Jens Bāre (Jens Bahre, 1945-2007)

Kasandrai^[1] sāpēja kakls

 

Stāsts ņemts no krājuma:
Der Mörder macht Eintopf. Kriminalerzählungen Pirmizdevums 1984, Austrumberlīnē, izdevniecībā „Das neue Leben”

No vācu valodas tulkojusi Silvija Ģibiete

 

 

Tiklīdz viņš bija aizvēris dzīvokļa durvis, viņa jau atradās virtuvē un jauca savu pirmo kokteili. Tad iedzēra mazu malciņu, jo uzskatīja to par labāko līdzekli pret paģirām un citāda veida pagurumu, kas mēdz uzmākties rīta stundās. Šādā sastāvā tas viņai patika (tur bija piejaukta krietna deva džina), pēc brītiņa iedzēra vēl vienu, krietnāku malku. Piegājusi pie loga, viņa paraudzījās uz ielu.

Beidzot viņš parādījās Hortenzess redzeslokā. Ātriem soļiem aizgājis līdz ielas vidum, viņš apstājās, palaida garām divus vieglos automobiļus un omnibusu, tad sasniedza ielas pretējās puses trotuāru. Viņa mēteļa stūri viegli plandījās rīta vējā. Vīrietis piegāja pie kioska un nopirka avīzes. Kaut gan viņam būtu vajadzējis zināt, ka sieviete stāv aiz aizkariem un raugās uz ielu, viņš tomēr neatskatījās.

Hortenze steigšus metās atpakaļ uz virtuvi, paņēma kokteiļa glāzi un atgriezās pie loga. Domās iegrimusi, viņa stāvēja aiz puķainā aizkara un lēnām malkoja dzērienu – tas uzmundrināja. Skaļi nopūtusies, viņa nolika glāzi uz galdiņa pie dīvāna un devās uz vannas istabu. Vai agrāk viņa smiekli nebija skanējuši puiciski un aizrautīgi? Tieši tas viņai bija licis pievērst šim vīrietim uzmanību; viņas mājās kopš neatminamiem laikiem bija atļauta vienīgi pieklājīga elsošana, kas vairāk atgādināja aizturētu klepu, protams, turot roku mutei priekšā – tā tika uzskatīta par milzīgas jautrības izpausmi. Viņas vecāku mājās bija aizliegts skaļi un sirsnīgi smieties. Taču viņš tādiem aizliegumiem nepievērsa uzmanību. Tieši tas sievieti vienādā mērā bija gan biedējis, gan valdzinājis. Jau pirmoreiz viņu ieraugot – viņa sāka rēķināt – tas bija pirms trīsdesmit viena gada, - jā, arī toreiz bija marts.

Ak, cik tas bija sen! Ko viņai bija nācies pa šo laiku pārdzīvot.

No kaut kurienes līdz viņas dzirdei nonāca klusas raudas. Hortenze krēslā iztaisnojās un ieklausījās. Tas laikam bija jaunās arhitektes Sūzanas M. Ašvudas mazulis – viņa dzīvoja stāvu augstāk. Varbūt šī Sūzana vēl gulēja un nelikās dzirdam bērnu, kas kliedza aizraudamies. Hortenze nogrozīja galvu. Arhitekte!

Tagad bērns raudāja tik žēli un gaudulīgi, it kā tam kaut kas sāpētu. Hortenze pārtrauca savu kosmētikas ceremoniju un sašutusi raudzījās uz griestiem. Šī bezatbildīgā sieviete mocīja pašas bērnu! Tas taču bija ārprāts!

Hortenze uzklāja uz vaigiem nedaudz sarkanās krāsas un rūpīgi to izrīvēja. Viņa lepojās ar to, ka pārzināja kosmētikas mākslu. Jaunībā viņa bija apmeklējusi kosmētikas kursus, vēlāk savu pasmi papildinājusi patstāvīgi.

Hortenzei bija plānas lūpas (tās jau meitenes gados bija viņai sagādājušas ciešanas), un pēdējos gados vēl piedevām lūpu kaktiņi bija noslīdējuši uz leju, tas liecināja par dzīves mainību.

Bērns vēl joprojām raudāja.

Viņa apsvēra, vai neuzlikt pērļu kaklarotu. Kleita ar nelielu izgriezumu un pērļu kaklarota – tas labi derēja kopā, šodien. Pērles Džozefs viņai bija uzdāvinājis laulības desmit gadu jbilejā. Tātad pirms divdesmit gadiem.  Džozefs bija stāvējis viņai aiz muguras un maigi noskūpstījis uz kakla. Ak, cik viņš bija burvīgs un mīļš; toreiz. 

No tualetes galdiņa atvilktnes Hortenze izņēma safjāna somiņu ar vērtīgo rotu un pašūpoja rokā. Jā, pērles. Ilgus gadus viņa tās nebija nēsājusi, taču šodien gribēja aplikt ap kaklu. Šodien bija īpaša diena.

Vēl joprojām bija dzirdamas bērna raudas, tagad tām vēl pievienojās klusa dūkoņa, it kā būtu iedarbināts putekļu sūcējs vai kāds virtuves aparāts. Cik vieglprātīgi mūsdienu jaunās sievietes apietas ar bērniem. Kāda būs šī paaudze, kurai jau kopš pirmajām dzīves dienām nākas iztikt bez vecāku mīlestības un uzmanības? Viņa nolika ķemmi un parakņājās tualetes galdiņa atvilktnē. Pēc brīža izņēma no tā mazu, nodzeltējušu fotogrāfiju. Uz tās bija redzams viņas dēls Edvards.

Ap Hortenzes lūpām iezīmējās barga līnija. Edvard, tu biji vienīgais cilvēks, kuru es savā mūžā esmu patiesi mīlējusi. Viņa vēlreiz paraudzījās attēlā, tad ielika to atpakaļ atvilktnē.

Ar savu izskatu Hortenze jutās apmierināta. Ātriem soļiem izgājusi no istabas, viņa sāka meklēt glāzi. Neatradusi meklēto, viņa no mazās istabas bāra paņēma citu. Tagad tā kā būtu laiks ķerties pie belentaina, viņa nosprieda.

Vienā paņēmienā izdzērusi glāzi viskija, Hortenze juta sevī mostamies dzīvības spēkus. Visu ķermeni pārņēma patīkama, nomierinoša sajūta. No otrās glāzes viņa atturējās. Tev šodien daudz darba, viņa sev atgādināja. Nevajadzētu dot iemeslu kādam teikt, ka tu šo savu tik svarīgo dienu esi sākusi skurbulī.

Augšā bērna raudas bija apklusušas, toties tagad tur dārdēja roks. Šī Sūzana – pasargi, Dievs, cilvēci no šādām arhitektēm! – noteikti bija vai nu kurla, vai ļauna. Bet ilgi tā vairs nebūs, par to Hortenze bija droša. Liktenis reiz pārsteidz ikvienu. Viņas sejā iegūla neizdibināms smaids, bet pa to laiku augšā divas basģitāras un sitamie instrumenti izpildīja kaut ko mežonīgu. Tikai pirms neilga laika Hortenze par šo Sūzanu bija uzzinājusi mazliet vairāk. Pati viņa nekad nebūtu nākusi uz domām kādam par viņu apjautāties. Tikai tad, kad par arhitekti sāka īpaši interesēties Džozefs, arī Hortenzē iedegās ziņkāre. Sākumā Džozefs sievai centās ieskaidrot, ka viņa interese par šo personu ir tīri profesionāla. Viņš centās radīt detalizētu stāstu par arhitektes bērnību, kurā nav bijis ģimenes siltuma, viņš stāstīja par dzērāju tēvu, kas vairākkārt sēdējis cietumā, par māti, kas izvairījusies no saviem pienākumiem pret bērnu, par cietsirdīgiem, mantkārīgiem radiniekiem, kas arī par meiteni neko nav rūpējušies. Tādos apstākļos, pēc viņa versijas, bija uzaugusi nelaimīga būtne. Hortenzei atlika vienīgi nogrozīt galvu par viņa diletantiskajiem meliem. Varbūt viņš bija labs izmeklēšanas tiesnesis, bet labs stāstu autors viņš nebija. Jau pēc pirmā mēģinājuma uzzināt kaut ko par Sūzanu atklājās, ka Džo­zefa stāsts par šo dāmu ir izdomājums. Viņas vecāki bija turīgi lauku ļaudis. Sūzana, tikko sasniegusi deviņpadsmit gadu vecumu, bija devusies uz Londonu studēt filozofiju, arhitektūru un socioloģiju. Hortenze rauca pieri. Šī Ašvuda nekādā gadījumā neatgādināja pārintlektualizētu, līdzsvarotu cilvēku. Skaista viņa bija, tas, diemžēl, nebija noliedzams. Skaista, vieglprātīga un inteliģenta. Un Džozefs nespēja palikt vienaldzīgs. Par to nebija šaubu. Hortenze uzskatīja par pazemojumu, pat apkaunojumu, ka tāds cienījams cilvēks kā viņas vīrs, kas līdz šim bija dzīvojis kārtīgu laulības dzīvi, nebija spējis turēties pretī šai provinces skaistulei. Arhitekte noteikti bija viņam pieglaimojusies, lišķējusi, varbūt iestāstījusi, ka viņš vēl ir jauns, vitāls un viņai tieši piemērots, jā, tieši tādā veidā viņa to bija aptinusi ap pirkstu. Varbūt viņa bija aizskārusi Džozefa vārīgāko vietu – iedomību uz savu darbu.                                                                                      Džozefs bija tiesnesis, kam piemita nesatricināma ticība sev un savai taisnības izjūtai.

Kad Džozefs pirmoreiz bija devies pie šīs personas? Precīzi Hortenze to nevarēja pateikt. Katrā gadījumā pirms vairākiem mēnešiem.

Kādu dienu Hortenzē sāka mosties aizdomas. Pārāk bieži Džozefs vakaros izgāja no mājām, it kā lai dotos uz tiesas sēdi nozieguma vietā, kur, pildot savu pienākumu, varētu piedalīties nopratināšanā. Sākumā tas viņā neradīja izbrīnu, jo viņa zināja, ka šādas nopratināšanas tūlīt pēc noziedznieka aizturēšanas patiešām notiek. Pagāja vēl dažas nedēļas, iekams Hortenze patiesi novērtēja policijas un pārējo izmeklēšanas orgānu nenogurstošo aktivitāti vakara stundās. Sevišķi izbrīnījusies viņa jutās, kad izlasīja avīzē par kāda ilgi meklēta banku laupītāja apcietināšanu, viņš bija aizturēts rīta agrumā – pārsteigts gultā ar mīļāko. Vai tad Džozefs jau iepriekšējā vakarā nebija teicis, ka piedalījies tieši šī noziedznieka nopratināšanā? Te kaut kas nebija kārtībā. Viņa piezvanīja uz laikraksta Daily Mirror redakciju, taču izrādījās, ka avīzē minētā nozedznieka aizturēšanas laiks ir pareizs (viņa klusībā cerēja uz pretējo). Kad Džozefam jau bija kļuvis par paradumu vakaros iziet, Hortenzes aizdomas, ka viņa pastāvīgajai prombūtnei nav nekā kopīga ar darbu, kļuva par pārliecību.

Nedaudz iesmaržojusi kaklu un plecus ar Chanel, Hortenze atgriezās virtuvē. Iedarbinājusi kafijas automātu, viņa pameta īsu skatienu pa logu. Lielais pulkstenis juvelierizstrādājumu veikala skatlogā rādīja deviņi.

Tev vēl ir daudz laika, viņa konstatēja.

Hortenze nopūtās. Ak, pirmo laulības gadu skaistums! Kad Džozefs toreiz, īsi pēc laulībām, noīrēja šo dzīvokli, apkārtne šķita pārāk skaļa un dzīvoklis pārāk šaurs.

Pirmajā vakarā, kad viņi šeit bija ievākušies, Džozefs, pie kamīna stāvēdams, iztēloja viņu nākamās dzīves ainas. Viņi tikko bija atgriezušies no vakariņām restorānā, un Džozefs, viskiju pavairāk iedzēris, bija kļuvis runīgs; stāstījis par ceļojumiem, pieņemšanām, jaukām, interesantām nedēļas nogalēm lielisku cilvēku sabiedrībā. Arī bērni viņam toreiz nešķita nevēlami, viņš tos nebūt neuzskatīja par traucēkli bezrūpīgajā kopdzīvē. Viņš bija par diviem bērniem un, to sakot, šķelmīgi lūkojās uz sievu. Arī trīs nebūtu slikti. Viņš taču pelnīja labi, arī viņa nebija nekāda trūcīgā, tā ka varēja padomāt par trīs bērniem.

Pirms gulētiešanas Džozefs bija iedzēris glāzi viskija un piedāvājis arī viņai. Hortenze atteicās. Spirtotos dzērienus viņa nelietoja. Toreiz.

Viņa izņēma no bāra pudeli burbona – no visiem jeņķu ražojumiem tas bija vienīgais, ko viņas vīrs atzina –, atkorķēja, zagšus paraudzījās apkārt un veikli pielika pudeles kakliņu pie lūpām. Tad tikpat pēkšņi, it kā juzdamās pieķerta pie kaut kā nepiedienīga, atrāva pudeli no lūpām un nolika atpakaļ.

Klusā šņākoņa no virtuves Hortenzei atgādināja par ieslēgto kafijas automātu. Viņa aizsteidzās to izslēgt. Šodien viņa kafiju nevēlējās. Kafija varēja viņu vienīgi satraukt, un tad viss būtu pagalam. Nē, ja jau kaut kas bija jāuzsāk, tad viņas pavadonis varēja būt vienīgi vecais draugs belentains. Hortenze atkal ķērās pie pudeles. Tu jau esi iebaudījusi krietnu daudzumu, viņa sev atgādināja. Tad šķelmīgi pasmaidīja. Vecais draugs, tu esi meistars pavešanas mākslā, nu, nu, neliedzies! Ar kreiso roku aptvērusi tukšo glāzi, labajā paņēmusi pudeli, viņa to uz mirkli pacēla pie savām tuvredzīgajām acīm. Nolādētais alkohols, viņa nodomāja. Cik reižu viņa bija mēģinājusi šim pieglaimīgajam viesim neļaut ienākt savos apartamentos. Taču parasti spēja noturēties tikai dažas stundas. Vēlākais ap pusdienlaiku viņa aizvien juta, ka nepieciešams uzmundrinājums, un lielā steigā sāka meklēt savu viskiju. Un kuru gan interesēja, kas viņu šādos brīžos atbalsta? Varbūt Džo­zefs? Nē.

Apņēmības pilna Hortenze sasprindzināja savu kalsno augumu.

Viņas vīram Džozefam – izmeklēšanas tiesnesim un šīs cēlās kaimiņienes mīļākajam – šodien nāksies piedzīvot, ka pastāv mīklaini likteņa lēmumi, par kuriem dzirdot, viņš līdz šim aizvien bija nevērīgi atmetis ar roku. Cik reižu pēdējā laikā Hortenze bija viņam piekodinājusi būt uzmanīgam. Viņa katru rītu vīram bija atgādinājusi, ka jāapģērbjas siltāk, jo viņš ātri saaukstējās. Tāpat Hortenze viņu brīdināja no iespējamas nelaimes uz ielas, jo viņš nepievērsa nekādu uzmanību garāmbraucošajām mašīnām – to viņa varēja novērot katru rītu, kad viņš mājas priekšā šķērsoja brauktuvi. Džozefs viņas brīdinājumos neklausījās; viņš sievu izsmēja, kad tā pavēstīja, ka viņa zvaigzne viņam vairs nav labvēlīga.

Hortenze vairs nestāvēja aiz durvīm un neklausījās viņa soļos. Viņa tāpat zināja, ka vīrs ar troksni nokāps līdz apakšstāvam un pēc tam uz pirkstgaliem zagsies atpakaļ uz augšējo stāvu pie Ašvudas. Hortenze viņa triku bija atminējusi, kad Džozefs kādu vakaru aizgāja, neuzlicis galvā platmali. Ja viņš reizēm varēja aiziet bez šalles un spieķa, tad kailu galvu nekad. Pamanījusi uz drēbju pakaramā vīra platmali, viņa nogrozīja galvu un steidzās pie loga, lai Džozefam, ja viņš tomēr pamestu skatienu atpakaļ, varētu padot zīmi, ka ir aizmirsis platmali. Taču veltīgi viņa ar acīm meklēja Džozefu iznākam no mājas. Sākumā Hortenze domāja, ka viņš ir aizgājis ļoti ātri un, iekams viņa paspēja pieskriet pie loga, ir jau nogriezies ap stūri. Kad arī nākamajos vakaros Hortenze vīru neredzēja iznākam uz ielas, viņa izliecās pa logu, lai pārliecinātos, vai viņš gadījumā neiet gar pašu nama sienu un tāpēc paliek apslēpts viņas pētošajam skatienam. Taču no Džozefa nebija ne vēsts. Un tad Hortenze pamanīja, ka ikreiz pēc tam, kad viņš bija izgājis no dzīvokļa, augšā pie Ašvudas sāk skanēt klusināta, pieglaimīga mūzika, tā bija pavisam citādāka nekā tā, kas parasti skanēja pie šīs popmūzikas cienītājas.

Tie bija gari vakari, tie lika viņai justies pazemotai. Tad viņa staigāja šurpu turpu pa daudzajām istabām, svaidījās pa gultu, jo viņu mocīja juceklīgi un uzbāzīgi sapņu tēli. Hortenze bija apņēmusies Džozefam pie pirmās izdevības pateikt acīs, ka ir par visu lietas kursā. Viņa to gribēja izdarīt ļoti izmeklētiem, atturīgiem vārdiem, nezaudējot savaldību, raugoties viņā it kā no augšas. Taču pagāja tikai dažas stundas, un Hortenze jau bija aizmirsusi savu apņemšanos, tā vietā sāka apsvērt citus, ļaunus plānus, tad atmeta arī tos. Viņa nebija atriebīga. Ja Džozefs sašļucis un gatavs visā atzīties, būtu pienācis pie viņas, vēl pirms dažām dienām viņa būtu bijusi runājama. Taču neko tādu viņš nedarīja. Tieši otrādi. Iekams iziet vēlā vakara stundā no mājas, it kā pildot dienesta pienākumus, viņš apģērbās īpaši rūpīgi un pat necentās to no sievas slēpt, kaut arī viņai varēja šķist aizdomīga viņa pārspīlētā ekstravagance, gatavojoties pratināt bīstamos noziedzniekus. Vai tiešām viņš savu sievu uzskatīja par muļķi? Viņa saniknota plosīja kabatlakatiņu. Nē, tas, cik zemu viņš Hortenzi vērtēja, bija nepiedodami.

Pret skapi atspiedusies, Hortenze pa atvērtajām salona un pieņemamās istabas durvīm varēja sevi redzēt ģērbtuves spogulī. Viņas garais, slaidais stāvs it kā vēstīja kaut ko drūmu, nelaimi nesošu. Tāds droši vien izskatās nāves eņģelis. Viņai pārskrēja šermuļi. Hortenze pagrieza spogulim muguru. Pulkstenis bija bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit.

Šeit viņa neatgriezīsies nekad. Vispirms viņa kaut kur aizceļos. Kornvola bija tieši tā vieta, kur vislabāk varēja izjust pavasara sākumu. Tad viņa dosies tālāk. Iespējams, uz Franciju vai Venēciju. Cik bieži viņa bija sapņojusi par lagūnām, redzējusi sevi uzturamies dodžu pilī.

Viegliem soļiem Hortenze aizskrēja uz virtuvi. Kas tā būs par dzīvi! „Man vairs nekad neviens nebūs jāgaida. Man vairs nekad nebūs jāizjūt ne kaunpilnā pakļautība, ne klusā nicināšana.” Vajag tikai saraut važas, un viņa to izdarīs. Šis lēmums bija negrozāms. Augstākā vara bija par to izšķīrusies. Viņa negribēja aizsteigties liktenim priekšā, taču tas bija devis nepāprotamu mājienu.

Hortenze ielēja glāzē krietnu malku iemīļotā belentaina un nervozi iesmējās. Uz jūsu veselību, ser! Mēs esam nolēmuši rīkoties ātri un noteikti, ser! Viskijs lika viņai atdzīvoties. Viņa sakustējās un pameta skatienu visapkārt. Tieši tagad viņa skaidri izjuta, ka viskijs bija īstais sabiedrotais, tas ar savu elpu iedvesmoja Hortenzi neatteikties no iecerētā. Jā, viņā jautās spēks, paļāvība un cerības!

Kad Hortenze pēc dažām stundām izgāja no dzīvokļa, belentaina pudele bija tukša. Ejot lejup pa kāpnēm, viņa nedaudz grīļojās. Taču ikviens pretimnācējs viņā redzēja sabiedrības dāmas cēlumu un neuzkrītošo eleganci.

Aiz mājas, vīksnu ieskauta, atradās neliela automašīnu stāvvieta; tur pēc dažām minūtēm Hortenze iekāpa baltā bentlijā – aristokrātiskā mantojumā, ko bija saņēmusi no vecākiem.

 

 

Pulkstenis bija pusčetri, kad Hortenze apstādināja īrēto mašīnu (to viņa bija iznomājusi uz sāncenses vārda) pretim izmeklēšanas cietumam. Viņa palika sēžam pie stūres. Viss bija norisinājies, kā iecerēts. Hortenze bija lieliskā noskaņojumā. Lielajā Oksfordas ielas puķu veikalā viņa bija nopirkusi baltas orhidejas un vienu piespraudusi pie sava pelēkā kostīma. Tā lieliski kontrastēja ar sarkano blūzi.

Hortenze, spogulī skatoties, pārvilka ar pūderslotiņu pār vaigiem, uzkrāsoja lūpas, vienu sprogu pavilka mazliet vairāk uz pieres. Tā bija labi, viņas sejā jautās kaut kas no jutekliskuma. Viņa pārbaudīja matu sakārtojumu. Tad ieslēdza radio. Viņa gaidīja.

Hortenze zināja, precīzi pulksten četros Džozefs parādīsies pie portāla. Laika bija atlicis pavisam maz.

Nekas nespēs viņu apturēt, kad viņa trauksies lejup pa ielu. Pie nākamā lielā krustojuma viņa nogriezīsies pa kreisi un izkāps no mašīnas. No turienes bija daži simti metru līdz bentlijam, to viņa bija novietojusi ielu tīrāmo mašīnu garāžā, kas jau vairākus mēnešus stāvēja tukša. Pēc dažām minūtēm viņa ar skaisti iesaiņotajām, Džozefam domātajām delikatesēm atgriezīsies mājās.

Precīzi četros viņš parādījās vārtos. Tieši tā, kā viņa bija paredzējusi. Vārtu sargs sveicinot piemeta roku pie cepures. Džozefs ar vieglu galvas mājienu atbildēja sveicienam, paraudzījās apkārt un tad uzmeta īsu, nepacietīgu mirkli savam rokas pulkstenim. Kāpēc tā? Viņam taču vajadzēja zināt, ka pulk­stenis ir tieši četri. Hortenzei aizrāvās elpa, viņa turpināja vērot vīru. Tagad viņš, domās nogrimis, lēnām iznāks uz ielas un šķērsos brauktuvi. To viņa zināja no neskaitāmajiem vakariem, ko bija pavadījusi, viņu šeit gaidot. Tikai agrāk viņa bija stāvējusi otrā pusē universālveikalam.

Kas notika tagad? Džozefs pagausināja soļus un vēlreiz paskatījās apkārt. Izskatījās, it kā viņam būtu norunāta satikšanās. Metrus trīsdesmit aiz izmeklēšanas cietuma apstājās omnibuss. Pēc mirkļa tas aizbrauca.

Un tad Hortenze ieraudzīja viņu! Viņai mugurā bija tās pašas drēbes, kas no rīta, iznākot no mājām. Ieraudzījusi Džozefu, viņa metās skriešus. Un tad viņi apkampās.

Hortenze sajuta dūrienu sirdī. Viņas domas un jūtas virpuļoja kā karuselī. Viņa redzēja, kā tā otrā skūpstīja Džozefu, kā viņš turēja viņu apkamptu. Kāds kauns, Hortenze nodomāja, un viņas sirdī uz mirkli iezagās rūgtums un bezspēcīgas dusmas. Turklāt viņš nemaz nekautrējas no cilvēkiem. Viņa redzēja, kā Ašvuda paņēma Džozefu zem rokas. Šī muļķīgā, dumjā tītariene tūliņ sāka pļāpāt. Džozefs viņai uzsmaidīja tā, kā Hortenze viņu nebija redzējusi smaidām sen, ļoti sen.

Nekavējies, viņa sevi uzmundrināja.

Hortenze ieslēdza motoru. Tas ierūcās tikko dzirdami, taču uz to varēja paļauties. Abi tuvojās ielai. Kad viņi spēra pirmo soli uz brauktuves, Hortenze spēcīgi nospieda gāzes pedāli. Kad abi bija tikuši līdz ielas vidum, Hortenze piedeva gāzi vēl. Mašīna drāzās tieši virsū tiem abiem, taču viņi gāja, neko nenojauzdami. Tagad, tagad viņi beidzot pagriezās pret pilnā ātrumā braucošo mašīnu. Viņu sejā atspoguļojās šausmas. Hortenze to vienlaikus gan redzēja, gan neredzēja. Viņa tikai brauca, stingri turot rokās stūri. Abu ķermeņu atsitienu pret mašīnu Hortenze gandrīz nemanīja. Mašīna sāka nedaudz zvalstīties, taču pēc brīža pilnīgi pakļāvās viņai.

Hortenze gavilēja. Viņas sirds bija tik viegla kā taurenītis. Beidzot, beidzot viņa bija brīvībā. Reizi par visām reizēm brīvībā!

Kā orkāns viņa joņos pa dzīvi. Kad Hortenze tuvojās krustojumam, viņas rokas pēkšņi sāka atslābt. Ar ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā mašīna ietriecās ķīniešu veikala skatlogā.  „What a paradise,” viņa līksmi nodomāja, un tad viss iegrima tumsā. Virs mašīnas dubļu aizsargspārniem šūpojās skatlogā izkārtie porcelāna eņģelīši.

 

---

[1] Kasandra – nelaimes pareģotāja sengrieķu mitoloģijā.