Jēkabs Poruks
RAKSTURĪGI VAIBSTI MŪSU IZCILĀKO SKAŅRAŽU PORTRETOS
˜ ĀDOLFS ĀBELE
Trim lielām mīlām mans draugs izdalījis savu sirdi − mīlai uz nedzīvo, darīdams to dzīvu − ērģelēm, mīlai uz dzīvo, iedvesdams tam garu − korim, mīlai uz garu, kas viņu nes mūžībā − savai jaunradei.
Mums ir bijuši koŗi ar izmeklētām balsīm, trenēti gandrīz kā profesionāļi. Ābeles pasakainā Dziesmuvara bija tikai studentu koris, kur cilvēki turējās kopā sava burvja dēļ, citādi varēja nākt un iet. Pielabināšanos „mīļajiem soprāniņiem,” „lūdzu, tenoriņi, vēl tikai šito vietiņu,” − to viņš nepazina. Kad koristi purpina, viņi nevarot dabūt tik klusa pianissimo, reģistrs par augstu, Ābele pasaka pavisam netechniskus vārdus:
− Vajag ticēt, tad varēsit! − Viņš pats tic, viņa seja koŗa priekšā ir apskaidrota, ne no šīs pasaules. Viņš tic, ka koris var dziedāt kā rautas stigas, kā čelli, kā mežragi, šis pesimists ar skeptisko smīniņu. Kas dzirdējis Dziesmuvaru, tas divreiz apdomāsies, iekām sacīs, ka Bārdas vārdi par sapni, ticēšanu un atpestīšanu tikai romantiski vārdi.
˜ ALFRĒDS KALNIŅŠ
Vai mēs pie Kalniņa domājam par formu, par gudrību? Par visām tām lielajām lietām, kas šķiet mūzikā nepieciešamas, ja par to runā gudriem vārdiem? Vai nav paradokss, ka Kalniņā, mūsu pirmais lielais ērģelnieks, Bacha, Lista, Franka interprets, nekā nav devis ērģelēm, nav grauzies kontrapunkta cietajā garozā? Toties vecveco trīsskaņu secībā atradis nejaustas izteiksmes spējas? Kalniņš nepārsteidz ne ar gudrību, ne ar varenību, ne ar patosu. Viņa mūzikai pārlijusi kāda laipna gaisma, kas pilda pasauli ar klusu mirdzēšanu.
Pēc visa tā, autoram, kas Jāzepu Vītolu bija nosaucis par vientuli burzmā, Jānis Kalniņš jautāja:
− Interesanti, kā tu sauksi manu tēvu? −
Ja man būtu jāatbild, es arī nezinātu, jo vientuļāka par Alfrēdu Kalniņu tiešām neesmu sastapis. Vienīgā, turklāt ne mazā starpība, ka viņš bija pat bez burzmas.
˜ JĀNIS KALNIŅŠ
Vītols gan neatzina viņa fugu, jo tur bija pulgots kāds negrozāms stingrā stila likums. Šajā punktā Kalniņš varētu piesaukt lielisku sabiedroto − Bēthovenu. Jādomā, tam gan vajadzēja zināt, kā fuga jāraksta. Ko redzam ? Visslavenākā Bēthovena kvarteta pirmajai daļai ir visas fugas pazīmes, paaudzes ir locījušās šī darba priekšā, te saskatot tanī ar Vāgneru dziļākās cilvēces bēdas un sāpes, te paceļoties ar šīm skaņām viņpus visiem priekiem un bēdām − un šai fugā palicis neievērots uz mata tas pats negrozāmais stila likums, kas Jāņa Kalniņa eksāmena darbā. Tak kāpēc viņam, bēgot no vienas autoritātes, skriet pie otras? Vītols neatzina, bet jau ar pirmajiem soļiem praktiskajā dzīvē Jāņa Kalniņa mūziku skandināja liels un mazs. Kas neatceras vēl šodien Sīkstuļa „āriju” Sprīdītī Tumsa gaismu apēdusi? Vai vispār var būt vēl kas vienkāršāks? Tikai divas skanas − visa tā mūzika, bet cik zīmīgas! Vēl viena skaņa vairāk, un visa burvība būtu vējā.
Michaila Čechova režijas ietekmē dzima spēcīgie Hamleta dīgļi, kapraču duets, abi lieliskie koŗi, Mea culpa un Integer vitae. Tik īsi, tie pieskaitāmi vislabākajam, ko Jānis Kalniņš līdz šim mums devis. Čechovs bija sasvītrojis Hamletu, Jānis Kalniņš, pats visu savu operu libretists, svītroja vēl vairāk. Komponistam daudz vārdu nevajag, mūzika desmitkārtīgi atsver svītroto. Viņu bija vadījusi skatuves pazīšana un nojauta, mūzikas loģika − viss iespējami mazās devās ar iespējami lielu spēku.
˜ JĀNIS MEDINŠ
Toreiz uz savām instrumentācijas stundām viņš nāca vakaros, smalks, uzposies, tērpies frakā, lai no stundām tūliņ steigtos uz Operu diriģēt savu Uguni un nakti. Rīgas debesīs viņš dega kā pirmā lieluma zvaigzne, ar pārciesto tīfu, izbristo Sibīrijas taigu kā baigu sapni aiz muguras. Visjaunākais, spožākais Konservatorijas profesūrā, meteorīgs kā komponists, kā diriģents. Pulksteņa vietā viņam bija tieva zelta važiņa, kas blāvi vizēja ap kreisās delnas locītavu, kamēr viņš pie klavierēm žigli šķirstīja mūsu kusli topošās partitūras. Viegls smaids, ātri pamests skats ar strauju galvas pagriezienu, pāris vārdu bija visa viņa paidagoģiskā kritika. ...Vācu kamermūziķi atbrauc ciemā uz Rīgas radiofonu, nospēlē tur vienu no saviem neskaitāmajiem pūšamo instrumentu septetiem un, kulturāli kultūras cilvēki būdami, laipni lūdz apmaiņai aizdot viņiem kādu no mūsu septetiem, kuŗu mēs paši atrodam par piemērotāku pirmajam gājienam. − Ko tur lai atbild? Vai uzkraut vainu Rātsnamam, ka tur visi septeti sadega? Vai teikt atklāti, ka mums, iesācējiem, kādi mēs pašreizēja kultūras arēnā, ja negribam pūst, kur nav ko pūst, ne tikvien nav vēl neviena septeta, ne pūtējiem, ne kam citam, bet nav arī ne seksteta, ne kvinteta, ne okteta. Pat vienkāršo stīgu kvartetu mums nesanāk ko skaitīt pie vienas rokas pirkstiem? Tā Mediņam bija atkal jāglābj tautas gods un jāraksta pirmais latviešu septets pūtējiem, kā viņa spalvai pieder pirmā latviešu opera. − J. Ozols, A. Ore, džentlmeņi būdami, tam pievienosies − pirmais latviešu balets, pirmais latviešu klavierkoncerts un daudz kas vēl pirmais. Tik biezs ir mūsu tukstošgadu kultūras jaunākais virsslānis.
˜ EMĪLIS MELNGAILIS
Otras tik krāsainas figūras nesameklēt starp komponistiem, tāda vispār savā laikā bija vienreizēja.
Makiavelisks organizators... Mācīdams korim savu Mūsu tētīt, skaidroja, ka lūgsna Mūsu dienišķo maizīti dod mums šodien nav jāsaprot kā iekāre pēc nezin kādām ministru algām, bet kā vienkārša pelnīta prasība pēc godīgas iztikas savu 600 latu apmērā mēnesī. Viņš izdabūja tak cauri, lai lielo dziesmusvētku virsdiriģentiem, braukājot apkārt un inspicējot provinces koŗus, atlīdzina viņu pūles jel ar kalējpuiša uzsitēja likmi, puslatu stundā”. Viņš uz sava divriteņa izvandīja Latvijas kaktu kaktus, meklēdams pēc vēl nezināmām senām un jaunām tautdziesmām jeb balsiem. Folkloras krātuvē tādu no viņa sanāca savi pieci tūkstoši, pie kam gan aplamdarītu tas, kas būtu gatavs ņemt indi mutē, ka visas tās tiešām nāk no tautas.
Rīgā daudzināja nostāstu par Melngaiļa audienci pie viena no mūsu demokrātisko laiku Izglītības ministriem. Ministra kungam nezināmu iemeslu dēļ nestāvējis un nestāvējis prātā dīvainā apmeklētāja vārds, viņš to konsekventi godājis par Melnalkšņa kungu (tāds tiešām bija ilggadīgs izglītības ministrijas darbinieks). Nezin kā saruna novirzījusies uz operām. Viesis, cita starpā, uzsvēris Vīgnera mūzikas drāmu milzīgo ietekmi operas gaitās. Vīgners tā darīja un Vīgners šitā.
− Jūs, Melnalkšņa kungs, gan laikam domājat vācu komponistu Vāgneru? −
− Redzat, ministra kungs, ja jūs kā latviešu izglītības ministrs nezināt savas tautas skaņraža vārda, tad varbūt arī man, vienkāršam cilvēkam, piedodams sajaukt cittautiešu vārdus.
˜ JĀZEPS VĪTOLS
Cik es redzēju, viņa stāja bija tāda − nebūdams vājā impresionisma draugs, viņš ļāva jaunajiem ar to koķetēt, ticēdams, ka spēcīgākas dabas tiks no tā paļas vaļā. Vairāk viņš baidījās no jaunkrieviem − Prokofjeva, Stravinska, saskatīdams tur spēcīgākas indes. Vēl Rīgā no Prokofjeva Klasiskās simfonijas atskaņojuma, tāpat no Hindemita Amaras kvarteta koncerta viņš izgāja no zāles ar riebuma izteiksmi sejā. Viņš sevi neslēpa, sauca to par kakofōniju, ne mūziku. Šēnbergs manā atmiņā Rīgā publiski nav ticis spēlēts. Lai kā viņš mīlēja klausīties koncertus, nevaru iedomāties, ka Šēnberga vakarā varētu sastapt Vītolu. Pat Šēnberga harmonijas grāmata, mērena, loģiska, pēc mana skolotāja domām, bija mērkaķošanās.
− Viņš paņem principu, kas vienā vietā pareizs, un tad staipa un rausta to visur. −
Kur nu Šēnbergs − Grīga harmonija neatrada lielas žēlastības Vītola acīs:
− Visa viņa gudrība − apgriezt harmoniju ar kājām gaisā, kur jābūt minoram, tur viņam mažors, kur mažoram, tur minors. −
Tādas vietas Grīga Balādē atrodamas.
Cik dažu labu reizi neesam cilājuši Ādolfa Ābeles domu, ka izejas punkts mūsu mūzikas propagandai citās tautas, ja līdz tādai reiz tiksim, − Vītola dziesmu izlase ar angliskiem tekstiem.
˜ JĀNIS ZĀLĪTIS
− Ko? Tu saki, nav nekā latviska? Bet ceļš uz dzimteni? −
− Nujā, tur tu esi sapekņījis īstu dzelzceļnieku himnu. Līdz ko uzceļ kādu tiltiņu pār urdziņu, tā korītis klāt gan, no lielā dziesmu drauga, satiksmes inženiera Gustava Klaustiņa laikiem augstā cieņā turēts, un kamēr ministra kungs ar dzirklēm griež lenti, šie rauj vaļā − Kā ceļu uz dzimteni nezināt! −
Tā bija „velna dzīšana”. Tomēr arī nopietni es biju ar aklumu sists, neredzēju, ka ne starptautiska impresija, bet vienreizēji latviska ir Birztaliņa, lai gan tās šalkšanā klausos, klausos no pirmatskaņojuma dienām Pēterpilī. Te, viņa viršu silājā, bija priedes, augstas, simtgadīgas, svinīgas. Tās sniedza zarus otrā balkonā. Līdz galotnēm, kas arī mūžīgi šalca ko noslēpumainu, Zālītim roka jāpastiepj, un tā tak bija tā pati mūsu zemes šalka, kas zaļās gaismas drānās, saules spožumā stāvošajā birzs svētnīcā. Un kā nesadzirdēt lielos vējus skaņraža dvēselē, kad viņš ekstatiskā trauksmē sauc: Vai tu jau, zilais pavasar’s? Tas atkal mūsu pavasar’s, mūsu lazdas zars ar pirmplaukušo anemoni. Jauna, dzirdīgāka auss bija saklausījusi vējus, kas nāk no aizmūžiem.
No atmiņu sērijas Ciemošanās, Laiks, 1961. g.
