Raits Birkmanis
DZIESMINIEKS UN VĒJŠ
„Kurp skreji, skrējēj, pa nakti, pa rītu?” „Šurp skrēju, šurp skrēju tevi ieraudzītu!”
„Kur nāci, kur nāci, elsu elsu kāri?” „No rietu, no rietu pār jūŗu pāri!”
„Kam steidzi, steidzēj? Kam roku devi?” „Zeme - tava laidēja, sveicina tevi!”
„Kas zeme, kas kalni, kas jūŗas grava?” „Vidzeme, Kurzeme, Latgale tava!”
„Auž audējs audumu, dun zelta birdi!” „Vienumēr, vienumēr atbalsi dzirdi!”
„Dzer dziru, ēd ēsmu kā medu gardu?” „Ik skaņu, ik dziesmu - brīvu vīru vārdu!”
„Tumst debess Daugava, zied zibens pāri!” „Pie zemes liekdamies, klausies jel kāri!”
„Steidz zaļas vasaras, rudeņi rauda!” „Aust gaisma, lec saule, met zelta auda!”
„Simt karus izjāju, simt zemju svešu!” „Akmenī iešķīli dzirksteli rešu!”
„Ai, gaisa skrējēj, ko mani tā tirdi?” „Pelēkā akmenī ieslēdzi sirdi!”
„Ūdens cieš, akmens dilst i vētras žūžu!” „Lai cieta, lai dila - redz saules mūžu!”
JAUNĪBAI
MOZAĪKA AR DZĪVĀS DZEJAS INTARSIJĀM
Pret gaismas logu melnā togā, kā Tilberga gleznots, stāv Rainis - mūžīgs laikmetu maiņās. Caur šodienas reklāmu skārdu skaidri dzirdu viņa spēka vārdus:
„Jauneklim jābūt drošulim, karstgalvim, ļaudis uz ielām lai skatās un brīnās -”
Vēlmē skatu jūsu darbošanos, un smilšu vecīši alās salīst manās.
Un saucu drošāk: Esiet moži! Jūs, debesskrāpju kalnā kāpēji! Ejiet pēc dzīvības caur nāvi kā senie pasaku pūķu kāvēji! Jūsu spēka dzira tautas apziņa ir!
Aiz Lielā Piektā gada sarkanu rožu klēpja Aspazija, nemierniece, slēpta, dievu no Olimpa zemē laista, nežēlo, bet tēlo skaista:
„Ak, jaunam būt! Nekas nav grūt! Kur neaizej pats, tur vējiņu sūt’! Tev gribēt vien jau ir panākums, un zieds, neauglis, šķiet ieguvums!”
Un vēl: „Tev, jaunība, nereibst no augstuma, tu mierīga staigā virs dzelmeņa —”
Un es vīzijā šai augstumā skatu jūs: nākotnes Latvija būs! Jūs to savos plecos celt drīkstat, jo esat gana sīksti; Un, ja tie vissīkstākie, tie, kas izturēs tur - mājās, tie, kas ticēt neapstājas - jums ļaus viņiem palīgā iet, tad saule lēks, kas tagad riet, ja dzīvs būs jūsu un viņu gars.
Tikai netopiet bars. Ejiet kopā, bet pastāviet pa vienam. Barā peldēt zivis ciena, un iepeld tiklā un murdā - Barā kļūsit truli un gurdi. Saule aptek un griežas ap ārisku klajuma koku; biezoknī, smalcē, brikšņos, nerasi pat zirgam loku.
Redzu: no mūžības Daugavas laivas sniedz jums roku (bez cimda) Kārlis Skalbe, Ziemeļmeitas lūkotājs (tāpat kā jūs šodien, trimdā); viņš dzied: „Pasvied man vainagu, jaunība, ikdienas miglājam pāri...”
Šķiet, dzejnieks kā mūžīgu saukli šo jaunības vainagu auklē – nes no dzimtenes pļavām un ārēm to postam un putekļiem pāri –
Vēlos, lai jūs, jaunās, to šodien vītu no dzimtenes atmiņu ozola zariem, no ziediem ar vārdiem svešiem un gariem - no Latvijas Jāņu madarām un Kanadas saskatūnām, no sila pulksteņiem Skalbes meža sūnās, no Rokiju puķēm - indiāņu krāsu otām, līdzīgi mūsu Jāņzālēm iekrāsotām... Lai jūs šo vainagu vītu no ilgām un sasietu ar ceļmalas smilgām... Lai caur vainagu kā varvīksnas loku ieraudzītu zemi, kas radīja mūs, kas ir, bija un būs - un mūžīgo Saules koku! Caur jaunības vainagu paceltā rokā. –
Kā pārlaicīga parādība nāk smalka Eiropas dāma, Sibirija aiz viņas panorāmā - nāk romāņu kultūras rotā, Marseline Nevermor - Dzejnieka dzejniece, Elza Stērste, dzejai Edvarta Virzas dotā, un cēli lūdz:
„Lai vecā audze aiziet godam kā putni, kas pret rietu slīd, un lai neviens tos nedzird sodam -”
Vai mēs jau aizejam? Kas ir vecums? Pieradums! Tāpat kā jaunība ir - ticība! Dzīvības ainās mēs tikai vietām maināmies. Nav, kas mūs, paaudzes, šķiŗ. Dažs mirušais dzīvāks, kā tas, kas ir - Roku rokā, kā loks važas lokā, mēs cits citā turamies vienas saules, vienu debesu kāpēs, uz zemi, pēc kā slāpām ar pirmo elpu un slāpsim ar pēdējo. Jo, Rainis vēl saka: „Viena mēle, viena dvēsle, viena zeme mūsu!”
(Mana mozaīka ar intarsijām, jaunie, ir jūsu!)
Nolasīts JG literārā kokteilī Toronto 1961. g. 25. martā.
KAD ATSKAN TANGO „AVE MARIA”
Es nezinu, kādā takti ēzelis Jūs toreiz aiznesa uz Ēģipti, Bet šodien - šodien mēs dziedam tango taktīs, Un liekas - par tām pašām naktīm, Kad Jūs dzemdējāt Dēlu Ne par agru, ne par vēlu - Brīdī, ko grieķi sauca par „kairos.” *
„Ave Maria”... dzirdās krogus mikrofonā, Un meitenes sērīgas kļūst - par vienu daimu, Un balsis no sienām deklamē: Dejosim, ja jau tik lēti Var justies gandrīz svēti.
Ai, meitenes, mīļās meitenes, jūsu matos nav bezgalīgo ceļu Vairs, Kopš Viņa savu matu ceļos Iepina zvaigznes un zemi.
Bet dejosim, mazās mīļās, Kamēr prusakiem galvās uzplauks dimanta kroņi, Kamēr torņi Manhatenā mums uzmīs uz papēžiem, Krītot lejā bez kaŗa, Kamēr viss būs apmēram cauri - Dziļdomīgos paurus ieskaitot.
Tango „Ave Maria” ir tā pati dziesma, Ko pasaules funerālijās Diriģēs galvenā prusaka zizlis, Saulei un mauriņiem kūleņojot Faux pas taktī.
* Kairoi ir brīži pestīšanas vēsturē, kad Dievs izšķirīgi iejaucas cilvēces dzīvē, piem. galvenie Izraēļa vēstures fakti, Kristus atnākšana un tml.
SAKARĀ AR GAIĻIEM
Mani gaiļi šorīt pamodās agri, Bet Tev, Kungs, nav jāmostas ar gaiļiem, Lai valdītu pār pasaules ēku: Ar sava snaudiena spēku Vien Tu kustini mūsu dzīvošanu un nomiršanu, Ar savas klusēšanas pilnestību Tu mūsu brēkšanai uzdod toni. Bet es nevaru, Es nevaru nomirt ar joni, Jo Tu, Kungs, kopš 1960 gadiem Esi ielīdis manā ādā; Kopš visas zīmes rāda, Ka bez Tevis nav dzīves Nekādas.
SPĒLE
Kāršu spēle. Pīķis Liels kā dīķis, Melns kā tuša, Ieapaļš kā lapa Uzkrīt galdā.
Vīri dzeŗ un spēlē. Vīrs kāds Bāls kā līķis, Mitrs kā duša, Noguris kā vakars Krīt zem galda, -
Beigts kā ziemā muša.
SVEŠINIECE UN ATBALSIS
Acis - Zaļganas pēcrieta debesis; Mati - lapotne tumsas pilna. („Melnas ir viņas cirtas, līdzīgas nakts melnumam.”) Brūnīgsnēja āda, Ovāla, maza seja, Slaiks deguns un neliels zods - Ēģipte, Krēta, Roma, Ibērija, Ziemeļāfrika, Madaura - Hipata Tesalijā - Smieklu karnevāls, Nerātnā Fotis un ēzeļa mīlniece... Degošā lāpa un mokpilnā nāve... Dejotājas gaišā āda, zilais, caurspīdīgais zīds, Venus deja, kaislīgie skatieni, lēnie dejas soļi; Flautas un pieglaudīgās līdiešu melodijas, Vīna fontāns... Mēness dieve un Arabijas smaržas, Žilbīgais pilnmēness, kas iznirst no jūŗas - Atbalsis, ātras atbalsis... Balss - ar gaismu un ēnām; Jausmās pavīd svešāda, vilinoša pasaule - Terra incognita. („Kad viņa runā, esmu spēcīgs.”) Stāvs - Piemērots glāstiem, Vērošanai („Kad redzu viņu, esmu vesels.”) Patīkamām domām Par smalku, spriegu veidolu - It kā starojošu, Spožu, bez garlaicīguma, Bez ērmīguma. („Skaistas vīd viņas rokas maigi līganajā dejā, Daudz skaistāks viņas krūšu apaļīgais izliekums! Viņas skatiens vērš vīru sirdis ūdenī, Viņas daiļums daudz reibinošāks, nekā spēj izteikt Gaita - mirstīga mēle...”) Piemīlīgs, satraucošs vieglums, Kas pagaist necilā, ierastā, kustīgā pūlī. - No visa paliek atbalsis, atbalsis...
SONETS
Šīs atmiņas, kas šorīt iznirst spēji, Ir pasaule, ko atklāju no jauna. – Lūk, Tava seja pavīpsnā tur ļauna, Mirdz diena mirusī, skaŗ seni vēji.
Bet tik uz brīdi saskāros ar to, Kas reiz bij mans, - kas pārvērties par svešu. Vairs nebūs kāda rīta padebešu, Vairs nejutīšu trauksmi neldzīgo.
Es esmu apgabals, kas pelēks, kluss – Šais akmeņainos kalnos augsnes nava, Redz sausas gultnes, - namus pamestus.
Vīd tikai kaļķakmens, kur reiz bij pļava, Ir vīna spiedes, nav vairs vīna koku Nav dzīŗotāju nebēdīgo joku.
HELIOPOLE
Aiz loga uzbrāzmo un aprimst vējš, Vīd nesaulainas dienas padebeši, Spiedz attāls radio, skan soļi sveši, Un trulas valodas, kāds sauciens spējš...
Māc apnikums šai rudens svētdienā, Un tādēļ sapošos, lai gaitā žiglā No dienas īdzīgās, no balsīm miglā Jau atkal bēgtu viņā pilsētā –
Tur saules daudz un dārzu zaļojošu, Vīd milzums namu svešādu, bet skaistu Un ļaužu - jauneklīgu, ģiedru, drošu...
Un ja šis redzējums vairs neizgaistu, Ja viņā pilsētā reiz palikt spētu, - Es bijušo ar šausmām pieminētu.
AVE PHOENIX!
Celies! Ir sadrupušas ogles, pelni sīkās jomās Kā melnas dzīslas vēl caur tavām spalvām Tek tumšotnēji, tak ar jaunām galvām Jau atkal nervos ložņā čūskas spīts. Kaut daudz nav jausts, vēl vairāk aizvadīts Un apbedīts uz mūžu izdomātās domās. Celies! Jau atkal knābis dreb, jau raustās nāsis, Jau āķi pirkstu galos asi trīti, Lai stulbām avīm treknās miesās liesma, Tām pazīt mācītu, kas dūmi ir, kas dzīti, Un iekāms izskan viņu beigu dziesma, Tās paņem dzīves karātavu kāsis. Celies! Tev atkal spārni sārtām gunīm kūsā, Un acīs dzintars atviz spodrināts, Vairs negumsti tu, melnu plēņu māts, Drīz putekļi, kas dažkārt plaušās krāti, Būs iztriekti, un vārdi nozākāti, Caur rīkli nāks un nevērtīsies rūsā. Galā ir miegs! Beidzies ir miers! Nemiers ar ausmu pamalē draud. Saņemies! Nepadodies: Atkal sev mērķi debešos spraud. Celies!
PAŠPORTRETS NR.6
Kandalu skaņas pavada katru soli, restu ēnas krustojas manā priekšā, jebkuŗu mirkli ausis var saklausīt Šautenes aizslēga klikšķi...
Dzīve... dzīve kā dubļos iemīta ceļmalas lapa tomēr vēl zaļo zem putekļu kārtas. Pienākumi... līdzīgi tuksneša smilšu kāpām tālēs saplūst ar padebešiem. Māksla... māksla kvēlo kā cigarete patiltes tumsā.
Leknā pļavā čirkstinās sienāži, skudras tekalē savās gaitās un bites vāc nektara veldzi... Bet es sadzirdu kandalu skaņas, saredzu ēnas, kas krustojas pāri ziediem, un zinu, ka jebkuŗu mirkli – varbūt pat nebūs laika vaidam...
Tomēr! tomēr cilvēks ir nolemts dzīvei, kaut visi tā centieni, sapņi un mērķi aiztrauc kā vēja nestas lapas pa bulvāri. Un tādēļ es pateicos katram rītam, kas atveŗ apvāršņus vēl vienai dienai.
TICĪBA
Panteists – Es esmu upe un zivs un makšķeres aukla, tārpā paslēptais āķis, ēsma un rijīgā kāre, es esmu makšķerētāja prieks, un miesas skaistums, kas cepas uz pannas, es - sprakstošā uguns, mērce un sāls, un asaka asā, kas iespriežas kaklā man pašam.
Teists - Cik reizes negāju uz satikšanos, bet viņa neatnāca it nekad, jo vairāk viņu tādēļ mīlu.
Panenteists - No kreisās puses labo nešķirt drēbei, Un neizbēgt nekur no savas ēnas. Kas liekas tukšs, ir tomēr pilns. Kāds mūžīgs gredzens staro. Tam vidū viss, Un Es.
Mistiķis - Upes steidzas uz jūŗas mieru, Krāsas saplūst un vienojas naktī, Klusumam pretī dodas ik dziesma. Steidzies, ai steidzies, dzīvība mana, Kur saplūšana! Svētīgā sapnī Kāds gaida.
Ateists - Nē, atbalss nav, tā tikai mana balss. Nav sākuma, vien gaidāms gals. Un mērķa nav, ir tikai beigas. Kādēļ to nesaprotat? Es varu pierādīt.
|