Richards Rīdzinieks
KĀDA ATVADĪŠANĀS
Lietaina, rudenīga pēcpusdiena. Auto aizdrāžas, šķiezdami peļķu ūdeni, un lietus mēteļos un pārvalkos tērptie gājēji kustas sarāvušies un steidzīgi. Spīguļojošas ielas šķiet patukšas, bet ja ieskatās labi, tad ielu dzelzceļa pieturām tuvējās nišas un no lietus aizsargātās vietas zem namu zimzēm un balkoniņiem ir pilnas pieplakušu stāvu, kas sarāvušies sarga no lietus pēcpusdienas laikrakstus un piesarkušos degunus. Piestājot tramvajam, ļaudis sparīgi metas uz priekšu, mēģinot katrs pirmais sasniegt vagona durvis, lai atkal uz mirkli izbēgtu drēgnajam slapjumam. Darba diena ir beigusies, un no centra plūstošo stokholmiešu straumi stereotipiski modernajās priekšpilsētu mājās gaida pusdienas, televīzija vai bērnu kopšana. Tā ir parasta ikdiena, kam krāsu piešķiŗ vienīgi lietainais laiks.
Bet vēl ir kaut kas, kas šo pēcpusdienu atšķiŗ no visām pārējām. No visdažādākajām Stokholmas malām, visdažādākos veidos - ar apakšzemes dzelzceļu no Velingbijas, ar 56. autobusu no Kungsholmas, ar 16. tramvaju no Aspudenas, ar taksametriem un personīgiem spēkratiem pretī priekšpilsētas virzienā plūstošai stokholmiešu straumei virzās ap 60 latviešu. Uz vienu noteiktu punktu pilsētas centrā - Birgitas mājturības skolu. Disponents Lūsis, iekļuvis gausā auto virknē, nervozē pie sava „Mercedes” stūres. Priekšlogu tīrītāji tikšķot slauka lietus piles, bet to vietā acumirkli uzraso jaunas, un priekšējā „Opeļa” sarkanās uguntiņas izsmejot skatās Lūsī. Gados jau pavecais bijušais Ipiķu ģimnāzijas matemātikas skolotājs, saspiests autobusā ar citiem salijušiem cilvēkiem, piepūloties izvelk mutautiņu un spodrina miglainās acenes. Ziediņas jaunkundze, kopā ar trīsdesmitgadīgo mākslas amatniecības skolas audzēkni Vidvudu Vilsonu, aizkavējusies vecpilsētas istabiņā, saiņo gleznu, satraukti diskutējot, vai divkāršs brūnais ietinamais papīrs laidīs cauri lietu vai ne.
Bēgļu sanāksmes mēdz būt diezgan vienmuļas - vienmēr satiekas tie paši ļaudis: Ar tām pašām domām, sejām, uzskatiem, tikai gadu no gada novecojot. Jaunekļi nosirmo, un veci goda vīri nāk bērna prātā. Bet ir arī sava trimdas burvība, kaut nereāla un saprotama tikai pašiem trimdiniekiem - sirmie jaunekļi vēl arvienu ir jaunekļi un deviņdesmit gadīgu darbinieku domas nevērtē zemāk kā viņu spēka gados. Bet dažreiz gadās, ka iemesli sanākšanām tiešām svarīgi un nav vairs tikai pašmērķis. Valodas tad kļūst svarīgas, domas spraigākas, sirdis jūtīgākas.
Šodien ir tāda reize: Ozoliņu Vika, druknais lāga Vika, izceļo uz Kanādu, un viņam par godu paredzēta atvadu sanākšana. Vienmēr draudzīgs, izpalīdzīgs, bez jebkādas grūtsirdības, Vika visus savā laikā bija uzpurinājis. Jau laikos, kad trauku mazgāšana restorānos vēl bija cienīts amats. Un vēlāk, kad Stokholmas latvieši satikās vasaras naktīs, piepelnot naudu saldējuma fabrikā, lai ietu skolā vai trīszvaigžņu konjaka vietā varētu atļauties Henesī. Nebija biedrības, kuŗai viņš savā laikā nebūtu maksājis biedra naudu, un, ja bija kaut kam jāziedo, tad viņš ne reizi nedeva mazāk kā piecas kronas. Un tagad viņš dodas pie mātes uz Montreālu.
Pirmajos gados trimdinieki nebija iesakņojušies uz pastāvīgu dzīvi, un izceļotāju uz citiem kontinentiem vēl bija daudz. Cik reizes netika Stokholmas stacijā dziedāts „Pūt, vējiņi...”. Sirds nosāpēja beigu sveicienā, līdz ar solījumiem sarakstīties izskanēja: „Uz redzēšanos Latvijā!”. Taču drīz atkal no Vācijas un Polijas ieradās jauni tautieši, jauni draugi, un Stokholmas latviešu dzīve un biedrošanās gāja tālāk.
Bet kur tas laiks. Viss ir nomierinājies - pat politiskie strīdi: un tikai šad un tad pa baumai pārstaigā tautiešu tālruņus. Biedrības sasauc sēdes, ievēl valdes, bet godkārīgo kandidātu kļūst arvien mazāk. Toties labklājība ir pieaugusi. Kaut vai Lūsis, kas tagad sasveicinās Birgitas mājturības skolas fuajē ar jau sanākušajiem atvadīšanās sarīkojuma dalībniekiem. Pirmo trimdas pusgadu viņš mazgāja Normā traukus un staigāja vecās armijas bikses! Taču ātri apticis, ka ar leģiona leitnanta varoņa slavu vien maizi nopelnīt grūti, viņš pieķērās grāmatniecībai, izcilākos panākumus gūstot laikā, kad neskaitāmie Vācijas izdevēji četrdesmitajos gados izceļoja tālāk un pieprasījums pārsniedza piedāvājumu. Tagad viņam ir spedicijas firma, kas pārsūta tālāk uz dzimteni tautiešu dāvanu sainīšus piederīgajiem un paziņām. Patukls, korrekts skandinavu džentelmenis, kuŗā neviens vairs nepazītu kādreizējo kalsno Kurzemes cietokšņa cīnītāju.
Fuajē ir klasicisma un jūgendstila jaukums ar kolonnām un apzeltītiem ķeburiem. Jau sanākušie stāv vairākās grupiņās sarunādamies, jaunpienacēji kar slapjās virsdrēbes uz drēbju pakaramiem, lai steidzīgi, vēl no āra piesarkušām sejām, varētu piedalīties sarunās. Lizdiņš, akcentējot savu rīkotāja svarīgumu ar enerģisku skraidīšanu, nepārtraukti darbojas ar pieteikto viesu sarakstu rokā”. Smaidīga sasveicināšanās, ziedojot katra viesa rokas kratīšanai sabiedriskā stāvokļa noteiktu gaŗuma mirkli, ir Lizdiņa specialitāte. Auziņas kundze seko viņam kā ēna, ar sastingušu smaidu iekasējot dalības naudu.
Lūsis skaidro Klēbergam un Zirnim, kas tikko ieradušies: „Es neticu globālās pārstāvniecības efektivitātei. Rumpmuižnieki to ir sabotējuši un sabotēs. Vadība jāuzņemas mūsu amerikāņiem - viņi ir bagāti, viņi atrodas rietumu pasaules speķu koncentrācijas centrā.” Klēbergs klausās, gaŗš, plecos saliekts uz priekšu, tā ka lielā, kalsnā seja ar izspiedušos žokļa kaulu gribot negribot atgādina zirgu. Zirnis ieminas: „Bet globālā pārstāvniecība būtu pilnvarota tīri morāliski.” Lūsis šarmanti uzsmaida ar vieglu cietēja pieskaņu: „Izskaidro rumpmuižniekiem...”
Rumpmuižnieku darbinieks pašreiz jokojas ar jauniņo Vizmu, kas, neņemot vērā savus gadus un zviedrisko izglītību, turas pie oficiālas trimdinieku sabiedrības: „Nu šovakar būs deja. Jūs, meitenīši, tad izdanciniet Viku, lai puisim kļūst vairāk žēl braukt projām,” viņš saka, divdomīgi nosmejot. Dzilnam tas ir paradums. Viņš ir vecpuisis, ar meitenēm pļāpā vairāk kā labprāt, bet vienmēr lieto divdomīgu toni. Pat visikdienišķākos jautājumos, piemēram, atbildot, cik pulkstenis, vai piedāvājot cigaretei uguni.
Lizdiņš ir laimīgs. Mielastā būs trejādas maizītes - laša, rokfora siera un aknu pastētes; siltais ēdiens būs teļa cepetis ar zirnīšiem un kartupeļiem, saldajā būs saldējuma torte. Galdi salikti pakava veidā. Vietas ir sadalījusi Auziņas kundze, Vikam blakus sēdinot sevi un Vizmu, tuvumā Lūsi, Zirni un lielā gadu skaita dēļ Klēbergu. Lizdiņš smaidot stāv zāles durvīs; uzklātos galdus bez viņa un Auziņas kundzes neviens vēl nav redzējis. Sasitot plaukstas, tas pārtrauc priecīgo fuajē čalu: „Mīļie draugi, lūdzu pie galda!” Un lai vēl pastiprinātu teikto, ļaudīm jau sākot ieplūst zālē, atkārto ātrā balsi: „Lūdzu, lūdzu... pie galda... lūdzu, lūdzu.”
Visi trokšņaini meklē savas vietas un ziņkārīgi vēro, kur novietojas pārējie. Dzilna vēl neapsēdies saliec taisnu muguru, atstiepjot dibenu, saka savai galda dāmai baltu filoloģei Bankoviča jaunkundzei: „Vai jums, jaunkundz, nav bailes sēdēt blakus vecākam jauneklim?” Kad visi apsēdušies, tad atkal jāceļas kājās aplaudēt, jo nosarcis uz savu vietu pakavveidīgā galda vidū dodas Vika, kuŗu rīkotāji līdz šim slēpuši kā Ziemsvētku eglīti bērniem. Bet arī tas tiek nodarīts, un, apkalpotājam vēl izdalot pēc katra vēlēšanās alu vai saldinātu minerālūdeni, mielasta dalībnieki sāk notiesāt ar salātu lapām un redīsu ripiņām grezni izrotātās maizītes. Tautiešu vairumam ir līdzi paņemtas degvīna pudeles, un drīz vien no valodu skaļuma un smiekliem viegli var uzminēt, kuŗā zāles daļā šīs mantas vairāk. Kad galdu pakava vidū pret aizbraucēju iznāk kāds apsveicējs ar vai bez veltes, tad trauku šķindoņa uz brīdi apklust un visi, atskaitot dažus nepieklājīgi izsalkušos, pievēršas runātājam.
No Jaunatnes sporta kluba apsveic Lizdiņš, vēl vairāk kā parasti ierāvis savu īso kaklu uzrautajos plecos, pieminot aizbraucēja lielos nopelnus ne tikai galda tenisā vien, bet arī kluba valdes darbībā veselu vienpadsmit darba gadu posmā. Par velti no kluba biedriem Lizdiņš pasniedz biezu, viena sējuma konversācijas leksikonu, pajokodams, ka no tāda cilvēkam esot labums visos kontinentos, un pāri tautisku dūraiņu.
Kamēr Lizdiņš ritmiski krata Vikas roku, visi sparīgi aplaudē, lai pēc tam atkal pievērstos teļa cepetim, kas apsveikšanas laikā ieradies uz šķīvjiem un pat paguvis drusku atdzist. Pļāpīgais Vilsons stāsta kaimiņam: „Tad vecais teica; visi man jautā, ko es domājot par de Gollu. Protams,” un Vilsons palaida guldzošu smiekliņu, „protams, neviens nebija viņam to jautājis - vecajam tikai gribējās runāt. Viņš teica; Kungi, kāda ir de Golla izglītība? Un pats atbildēja: Militāra izglītība. Un atkal jautāja: Kungi, kas ir militāra izglītība?” Apkārtsēdošie smaida, un Vilsons, pats sevī priecādamies par šķietami labo joku, izstiepj roku pēc alus glāzes ar kaimiņa pielieto degvīnu.
Čala ir pieaugusi. Degvīnam ir burvju spēks - ar tā palīdzību pat garlaicīgākās sanākšanas kļūst prieka pilnas un klusi, kompleksu piesātināti cilvēki runīgi un asprātīgi.
Lizdiņš steidzas gan uz virtuvi, lai notēmētu pareizo galdā likšanas brīdi saldējumam, gan, vakara saimnieks būdams, gaŗām skriedams pieliecas pateikt pa teikumam dažāda svarīguma paziņām. Pats Vika sēž piesarcis un aizkustināts kā reizē laimīgs un raudulīgs dzimumdienas bērns.
No rumpmuižniekiem runā Dzilna. Neliels, sīks ar vecmodīgām melna raga brillēm. Vai nu pasts, kuŗā viņš strādā, šķirodams vēstules, maksā pārāk mazu algu, vai arī netīrīgo austrumu paražas viņā pārāk iesakņojušās, bet vienmēr viņš izskatās nesukāts un blaugznains. Viņa monotonā balss, lai gan klusa un smalka, skan diezgan griezīgi. „Viktors Ozoliņš,” viņš saka, „ir devis mums, rumpmuižniekiem, savu karsto jaunekļa sirdi. Ne tikai Latvijā kā zēns, kur skauģi varbūt būtu varējuši saskatīt kādu aprēķinu, ievērojot mūsu organizācijas svaru Latvijas valsts veidošanā, bet arī šeit trimdā.” Vārdu „trimda” Dzilna izrunā aprautā, drebelīgā balsī. „Cerība, ka arī jaunajā kontinentā tu augsti turēsi rumpmuižnieku devīzi: Par Latviju pie zvaigznēm un sadarbosies ar turienes rumpmuižnieku kopu. Atmiņai par kopīgiem politiskās un sabiedriskās cīņas laikiem Stokholmas rumpmuižnieku saimes vārdā atļaujos, mīļais aizbraucēj, pasniegt šo gleznu.” Pie pēdējiem vārdiem Dzilna ievingrinātā kustībā, nenovēršot seju no Vikas, stiepj roku sev aiz muguras. Rodas neērts klusums, jo otrs rumpmuižnieks Daņiļovs (par kuŗu baumo, ka tas mainīšot uzvārdu pret zviedrisko Danelius), kuŗam šai brīdī būtu vajadzējis ielikt dāvināmo gleznu Dzilnas izstieptajā rokā, vēl arvienu atrodas pie zāles durvīm, plēšot no gleznas zelta logata divkāršo brūno ietinamo papīru. Neērto situāciju glābj mielasta dalībnieku sirsnīgā atsaucība - visi, redzot nelaimīgā Daņilova cīņu ar auklām un papīru, sāk aplaudēt. Aplausiem cauri dzirdami saucieni, ka gleznu vajagot parādīt visiem. Daņilovs kopā ar Vilsonu tad arī paceļ smago mākslas darbu izstieptās rokās. Glezna ir visiem stokholmiešiem pazīstamā gleznotāja Podāna darbs, un ierastie un mīļie, perspektīvā drusku nepareizie kuģu silueti miglā izraisa jaunu aplausu un izsaucienu straumi.
Saldējums ir rozā ar putu krējumu un piekožamu biskvīta plāksnīti. Dzilna, atgriežoties no kungu istabas, pieliecies jautā rožainajai Vizmai: „Kā jūs, tik temperamentīga jaunkundze, varat ēst tik aukstas lietas?” Uz ko Vizma draiski atbild: „Karsts un auksts taču sader. Vai ne?”
Lizdiņš skaidro savai galda dāmai Ziediņas jaunkundzei jauno sociālo likumu aplamību, kuŗas sakne viņam šķiet dzelzs rūdas raktuvju nepamatotajā attiecībā pret visas Zviedrijas saimniecību. Galda pusē, kuŗā sēd Ķiņķas kundze un Daņilovs, abi pazīstamie koristi ar daudz slavētām balsīm uzsāk „Dažu skaistu ziedu...”. Psīcholoģiskais mirklis ir laimīgi izraudzīts - klātesošie viens pēc otra pievienojas gaŗi stieptajai līganajai melodijai.
Dziesmai izskanot, Klēbergs, kas visu vakaru tikai sēdējis un izskatījies cienīgs, piesit ar karoti iztukšotajam šķīvim un ceļas kājās.
„Mīļais aizbraucēj un mīļie draugi! Šinī patīkamajā vakarā, kad mūsu mīļais draugs Viktors dosies meklēt laicīgu laimi kontinentā, kuŗa rokās šodien ir pasaules likteņu atslēgas, arī es jūtos aicināts teikt dažus vārdus. Dažus vārdus no paaudzes, kas mūsu dzimteni vairs neredzēs. Kad es skatos jūsu gaišajās jauniešu sejās, kuŗās ir tik daudz pavasaŗa un spēka, tik daudz dziesmu un sentēvu mantojuma, man kļūst skumji.”
Klēbergs balsi variē, brīžiem velkot it kā gaudulīgi, brīžiem teikumu nobeidzot ātrā, krītošā intonācijā. Vilsons čukst pāri galdam Daņilovam: „Vecais muldoņa šodien pārspēs pats sevi!”
Runātājs pastiepj galvu uz priekšu, nočāpstina lūpas un, Ādama ābolam kustoties no augšas uz leju, turpina: „Es redzu, kā jūs piebraucat savās sidraba mašīnās, kā jūs, meitenes, tērpjaties greznos tērpos un pie kafijas smēķējat papirosus. Un jūs dzeŗat dārgus vīnus un konjakus un smādējat parasto lēto degvīnu.
Kad mūsu senči gāja klaušu gaitās zem niknu vagaru pātagām un kad piektā gadā kazaki ar nagaikām,” Klēbergs illustrātīvi paceļ roku, „pēra cilvēkus, tad latviešu sirdīs nebija vietas ne dārgiem benzīna ratiem, ne grezniem tērpiem. Un kad cīņā par savu dzimteni latviešu jaunekļi un vīri gan Ziemsvētku kaujās, gan pie Ventas asiņaini gulēja dzeloņstieplēs, vai viņi domāja par laicīgiem labumiem?
Bet jūs! Mūsu lepnums! Jūs izšķiežat savu jaunību tukšos vizuļos, un lielais austrumu lācis gavilē. Gavilē, mīdams mūsu tautu, mūsu dzimteni dubļos. Pasaules varenie pie saviem zaļajiem, asinīm notraipītajiem galdiem min tukšus vārdus, un jūs, mūsu tautas cerība, dzenaties pēc naudas un godināt zelta teļu! Jūs godināt elkus laikā, kad jums vajadzētu mirt!”
Vilsons izbijies Čukst: „Vecis ir palicis traks!”
„Es teikšu pat vairāk: Kad jums jau būtu bijis jābūt mirušiem. Jo mirt ir katra jaunieša pienākums laikā, kad viņa tauta ir nāves cīņā.”
Lūsis sēž stingu seju, kuŗā vairs nav ne pēdas no omulīgā veikalnieka un satraukti elpo, pie sevis murminot: „Mirt... ko tu, vecīt... mirt!”
„Tad nu vēl beigās, mīļais aizbraucēj, vēlētos, lai tu šos manus vārdus neaizmirstu, lai tie tev, jaunais draugs, seko tavās tālajās gaitās.” Un Klēbergs apsēžas, apmierināts, ka vakaram devis arī mazu patriotiski nopietnu piedevu. Aplausi. Jo kaut gan nav neviena, kas nesaprastu vai nesajustu vecā vīra netaktiskos apvainojumus, cieņa pret sirmu galvu ir pārāk ieaudzināta.
