Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022
Šeit dzejoļi no trim gadalaikiem – no pagājšziemas, šī pavasara un vasaras, kaut gan ar mani visbiežāk būtiskais notiek rudeņos. Varbūt būtiskais – dzīve – notiek tad, kad nerakstu. Tādas aizdomas man radās jau pasen. Bet gribas jau visu vienā: gan pantošanu, gan esību. Atsakos pieņemt domu, ka dzīves iztulkošana dzejoļos esību noplicina. Drīzāk jau pantiņi kā rāmās - un tomēr pašapzinīgās – pļavu puķes pašsaprotami ievijas Jāņu un bēru vainagos, un varbūt pat skaistumkaralieņu kroņos. Šopavasar internetā netīšām ieraudzīju kapa pieminekli no cēsu puses ar iegravētu senu savu divrindi: „mēs norietam bet gaisma paliek.” Kas viņ' zin, kurp tie pantiņi dodas. Vēlu viņiem gaišu ceļu.
|
Amanda Aizpuriete
uzskaitīt vainu mīkstinošos apstākļus? garlaicīgi visas tās sienas un ugunsmūri kuru vienīgais uzdevums: nelaist klāt nodalīt izšķirt lai netiec ne pats pie patiesā sevis ne pie citiem viņu patiesīguma zibšņos bezacu mūris kā mūža simbols un tad nāk vainu pastiprinošie apstākļi izlauztas durvis sienās izsisti caurumi galvenais: atteikšanās uzskatīt par noziegumu savu pārvēršanos brēkājošā naktsputnā likumiem nepieejamos mežos
himna humpalbodei
1. humpalbodes uzlaikošanas kabīnē gurdena spoguļa priekšā viņa piemērī tērpus kā nāves variantus sudrabaina vējjaka rītam pie jūras dzeltens džemperis pusdienām hesburgerā violets trenčs pilsētas pievakarei kabīnē drīkst ienest ne vairāk par pieciem drēbju gabaliem vēl atlikuši melnais tēkrekls un kailums
2. kamēr tu humpalu kabīnē pielaiko citu pagātni cerot apskrambātajā spogulī ieraudzīt kaut ko piemīlīgāku tava nepielaikotā nākotne brien pa slapjdraņķi tramvaja pieturā dirn kā sfinksa skaita garām aizripojošos vagonus aizbrien tālāk kur vairs nav nekā saskaitāma plecu somā aizstiepj līdz nepiepildījušās nojausmas
viltojumu pasaule paplašina robežas skolas laikā noviltotās ārsta zīmes lai veselības dēļ drīkstētu neskriet ikrudens krosiņu izplēnējušas pieaugušo kārtējās jaunās dzīves sākšanas ugunskuros ja nu vienīgi vecā fotoalbumā zem grupas bildes palicis nodevīgs paraksts zem smaidīgām sejām: šodien mēs bijām gudri un piekāsām krosu tagad viltošanas likmes kāpj debesīs vai varbūt vēl tālāk neviens no mums jau skaidri nezin kurp aizvedīs viltotās realitātes trepes kurp aizvedīs tos kuri notic kurp aizvedīs tos kuri melo pat ja tas notiek nez kāda kopīgā labuma vārdā
laiks ģenerāltīrīšanai kaut vai tāpēc ka laika tagad vairāk nekā jebkad senus aizvainojumus glabāt tik tiešām nav jēgas jāizmet vecās sāpes lai pietiktu telpas jaunām atmiņas par nedaudzajiem patiesības mirkļiem lai paliek diez vai šie krājumi vairs papildināsies uzvaras prieka brīži zaudējuši mirdzumu to vieta maisā pie citām nolietotām mantām dažas neaizmirstamas sarunas jāieliek mapītē pie bērnu zīmējumiem un vecāku jaunības foto vēl jāizlemj ko iesākt ar cerībām kuras spītīgi dzen aizvien jaunas saknes mūža plūstošās smiltīs
upuris vienmēr cer uz varmākas sirds iedrebēšanos uz līdzjūtības mošanos bet varmākas sirds ir tikai muskulis asins pārsūknēšanai jūtas iekonservētas privāto pārdzīvojumu spirķikā neatmodīsies vienīgā iespēja upurim glābties - samainīties vietām ar varmāku mūsu dzīve aizvien vairāk sāk līdzināties datorspēlei kur iespējams viss
mūžus būvētā koka baznīca nodega vēl pirms dižajiem kariem i nevaidzēj gaidīt naidnieka lielgaballodi pulverpagraba sprādzienu melno roku pietika ar negaisa nakti krāsmatās idilliski ganījās vietējo večuku kazas kaut kad arheologi atnāca rakties ziloņkaula krucifiksu atrada žigli notirgoja vietējam barigam pusizplēnējušu dievmātes ikonu atrada bez cēlmetālu apvalkiem muzejam atdeva sirdi atrada neatdeva
laime būtu nesamāksloti pasmaidīt lūpu kaktiņus savilkt uz augšu nevis pieklājībā bet patiesi manas no tēta mantotās lūpas strikti horizontālas un šauras kā pieklājas skeptiķiem kuri vīlušies jaunības ideālos man ļaunāk nekā tētim nesastapos ar ideāliem
tāpat kā mūsu būdas pasaules kalna pakājē arī dievu pilsētas mūsu debesīs mūžīgas nav
reizēm pār mūsu galvām aizplīv eņģeļi mūsu mednieki reizēm nogalina eņģeļus nedz zemošanās nedz iekāre mūžīgas nav
starp batāliju bezjēdzību tēta smadzenēs un nenomazgājamiem zaudējumu traipiem mammas sirdī piedzimu kā samierināšanās solījums kam aizmirsts pajautāt vai vēlas samierināšanos
gribēju patiesību piedzimušai melu laikmetā nācās iztikt ar pusvārdiem ar fotogrāfiju driskām un atmiņu pelniem no tiem niekiem būvēju savas nezināmās cilts pagātni aizbūvējos gandrīz līdz saulei
tad virs debesīm sāka riņķot bumbvedēji atgriezos sava tēta murgos kuros patiesības vairāk nekā biju uzdrīkstējusies atzīt
kara pievārtē dzīvot tas protams nav mirt
laiks savādāk tek un tikšķ pulksteņi plūsmo kā miljonos tiražētā dalī reprodukcijā bailes par citiem bezjēgā bango bailes par sevi klusītēm kauc zemapziņas kaktos
apziņa kara pievārtē mainās rītdienas tuksneša tuvumu apjaušot skaudrāk sāp neuzceltās mājas un neiestādītie koki
|