Jaunā Gaita Nr. 31. 1961

   DZĪVE UN DARBI                                          

TĀLIVALDIS ĶENIŅŠ

Mariss Vētra

Slaidā Ķeniņiene bija papūlējusies − ne vien salātiem un uzkodām, bet pat kartupeļu sacepumam pie cepeša bija gardi franciska piegarša. Valda ar Tālivaldi satikās, iepazinās un apprecējās Parīzē − visām viņu izdarībām tāpēc ir franciskas atmiņas. Tālivaldis ir pat uzaudzis Francijā, un vēl šodien viņa latviešu valodā skan franciskais „rrr”. Ari viņš uzstājās ar franču tikumiem − sarkanvīna pudeles kāpa galdā viena pēc otras. Kas zi’ kā tie citi, bet pats mājas tēvs skābo vīnu dzēra ar acīm redzamu prieku, un es, saprotams, vismaz vēl divkārt priecīgāk un divkārt vairāk. Esmu jau arī gandrīz divi reizes vecāks, smagāks un pilnīgāks. Bez tam − nav gardāka padzēriena ka labi temperēts (ne par siltu un, Dieva dēļ, ne atvēsināts), asiņu biezumā, dzidri mirdzošs, nesaldināts Burgundijas melno vīnogu sarkanais vīns.

Pēc gardi delikātam vakariņām Ķeniņu jaunajā, Toronto bulvārveidīgās Belsaiza avēnijas mājā valodas − vismaz mums ar mājas tēvu! − ritēja brīvi un priecīgi. Es sāku pat lielīties, ka drīzā nākotnē no Zviedrijas pasaules tirgū un visapkārt zemes lodei dosies Latvian Music skaņu plate, kas sagatavota manā dziedāšanas studijā. Sāk’, kur tas vēl piedzīvots? Sauc vārdā citu skolotāju, kas ar saviem mācekļiem Amerikā iet tirgū un skries apkārt pasaulei no Eiropas! Un zviedri prasa vēl. Nākamgad grib izdot Līgo plati ar maniem dziedoņiem...

− ... un vai tu nevarētu nākt mums palīgos un uzrakstīt tai vajadzībai kādu mazu sūdiņu? − gardā sarkanvīna ietekmē man paspruka tik necienīgi ietērpts lūgums.

Uz to Tālivaldis paplēta tik lielas acis, cik vien tas ir iespējams viņa laipni skābenā sejā. No auguma Tālivaldis Ķēniņā nav nekāds milzis, bet galva viņam ir liela. Tajā spilgti izceļas platā piere, ļoti cienīgs deguns un − gara mute. Lūpas viņam ir plānas, un lūpu kaktiņi, Ķēniņam smaidot, nekad nepaceļas augšup, bet pastiepj muti vēl garāku un rada it kā skābenu smīnu. Acīm viņa markantajā sejā neatliek pārāk daudz vietas, bet tās ir asas, ņipras un urbīgas. Dzirdot manu savdabīgo lūgumu, viņa acis izurbās man tieši cauri.

− Sūdiņus es nerakstu un − n e r a k s t ī š u ! − brīdi klusējis, viņš atbildēja gaužām mierīgi un sāka smieties. Smejoties viņš muti paplēš un izskatās patiesi priecīgs.

Varbūt tas neskan gluži tā, kā godīgi cilvēki to prasa, bet Angelika Gailīte un mācītājs Čops ir mani liecinieki, ka tieši šādiem vārdiem Tālivaldis Ķeniņš pavisam nepārprotami izteica sava darba ticības apliecinājumu. Šos vārdus var grozīt kā tīk, bet labāk un spilgtāk gan neizteikt esenciālos pamatus Tālivalža Ķeniņa skaņradē un viņa skaņdarbu panākumos.

Pēc dabas, skološanās, temperamenta un rakstura T. Ķeniņš ir tipisks gaŗgabalnieks. Vislabprātāk viņš raksta mūziku, kas ilgst pa pusstundai un vairāk. Tādā mūzikā viņš paspēj atplēst spārnus pilniem vēzieniem. Viņa darbu klāstā visvairāk ir − kantātes, svītas, koncerti čellam un klavierēm, stīgu kvartets, pūtēju septets, simfonete, klavieŗu trio, klavieŗu duets u.t.t. Tāda lieldarbu biruma nav nevienam citam latviešu skaņdarim, atskaitot Jāni Mediņu. Bet Mediņa radītāja mūžs ir vismaz četri līdz pieci reizes gaŗāks nekā Ķeniņam. Ķeniņš to uzsāka tikai 1950. gadā. Ar saviem lieldarbiem viņš guva uzslavu un pirmos laurus Parīzes Nacionālo konservatoriju absolvējot, un saņēma arī savu pirmo internacionālo atzīšanu un pagodinājumu − ar UNESCO prēmiju. Viņa lieldarbi ir atskanējuši gan Eiropā, gan šinī krastā, gan koncertu zālēs, gan arī lidojuši pa gaisu − radio viļņos, gan mūsu spēcīgāko mākslinieku, gan ari sveštautiešu atskaņojumā. Lauri un godalgas par viņa gaŗgabaliem ir birušas gan Anglijas, gan Kanadas un Sav. Valstu dziesmusvētkos un − pat no paskopā Kultūras fonda Ķeniņam ir plašs vēziens.

Būtu tomēr nedabiski, ja viņš savas smadzenes un roku nebūtu pakutinājis arī pie sīkākām vērtībām. Kaut ne daudz, bet viņš ir uzrakstījis arī dažas dziesmas solistiem un, ja nemaldos, vienu dziesmu jauktam korim un otru − vīru korim. Pēdējā gadā, kopš Tālivaldis saņēma no tēva visas Melngaiļa savāktās latviešu tautas melodijas, viņš ir pat iemīļojis tautasdziesmu apstrādājumus solistiem.

Tālivaldi Ķēniņu pazīstu sen. Viņa mājās esmu bieži dzēris sarkanvīnu jau tad, kad viņu vēl sauca par Tālīti un viņa lielā galva, pašam stingri uz pakaļkājām stāvot, tik tikko sniedzās pāri klavieru kauliņiem zem lielās palmas viņa Brīvības bulvāŗa skaistajā mājoklī. Varbūt pa daļai tāpēc, bet var ari būt, ka vienīgi, lai atkratītos no manas uzbāzības ar minētiem necēliem lūgumiem, bet šopavasar Tālivaldis man uzdāvāja varen spriganu, trijām balsīm sabalsotu Liepājas un Nīcas tautas melodiju saliedējumu − Pieci gadi kalpiņš biju. No visas sirds ieteicu to noklausīties Latvian Music skaņu platē, kas drīzā nākotnē ripos apkārt pa pasauli. (% par pārdotām platēm nesaņemšu un mana ieteikšana tātad nav savtīgos nolūkos). Pieci gadi... Tālivalža apdarē, atskaņojot ilgst 1 minūti un 52 sekundes. Tātad īsa, maza dziesmiņa, bet nevienam, kas to noklausīsies, tas neienāks prātā. 1’ 52” ir tā piepildītas ar mūziku, ka laiks aizmirstas un − īsā dziesmiņa kļūst liela dziesma. Ja uz to paskatās rokrakstā, pārsteigums nav mazāks − 9 lapas puses pilnas sīkām mazām notītēm. Vajadzētu stundām ilga darba, lai 1’ 52” Ķeniņa mūzikas pārrakstītu citā nošpapīrā. Ja arī atskaita domāšanu un Dieva dāvanas, 1’ 52” divu tautasdziesmu saliedējums skaņradim nenoliedzami prasījis dažas 8 stundu darba dienas tīri fiziska darba ar spalvas kātu − tās uzrakstīšanai, palabošanai un pārrakstīšanai. „Sūdiņus” uzrakstīt vajadzētu daudz ātrāk un vieglāk, bet Ķeniņam tas acīm redzot nepiederas un nepiestāv. Pat īsa dziesmiņa viņam iznāk liela.

Toronto Karaliskās konservatorijas mācības grāmatās ir atrodami vēl īsāki T. Ķēniņa darbi − miniatūras klavierēm, kas piemērotas pat bērnu saprašanai un bērnu skološanai. Tās pārrakstīt būtu daudz vieglāk, nošu šajās miniatūrās nav pārāk daudz, taču katra tā sēž savā vietā, arī no tām ausīs lec − darbs, māka, gaume un personība.

Tālivaldis tiešām ir suverēns, kā ķēniņš savā amatā − mūzikā.

Tālivalža tēvs ir Atis Ķeniņš, māte − Anna Rūmane-Ķeniņa. Gaume, kultūra un darba prieks Tālivaldim ir iedzimti un ieauguši jau no šūpuļa. Mūzikā viņš sāka skoloties pie prof. J. Vītola un prof. Ā. Ābeles Rīgā, bet skološanos pabeidza Parīzē pie tādiem šāsdienas skaņrades milžiem kā prof. Toni Obēna (Tony Aubin) un krāsaini pārdrošā Olivera Messiana (Oliver Messiaen). Savās studijās Tālivaldis Ķeniņš ir piesavinājies šāsdienas pasaulē iespējami visaugstāko izglītību mūzikā. Ne jau tikai lielās pieres dēļ viņš kļuva par mācības spēku Toronto Universitātes mūzikas departamentā jau dažus mēnešus pēc savas ierašanās Kanadā. Kā ķēniņš Ķeniņš suverēni pārvalda arī katru techniku šāsdienas skaņradē. Viņš tomēr nekad neeksperimentē ar modernajā mūzikā pašlaik populāro 12 toņu toņkārtu. Viņam pietiek gan zināšanu, gan spēju, gan darba prieka un Dieva dāvanu, lai spētu izteikties svaigās, īpatnējās saskaņas un arī krāsainās nesaskaņās vecu vecajā 8 toņu gammā, kur visam cauri atskan viņa siltā, sirsnīgā personība un nāvīgs spēks ar dedzinošu temperamentu. Viņa mūzikā nekad nav nekā skābena, ieskābuša vai − pus padarīta.

Viņš gan neizrāda, bet to necieš arī svešos skaņdarbos. Esmu redzējis, kā viņam vaigos raustās nervi un kā viņš sirdī šķebinās, ja viņam jādzird saldāka modulācija, nodrāzta harmonija vai nabadzīgs tremolo kādā svešā atskaņojumā. Visvairāk Tālivaldi tomēr atbaida tā saucamā „halturēšana” mūzikā, kas, diemžēl, valdījusi visos laikos un visās sabiedrībās ar moto: Labs, kas padarīts − lai kā! Tālivaldi Ķeniņu tāpēc arī samērā ļoti reti redzam šejienes koncertos.

Viņš ir pietiekami bagāts, lai dzīvotu pats sevī un kā ķēniņš tālu valdītu ar savu mūziku. Viņš ir tik pašapzinīgs savos darbos, ka pat mans lūgums nākt palīgos un uzrakstīt „sūdiņu” viņu nebūt neapvainoja un viņš par to sirsnīgi pasmējās − ar platu, vaļēju muti.

Beidzot šo čalojumu, man gribas vēl pastāstīt, ka Ķeniņu mājās pat ar kartupeļu sacepumu francisko piegaršu abi puikas − Valdas un Tālivalža brašie dēli un Kanadā dzimušie Ķeniņi − runā skaidru latviešu valodu un rullē tādu „rrr” kā kad būtu Rīgā uzauguši.

 

Marisa Vētras 60 gadu dzimumdienas svinībās Toronto 1961. g. 19. jūlijā. JG atbildīgais redaktors L. Zandbergs pasniedza jubilāram T. Ķiķaukas zīmētu adresi, paziņojot JG goda abonementa piešķiršanu.

 

˜ ˜ ˜   DAINAS KORIS TORONTO

 

Jānis Cīrulis	Ērika Freimane
J. Kreiļa uzņēmumi

TAUTU IZGLĀBA DZIESMU GARS

 

latviskās dziesmas mīļotāji  ˜   toronto  ˜ ˜ ˜

 

Dzimusi Bauskā 1941. Ariāna Liepiņa savas dziedātājas gaitas sāk četru gadu vecumā, kad, braucot uz tēva divriteņa bagāžnieka, tēvs viņai liek dziedāt, lai būtu drošs, ka mazais skuķēns nenokrīt vai neaizmieg. 13 gadu vecumā, Toronto dziesmu svētku iespaidā, māte aizved Ariānu uz Dainas koŗa mēģinājumu. Kāds visiem pārsteigums, ka dziedāt nepaliek vis māte, bet mazā Ariāna.

No kora dziesmām Ariāna vislabprātāk klausās tautasdziesmās. Tomēr pašai dziedot, grūtākās dziesmas aizrauj vairāk. Runājot par koŗa darba kvalitāti Ariāna nopeļ daudzu koristu neuzmanību pret diriģentu un nevīžību labi iemācīties. It sevišķi koristu nesagatavošanās traucē dziesmusvētkos, kur visa uzmanība ir jāpievērš nepierastu diriģentu stiliem. Tikai labi sagatavoti dziedātāji spēj sekot diriģentu norādījumiem. Labs koris ir divpusīga sastrādāšanās starp diriģentu un koristiem.

 

Emma Dzeguze ir dziedājusi Dainā jau desmit ar pus gadus. Maza augumā, vienmēr jautra un asprātīga, viņa ir viena no regulārākām koristēm, kaut arī ir jābrauc gandrīz vai vesela stunda no mājas līdz mēģinājuma telpām.

Savas koŗa gaitas Emma sāk 1934. g. Cēsu mūzikas skolā, kur arī beidz dziedāšanas klasi. Sajūsmu par dziesmu līdz ar mūzikas disciplīnu un latviskuma izjūtu mūzikā viņa glabā vēl šodien. Dziesma Emmai ir dārgākā no Latvijas līdzpaņemtām gara mantām.

Emmai patīk dramatiskas dziesmas, kas ar savu smagumu un spēku izpauž laušanos pret varu. Te vislabāk skan jaukts koris ar lielu krāsu un izjūtu bagātību. Un ja šai krāsu bagātībai klāt vēl pievieno spēku, kas nāk no daudziem simtiem dziedātāju, tad dziesma patiešām ir latviskuma klints. „Dziesma ir stiprāka par valodu; tā spēlē uz jūtām un dod mums spārnus.”

 

Ar mūziku A. Staško ir jau nodarbojies no mazām dienām, spēlējot klavieres un akordionu, vēlāk izmēģinot arī vijoli, saksafōnu, mandolīnu un ģitaru. Tagad, beidzis inženieŗzinātņu fakultāti Toronto universitātē un mācoties tālāk doktora grādam zooloģijā, viņš vēl joprojām mīl mūziku.

„Koŗa mūzika latviešiem ir bijusi un vel joprojām ir augstākā mūzikas izpausme” saka Aivars. „Žēl tikai, ka koristi uz dziedāšanu neraugās nopietni un ārpus mēģinājumiem piestrādā gaužām maz vai nemaz. Tā ir daļēji arī diriģentu vaina, kas mēģinājumos maļ tikai notis un neliek dziedātājiem piepūlēties. Angliski to sauktu par „ar karoti barošanu”. Ja diriģents noteiktu augstākas prasības koristu spējām un viņu piestrādāšanas laikam, droši vien sākumā saruktu koŗa sastāvs. Bet ja šo pirmo vētru koris pārciestu un diriģents enerģiski un ar attiecīgu psīcholoģisku pieeju censtos iestudēt labus koncertgabalus, būtu izveidojies nesamērīgi labāks koris un līdz ar to rastos daudz jaunu dziedāt gribētāju. Koŗa sastāvs gan būtu mainījies, bet nebūtu samazinājies. Kvalitāte ar dziedātāju morāli būtu kāpusi. Spējīgu dziedātāju mums netrūkst, tikai vajag viņiem dot grūtu un sološu darbu.

Nedrošāks skats ir lūkojoties uz jauniem diriģentiem − to tikpat kā nav. Mūsu populārie un spējīgie diriģenti ir cilvēki jau otrā pusmūžā. Vai viņiem sekos jauni diriģenti? Lai sekotu jaunie, tie ir jāaudzina. Šinī sakarībā es stingri nosodu diriģentus, kas turas pie saviem lauriem un neņem palīgā jaunos talantus. Ja tagad kāds jaunietis tiktu ņemts par diriģenta palīgu, viņam būtu iespēja mācīties un izaugt par diriģentu pašam. Vai mums aug jauni diriģenti, vai veco diriģentu spējas un māka nomirs līdz ar viņiem pašiem?”

 

 

 

˜ ˜ ˜   un melburnā  ˜

 

Melburnas latviešu biedrības jauktais koris ir jauns koris: jauns nevis tāpēc, ka tas nesen būtu nodibināts, bet gan tādā ziņā, ka apmēram divas trešdaļas koŗa dziedātāju ir ļaudis zem 35 gadu vecuma.

Koris sācis dziedāt 1949. gadā. Pirmā diriģente bija Tikla Īlstere.

 

VIKTORS BENDRUPS ar saviem 35 mūža gadiem ir jaunākais latviešu diriģents Austrālijā. Jau Latvijā pamatskolā viņš dziedājis gan korī, gan dubultkvartetā, tā kā dziedāšana „ieaugusi asinīs”. 21 gadu vecs diriģējis nometnes pamatskolas kori Dānijā. Pats dziedājis apmēram 25 diriģentu vadībā.

No 1955. līdz 1959. gadam vadījis Melburnas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes jauniešu kori, kas tolaik bija vienīgais latviešu jauniešu koris brīvajā pasaulē.

V. Bendrupam, viņa paša vārdiem runājot, patīk tādas dziesmas, no kuŗām „kaut ko var iztaisīt” vai „kur ir kas iekšā”, bet nepatīk vienkāršās. Patīk Jāzepa Vītola un Alfrēda Kalniņa kompozīcijas, Jēkaba Graubiņa tautasdziesmu aranžējumi. T. Ķeniņa kantāte „Kurzemes kareivim”, J. Mediņa kantāte „Aglonas Dievmāte”.

V. Bendrups domā, ka latviešu koŗa dziesma ir ļoti augstu izveidojusies. Līdzvērtīgas varbūt ir vēl vienīgi igauņu, lietuviešu un velsiešu dziesmas. Citu tautu komponisti un izpildītāji mazu vērību pievērš atsevišķām muzikālām frāzēm un niansēm.

Par mūsu koŗu nākotni, pēc V. Bendrupa domām, patlaban vēl nebūtu jābažījas, jo vēl arvien nāk klāt kā jauni darbi, tā jauni dziedātāji. Krize varētu iestāties, ja nerastos vairs jauni darbi. Neviena jauna latvieša nav Austrālijas kompozicijas klasēs.

 

Soprāns GUNTA EGLĪTE korī dzied kopš 1959. gada maija. 1955. gadā viņa beigusi Melburnas latviešu biedrības sestdienas skolu.

Gunta sākusi dziedāt korī tāpēc, ka viņai patīk mūzika, un reizē gribējies arī iesaistīties kādā latviskā nodarbībā. Daudzās citās kultūras nozarēs kā, piemēram, literātūrā, pēc Guntas domām, latviešu sasniegumu līmenis pamazām grimst, kamēr koŗa dziedāšana patur agrāko augsto vērtību.

Guntai vislabāk patīk mūsu klasiskā repertuāra dziesmas: „Beverīnas dziedonis”, „Gaismas pils”, īpaši kantāte „Tēvijai”, kuŗu pilnvērtīgai izpildīšanai vajadzīgi labi koŗi. Nepatīk modernie tautasdziesmu aranžējumi, jo, pēc Guntas domām, modernie komponisti vairāk cenšas pēc muzikāliem efektiem nekā pēc viengabalainības un izlīdzināta dziesmu stila.

Gunta konstatē, ka angļiem un austrāliešiem koŗa dziesma mūsu izpratnē tikpat kā neeksistē. Ja dzied, tad parasti nedzied „uz balsīm” un dzied ar klavieŗu pavadījumu. Gunta domā, ka šim apstāklim izskaidrojums tāds, ka angļiem un tāpat austrāliešiem viņu tautu vēsturē nav bijusi iespēja dziedāt grupās, kā tas bijis latviešiem pie darba lauku sētās.

 

Alts STELLA AKSARLE (Axarlis) Melburnas latviešu biedrības jauktajā korī ir vienīgā nelatviešu dziedātāja un korī dzied kopā 1959. gada augusta. Iestāšanās latviešu korī grieķu izcelsmes Stellai iznākusi gluži nejauši. Kādu svētdienas pēcpusdienu viņa aizgājusi līdz draudzenei Guntai Eglītei uz latviešu namu paklausīties koŗa mēģinājumu. Kad uzzināts, ka Stellai ir laba alta balss un ka viņa mācās dziedāšanu Melburnas universitātes konservatorijā, nelīdzējusi nekāda atrunāšanās, un Stellas vārds ierakstīts koŗa dziedātāju sarakstā.

Stellai korī dziedāt ļoti patīk, un viņa sūdzas, ka Melburnā dzīvojošo 30.000 grieķu kulturālā rosība ir gaužām niecīga, īpaši paticis mācīties Jāņa Mediņa „Čigānu kāzas”.

Stella domā, ka latviešu koŗiem derētu pa reizei dziedāt arī cittautu dziesmas, piemēram, Mocarta kantātes un operu koŗus, lai koŗu dziedāšanā vairāk ieinteresētu austrāliešus.

 

 

 

 

Rūta Skujiņa

DZIESMU SVĒTKU ATMIŅĀS

 

Domas skraida no vieniem dziesmusvētkiem pie otriem kā vēji pa vaļā atrautiem logiem un durvīm.

Kur apstāties? Vai pie tiem, kad vēl gāju skolā, un mēs, meitenes, grūstījāmies un ceļamies pirkstgalos zem Vienības laukuma liepām. Toreiz, šķiet, visdaudzkārtīgākās atbalsis svieda atpakaļ katedrāles sienas: − Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, un mūsu šī Baltajā jūra mūždien. −

Jeb vai tā bija Jāņu dziesma: − Kad visi meži laimē līgo? −

Vai varbūt tas bija brīdis, kad saule jau nolaidusies aiz pilsētas mākslas muzeja, pēdējā dziesma izskanējusi. Desmitiem tūkstošu klausītāji piecēlušies kājās un māj ar baltiem kabatas autiņiem. Un pretim māj tūkstošgalvainie dziedātāju pulki, uz estrādes. Visa vasaras vakara debess ir baltu baložu pilna. Smaržo vīstošas zāles, lapas un ziedu vainagi.

Visai Rīgai sejā ir prieks. Visas ielas ir dziesmu atbalšu pilnas.

Bet tad, tad es pēkšņi zinu, ka visneaizmirstamākie manā atmiņā ir dziesmusvētki, jeb kā toreiz tie tapa nosaukti − Franku novada latviešu DP dziesmu diena, kas nenotika Latvijā.

Mēs bijām bēgļi un dzīvojām Minchenē.

Pēdējais dziesmu dienas atkārtojums bija paredzēts 4. augustā − Eichštetē. Tā bija 1946. g. vasara.

Braucēji līksmoja, jo toreiz visi bijām daudz jaunāki kā tagad. Visi vēl ticējām kādam sapnim, kādai illūzijai, kādam brīnumam.

Ieripojām Eichštetē dziedādami, it kā paši piederēdami pie lielās dziesmu saimes.

No bēgļu saiņiem un kastēm bija izņemti visu Latvijas novadu tautas tērpi, jo visu novadu ļaudis bija izgājuši bēgļu ceļos.

Jaunas meitenes tos bija iznesušas līdzi muguras somās kopā ar Skalbes pasaku, vai Ādamsona dzeju grāmatu. Sievas, vienā rokā nezdamas bērnu, otrā somu, kur kopā ar bērnu drēbītēm bija ielikts pašas darināts tautas tērps. Reiz tas bija žilbinājis acis Rīgas puišiem brīvās Latvijas dziesmusvētkos gan Vienības, gan Uzvaras laukumos.

Vecas māmuļas vēl saudzīgāk bija vākušas līdzi sudraba un dzintara rotas, sagšas, ņieburus un zīļu vainagus, jo tiem līdzi skanēja viņu jauno dienu dziesmas un smiekli. Dažs labs tērps bija vēl viņu māmuļu un vecmāmuļu darināts. Dažs labs zīļu un staru vainags bija mirdzinājis Jelgavas un Rīgas pili, kad tur notika paši pirmie latviešu dziesmusvētki.

Es ar sauli saderēju
reizē tikt Vāczemē.
Sen saulīte Vāczemē,
es vēl jūŗas līcītī.

Nu bijām reizē ar sauli tikuši Vāczemē.

Dziedātāju estrāde bija celta pašā kraujas malā. Kad koŗi sasprauda tai sānos savus karogus un paši novietojās uz skatuves, tiem aizmugurē palika bezdibens, un dziļās ielejas pakalnos, zilzaļas upes apjostas, drūmi klusējošas šīs zemes bruņinieku pilis. Dziedātāji bija tām pagriezuši muguras. Bet sarkanbaltsarkano karogu svītras vējš tālu plandīja pār ieleju, pilīm un kalnos zūdošiem mežiem.

− Dievs, svētī Latviju! −

Dziedātāju sejas vērstas pret ziemeļaustrumiem. Pret dzimteni.

Nekad un nekur vairs neesmu dzirdējusi tik ilgaini un skumji, tūkstošbalsīgi lūdzam: − Laid mums tur laime” diet, mūs’ Latvijā! −

Diriģenti, sviedrus slaucīdami, mainās. Dziedātāji nemainās. Dziesmas skan, gavilē, lūdz, apsūdz, brīdina.

Vēl! Vēl! Vēl!

Jau tuvu pusnakts stunda. Lāpas sāk dzist. Tumsā kalni, tumsā lejas. Tikai zvaigžņu gaismā liesmo dziedātāju sejas, māj rokas, balti kabatas lakatiņi. Ziedu klēpji un vainagi krīt uz diriģentu galvām, pleciem.

Zvaigžņu gaismā iekrīt pēdējās dziesmas atbalsis.

Braucam mājās, par kuŗām saucam kazarmas Minchenes nomalē. Esam klusi. Mēs vairs neesam tik jauni kā turp braucot. Esam dziesmu pieskanēti, apburti, līksmoti un skumdināti. Gadu desmiti un simteņi nāk mums līdz. Esam norauti no savas tautas dzīvības koka, bet katra atsevišķa lapa elpo un dzīvo. Katra nes līdz gadu simteņus, tūkstošus, priekus un bēdas. Mēs atrodamies starp būt un nebūt. Un nekas mūsos vairs nav reāls.

Krīt zvaigznes − viena, divas, trīs... Vēl un vēl. Augusta zvaigžņu lietus. Jeb vai tās ir izdziedātās dziesmas?

 

 

RAIMONDS STAPRĀNS

Rietumpiekrastnieks Raimonds Staprāns aprīļa beigās un maija sākumā izstādīja savas gleznas Ņujorkā St. Etjena galerijā. Šogad Staprānam izstādes bijušas arī Londonā un Parīzē. Staprāna vārds bieži daudzināts, bet līdz šim maz bijis izdevības viņa gleznas aplūkot, vismaz šī kontinenta austrumpiekrastē dzīvojošiem. Tas daļēji tāpēc, ka Staprāns ir Sanfrancisko Maksvela galerijas „īpašums” un ka gleznotāja darbus var redzēt tikai šīs galerijas aizbildniecībā. Jāmin, ka Staprāna gleznas bija ļoti augsti nocenotas − katrā ziņā daudz dārgāk kā vairuma Ņujorkas meistaru darbi, par latviešu gleznotāju likmēm nemaz nerunājot. Staprāna izstādei bija arī Ņujorkas skatēm neparasti grezns katalogs, kuŗa ievadu bija rakstījis bestselleru autors Ervings Stouns (Irving Stone). Liekas, ka Maksvela galerijas galvenais nolūks bija iegrāmatot Staprāna skati starptautiskajos izstāžu reģistros, lai tā savukārt celtu Staprāna slavu aprindās − galvenokārt Teksasā − kuŗas apkalpo Maksvela galerija. Diemžēl, izdarīgie galeriju ļaudis nebija spējuši pārliecināt Ņujorkas laikrakstu un žurnālu mākslas apceŗoņus ierasties uz atklāšanu un spodrināt Staprāna vārdu Ņujorkas mākslas pasaulē. Atsauksmes par Staprānu laikrakstos un žurnālos parādījās ļoti vēlu, tās bija samērā paviršas un īsas. Par spīti tam, Staprāns ir ļoti labs gleznotājs. Techniskā ziņā viņš ir virtuozs. Kāds Staprāna paaudzes latviešu gleznotājs teica: „Viņa rokās ir visi ieroči”. Kāds cits minēja: „Es gribu gleznot tā kā Staprāns, bet nespēju.”

Glīti iekārtotā skatē bija ainavas, klusās dabas, portreti. Staprāns neglezno abstrakti, neglezno arī priekšmetīgi. Allaž ir sakars ar ārējo realitāti, ja arī viss tverts vienkāršotās līnijās, laukumos. Kā jau to vairāki apcerētāji aizrādījuši, Staprāns reizēm glezno radniecīgi eiropietim De Stālam, kas cēlies no bāltvāciem, un savas kompozīcijas, sevišķi mūža pēdējos gados, parasti veidoja no četrstūrainiem, krāsās intensīviem laukumiem. Arī Staprāna krāsas intensīvas: valda dzeltenie, violetie, brūnie toņi, tīkamās un elegantās kombinācijās. Pretstatā šai burtnīcā apcerētam Dārzniekam, Staprāna gleznošanas veids mierīgs, nosvērts, racionāls. Pirms gadiem kādā Laika Mēnešrakstā ievietotā fotogrāfijā Staprāns bija redzams kādas savas gluži abstrakti gleznotas gleznas priekšā un, Valdemāra Kārkliņa intervēts, bija teicis apbrīnas pilnus vārdus par amerikāņu abstraktiem gleznotājiem Mozervelu (Motherwell), Klainu (Kline), Baziotesu. Atskaņas, radniecība šo mākslinieku darbiem Staprāna gleznās šodien nav rodama. Pārsteidz, ka Staprāns ir viens no retajiem jaunajiem gleznotājiem, kas seko dažām latviešu glezniecības tradīcijām. Staprāna portreti, kas gan ļoti atšķirīgi no viņa ainavām un klusām dabām, ir gleznoti Veronikas Janelsiņas manierē.

Jānis Krēsliņš

 

 

Jānis Krēsliņš

VALDEMĀRS DĀRZNIEKS

Darbīgo bet latviešu sabiedrībai nepazīstamo jauno Ņujorkas latviešu gleznotāju grupai pieder arī Valdemārs Dārznieks.

Glezniecību Dārznieks sācis mācīties Eslingenas latviešu nometnes mākslas skolā − vienlaicīgi ar Tālivaldi Stubi, Raimondu Staprānu, Kazimiru Lauri, Daini Miezāju. Ņujorkā Dārznieks beidzis „American Art School”. Par šo skolu mākslinieks atsaucas gan ne visai atzinīgi.

Ja Dārznieks nekalpo mūzām, tas atrodams uz ūdeņiem. Dārznieks ir braucis uz tirdzniecības kuģiem, obligāto kaŗa dienestu pavadījis ASV flotē, ar pāris draugiem mazā buru laivā apbraucis apkārt vai visām Savienotajām Valstīm, Meksikai, pa ceļam apmeklējot dažādas eksotiskas salas. Mašetes, ko Dārznieks lietojis cērtoties Kosta Rikas piekrastes Kokosa salas džungļos, gleznotāja darbnīcā goda vietā − tāpat kā pauku rapieri korporeļu dzīvokļos. Arī tagad Dārznieks kuģinieks, patiesībā laivinieks. Savu iztiku šovasar viņš pelna braucot ar barku pa Hadsonas upi no Ņujorkas līdz Lāču kalniem. „Saules lēkti un rieti ir skaisti − un pilnīga brīvības izjūta!” Uz barkas Dārznieks arī zīmē, glezno. Un kad gana šūpojies Hadsonas viļņos un vērojis košo dabu, Dārznieks nokāpj krastā un − glezno. Mākslinieks dzīvo Ņujorkā, Manhatenas daļā, kuŗā daudz grieķu, portorikāņu, kur papilnam spāņu, poļu, žīdu bodīšu un restorānu, kur italieši ielās svin saviem svētajiem veltītus tautas svētkus un vecos namos dzīvo daudz mākslinieku.

Dārzniekam tīk ceļot ne tikai pa ūdeņiem. Izgājušo gadu viņš ilgāku laiku klaiņoja Šveicē, Vācijā, Francijā, Itālijā, un jo sevišķi Itālijas nabadzīgajos un modernās technikas maz skartajos dienvidos Neapoles tuvumā. Iemīļotās Iskijas karte Dārzniekam vēl tagad darbnīcā pie sienas. Nez vai gleznotājs zina, ka Antons Austriņš pirms daudziem gadiem teicis: „Es dzēru glāzi viskija, man parādījās Iskija!”

Kad Dārznieks neglezno un neceļo, viņš labprāt dejo polku − „Man ir tautas deju ansambļa skola” − un būvē sarežģītus aparātus. Viņa darbnīcā tad nu arī, kā tas mūsdienu mākslinieku mājokļos parasts, jāklausās „bugivugi”, klasiķi, Paragvajas tautasdziesmas, Šica barokālie korāļi un, protams, jāapskata tā plašais gleznu un zīmējumu klāsts. Dārznieks ir saglabājis pat Eslingenas laika darbus, tādējādi skaidri var izsekot viņa gleznotāja gaitām.

To sākums ir reālistisks. Reālistisko gleznošanas veidu nomaina vācu ekspresionismam līdzīga ievirze − un pēdējā laikā Dārznieks glezno visai abstrakti. Dārznieks mīl spilgtas, emocionālas krāsu kombinācijas. Savas gleznas, tušas zīmējumus Dārznieks neplāno vēsi un racionāli. Šķiet, viņš ļaujas krāsai. Dārznieka otas ritmi drudžaini, gleznu noskaņa nemierīga. Gleznas, tušas zīmējumi nav arī tikai ornaments, tie necenšas atdarināt virspusējo līdzību vai literāri stāstīt, bet pauž kādu emociju, kā, piemēram, daudzas norvēģa Munka grafikas un gleznas, kuŗās tēlotas sāpes, kliedziens, nepiepildīta mīlestība, vilšanās.

Bet nu ar mazas intervijas palīdzību, iegūsim Dārznieka paša uzskatus par savu glezniecību.

− Ko cieni no latviešu gleznotājiem?

− No vecās gvardes augsti vērtēju Annusu. Patīk arī Liberts kā dekorators, bet nekādā ziņā kā figūrālists. No vidējās paaudzes cienu vai vienīgi Miltu. Jaunie gleznotāji man tuvāki, tie ir šodienīgāki un interesantāki. Patīk gleznotāja ņujorkiete Ausma Macate, tās spēcīgais gleznošanas veids, labā krāsu izjūta. Ļoti interesants, savdabīgs un bezgala nopietns gleznotājs ir Svens Lūkins. Raimonds Staprāns ir virtuozs, bet nesenā Ņujorkas skatē radās iespaids, kā to bija norādījis arī kāds amerikāņu kritiķis, ka Staprāns pārāk apmierināts ar saviem sasniegumiem, ka viņš pārtraucis meklēt.
 

− Kas svarīgākais ieguvums Eslingenas nometnes mākslas skolā?

− Izšķiršanās, ka glezniecība būs galvenais pasākums manā dzīvē.

− Kādi mākslas strāvojumi un kādi mākslinieki snieguši nozīmīgākos ierosinājumus ?

− Vispirms ekspresionisti, galvenokārt norvēģis Munks un austrietis Kokoška.

− Ko saki par šodienas amerikāņu glezniecību?

− Tā ir ļoti spēcīga − un nav brīnums, ka tai tik universāla atsaucība. Daudzu mākslinieku uztverē šāsdienas tēlotājas mākslas Mekka ir nevis Parīze, bet gan Ņujorka ar savām 400 galerijām un neskaitāmiem muzejiem. No gleznotājiem mani visvairāk rosinājuši De Kūnigs un Filips Gastons.

− Vai turpmāk gleznosi tikai abstrakti?

− Nekad neesmu gleznojis pilnīgi abstrakti, ja tas virspusēji arī tā varētu likties, un nekad arī to nedomāju darīt. Manas glezniecības galvenais motīvs ir cilvēks, tiešāk izsakoties sieviete. Domāju, ka var gleznot labi un slikti gan reālistiskā, vai kā šeit saka − reprezentācionāli, gan arī abstraktā ievirzē.

 

 

 

 

 

 

 

 

Publikai kādā sarīkojumā Londonā (Ont.) patīk „Čikāgas piecīši”, kas apbraukā latviešu centrus Ziemeļamerikā, vācot līdzekļus II latviešu jaunatnes svētku priekšdarbu veikšanai. Ka zināms, II latviešu jaunatnes svētki notiks Čikāgā no 1962. g. 30 jūnija līdz 8. jūlijam.

Nākamā! JG numurā sniegsim reportāžu par šo svētku organizēšanu.