ATBALSIS
˜ SAMAITĀTS IZSLAUKUMS
Latvijas komūnistiskās partijas centrālās komitejas sekretārs A. Voss referātā radošās intelligences sanāksmē Rīgā 31. martā cita starpā teicis: „Pie mums izauguši jauni cilvēki, jauni varoņi... Vienkārša zemniece, darba cilvēks bija pioniere kustībā par augstiem izslaukumiem republikā. Pagājušā vasarā viņas dzimtajā vietā uzstādīja bronzas krūšutēlu.” Labu „izslaukumu” devuši ari virkne padomju autoru un mākslinieku, kas visi pieminēti Vosa „Literatūrā un Mākslā” in extenso publicētajā referātā. Taču ne viss izslaukums bijis labas markas. Voss saka: „Lielākā daļa Latvijas rakstnieku tiecas patiesīgi attēlot dzīvi, palīdzēdami komūnistiskajai partijai tās ciņā par jauno cilvēku. Taču nākas sastapties arī ar tādiem darbiem, kas nevar kalpot darbaļaužu komūnistiskās audzināšanas uzdevumiem. Pie šādiem darbiem jāpieskaita Visvalda Eglona romāns „Kāpj dūmu stabi”. Romānā nav atspoguļotas darbaļaužu domas, jūtas un ilgas. Romānam uzspiests kaut kāds skumju un bezizejas zīmogs. Mūsu laikmeta iezīmes sniegtas tikai ārišķīgās izpausmēs. Visā pārējā tas drīzāk ir buržuāziskās Latvijas mietpilsoņu dzīves attēlojums. Eglona daiļrade jau vairākkārt kritizēta par... aizraušanos ar padomju cilvēkam svešu mietpilsonisku filozofiju un par bulvāru literatūras paraugu atdarināšanu. Taču Eglons necenšas labot savu kļūdaino nostādni. Viņa pēdējais romāns tieši izkropļo mūsu īstenību, ar to neapšaubāmi kaitējot padomju ļaužu audzināšanas darbam.”
„Padomju lasītājs vienmēr ar interesi izlasīs partejiskā nostājā uzrakstītas grāmatas par buržuāziskajām zemēm,” saka Voss. „Ļaunumu nodarījuši N. Sadornova apraksti ‘Saulainā Anglija’, kas uzrakstīti no objektīvistiskām, mietpilsoniskām pozīcijām. − Rakstīt par mūsdienām, protams, ir grūti. Tas nozīmē − meistarīgi attēlot un cildināt mūsu laikmetu, cildināt mūsu tautu un tās varonīgo darbu, nekad neskatīties nākotnē ar vakardienas acīm. To daži no mūsu prozaiķiem un dzejniekiem vēl dažkārt aizmirst. Kā gan citādi lai izskaidro dažu dzejoļu parādīšanos, kuros apdziedātas vientuļas priedes...”
„Jāsaka, ka atsevišķu jauno mākslinieku vidū radušies tādi ‘kreisie’, kuŗiem patīk raudzīties no augšas un lielmanīgi ņirgāties par tautas estētiskajiem uzskatiem. Šai ziņā raksturīgs ir jaunais mākslinieks Arturs Kiršfelds... Viņš kopē modernistisko glezniecību no ārzemju žurnāliem un sāk jau domāt, ka sasniedzis mākslinieciskās meistarības virsotnes”.
„Tautu draudzība ir drošākā latviešu tautas brīvības garantija. Tieši tādēļ starptautiskās reakcijas spēki, ko aktīvi atbalsta latviešu emigrācija, latviešu buržuāziskie nacionālisti, cenšas iedragāt latviešu tautas draudzību ar citām PSRS tautām, īpaši ar lielo krievu tautu... Latviešu baltemigrantu virsotnes iesūta mūsu republikā no ārzemēm ne mazumu nacionālistiskas literatūras, vēstuļu, dažādu paciņu; pieaug pretpadomju radioraidījumu daudzums. Tiesa, uz nacionālistisko pasaciņu āķa uzķeŗas tikai atsevišķi cilvēki, taču mēs nevaram samierināties arī ar to. Mums neatlaidīgi jācīnās pret jebkurām buržuaziskā nacionālisma izpausmēm...”
Komentāri Vosa runai lieki. Piepildījusies veterāna rakstnieka Jāņa Niedres vārdi: „Griež atpakaļ uz veco, nepatīk, ka cilvēki sākuši brīvāk elpot” (Karogs, 4. num. 1958. g.)
˜ Gunars Pāvuls
Nu jau priekš daudz gadiem, kad Eiropas latviešu jaunatnes apvienība vēl rīkoja kongresu pieticīgās baraciņās un pionieru entuziasms likās neierobežots, kādā no visām malām kopā savāktu jauno latviešu gleznu izstādē ar dažiem interesantiem eksperimentiem izstādījās ari Gunars Pāvuls no Zviedrijas. Viņš drīz vien nozuda no šo izstāžu katalogiem, un par viņa meklējumiem maz zināms. Pēdējā laikā Pāvula vārds parādījies citā sakarībā − Gēteborgas laikrakstu teātra lappuses ar atzinību atzīmējušas viņa darinātās dekorācijas pilsētas teātru skatuvēm.
Par savu izglītību un centieniem Gunars Pāvuls pastāsta Jaunajai Gaitai:
Esmu dzimis 1930. gadā. Zviedrijā ierados 1944. gada novembrī; pēc tam esmu racis kūdru, mazgājis traukus restorānos un strādājis meža darbos. 1959. gadā pabeidzu Četrgadīgo „Slöjdföreninga” skolu, glezniecības un grafikas nodaļu. Skolas gados brīvajā laikā iesāku strādāt Gēteborgas teātros − gan kā gadījuma darbu strādnieks, statists, gan strādādams dekorāciju darbnīcā, kur krāsoju dekorācijas. Vēlāk man uzticēja dekorāciju sagatavošanu Gēteborgas „Parīzes stila” eksperimentu teātrī, kur par savām labākajām uzskatīju dekorācijas F. Dürenmatta lugai „Eņģeļa ierašanās Babilonā” un Audiberti „Ļaunuma turpinājums.” Ieguvu arī preses atzinību.
Pabeidzis skolu, sāku strādāt par dekoratoru Gēteborgas pilsētas teātrī (Stadsteatern), kur nu jau esmu nostrādājis divas sezonas. Kritikas nedalītu atzinību esmu ieguvis pēdējās sezonas publikas visvairāk iecienītajā lugā − B. Šova „You never can teli”, kam sagatavoju dekorācijas. Nākošajai sezonai gatavoju dekorācijas bērnu lugai „Erkšķrozīte”. Zviedrijas rietumpiekrastes pilsētā Vārbergā izrāda ik vasaras t.s. „cietokšņa spēles”, kuŗām šogad 15 gadu jubileja. Jubilejas izrādei izraudzīta Moljēra „L’école des maris”, un man jāsagādā šai izrādei dekorācijas. − Pa starpām esmu darbojies arī citur − pagājušā gadā uzzīmēju skices internacionālās puķu izstādes iekārtošanai Gēteborgā, turējos pie japāņu stila. Ari šogad man uzticēts līdzīgs uzdevums. Tāpat esmu veicis mazākus dekoratīvus uzdevumus pilsētas izpriecu dārza Liseberga uzvedumiem. Darba ir daudz, tāpēc ar „tīro glezniecību” maz iznācis nodarboties, bet šo to esmu paveicis, un ir cerības tuvākā laikā sarīkot izstādi.
G. I.
G. Pāvula dekorācijas B. Šova lugai „Nekad nevar zināt”.
˜ VESELAIS SAPRĀTS
Nevar būt divu domu par to, ka veselais saprāts praktiskajā dzīvē cilvēkam vairāk nekā nepieciešams. Bet tā drošas pielietošanas lauks ir visai ierobežots. Veselā saprāta secinājumi izrādās droši tikai attieksmē pret to vidi un praktiskās dzīves lauku un tikai pret to laikmetu, kuŗā pieredze iegūta. Nesen satiku kādu intelligentu latvieti, kas jauno industrializācijas procesu, kāds patlaban sācies rietumzemju lauksaimniecībā, noraidīja kā pretēju veselajam saprātam, t.i. tam veselajam saprātam, kas pamatojas uz vērojumiem, kuŗus viņš kādreiz ieguvis, noraugoties kāda Latvijas jaunsaimnieka saimniekošanā. Minētā tendence sāpīgāk sajūtama un var pat kļūt mums katastrofāla jautājumā par latviešu nacionālās kultūras saglabāšanu trimdiniekos. ...Mums taču jāļauj sevi vadīt veselajam saprātam, kas dibinās uz šāsdienas pieredzi Vakareiropā, ja negribam palikt zaudētājos. Nepietiek ar to, ka izraugām „jaunatnes lietu kārtotājus” u.c. mūsu organizācijās, bet jārūpējas arī par viņu apbruņošanu ar modernām zināšanām minētajā darba laukā. Pirmajā vietā būtu jāliek praktiski vingrinājumi metodēs, kādas lietojamas cīņai pret tām tendencēm, kas apdraud mūsu nacionālās kultūras tālāknodošanu jaunākajām paaudzēm. Nacionālā kultūra paliek dzīva vienīgi tik ilgi, kamēr tā mājo pašos cilvēkos. Mums jāsagatavo cilvēki, kas pārvalda praksē to techniku un metodes, ar kādām šāsdienas Vakareiropas (un nevis patstāvīgās Latvijas laikā!) apstākļos mūsu nacionālās kultūras „konservus” iespējams atkal padarīt dzīvus.
Arnolds P. Aizsilnieks,
DAUGAVAS VANAGI,
1. num., 1961.g.
˜ LAIKMETĪGA KULTŪRA UN KULTŪRAS FONDS
Topošie vēsturnieki, gleznotāji, literāti un citu humanitāro nozaŗu studenti grib lasīt laikmetīgus žurnālus un apmeklēt laikmetīgas izstādes, koncertus un raibos vakarus. Tā visa pa papilnam amerikāņiem, turpretī mums, piemēram, Kultūras fonds tamlīdzīgiem pasākumiem neatvēl ne centa. Kad pārrunās (Ņujorkas DV apvienības debašu vakarā 25. febr. Red.) atskanēja jautājums, kādēļ K.F. neatbalsta „tik spožu un interesantu žurnālu kā Jaunā Gaita”, fonda vadītājs Dr. P. Norvilis neatbildēja. Domāju, ka šādi klusuma brīži jaunatnes problēmām veltitā vakarā sabiedrību varētu interesēt. Ka jaunatnes padomnieki allaž piesauc Kronvaldu Ati un aicina „izlīdzināt plaisu”, to pa šiem gadiem būs iegaumējuši arī tie jaunie, možie ļaudis, kas mūsu vidū vairs nemīl parādīties.
Gunārs Saliņš,
LAIKS, 15. 3. 1961.
˜ VAJADZĪBA EKSPERIMENTĒT
Zviedru jaunie šopavasar startējuši literāru žurnālu RONDO. „Kaut kam apaļam jau bija jānāk,” komentēja pirmo numuru kāda dienas laikraksta kultūras redakcija. RONDO redakcijā Stokholmas un Upsalas studenti, reprezentanti ir arī pārējās universitātes pilsētās − Lundā un Gēteborgā. Saturā − eksperimentēšanas prieks, vielām − īpaši dzejā − pārdrošs, taču − vietām − arī mechanisks. Mūsu konservatīvie literatūras cienītāji plēstu matus, jādomā, to dara arī laba daļa zviedru.
Par literāras un mā”ksliniecīskas eksperimentēšanas jēgu un vajadzību 2. numura ievadrakstā T.E. izsakās šādi:
Eksperimenta tradīcijas jāuztur dzīvas − kliedz megafons dzejas dārzā. Nāc ar kaut ko jaunu, ar jauniem paņēmieniem, jauniem stila ideāliem, jaunu īstenību − tādas prasības laiku laikos adresētas jaunajai mākslai. Šīs prasības izliekas kā pienākums, un no tām rodas griba būt jaunam par katru cenu, eksperimentēt − kļūst pašmērķis. − Vai avangardisms vajadzīgs? Jautājums ir nepareizs, jo attīstība notiek, pakļauta gadījumam, un to var summēt tikai pēc kāda laika. Bet nevar noliegt, ka mākslā tieši tagad notiek daudz kas, no kā neviens nevar izolēties. Elektroniskā mūzika, bezformu māksla, literatūra ar savu jauno skatu, kas pievērsts īstenībai, atrodas tikai attīstības sākumā. Kopsaucējs, šķiet, ir visu aistētisko konvenciju un gatavo šablonu galēja noārdīšana. Elektroniskā mūzika dod pirmo reizi mūzikas vēsturē − komponistiem iespēju izvēlēties izejas punktu savā mākslā kuŗā katrā totālās skaņu skalas vietā, bezformu mākslā pieņem principā visas iedomājamās struktūras kā aistētiski interesantas; jaunā literatūra pielaiž stāstījumā katru iedomājamo ieskata leņķi, katru redzes viedokli var akceptēt. Brīvība tātad ir totāla, bet nāk arī ar atbilstošām prasībām pēc pašdisciplīnas un intellektuālas apzināšanās. Totālai izvēles iespējai nevajadzētu novest pie chaosa, kā to varbūt daļa kritiķu, piemēram, domā par bezformu mākslu. Neformālisms nozīmē tikai to, ka nevienu formu vairs nevar dogmatiskā veidā izcelt par kaut ko vairāk „vērtīgu” nekā kādu citu. Tādai situācijai seko morāliskā brīvība. Startējot no paša pamata, ikvienam māksliniekam ir maksimālā iespēja saglabāt savu godīgumu, nav jāmelo pret savu gribu. šajā brīvībā ir nākotnes cerība: māksla ar jaunu bezaizspriedumu prasību pēc patiesības. Šādai mākslai eksperiments nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, kā noformulēt jaunas pieredzes. Eksperimentēšana kļūst attieksmes veids, pētīšanaš metode, kas negrib pamest kādas iespējas neizmēģinātas, atklātība, kas vēršas uz visām pusēm, arī pret vecajām tradīcijām.
G. I.
˜ BIZARRAIS TITO REĀLISMS
Mucharemam pieder sarkans gailis − un vairāk nekas. Viņš ir diloņslims, dzīvo savā būdā un nomokās ar sapņiem par kaimiņu sievietēm, no kuŗām neviena nav īsti jauna: viena pusjukusi, kas grib Mucharemu; otra aiziet pie vīra, iekams Mucharems iegrasījies viņu bildināt. Pa ceļam uz tirgu, kur Mucharems domā pārdot savu gaili, viņš apstājas pie savas iecerētās kāzu nama sētas, un viņa fantāzija, atmiņas un kāzu viesu orģijas savijas kopā neatšķetināmā kaleidoskopā, kur brutāla cietsirdība spīd cauri kā sarkans pavediens. Orģiju ekstāze ir nodaļas, kuŗās stāstīts, kā Mucharems pazaudē savu gaili un viņš pats mirst nomocīts un pazemots. Pa vidu divi klaidoņi, divi līķu apracēji, vesela burzma dažādu tipu, tikpat kā nekādas fabulas, acumirkļa tēlojumi, kas īstenībā ir viena vienīga juceklīga bizarra, it kā īstenības atrauta un tomēr reālistiski pasniegta chaotiska aina, ņemta no pēkšņi apgaismotas ikdienas.
Tas ir apmēram tas, ko var pastāstīt par Miodraga Bulatoviča romānu „Lido augstu, manu sarkano gaili!” Bulatovičs ir 30 gadus vecs, un kritika viņu uzskatot par Dienvideiropas jaunāko literāro pārsteigumu, viņa grāmatas tulkotas vairākās valodās, un Dienvidslāvijā, kur viņam 1958. gadā piešķirta serbu rakstnieku savienības balva, par viņu rakstīts šādi: „Mūsu literatūrā viņš reprezentē genuīnu dabas spēku. Viņš ir pirmreizējs un uniks”.
Lasot Bulatoviča romānu (oriģinālā CRVENI PETAO LETI PREMA NEBU), kļūst skaidrs, ka saskaramies ar mums neparastām kultūras un vides ietekmēm, kas šķiet reizē fascinē, bet reizē ir arī svešas. Nodaļas par abiem klaidoņiem liek atminēties Džona Steinbeka lieliskos klaidoņu romānus, tomēr radniecība šķiet mānīga. Ko grib pateikt jaunais autors? Sarkanais gailis Mucharemem ir viņa pieturas punkts, viņa saite ar dzīvi un pasauli. Tā ir ērmīga attieksme ar īstenību, tā nevar nodrošināt neko paliekamu. Bet vai tā ir autora doma? Ko viņš gribējis pateikt, paliek kā noslēpumā tīts, kaut lasīti dažādi izskaidrojumi. Neraugoties uz to − romāns saista, ja ne ar ko citu, tad ar savu konsekvento atraušanos no stāstošās „reālistiskās” fabulas, ļaujot vaļu acumirkļa ainu, domu, emociju un lirisku fragmentu virpulim, sarunu un domu murskuļu detaļām vārīties karstajā Dienvidslāvijas saulē. Tā ir acumirkļa īstenība, deformēta un tajā pašā reizē mazāk deformēta nekā parastie tradicionālie stāstījumi. Var jaust, ka autors šeit ļāvis saskarties un kollidēt vairākām subjektīvām pasaulēm, kuŗas eksistē, bet eksistē tikai tajā cilvēkā, kam 51 pasaule pieder un kas to uzcēlis no savām dziņām, nelaimes, sairstošām domām un ķermeņa. Saskaŗoties šīm pasaulēm, iespējama katastrofa.
Romāns izdots „komunistiski neitrālajā” Tito zemē. Iedomājoties vien, ka kaut ko līdzīgu varētu uzrakstīt un publicēt kāds no Rīgas jaunajiem autoriem, mati ceļas stāvus.
Gunars Irbe
