Guntis Zariņš
Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija logs. Neliels gabals debesu un viens balts mākonis. Saule satinusies dzelzs restēs.
Logs! Kad viņš pirmo reizi bija ieraudzījis logu? Kā no tumšas miglas izauga neskaidras, biedējošas skaņas. Gaismas plankumi kā pirms nemaņas dejoja acu priekšā. Viņš nebija spējis redzēt logu, bet viņš sajuta, ka viņu atrāva no patīkamā siltuma, un starp viņu un šo siltumu nolaidās auksta - caurspīdīga siena.
Liels ceriņu krūms. Smaržoja. Pilns ziedu. Tikko bija lijis, un uz loga riņķoja muša. Vēlējās tikt ārā. Pagalmā iebrauca automašīna. Pie durvīm vīri ar sarkanām zvaigznēm pierē. Abi ar tēvu un mušu viņi bija izbēguši caur logu. Skrējuši pāri laukam. Kājas ķērās labībā. - Tēvs krita. Klusēdams viņš bija raudzījies acīs - ko cilvēki sauc par dvēseles logiem - tās bija kļuvušas miglainas kā no ciešanu tvaikiem. Tad aukstas, nekustīgas, pārvilktas cietu, caurspīdīgu pārvalku - nāvi. Cik gadu viņam toreiz bija? Trīspadsmit? Varbūt drusku vairāk.
Vilciena logs. Gaŗām slīdēja viena aina pēc otras. Vagons pilns jauniem zēniem. Viņi dziedāja. Viņi smējās. Ārā bija rudens. Ceļi pilni bēgļiem. Noguruši. Izmisuši. Bez ceļa mērķa. Viņi brauca pretim ienaidniekam. Domāja - uzvarām, bet ar dziesmām un smiekliem mēģināja padzīt bailes.
Vai tas bija bijis debesu logs, ko viņš bija redzējis? Asiņaina gaisma. Elles ugunis krūtīs. Desmitkārtīga saule uz pieres. Logs atvērās. Ieplūda vēss vējš. Ar zemes smaržu. Ar dzīvību katrā vēsmā. Auksta roka uz pieres. Miegs. Šūpošanās bezgaisa telpā. Sāpes un piederēšana visumam - vai tas bija bijis debesu logs?
Jūŗas tālums. Jūŗas plašums. Apaļš logs ar biezu, zaļu stiklu. Mašīnu lēnā balss. Neskaitāmu cilvēku balsis. Jūŗa - sāļa un skarba. Atkal elpoja bailes. Kaut kur dziļumos slēpa ienaidnieku, kuŗu nekad neredzēja. Viss pagāja, un loga priekšā izauga ēkas. Ielas. Metalla milzeņi. Cilvēki.
Un tad?
Logi bez stikliem. Degošas ielas. Asiņainas rokas turējās pie dzīvības. Apdegušas rokas aizsedza acis. Pilsēta dega. Pilsēta mira. Naidā atvērtas mutes elpoja nāvi. Putekļi. Dūmi. Liesmas. Nāve vai gūsts...
Dzeloņstiepļu žogi. Viens vienīgs aizrestots logs. Grīļojošs ģindenis. Kauli turēja gūstā izvarotu dvēseli. Aiz žoga ritēja dzīve. Aiz loga bija brīvība. Murgs. Cilvēkus - vai tie vairs bija cilvēki? Veda projām. Kur? Neviens nedrīkstēja jautāt. Nevienam nekā neteica. Cilvēks gribēja mirt. Cilvēks nedrīkstēja mirt.
Atkal vagona logs. Riteņu vientuļais raksts. Bez sākuma un beigām. Viņi beidzot brauca pretim nāvei - bet ne pašu izraudzītai, pašu pieņemtai. Pēdējā brīvība bija atņemta. Brīvība mirt. Vagona logam priekšā dzeloņdrātis. Pirksti asiņo. Lai!
Telpā, kuŗā viņš pavadīja diennakti, nebija logu. Balta gaisma. Baltas sienas. Griezīga balss. Vientuļa. Bez pārtraukuma. Katru minūti. Katru stundu. Bez mitas. Tad asas, griezīgas sāpes. Tumsa.
Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija logs. Saule satinusies loga režģos. Mazs gabaliņš debesu, un viens balts mākonis. Viņam bija piedāvāta dzīvība. Viņš drīkstēja dzīvot un raudzīties uz īstenu, brīvu dzīvi - caur aizrestotu logu, bet viņš to nevēlējās. Viņš gribēja redzēt plašas, brīvas debesis, kuŗās kā dzeju vārdi skrēja putni.
Aiz durvīm noskanēja soļi. Durvis atvērās. Cietumnieks piecēlās. Skatījās uz logu. Pēdējo reizi - kā zirnekļa tīkls. Kā stikls no dzimšanas brīža. Lepni viņš gāja uz durvju pusi. Neviena roka viņam nepieskārās. Viņš bija izvēlējies brīvību. Ultimāta brīvību. Viņš gāja pretim dzīvei, kuŗā nebija logu.
Logs raudzījās tukšā telpā. Saule atraisījās no loga režģiem. Mākonis aizsedza debesis. Ārā noskanēja šāviens.
Kā no tumšas miglas izauga neskaidras, biedējošas skaņas. Gaismu plankumi kā pirms nemaņas dejoja acu priekšā. Starp viņu un saules siltumu nolaidās neredzama siena.
