Imants Sakss
MUSORGSKIS UN MELNGAILIS
Iesākumā bija Gļinka. Nikni nospļāvies uz Krievijas zemes, viņš pārbrauca tās robežu un nomira ārzemēs. Bez šī spļāviena Krievija mantoja vēl „Dzīvību par caru” un „Ruslānu un Ludmillu”, kas iezīmēja krievu nacionālās mūzikas sākumus. Krievija Gļinku pēc tam ļoti mīlēja.
Daudzus gadus vēlāk Rachmaņinovs krustoja krievu robežu tanī pašā Somijas pārbraukšanas punktā. Viņš nespļāva, bet asarām acīs skūpstīja Krievijas zemi, lai nekad to vairs neredzētu. Krievija Rachmaņinovu nemīlēja. Rachmaņinova mūzikā nacionālisma stīga it kā pārtrūka.
Taču vislielāko un karstāko uguni no Gļinkas oglēm uzpūta Varenā Kopa (mogučaja kučka) 1860. gados. Tās locekļi Balakirevs, Kii, Musorgskis (1839.-1881.), Borodins, Rimskis-Korsakovs bija ar vāju muzikālu izglītību, bet vairums diezgan augstos posteņos kaŗa resorā un augstskolās. Šie „lielie pieci” radīja jaunu spirgtu vēju italiešu operas diezgan piesmakušā Peterpils mūzikas dzīvē.
Varenās Kopas ideologs bijā Stasovs.
Musorgskim teorētiskās izglītības nebija nekādas. Tas tomēr viņu neatbaidīja no mūzikas jaunrades darba, sākot ar dziesmām solo balsij. Pie tam Musorgskis spēlēja „par visu banku”, atstādams nodrošināto Preobraženskas gvardijas virsnieka posteni un uzņemdamies civīlās administrācijas mazāka ierēdņa vietu, ko arī vēlāk pameta.
Vairāk vai mazāk mūzikas teorijā konfirmētie draugi ar šausmām vēroja, ka Musorgskim nav absolūti nekādas saprašanas vai labākā gadījumā, intereses par elementārākiem harmonijas likumiem. Izmisušo draugu aizrādījumus Musorgskis uzņēma ar garlaicīgu klusēšanu un turpināja savus meklējumus viņa technisko līdzekļu robežās arī lielāku formu darbos, pat operā. Savos darbos viņš seviški daudz izmantoja krievu tautas mūzikas folkloras materiālus. Harmonijas un kontrapunkta trūkumus Musorgskis aizsedza ar savu neaptverami aso muzikālo intuīciju, ko atzina pat Maskavas skola.
Jāpiemin, ka toreiz starp Maskavas un Pēterpils mūzikālām aprindām valdīja dziļš antagonisms, kas pastāvēja līdz pat 1917. g. revolūcijai. Ultrakonservātīvās Maskavas muzikālais dievs kļuva Čaikovskis, kas, kaut gan Pēterpils konservatorijas absolvents, tūliņ ieguva profesūru Nikolaja Rubinšteina dibinātā Maskavas konservatorijā. Vēl daudzus gadus vēlāk Čaikovska 6. simfonijas pirmatskaņojumu autora vadībā Pēterpils publika uzņēma ļoti vēsi. Maskavieši savukārt atturējās atzīt Rimska-Korsakova un Borodina panākumus un atklāti ņirgājās par Musorgski, kas esot nemācīts, rupjš un uz trakuma robežas, bet tomēr „ļoti spējīgs” (Čaikovska vēstule N. fon Mekai).
1872. gadā Musorgskis pabeidza operu „Boriss Godunovs”. Operas saturā Krievijas juku laiki 17.g.s. sākumā pēc Puškina drāmas. Viegli saprotams, ka dažu stundu operas veidojumā neiespējami ietilpināt visu drāmu. Musorgskis tā arī izvēlējās tikai raksturīgākās scēnas. Operu nepieņēma, jo trūka mīlestības skatu un āriju. Musorgskis nu papildināja libretu ar veselu cēlienu, kur tika attēlota Marīnas un „viltus cara” Dimitrija mīlēšanās, balle ar polonēzi, meiteņu koris u.t.t. Šādā veidā operu beidzot arī uzveda Peterpils Marinas teātrī.
Nav vēl nevienam kaut tuvumā izdevies mūzikā parādīt tik reāli krievu tautas fatālo mūžu, kā tas izdevās Musorgskim ar „Borisu Godunovu”. Še jūtam krievu mūziķa reizē aprobežoto un plašo „eh” dvēseli, bet par visām lielām to vienreizējo burvju loka tēmu, ka krievu tauta mīl savus apspiedējus, tai patīk, ka to sit un moka, tā necieš, ienīst un atriebjas, ja tai mēģina darīt labu.
Reti kāds mūzikā radījis tik gigantiskus koŗa skatus, kā tos dzirdam „Borisā Godunovā” − pūļa slava, liekulīgās lūgšanas, zaimi, naids, histērija. Tad Pimena monologs klosterī − vienkāršas, gandrīz primitīvas mūzikas salikumā, kas stāsta par ķeizarisko slepkavību un liek nojaust briestošo traģēdiju. Paklīdušā mūka-dzērāja Varlama dziesmā par Kazaņas kauju jānodreb, dzirdot krievu un tatāru kaujas delīriju nedzirdēti fantastiskā skaņu virpulī. Kaujas ieroču šķindoņa, kaŗakalpu masu kustības un aurošana, nocirstu galvu ripošana un, ja jums tik, čarka spirta sausā rīklē. Mūzikāli mazāk raksturīgs romantiskais 3. cēliens ar Grišas (Dimitrija) un Marinas mīlas duetiem, tomēr arī te jāatzīmē liegā Sandomiras meiteņu dziesma. Nevar nepieminēt plānprātiņa dziedājumu, kas nobeidzas ar pravietisku kliedzienu:
„Ļauns naidnieks nāk, un pasaule kļūst tumša.
Raudi, tu nabaga krievu tauta...”Šis briesmīgais pareģojums, it kā nenormālu akordu atkārtojumā un secībā, sasniedz neaizmirstamu efektu tumšā skatuvē ugunskura atblāzmā.
Grūti pateikt, kāpēc taisni šajā dzīves mirklī Musorgskis kļuva par dzērāju, lai gan šinī „dzīves kārtā” bija mazākā mērā radinājies jau kadetu korpusā.
„Nu kak pjaņica?” Ar tādu „How do you do?” viņu bieži apsveica draugi un nedraugi. Vodka, kabaks, paklīdušu un izmisušu mākslinieku kompānija, līdzjūtīga sirds − staigule, bez noteiktas dzīves vietas klaidonis, tukša neapmierinātība − tā nu bija Musorgska liesā dzīves daļa. Žēlīgais liktenis vēl viņam atļāva apbraukāt „matušku” Krieviju, pavadot kādu dziedātāju. Pēc ceļojuma viņš kādā vakarā nokrita uz krēsla. Draugi viņu aizveda uz slimnīcu, bet kaut kur apkārt mētājās „Boriss Godunovs”, „Hovanščina”, „Soročincu tirgus”, „Nakts kailajā kalnā”, „Izstādes gleznas”, daudzas solo dziesmas, ieskaitot slaveno „Blusu”.
„Uz pēd’jās lapas viņš vairs nerakstīja,” būtu teicis mūsu dzejnieks Poruks.
Slimnīcā pienāca viņa dzimumdiena. Ak, kas par lielu dienu tā izvērtās! Gleznotājs Rēpins turpat jau bija pabeidzis viņa portretu, sanitāri atnesa pudeli konjaka, kopā viņi to izdzēra − „no partitūras”, beigās viņš pat nomira. Svinīgais draugu pulks ar puķēm nebija velti nācis. Musorgskis gulēja nāves miegā Preobraženskas virsnieka pamatstājā. Vot tak pjaņica!
Tā paputēja Varenā kopa. Asais piecstūris sāka veidoties par klasiskā formāta četrstūri. Rimskis-Korsakovs pieņēma profesūru konservatorijā, Balakirevs iegrima mizantrōpiskā introspekcijā, Kii neviens vairs neņēma nopietni, Borodins kļuva aizvien slinkāks.
Pagāja gadi un atklāja Musorgskim pieminekli. Atlikušie „4” lielie turēja katrs savu stūri pieminekļa aizsegam. Pagāja gadi, un pasaule atģidās, ka toreiz nomiris viens no visģeniālākiem krievu komponistiem. Pagāja gadi, un pasaule kliedza, ka Rimskis-Korsakovs darījis friziera darbu, pārinstrumentēdams „Borisu Godunovu”. Uztraucās Ravēls Francijā, sirdījās Stravinskis Eiropā, rēca Melngailis mūsu mazā zemītē...
„Borisu Godunovu” jo bieži uzveda arī Nacionālajā Operā Rīgā, pie tam 1924. gadā Melngaiļa pārorķestrējumā. It sevišķi prof. Jozuus koŗa meistara māksla aiznesa mūsu operas „Borisu Godunovu” pāri Latvijas robežām. Vēl vairāk. Musorgska mūzikas stingro koncentrāciju garā un patiesībā savu atsevišķo personību prizmās atspoguļoja daži latviešu komponisti, kas mazāk rakstīja notis, bet vairāk mūziku. Viens no tiem − Melngailis.
Bija 1938. g. jūnija diena. Rīgas Sporta namā notika 9. visp. dziesmusvētku koŗu sacensības. Gāju apsveikt savu draugu Vitu Eichi, kuŗa Dubultu draudzes koris ieguva 1. godalgu dziesmu kaŗā. Mani pie malas nostūma Melngailis, uzrunādams Dubultu diriģentu:
„Nu nekas, nekas! Tīri labi! To beigu akordu tai Dārziņa „Rotaļai” jūs gan nopļirinājāt, a vai ta tie lopi ko jēdz.”
Īgni nospļāvies, viņš pagriezās un pārvietojās citur. Tā arī palika mana pirmā un pēdējā „personīgā” iepazīšanās ar Melngaili. Neko bezdievīgāku un bezkaunīgāku un arī lopiskāku nekad vēl nebiju dzirdējis, jo „tie” taču bija koŗu sacensības žūrijas komiteja −prof. Vītols, Zālītis, Graubiņš u.c. Daudzos gadījumos šie „tie” bija citi cilvēki, tāpat daudzos gadījumos viņš spļāva uz citām pusēm.
Melngailis cīnījās par diatonismu tautasdziesmas apdarē, kas bija ļoti labi un piederīgi. Melngailis diatonismu un tautasdziesmas metriku spieda pat savās oriģināldziesmās, tā grozot arī tekstus. Melngailis ārdījās par latviešu valodu un autortiesībām. Melngailis plosījās arī polītikā, ko viņam nekad nevajadzēja darīt. Melngailis vienmēr cīnījās ar ilksi rokās un bieži kļuva dumjš pilnīgi skaidrā prātā. Ko vēl teikt? Jā − Melngailis jaunībā komponēja A. Niedras dzejoli „Dažu skaistu ziedu” solo balsij...
Lai tas būtu kā būdams, pēc gadiem redzam, ka Melngailim ir bijusi tomēr taisnība. Mūsu tautasdziesmas nepanes ne mažora, ne minora harmonizāciju. Latviešu tautasdziesmu apdarē joprojām neaizsniegti kalngali ir „švešāi zemē”, „Jāņu vakars”, „Bārenītes slavināšana”, „Dzērajpuisis”, „Rožu dārzs”, „Tumša nakte”, „Rīgas torņa gala zīle,” „Pūt, vējiņi” u.d.c. Papūlaties tikai ieklausīties tajā vispazīstamākā mūsu tautas likteņa dziesmā „Svešāi zemē”. Tur cits harmonizācijas veids nav iespējams un vienu vienīgu noti mainot, sajuktu visa dziesmas būtība.
Kā to viņš panāca? Ne jau ar savu ietiepību diatonismā vien. To ir mēģinājuši daudzi citi. To viņš neatrada ne Drezdenes, ne Pēterpils konservatorijās. Sākotne meklējama tālā svešumā − Taškentā, kur viņš nodzīvoja 15 gadus. Kaut ko tautas dvēselē viņš uzminēja, apbraukādams Latvijas novadus ar divriteni − „senos balsus vākdams”. Bet par visu vairāk Melngailis ļoti mīlēja tautasdziesmu visā viņas vienkāršībā. Tāpat Melngailim nebija bailes tautasdziesmas apdarē pateikt kādu pilnīgi pretlikumīgu, pārdrošu, atklātu un parupju vārdu. Ne velti Latvju Enciklopēdijā lasām, ka „Melngailis lietojis kontrapunktu, kaut gan dažreiz parupjā formā”. Nav tomēr slikti kādreiz visu grāmatu gudrību apgriezt ar kājām gaisā un redzēt, kas tur iznāk. Pieklājīgāk runājot, latviešu tautasdziesmu apstrādājumos neder un nederēs parastie harmonizācijas un kontrapunkta paņēmieni. Te jāizgudro kas cits, un to citu, diemžēl, nevarēs definēt pat tas cilvēks, kam tas izdosies. Vienkāršība tomēr vienmēr paliks tautasdziesmas augstākais tikums. Lasot Melngaiļa mazo tautasdziesmu „Ganiņa bēres”, pirmo reizi ieraugam šīs vienmēr komiskā plāksnē uztvertās tautasdziesmas dziļi traģisko saturu, piemēram, kaut vai iedomājoties kolchoza ganiņu − bārenīti, kur zīle nes vēsti tēvam un mātei tālumā.
Grūti mums iet ar šo vienkāršību arī tautasdziesmas izpildījumos. Solisti un koŗi ieguvuši akrobatisku veiklību fermātēs un aizrāvienos katrā īsākā divrindā. Katra panta atsevišķa izcelšana kā ritmā, tā arī izjūtu skālā pārsniedz ungāru čardaša raksturu. Jau oriģināldziesmās vairāki autori pazemīgi lūguši dziesmas izpildīt „mierīgi” un „bez jūtām” (Jēk. Poruks, Ā. Ābele). Melngailis uzbļāva − „dziedāt, kā rakstīts”, bet cik to ievēroja.
Daži domā, ka nomirt ir viegli. Ēriks Ādamsons teica, ka vajagot tikai aizvērt acis un aizmirst visu. Vienmēr tā nav. Melngailim droši vien gāja grūtāk kā Musorgskim, jo viņš nomira Padomijas titulu un ordeņu aplaizīts. Varbūt mūža pēdējos gados viņš atkal nolamājās par „tiem” (šoreiz gan klusu) un nospļāvās (nevienam neredzot), bet sarkanam zārkam, kultūras komisāru kaujas un miera saucieniem izbēgt vairs nevarēja. Lai arī fiziskais mūžs beidzās sīkumā, tad tomēr viņa darba priekšā mēs un nākošās latviešu audzes raisīsim kurpes. Un šis darbs prasa pēc turpinājuma, pēc tālāk iešanas. Vēl mums ir daži augstu vērtējami tautasdziesmas kopēji − Ābele, Graubiņš, V. Dārziņš, Norvilis. Tūlīt Kanādas dziesmusvetkos Toronto dzirdēsim Ābeles brīnišķīgo tautasdziesmu „Trīs meitiņas saderēja” ar beigu skaņām −
Tai meitiņai kroni kala,
Kas Daugavas dibenā.Lepnāko kroni latviešu tautas gara karaļmeitai izkala rupjais un nesaticīgais Emīlis Melngailis. Šajā laikā, kad laikrakstos gauži raudam par pagājušiem laikiem un „zelta jaunībām”, kad katrs mednieks un makšķernieks raksta atmiņu grāmatas, kad katram jaunam romānam un stāstam velkas cauri zināma morāle, tad ir vairs tikai viena cerība − jaunā latviešu gaita.
Varbūt no tās sagaidīsim jauno latviešu tautasdziesmu renesansi.
