Jānis Rudzītis
TEODORS REITERS
DZIESMUSVĒTKU VIRSDIRIĢENTS
Fragments no stāsta par Teodora Reitera mūžu. (Daugavas apgāds)
Reitera spējas un šarms līdz masu suģestijai pacēlās, sagatavojot un vadot dziesmu svētku apvienotos koŗus. Jau 1922. gada Jaunatnes dziesmu dienās Rīgā Teodora Reitera žestam klausīja ap 3000 dziedātāju. Pēc tam viņš bija galvenais virsdiriģents visos neatkarīgās Latvijas laikā notikušajos vispārējos dziesmusvētkos − 1926., 1931., 1933. un 1938. gadā. Kad 1930. gadā nodibinājās Dziesmusvētku biedrība, Reiters tika ievēlēts tās valdē par priekšsēža (prof. J. Vītola) biedru. Bez tam Teodors Reiters bija virsdiriģents daudzās novadu dziesmu dienās visās Latvijas malās. Viņš vadīja arī pēdējos Latgales apgabala dziesmusvētkus ar kādiem 8000 dziedātājiem 1940. gada 16. jūnijā Daugavpilī, kad pie valsts austrumu robežas jau grupējās padomju tanki, lai nākamā naktī sāktu iebrukumu Latvijā. Kā vispārējo dziesmusvētku un daudzo novadu dziesmu dienu virsdiriģentam Teodoram Reiteram vārdu tiešā nozīmē ir uzgavilējusi visa Latvija, visa latviešu tauta. Grūti iedomāties kādu neatkarības laika koŗdziedātāju, kas nebūtu bijis Reitera vadītā kopkoŗa dalībnieks, tikpat grūti iedomāties latvieti, kas nebūtu ieradies nevienos dziesmusvētkos vai dziesmu dienās, kur pie diriģenta pults nostājās Reiters.
Pauls Jozuus, Alfrēds Kalniņš, Emīlis Melngailis, Teodors Kalniņš, novada svētkos vēl citi, − viņi visi lika lietā savas teicamās spējas masu koŗa sagatavošanā un vadīšanā, bet dziedātāji visvairāk gaidīja Reiteru, visvairāk iedegās no viņa skaidrā un lokanā žesta, vislabāk saprata viņa norādījumus, visātrāk viņa vadībā izlaboja kļūmes un nostiprināja nedrošās vietas.
Lūk, mēģinājums Rīgas Esplanādē. Uz plašās estrādes tukstošgalvains koris, kuŗa priekšā Reitera mazais augums liekas vēl mazāks. Ar kreiso roku klusinot soprānus, altus un tenorus, labās rokas plašais žests sāk taktēt Jāņa Zālīša BIĶEŖA pirmo teikumu, solo vietu basiem: „Tālu aiz kalniem, aiz jūŗām...”, Reitera mazais augums it kā pastiepjas, žests kļūst vēl plašāks, bet mute sauc: „Aug... aug... vēl... vēl...!” Basi cenšas, bet viņu dinamiskais kāpinājums nav pietiekami vienmērīgs, viņi nesasniedz vēlamo pieaugumu. Reiters aptur kori un saka; „Kungi, vai jūs saprotat? Tālu aiz kalniem, aiz jūŗām... No pašas mūžības ceļas augšup milzīgs dzintara kalns, ceļas pāri laikiem, pāri telpai. Parādiet man to!” − Vienkāršs tēlojums, ko būtu varējis sniegt kuŗš katrs cits diriģents. Bet Reiteram ir īpašas spējas pārliecināt, likt saprast, ko viņš vēlas ar šiem vienkāršajiem vārdiem. Sākot BIĶERI vēlreiz, no basu stūra varenā veidā sāk celties milzīgais dzintara kalns ar zaigojošo biķeri galotnē.
CIĀNAS BĒRNI. − „Es tev dziedāju dziesmu, manas mīlas saldo dziesmu. −” Liega molodija soprāniem pārējo balsu pavadījumā. Teikums nav izdziedāts līdz pusei, kad Reiters aptur. − „Mīļās dāmas, visi dziedātāji, kas te esat, − paklausieties: Tās ir skaistākās taktis, ko Emīlis Dārziņš uzrakstījis. Nekur, nevienā dziesmā viņš nekā līdzīga nav vairs devis. − Es tev dziedāju dziesmu, manas mīlas saldo dziesmu... Dziediet to, jūtiet to!” Un mīlas dziesma sāk skanēt savā brīnišķīgajā liegumā. Reiters prot, Reiteram ir šarms. Kad, dziesmusvētkiem beidzoties, sākas diriģentu sumināšana, viņam der uzmanīties: Ne pēc viena cita nestiepjas tik daudz roku, nevienu tik augstu nesviež, nevienam nebirst pāri tik daudz ziedu kā Teodoram Reiteram. Vajag uzmanīties, lai dedzīgie suminātāji nesagādātu kādu negribētu ievainojumu.
