… spininga spole… Esiet nu tik jauki un padalieties savos secinājumos ar mums, okei?

Grupējums saskatījās, sasmaidījās un atbildei izbīdīja runas vīru. Tas nokremšļojās.

– Cien. miss, pardon, misis, cien. pārējie klātesošie, – viņš nedaudz ievēzēja labo roku visus it kā aptverošā žestā, – ja pavisam godīgi, tad tas, ko ieraudzījām attēlos no Marsa, nošokēja arī mūs, ticiet man. Īsāk – nu jau ar pārliecību varam apgalvot, ka uz sarkanās planētas ir eksistējusi civilizācija.

Reaģēja visi. Katrs nedaudz citādāk. Kā jau.

– Kas to ļauj apgalvot? – pusīte vēlējās uzzināt vairāk.

– Spininga spoles nospiedums iezī, – sacīja eksperts. – Tās dizains ievērojami neatšķiras no inerces tipa spolēm, kādas lietoja mūsu pašu makšķernieki pirms simts gadiem.

– Vai ir jau noskaidrots, cik sena bijusi Marsa civilizācija? – iejautājās cits ballītes viesis.

– Radioaktīvā oglekļa analīžu rezultāti uzrāda laikmetu pirms pusmiljarda gadiem.

– Neticami! Ko tas nozīmē? Ka civilizācija uz Marsa eksistējusi pirms civilizācijas uz Zemes?

– Diemžēl… Vai arī – par laimi… Nē, es nezinu…

Šajā brīdī pienāca signāls kāda NKVD pārstāvja viedierīcē, viņš atvainojās klātesošajiem par nepieciešamību atstāt kompāniju uz dažām minūtēm un izgāja no telpas. Stīgu kvartets tieši tad atskaņoja Viljamsona svītu „Neandertāliešu kāzas”, un, neparasto jaunumu, kā arī mūzikas iedvesmota pusīte, kura vēlējās uzzināt vairāk, gaiši iesaucās: – Kurš nāks ar mani dejot, a?

Mūzikas skaņām pievienojās samērā bezrūpīgu smieklu šalts, viesmīļi, tērpušies viduslaiku karaļnamu pāžu kostīmos un pārvietodamies nevainojami, piedāvāja atspirdzinošus, uzmundrinošus dzērienus.

Tikmēr vestibilā izgājusī NKVD amatpersona pielika mobīlo pie auss.

– Klausos. Kas noticis?

– Droši vien nav nekā diža, bet tu piekodināji zvanīt jebkuru neskaidrību gadījumā.

– Tu iztraucēji mani pašā jautrākajā brīdī. Kas noticis?

– Atvaino, es tikai pildu tavus norādījumus.

– Tak stāsti jel!

– Nē, nu … „Endurance” ir atradis vēl kaut ko. Atceries, pēc marsiešu dižākās pilsētas jeb cietokšņa atlieku uziešanas tika skenēti arī grunts dziļākie slāņi, mūsuprāt, potenciāli visdaudzsološāko objektu lokācijās.

– Nu?

– Kāda dziļurbuma laikā tika izcelts… nē, tagad tu nodomāsi, ka neesmu skaidrā, traucēdams tevi ar niekiem, taču…

– Tu nudien neizklausies īsti… Neesi salietojies? Klāj vaļā, kas par lietu, citādi Prezidents sūtīs apsardzi pārbaudīt, kur esmu nosvīdis. Kas tur ir ar to dziļurbumu? Bet īsi un konkrēti. Nu?

– Tika izcelta grāmatele.

– Un tikai tāpēc tu mani iztraucēji?

– Grāmateles nosaukums ir „Ceļvedis pasaules atamanam”.

– Kā tu zini?

– Iedevām Starpgalaktiku Valodu institūta speciem. Viņu izstrādātā programma spēj atkost jebkuru Visumā eksistējošu saziņas sistēmu tikpat viegli, kā vāvere izdara to ar riekstu.

Tobrīd atvērās zāles durvis, vestibilā ienāca ballītes skaņu vilnis, durvīs parādījās viens no Prezidenta padomniekiem, bet, ieraudzījis NKVD amatpersonu runājam pa mobilo, pamāja žestu, kuru vajadzēja saprast kā ahā-tepat-vien-esi, un, apmierināts ar konstatēto, atgriezās zālē. NKVD vīrs zaudēja pacietību.

– Mani jau meklē, - viņš iešņācās mobilajā. – Kļūstu aizdomīgs. Ko tu īsti vēlies pateikt?

– To, ka iepazinušies ar grāmateles saturu, Lidojumu vadības centra džeki iedomājās, ka tā varētu būt klasificēta informācija.

– Vai tā šķiet arī tev?

– Kad izlasīsi, sapratīsi. Džeki nolēma pagaidām medijiem neko nepaust.

–  Vari dažos vārdos ieskicēt galveno tēmu?

– Nē.

– Iemesls?

– Iemesls… Iemesls ir tāds, ka tajā aprakstītais režīms vienā mūsu planētas daļā tika ieviests pirms vairāk nekā simts gadiem un eksistē joprojām. Vairāk neko neteikšu. Neizdabūsi no manis vairs ne pušplēsta vārda.

– Okei. Kāds ir tavs plāns?

– Parunā ar Prezidentu. Lai izvērtē situāciju. Viņš savā laikā deklarēja, ka „Endurance” veiktie atklājumi piederēs visai cilvēcei un tiks publiskoti. Mūsdienu pasaulē tik naiva attieksme neder, ja nevēlamies finišēt, tāpat kā finišēja Marsa civilizācija. Vislabāk būtu, ja Prezidents personīgi ierastos pie mums, un jo drīzāk, jo labāk.

– Izklausās nopietni. Okei, pamēģināšu. Turi īkšķi, lai izdodas, taču nedomāju, ka jūsu tikšanās varētu notikt jau rīt. Te ir labākais šampanietis, turklāt gana daudz.

– Nepiedzeries.

 

*  *  *

 

Helikopters nogādāja Prezidentu Lidojumu vadības centrā aiznākamajā dienā, Valsts galvu pavadīja padomnieks nacionālās drošības jautājumos un miesassargi. Medijiem pārlidojums netika izziņots, un izskatījās, ka nevienu īpaši neinteresē administrācijas aktivitātes, visu planētu bija aizrāvuši „Endurance” sensacionālie atklājumi, kas pierādīja Marsa civilizācijas pastāvēšanu ļoti tālā senatnē. Par to runāja visur – mājokļos, veikalos, birojos, uzņēmumos, skolās, ēstuvēs, uz ielas, karaspēka vienībās, masāžas salonos. Nevienam nekas tāds nebija pat sapņos rādījies.

Prezidents tika ievests VIP telpā, kur viņu sagaidīja centra vadītājs un galvenais inženieris.

– Tā kā esat jau lielos vilcienos informēts par tā dēvēto ceļvedi, – teica vadītājs, – ievadvārdi būtu lieki, vien piebildīšu, ka mūsu aparatūra tekstu jau pārtulkojusi angļu valodā, un ar materiālu varat iepazīties tūlīt. Te ir dators, teksts ir ievadīts. Pārsūtīt to uz jūsu personisko datoru nedrīkstējām, iekams neesat pieņēmis atzinumu par publiskošanu.

– Cik laika man prasīs teksta izlasīšana? – Prezidents pievērsās abiem centra darbiniekiem.

– Atkarībā no lasīšanas veida, – sacīja galvenais inženieris. – Lasot pa diagonāli, ar stundu būs gana. Tūlīt ienesīs atspirdzinājumus.

Kolīdz šie vārdi izskanēja, atvērās durvis un kabinetā ienāca pievilcīga tumšmate, nesdama paplāti, uz kuras atradās trauciņos izkārtotas uzkodas un karafe ar ananāsu sulu.

– Nesmādēsiet? – tumšmate veltīja Prezidentam skatiena zibsni.

– Ko jūs…

– Apsardze var palikt šajā telpā, – sacīja centra vadītājs. – Es un inženieris būsim blakus. Ja ko ievajagas, dodiet ziņu caur savu miesassargu.

Kabinetā ienāca abi apsardzes darbinieki, bet izgāja tumšmate, centra vadītājs un galvenais inženieris. Prezidents uzmeta skatienu paplātei. Trauciņā atradās kūpināta zuša gabaliņi. Smaržoja kārdinoši, tomēr Prezidents iekārtojās iepretī datoram ērtāk un sāka lasīt. Brīžiem pa diagonāli, brīžiem konvencionālā manierē.

Tikmēr Lidojumu centra vadītājs un galvenais inženieris iegāja kādā no netālu esošajām tukšajām istabām.

– Tev tak ir kaut kādas domas par to grāmateli, ko? – centra vadītājs uzrunāja kolēģi. – Arī tu to izlasīji.

– Ko lai saka… Tu pats teici, ka uz mūsu planētas ir teritorijas, kurās valda ļoti līdzīgi režīmi tam, kāds aprakstīts grāmatelē, režīmi, kuri gadsimtu gaitā transformējuši sabiedrību par ganāmpulku, kam savu domu nav un kurš pakļaujas režīma varenībai un pat lepojas ar to.

– Pat lepojas…

– Jā, jo pārējā pasaule raustās.

– Gribi teikt, ka varenība kompensē dumjību?

– Pamēģini ieskaidrot varenības apmātam, ka šis ir dumjš un ka šo izmanto kā izejvielu režīma ambīciju īstenošanai. Pamēģini.

– Nemēģināšu, – pasmaidīja centra vadītājs. – Bet kā tev šķiet, kas bija par cēloni viņu civilizācijas galam?

– Grūti pateikt. Varbūt globāls, postošs karš… planētas neatgriezenisks piesārņojums … „Endurance” vēl nav izpētījis visu.

– Vai nevarētu būt tā, ka viņu mākslīgais intelekts kļuva visaptverošs un ņēma teikšanu savās rokās? Sākdams tvarstīt un atbrīvoties no visiem, kas tam traucēja?

– Maisījās, tā sacīt. Pa kājām …

– Tieši tā.

– Ha, tad jau iznāk, ka visi tie ar antenām aprīkotie radījumi, par kuriem liecības snieguši mūsplanētieši … ka visi tie lidojošie šķīvīši nav nekas cits kā, tēlaini izsakoties, kādreizējās Marsa civilizācijas atlūzas?

– Es nebrīnītos, ja tā izrādītos patiesība.

– Ko no tā būs mācīties mums?

– Ka ar mintelektu [3] nevajadzētu pārspīlēt.

– Gluži manas domas. Taču tā nedomā vienas mūsu planētas ganāmpulksabiedrības vadonis, kurš ne tik sen paudis, ka tas, kura rokās būs visjaudīgākais mākslīgais intelekts, valdīšot pār pasauli. Tā ka …

– Nedrīkstam zaudēt modrību, lai nenonāktu turpat, kur pirms pusmiljarda gadiem nonāca marsieši.

– Fosilijās.

– Tieši tā.

Tobrīd atvērās durvis un tajās parādījās Prezidenta miesassargs.

– Prezidents lūdz jūs pie sevis.

Centra vadītājs un galvenais inženieris piecēlās un sekoja miesassargam.

– Pieļauju, ka lasījāt pa diagonāli, – pasmaidīja centra vadītājs, tuvodamies valsts galvai.

– Amata iemaņas, - pasmaidīja arī Prezidents.

– Tātad kāds būs jūsu verdikts? – centra vadītājs ķērās pie vērša ragiem, pamādams datora virzienā. – Klasificēsim, vai kā?

– Drīzāk vai kā, – Prezidents nedaudz piešķieba galvu. – Nekonstatēju materiālā neko tādu, kas mūsplanētiešiem jau nebūtu zināms par dažiem anahroniskiem joprojām uz Zemes pastāvošajiem režīmiem, lai cik hermētiski to uzturētāji norobežo savus ganāmos no pārējās pasaules.

– Sapratām, – tikšanos Lidojumu vadības centrā rezumēja galvenais inženieris. – Jau šovakar galvenie TV kanāli parādīs pasaulei „Ceļvedi pasaules atamanam”. Paldies par ciemošanos mūsu centrā.

– Ņemiet par labu … Vēl tikai … Lasot materiālu, man iešāvās prātā doma … Kuram no mums gan nav gadījies novērot Mēness un Saules aptumsumus, bet vai notiek arī Zemes aptumsumi? Un ja notiek, no kura skatpunkta tos var redzēt?

Klusi bija atvērušās durvis. Pa tām ienāca pievilcīgā tumšmate, lai paņemtu un aiznestu paplāti. Viņa bija dzirdējusi Prezidenta teikto un redzējusi, ka pārējie minstinās ar atbildi.

– No iekšējā, - viņa uzdrošinājās bilst, – un … jūsos ir kaut kas no dzejnieka.

Centra vadītājs un galvenais inženieris ar pūlēm apvaldīja spurdzienu. Tumšmate pamanīja arī to, tāpēc piebilda:

– Vislabākajā nozīmē, Prezidenta kungs.

 

 

---

[1] „Endurance” (angl.) – izturība

[2] NKVD – abreviatūra nosaukumam Nacionālais Kosmonautikas vadības dienests (Aut.piez.)

[3] mintelekts – saīsinājums no „mākslīgais intelekts” (Aut.piez.)