Monika Zariņa
KUR UN KĀ
Pasaka
„Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko...”
Vienā dienā tu pamodīsies - un kā lauva, kas uzaudzis starp kazām - tu apzināsies savu īsto ES. Tu izbeigsi ēst zāli, brēkt kazu mēlē, tu atstāsi kazu baru un viens aiziesi džungļos. Tavs atradums satrauks, būs vienreizējs, bet neapmierinās. Kā izbadējies lauva tavs jaunatrastais ES prasīs pēc vēl. Prasīs pēc kur un kā. Prasīs pēc mūžīgi jaunā, neredzētā, nedzirdētā. Visa tava dzīve būs kļuvusi par jautājumu. Tu meklēsi meklēdams atbildi. Tu brīžiem apnīksi un nosodīsi to dienu, kad atstāji kazu baru. Bet kas noticis, noticis - nekā nevar grozīt, un tev jāiet savs ceļš. Bet tavs ceļš ir ceļa meklēšanas ceļš - tu meklē ceļu, kur iesākas sākums un kur ceļam ir gals.
Tavs ceļš iet pamazām uz augšu. Pamazām. Pavisam lēnām. Tu savā priekšā redzi kalnu. Lielu kalnu. Bet tas kalns vēl simtiem veršķu tālu. Tavs ceļš ved caur skaistām ielejām un drūmiem apgabaliem. Tu redzi visu. Tu redzi sauli, vēju, lietu, mēnesi, zvaigznes. Tu redzi daudz, bet tu neapstājies. Tavas domas ir piesietas ceļam, tu esi nonācis pie pirmā ceļrāža. Tu apstājies un lasi. „Kas vēlas iet šinī virziena, tam jāatsakās no visa.” Tu parausti plecus un ej tālāk, jo tu zini, ka tas neattiecas uz tevi, tu visu atstāji aiz sevis, kad ieguvi savu es. Tu paskaties atpakaļ, un ceļrādis ir pazudis. Liels plašums paveŗas tavā priekšā, un tu ej uz priekšu ar izgāztu krūti, dziļi elpodams brīvo gaisu. Tavā priekšā ir pavēries varens, pat dramatisks skats. Augstas egles izslējušās pār stāvām klintīm, to saknes ieaugušas dziļi klinšainajā krastā, kur pat zāle nevēlas augt. Spēcīgs vējš tevi rausta, kad tu tuvojies aizas malai, tu tiec ierauts savas apkārtnes dramatiskajā noskaņā. Dzīve un nāve kļūst sīkas, nesvarīgas lietas. Tev reibst galva. Tu aizmirsti visu. Tikai vēl vienu soli! Stājies! Skaties: priede, kas izaugusi no klints, stāv stingri. Skaties vēlreiz, un tu ieraudzīsi vīru sēžam zem priedes. Tu esi pārsteigts? Tas vīrs zināja, ka tu nāksi. Vīrs kurina uguni no maziem akmeņiem. Viņš gatavo tev ēdienu. Tu brīnies, ka tu biji aizmirsis ēst. Tu ēd klusēdams, bet tiklīdz paēdis tavs nemiers atgriežas. Tu esi pilns jautājumu. Tava nepacietība aug. Tu pielec kājās, lai turpinātu ceļu. Uz kurieni, kuŗā virzienā, kas stāv priekšā?
„Dodiet man paskaidrojumus, parādiet man īsto ceļu,” tu gandrīz kliedz savu lūgumu un pavēli. Bet vīrs zaļajā apmetnī sēž un smaida par tavu nepacietību.
„Vai tu esi paēdis?” jautā dīvainais vīrs.
„Jā.”
„Tad tavs nākamais solis būtu nomazgāt traukus.”
Tu saļimsti, asaras sakāpj tev acīs. Tu jūties zaudētājs. Tu vairs nesaproti. Tu jūti - tavs Es tevi piekrāpis. Kā no laivas izmests un izskalots svešā krastā tu pēkšņi nezini, ko iesākt ar savu izglābto dzīvību. Bet tad mainās skats tavā acu priekšā, un tu jūties atvieglots. Tu sāc atkal redzēt un dzirdēt un pacilāts ej tālāk. Tu atver acis un redzi, it kā pirmo reizi tev būtu acu gaisma, tavas ausis uztveŗ skaņas, it kā tu līdz šim būtu bijis kurls. Tu vairs nedomā, ka tu redzi, jūti un dzirdi, bet pilnīgi to apzinies. Tavas kājas, liekas, sūc spēku no zemes ar katru soli. Tu esi atvēries kā pēkšņa pavasara zieds - tu esi dzīvs. Tu brīnies, ka tāda vienkārša patiesība kā dzīve tev bija līdz šim pagājusi gaŗām. Tu ievelc dziļu elpu, un nopūtas vietā no tavām krūtīm atskan dziesma.
Tagad tu nonāc pie nākošā ceļrāža, uz kuŗa nekas nav rakstīts. Tu seko tā norādītam virzienam un pāris soļos satiec zvejnieku līdz ceļiem brienam pret straumi. Tevi tas nepārsteidz, jo tu jūties drošs. Tu ej pie zvejnieka tieši un prasi:
„Vai esmu nācis pareizi? Vai šeit manam ceļam gals?”
Zvejnieks izkāpj no straumes un, apsēdies saulē, slauka savas kājas. Paiet labs laiks, pirms viņš pagriežas pret tevi un saka:
„Es pārdomāju tavu jautājumu. Tu man jautāji par ceļa galu? Vai tad tu esi atradis sākumu, ka jau meklē galu? Gals ir sākumā un sākums galā - tāpat kā atbilde ir jautājumā pašā. Varbūt, ja tev laimēsies un tu pacietīsies, tu atradīsi sākumu.”
„Tavi vārdi man ir nesaprotami, zvejniek, bet tava valoda ir patīkama, lūdzu, pastāsti man ko vairāk.” Tu nosēdies blakus zvejniekam zālē un zvejnieks runā.
„Sen, jau kopš bērnības dienām es biju dzejnieks. Es uzrakstīju daudz dzeju, apdziedāju gandrīz visas cilvēku jūtas un dabas krāsas. Es rakstīju slavas dziesmas debesīm un zemei. Es biju tik kaislīgs rakstītājs, ka rakstīdams aizmirsu dzīvot. Tad, lai glābtu sevi no bojāejas, es kļuvu par zvejnieku. Tagad es neesmu nekas, bet man ir viss. Vienpusība iznīcina, un dzeja uz papīra vien nav dzīva dzeja.” Zvejnieks bija beidzis runāt, un viņa skats kavējās lielā kalna zilganajā tālumā. Tu piecelies, lai ietu. Tu esi samulsis, bet nonācis pie atziņas - ka tu nezini vēl nekā. Tu turpini ceļu ar šo apziņu un gaidi, kas notiks tālāk. Tu zini, ka kaut kam ir jānotiek, jo tu nestāvi uz vietas un ar katru noieto versti mainās dabas skats tavā priekšā. Tu pavisam drīz atkal nonāc apstāšanās punktā. Tavā priekšā ir atvēries krāšņākais dabas skats kādu tu jebkad savā mūžā esi redzējis. Nekur tu neesi redzējis tādas puķes, putnus, dzīvniekus. Kāds dievišķīgs mākslinieks to visu radījis savam priekam? Tu vēlētos šo skaistumu apkampt, uzsūkt sevī. Tu vēlētos, kaut tu būtu gleznotājs un ietvertu kaut daļu no tā uz audekla. Tu vēlētos... Tikai paradīzes dārzs tavā izdomā varētu līdzināties tam, ko tu redzi. Tava pirmā doma ir palikt šeit un apmesties uz visiem laikiem. Kāda gan jēga būtu iet kur tālāk? Varbūt tu nekur vairs neatradīsi neko līdzīgu. Un tad tu ieraugi, ka tu neesi viens. Kāds vīrs dzeltena apmetnī - jā - gleznotājs sēž un glezno netālu no tevis. Tik aizņemts viņš ir ar savu darbu, ka pat nepagriež galvu uz tavu pusi. Tu skrien skatīties, tu gribi redzēt, vai viņš ir spējis uztvert tās krāsas - tu pārliecies pāri viņa plecam... audekls viņa priekšā ir tikpat kā neskarts. Tad gleznotājs pagriežas pret tevi. Viņš redz, ko tu biji gribējis redzēt. Viņa balss ir laipnas zobgalības pilna:
„Tu esi nācis tālu ceļu, lai atrastu šo vietu. Mēs visi šeit vēlamies nonākt agri vai vēlu. šī ir vispievilcīgākā pārpratumu vieta.” To sacījis, viņš pārliecas pār audeklu un pievelk vēl pāris pelēkas svītriņas. Tikai tagad tu ieraugi pelēko zvirbuli, kas nolaidies uz krāšņa magnoliju zara.. Pirms tu spēj savu jautājumu izteikt, gleznotājs atbild:
„Esmu pavadījis divas trešdaļas no savas dzīves, mēģinot uzgleznot zvirbuli kā dzīvu. Līdz šim vēl neesmu varējis to panākt. Ja es to nevaru - kā gan lai es ķertos gleznot to krāšņumu, kas ir visapkārt?”
Tu nolem turpināt savu ceļu. Tu ej cauri naktij līdz rīta ausmai. Ar saules lēktu tu sastop dārznieku. Tam rokā ceriņu zars, ko tas pacēlis pret lēcošo sauli un, ilgi pētīdams, ar to sarunājas it kā pats ar sevi: „Ar piecām ziedlapām tavs zieds būs pilnīgāks...”
Tu jūties aizkustināts, tevī pamodies kāds jauns spēks, ko tu nevari izprast. Tu pieej dārzniekam un bijīgi jautā:
„Saki man, puķu dārzniek, kas ir ticība - kas ir cilvēka dvēsele? Jo es jūtu, ka man tā ir?”
Dārznieks tev mierīgi atbild:
„Raugies tur, to mierīgo ezeru: aizej un paskaties ūdenī. Ja tu nemetīsi akmeņus ūdenī, tad tavs atspoguļojums būs tīrs un pareizs.” To sacīdams, dārznieks aiziet kopt savas puķes. Tu steidzies pie ezera. Tu stāvi un skaties. Tu redzi sevi atspoguļotu visā augumā, tu redzi skaidro ūdeni, zivis un ūdensrozes. Tu redzi oļus, kas skalojas ezera dibenā, augus un gliemežvākus. Tu vairs nejautā un nevēlies saprast - tu zini.
Kad tu esi atpakaļ uz ceļa, tev priekšā ir ceļrādis. Skaidri un gaiši tur stāv rakstīts: uz ceļa sākumu - viena versts.
Ejot šo pēdējo versti, tu sāc pazīt apkārtni - tu tuvojies mājām.
