ZINĀTNISKI PĒTĪJUMI LATVJU FOLKLORĀ
Savā laikā kaut kur ap Skabargu V pētījumu nācās novērot, ka latviešiem ir bijis tāds iestādījums kā dzērājpuiši.
Dzērājpuiši visumā nicināti un nievāti; sabiedrība no viņiem pat mēģinājusi tikt vaļā. Kā pētījumu cien. cienītāji atcerēsies, dzērājpuišiem mēģināts iestāstīt, ka balta puķe ezerā ir viņu līgaviņa; sak, pa ceļam mājās iedelverēs ezerā līgavai muti dot un būs pagastam miers.
Taču, ir bijusi viena vieta, kur dzērājpuisis juties īsti labi − alusdārzā vai, prastāk izsakoties, krogū.
Tur dzērājam paticis.
Tur es dzēru, tur man tika
Tai mazā krodziņā!Jāpiemin, ka tautas tradīcijas nav visai mainījušās. Latvieši gan ir zaudējuši spēju izteikties dainu spartaniskajā un cietajā veidā un kārtībā (par „Gauja jel necieti klus’” jau vēl tagad valodnieki šausminās!), bet modernie latvieši uzsvara pēc piedzejojuši augšā minētajam pantiņam vēl klāt tādu:
Ai, tur man, tur man,
Tur man tika,
Tur man mūžam neapnika!Šur tur, it nekur
Krodziņā zem galda!Lai tad nu vēl saka viens cilvēks, ka nav skaidri pierādīta dzērājpuišu patika padzīvoties Pie līkā āža vai līdzīgā vietā.
Krogū dzērājpuisis juties visvarens un ekspansīvs:
Dzērājpuisis lielījās(i)
Visas kājas kazai kalt.Jiftīgā tautas mēle katrā ziņā pierakstījusi ari otru pusi:
Kad pārgāja dzērumiņis,
Nav ne kalta kumeliņa.Ja nu tauta rīkojusies šitā un tā, tad dzērājpuiši, līdzīgi mūsdienu bītņikiem, pasituši pasaulei knipi zem deguna un aizgājuši tur, kur tie mīlēti. Ka viņi nav sevišķi drīz ārā nākuši, to pierāda tādas dziesmas kā:
Tikai viena vaina bija,
Ilgi dzēra krodziņā,un
Tikmēr dzēru saldu alu
Līdz matiņi pilēt sāk.
Taču arī alusdārzā dzērājpuišiem piesitušās problēmas.
Tās atrodam, analizējot vienu no pazīstamākajām dziesmām; aplūkosim pirmo pantiņu:
Šitā, zēni, dzīvodami
Neziņā aiziesim!
Šitā savus zābaciņus
No kājām nodzersim.No pantiņa secināmas vairākas lietas. Vispirms, dzērājpuiši bijuši jauni cilvēki („zēni”). Tas nozīmē, ka tauta no dzērājpuišiem tik mudīgi tikusi vaļā, ka tie nav paspējuši tikt diezin ko veci. Tas darīts vai nu ar ūdensrozes metodi vai vēl tiešākā ceļā:
Ej pie velna tu, tautieti!
Otrkārt, par alu prasīta nauda tāpat kā tagad, un, dziesmu atklājot, dzērājpuiši bēdājas, ka nu nav labi: ja grib vēl dzert, jāpārdod zābaki; bet, ja pārdod zābakus, tad var aiziet tikai uz Neziņu. No tā jāsecina, ka uz Neziņu būs bijis asfaltēts ceļš, jo pa diez kādiem brikšņiem vai grumbuļainiem ceļiem jau nu bez zābakiem lāgā paiet nevar.
Šo domu apstiprina arī tautas dziesmas rindiņa:
Uz krodziņu līdzens ceļš −
tātad jādomā, arī no krodziņa, jo archaiologi nav (vismaz, cik man zināms) Latvijā uzrakuši nevienu vienvirziena ielu.
Cita problēma ir tā, ka kļūst gaŗlaicīgi. Jādzeŗ kopā ar dzērājpuišiem, kas jau pazīstami. Vienu laiku var pārrunāt Sūnu Andrievu, kas dullais, ūdensrozi meklēdams, iezvempies Mārstaļu linu mārkā. Vai to, ka dzērājpuišiem piebiedrojies jauns
Dižens puisis, daiļa rota,
Iznesīga valodiņa.Tas, patiesībā, ir labs temats: visu citu dzērājpuišu rotas jau sen pārdotas, bet nu iespējams, ka šovakar varēs iet mājās un nevis uz Neziņu.
Bet kad tas izrunāts, paliek parastā nodarbība:
Izdzer’ alu, sasit’ kannu,
Nobučoju nesējiņu.Teiksim, nesējiņu (kas allaž ir daiļa) var bučot daudzas reizes (ja viņa ļauj), tas neapnīk; bet cik baltu kannu krodzinieks ļaus sasist, īpaši puisim, kam vairs zābaki vien kājās (un, jādomā, bikses, kaut gan par to daina diskrēti nerunā!)? Te jāpiezīmē, ka pēdējos laikos krodzinieki bija atraduši, ka alu var pasniegt uz krīta, nevis kannās, jo krīts lētāks:
Krodz’niek, dosi vēl uz krīta?
Došu!Zinātniski šo veidu grūti izskaidrot...
Bet kad nu kannas vairs sist neļauj, dzērājpuisis sāk aiz gaŗa laika eksperimentēt.
Izdzeŗ malciņu, paskatās kannā; izdzeŗ atkal malciņu, atkal paskatās kannā, un, beidzot, var konstatēt, ka:
Sarkans alus kanniņā
Līdz pašam dibenam.
Jāvaicā: ko ta’ šis sagaidīja − ka dibenā būs zils?
Ap to laiku dzērājpuisim uzmācas jauna nelaime − kāds taču gaida mājās. Bet to dzērajpuisis atrisinājis gaiši un viegli, sev iestāstot, ka nav jau nekādas steigas:
Daiļa mana līgaviņa
Līdz pašam vecumam.Beidzot, vēl bijuši tādi fainomenāli dzērājpuiši, kas krogū − vai nu apnikušās kompānijas dēļ, vai tāpēc, ka nesējiņa nav ļāvusi sevi bučot − vispār nav iekšā gājuši.
Es izdzēru simtu kausu
Kumeļā sēdēdams.Bet
Būtu dzēris otru simtu,
Nestāv man(i)s kumeliņš.Par kumeļa negribu nav ko brīnīties: pat ja dzērājpuisis izdzertu vienu kausu ik katras divas minūtes (par ko ļoti jāšaubās), ir tad paietu vairāk nekā trīs stundas. Un ap to laiku katram kārtīgam zirgam sāk gribēties ēst.
Nesaprotamāk jau ir, ka pats dzērājpuisis pēc simt kausiem ne vien vēl varējis kumeļā nosēdēt, bet − acīm redzot − to darījis pat nevienu reizi nenokāpis. Un tas jau ir kaut kas!
Laimonis Streips.
TĀ VIŅI IZTEICĀS
„Vai jūs domājat, ka žurnāls Ceļa Zīmes tagad ir drošākās rokās, kopš to pārņēma no Zviedrijas?”
„Es nezinu. Par to rūpējas Jānis Andrups. Viņš ir īpats cilvēks.”
Velta Sniķere klusē, skatās viļņu putās.
„Būs jāmet ezerā.”
„Kas?” es prasu.
„Šis gliemezis,” viņa atvēž roku.
No intervijas ar Veltu Sniķeri
Latvija Amerikā
● ● ●
H. URZA
(Pusintelektuāļa feļetons)
Kādu cēlienu dzīvoju blakus muzikantam un zinu (personīgi, jo mūziķis bija personība), ko nozīmē Klusuma balsis. Radio izmetu pa logu tieši pirms 10 gadiem, būtu rīkojama jubileja. Tikai baidos − sanāks un sāks dziedāt. „Jums jāiet pie ārsta speciālista”, sacīja mājas saimniece. Kā es tik zemu nokritu? Vai trepes uz debesu klusumu bija liekulīgi mākslīgas sieviešu bizes? Mēģināju psīchoanalizēt pats sevi ar „You-do-it” brošūras metodi.
Neatceros šūpuļdziesmas, bet kad paaugos, dzirdēju dzimumdienu (akadēmiski izsakoties viesību −) dziesmas, kas kopā ar brandavīna un gaļas kalnu tvaikiem lauzās pa mazajiem provinces (uz āru veŗamiem) lodziņiem. Lielpilsētā nobraucis, es ilgi negribēju ticēt, ka dziesma var būt arī māksla. Šo paskatu samaitāja gadījums: Aīdas grābstīšanās pustumsā un Rūdolfa Bērziņa īsie svārciņi uz apaļā vēdera; pirmajā redzētajā operā. Piegāju pie orķestra bedres un lūkojos tajā. Troksnis bija varens, lielāks kā uz ielas, apmēram kā kaŗa laikā. Kāpēc mākslu taisa ar troksni?. Es zinu, ka arī dzīvē ir daži patīkami trokšņi, bet − ak, vai − cik maz.
Ja agrāk spānizeri dziedāja serenādes un islandieši sūtījuši dziesmu tekstus savai iecerētai, tad tagad piebrauc ar dižvāģi un pietaurē. Apbrīnojami, ka dvēselei tuvākajos orgānos reaģence tagad esmot tā pati, kas agrāk. Droši vien nelabā Pavlova-Freuda nopelns.
Kad mans tēvs kā ormanis tika kaŗā ievilkts kā vezumnieks, māte mājās vilka žēlabainas melodijas, un es no tā laika nepanesu neko klaboši nemelodisku. Kāja gan kādreiz raustās līdz modernismam, bet „mātes fiksācijas komplekss” ir stiprāks. Dzird, ka to varot ārstēt, bail vienīgi, ka nesāk raustīties viss ķermenis.
Nevaru apgalvot, ka man nav balss, es varu brēkt; ir ari absolūta dzirde, dzirdu katru troksni kaimiņu dzīvoklī. Toties nevaru noturēt meldiņa, sevišķi polītisko. Pārkaitināju kādu savu paziņu no „parlamentāriešu aprindām” ar atzīšanos, ka man vienalga, ja 15. maijā atņēma balsi: par ko „dziedāt” nezināju tobrīd tā kā tā. Ja Līgo lepna dziesma ieilga, tā ir cita dziesma, par ko nebija sajūsmā pat galma inženieŗi un mūziķi. No pēdējiem dažs taisījās pārdot klavieres un izceļot. Nu mēs esam ārzemēs, bet lielāmies, ka esmot krāsu tauta” (sk. Universitas). Ar to, liekas, nav domāta diletantu ķēpāšanās, bet krāsaina dziesma pie organizētas pudeles.
Ja nu cilvēks atšķiras no pārejās dzīvnieku pasaules ar spēju izgudrot šņabus, bumbas un jokus, tad dziedāšana pazīstama katrā krāsu bagātā putnu būrī. Viens no tiem (papagailis?) pat runā, un, ir sajaucis zinātnieku definīcijas. Ja nu cīruli pazīst pēc dziesmas, tad cilvēku − pēc ielāpiem, kas ir pašdarināti. Reizēm tos sauc par principiem, biežāk − par uniformām. Tajās mēs jūtamies kā pāvi, kaut ne vienmēr putnu un zvēru spalvas izmantotas. Dzied gan kaŗā aiziedami, pat reizēm gūstā, bet reti mājās nākdami...
Gaŗākā himna kādreiz bijusi Ķīnai − dziedājuši 4 stundas. Liekas, ka viņi arī dziedās pēdējie, aplīgos balti-rozā rasi. Optimisti saka: kad dziedāsim, tad redzēsim. Bet pirms būtu gan visiem dziedama viena dziesma (kā diktatūrās), kas ir neiespējami A.N. apmēros, ja katrai tautai patīk sava dziesma. Daži ļoti dzīves gudrie saka; Esi kluss kā pelīte. Hm... ir vēl dzirdēti pāris jauno laiku sakāmvārdi, kas bagātinās mūsu gara mantu noliktavu:
„Tā ir veca dziesma, tikai vārdi angliski.”
„Viņš savu dziesmu nodzied 3 minūtēs o.k. (ALA debatēs, kamēr citi klapē ar ausim).”
Ka dziesmai notis liekas pierāda Dziesmu drauga populārais izdevums Lai atskan dziesmas...
„Viņš mani saņēma pie dziesmas”, ir spārnots izteiciens ar spēcīgu ekspresiju, var beigties ar „gulbja dziesmu”. Vai kāds ir dzirdējis dziedošu policistu (šucmani, milici)? Es nedomāju operu, kur nez kāpēc gandrīz visi ir uniformās. Bet trokšņo arī pliki cilvēki, kas izskatās (naktslokālos un pirtī) nez kāpēc jocīgi.
Zinātnieki domā, ka Adāms vispirms svilpoja un dziedāja, tad tikai mīlēja un runāja, pēc kam dziļdomīgi klusēja. Arestēt par klusēšanu varēja nupat Rīgā 1. maijā, kad visiem jādzied plašās matuškas dziesma. Agrāk Rīgā draudēja arests par dziesmu, ja uz ielas 1) ubagošanas, 2) publiska miera traucēšanas vai 3) pretvalstiskuma paragrafa garā kaut kas tāds nozīmīgs notika.
15. maijā Rīga „krita” bez dziesmām (bez šāviena, bez trokšņa vispār). Toties otro un trešo reizi „atbrīvotāji” no austrumiem un rietumiem − dziedāja. Ka dziesmu gars uzveicis ienaidnieku, ir leģenda, ko daži plašu izdevēji arvien uzspodrina, mani ieskaitīdami ienaidniekos.
Dzied pat kapos, manuprāt, tā vislētticīgākā izdarība, jo jāpieņem, ka nelaiķis vairs nedzird. Saraudina tikai pakaļpalicējus. Vācu mācītājs kādreiz ziņoja, ka tā vienmēr nav bijis pie aistu pagāniem.
Vecā un jaunā gaita nevar sadziedaties, tā kā jaunatne vairs dzied maz vai nemaz, bet zelē cigaretes un kožļājamo „bubble” gumiju nepārtraukti (un ar nepatīkamu troksni).
Loģikai liekas nav nekāda sakara ar dziedāšanu vai nedziedāšanu. Robeža starp dziesmu un nedziesmu, droši vien, ir ūsas mata platuma, kāpēc skaļi un veltīgi diskutējama.
Vissvarīgākie ir klusuma brīži elpas atvilkšanai, arī − mājās. Manā pagastā sacīja: Ej uz mežu − izbļauties! Mežā bija klusums, cik ilgi viens brēksi? Ne tā karsto zemju džungļos! Tie ir milzu dzīvradības „naktsklubi”, kas darbojas 25 stundas dzīvības-mīlas sviedros kā briesmīgi eļļota mašīna. Kur bēgsi no „City” trokšņa šeit? Vienu nakti sapņoju, ka avīzē virsraksti vēstī: Izgudrota klusuma mašīna, proti − mašīna trokšņa apslāpēšanai, kas aprīs miljonu TV, transistoru, auto, pļāpu, fabriku, tīro bumbu etc. „radītos” trokšņus.
Pamodos un domāju: Vēl viena briesmīgi trokšņaina mašīna!
TĀ VIŅI IZTEICĀS:
KĀDS SABIEDRISKS DARBINIEKS:
Dzersim un lielīsimies.
VILIBALDS DROSMIŅŠ:
Gadās arī ziemeļnieki tikai ar vienu zilu aci.
VILIBERTS ŠTĀLS:
Sidnejas latviešos tikai tad valdīs vienprātība, kad rupjmaizes kukulim uz viena gala būs uzrakstīts „Rīga”, uz otra „Berg”.
Mīļais mācītāja kungs, jaunība nav netikums.
Prof. Ludis Bērziņš vēstulē Rūjienas mācītājam.
 |
|
Cik spēdams lasi grāmatas, tās prātu pacilā. .. Ja nav laika lasīt, tad ieteicams vismaz pacilāt grāmatas, noslaucīt putekļus un apmainīt apvākus jaunās modes krāsās. Tad ir vēl tāda lieta kā ex librisi. Kas nevar iegādāties jaunas grāmatas, lai iegādājas vecajām grāmatām jaunus ex librisus. Intereses radīšanai sniedzam 9 Haralda Urzas paraugus. H. Urzas zīmējumi |
|
VAI JŪS VĒLATIES EX LIBRISUS : Ex librisus pasūtinot, interesenti tiek lūgti uzdot ari psīcho-ideo-filo simbolus, kas raksturo pasūtinātāja personas būtības ārējo veidolu.
|
