Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022
VILHELMS BARČS (Wilhelm Bartsch)
No krievu valodas tulkojis Sergejs Moreino
Vilhelms Barčs (1950) ir studējis filozofiju Leipcigas Universitātē, bijis dramaturgs, mājas audzinātājs un pasta darbinieks Hallē (Saale), kur viņš dzīvo kopš 1976. gada. Vilhelma Barča daiļradē ir dzeja, proza, esejas un grāmatas bērniem un jauniešiem. Viņš strādā arī kā redaktors un tulkotājs no serbu-horvātu valodas. < https://de.wikipedia.org/wiki/Wilhelm_Bartsch_(Schriftsteller)>
Vai paguvis Alepo redzēt?
Vai paguvis Alepo redzēt? Jā, Palmīru arī. Mans sirdsārsts Marvāns pie monitora rāda, Kā kaut kas tur sabrūk, šķiet. Man saraujas tāpat, Kā toreiz, sirds, kad pie Ugaritas Dziļskaidrā kā Ķelnes Doms jūrā lēcu. Kļūdas Lielākoties iemanās pašā sākumā, mans sīrietis saka. Tava mūžķēmīgā klupšana šķiet bez vainas, Tāpat kā visvecākā fibula, iededzināta Mālā, jau rāda pareizrakstības kļūdu, un kur tad? Ugaritā? Jā, sauc to par plieniem un pelniem. Ak, Sīrija sirdī tanī, kas pamazām jau pārstāj Pukstēt pasaules krūtīs, priekš kam triju valodu Savstarpēja mija? Nejautā. Astoņas augstās kultūrās? Neviens ārsts nezina, ko uzņemties atvadoties tādējādi.
[Mākslas kalns]
Lielsprādziena spēku Mont des Arts saucas Klobikau. Baismīgi, itin no Nekā izslējās bāleliņš Pēterkalna tornim pāri Vācijas visvecākajam apgabalam par zemessargu, par vispasaules kodolvarmāku vēlāk. Midgardas čūskas segmenti sen jau tukši iraid, pamācoši un pikanti kā senāk nav vairs tie šausmu suši, darvas sojas mērce sen sarecēja uz vārtiem. Jāpiebilst, betons blaugzno, uzdodamies par rīsiem. Metru biezs mokošs un dzelteni ass tērauds, taču notrīs Āžuptāles landšafta mānīgajai zemesgrāmatai pāri, kur, burtiem sen neelpojot, tas, ko sauc par Āzi, plūst, kur dzirdama jau tagad dziesma viņpus cilvēka pūšam.
Piepildīto sapņu aprakšanas vieta saucas Klobikau, burvju lazda, eocēna pirmzirgs, kaļķains varas prāts, viss tur ir, no zemām dzīlēm līdz griestiem. Un tomēr vīnogas aug visskaistāko ģeosekunžu labad virs Āžuptāles ezera. No Dienvidāfrikas nu atkal lido bišu dzenis, kurš stāvkrastus un gruvešus cienī un tāpat kā mēs sev mājas nenoturīgajā urbj. Augšā pie Limpopo klīst parkā krūmi ganāmpulkos pāri Terikona iežu virskārtai ziedošai un visapkārt kā vienmēr gatavojas galotni uz šaha galdiņa uzspēlēt Vācijas Vidus ar savām vecajām pārdriskātajām figūrām.
Ūdenszīme ar lēkājošo Vienradzi
Daži 2 puszābaki – sprādzes – darbošanās īsti debešķīgs gandarījums pamodies kreftīgi – mans romāns OgļraktuvesLietas – Sālsvārītavu apraksti un pētījumi: tā ir Vācijas vēsture šajā Sausajā Vasarā ar cieto ūdeni – ēzeļpienu – ar krēpatraugu granātkrāsu rotām Otrā krastā Vienradzis centrējās tīri gēnos – Tīringenē – Sālsspoguļtālē pēdējais sapnis un pamošanās: Pēdējā apskaidrošanās sākas kā cerības stars Viņpus: tur – pie paša notikumu horizonta – zirgnagi niez Galu galā visas dzejas ir atdzeja
Gudrais pasaulpilsonis Imanuels Kants
Domas bez satura ir tukšas Vērojumi bez jēdzieniem ir akli. Imanuels Kants, Tīrā saprāta kritika
Kā likts desmitos gultā, lai ar miegu Savu barotu ķermeni (viņš to Par “apziņas mājokli” dēvē), un zināms viņam, ka Cilvēks lidot nevar, toties viņš iet Soli pa solim grožos, tie stiepjas no Pults, pasaulnabas, pa tumšiem visumiem pie Miegmašīnas, un Kants, naktsmici uz- Maucot, lai viņa transcendentālo Apercepciju šī viscaur uzglumējoša Kaite ne pārņemtu, filca kurpēs, lai Paliek siltas māla kājas, uz kurām Milzis steberē, tomēr droši Un uz priekšu, nodzēš tauku Sveci, uz krēsla guļamtelpā to Novietojot, tad kreisā roka to Vārtu stuburu atrod, kur tie Groži ap mērķi, ap gultu apvīti, Uztausta ar labo aptuveni sava Spilvena viduspunktu, Un tā ir zīme, lai šoreiz ar kreiso pret Sevi gultas segu aiz cekula pavilktu, Plāno deķi, kas, būdams Pa diagonāli salocīts, tādu Kā vienādsānu trīsstūri veido, Kura hipotenūza uz Kantu Ir vērsta allaž, lai viņš Var tagad izcelt labo kāju no tupeles Ārā un to zem palaga stingri Nostādīt, to ievērodams, Kreiso pedem piedabūt, un lūk, Straujš dienas nobeigums un, Laiku nekavējot, roku, lapas šķiramo, pie krūtīm piespiest, sevi tātad Apsedzot un dziļā miegā tad Iekrist, veldzējošā. Tam, kurš Vāciju un pasauli izprovē, garantijas Nebūs par liekām.
Volfganga ezers
...kur salaulājās ūdens un pelni... Volfgangs Hilbigs
Es sekoju aizlieguma zīmei un aplinku ceļam, tad nonācu līdz pat Saksijas relikta pirmjūrai, Lommača, Tītmāra pravietojošais ezers, noasiņojis, toties par pelnblāvu nezemi iemuldēts. Šeit lejā Nekad-vairs-Varbūt-kādreiz-Krastā sēdēja viņš, vēl pirms manis paspējis Deibenes dūmstabu biezokni caurizjāt ar kvēpu ķēvēm. Viņš zināja, kas zied zem sakšu kailcirtēm: tukštelpa un nelaiks. Viņš skatījās, kur zieds joprojām, ar drupiežim apkaisīts, zibēja zils, šahtas akā debesu mūžsenais nakts vārāmais vēl ritēja un pie gradētavas musos smalksmidzinošas sievas mūs pagalam apstājušās ar ūdeņainām izplatījuma šķindām. Novālis, pirmais debess brikešu aprakstītājs, un Hilbigs, kurš putekļos spītīgi stūma sava salauztā aira plāksni.
Šajā relikta bedrē netālu no Deibenes tarkšķos no izsalkušiem apsēm un bērziem visapkārt guļ pats patiess Volfganga ezers baismīgi skaists. Šeit vējam līdzi uzpampa ūdensspoguļa otra puse: tik sausus un plakanus putekļus dara vien ogles, un vēlais rudens Lommačas piekrastē mūžīgi ilga. Šeit šūpojas Hilbigam boja, smalka kā lapu zelts, es atšāvu aiztaisāmo kārtējam polšam. Mēs bijām jau apskurbuši bez dzeršanas, mēs dzērām šķindošu reliktu no kalnraču dziras blašķes, priekā, Kaši, priekā, Po! Mēs dzērām visai citādi, nekā tas Pasaules-Sirmgalvis, kurš tūdaļ tver visu un tieši rīklē sveiks lai dzīvotu.
Šeit nav vairs nekādu zīmju, kur kādreiz bija ezers, šeit aug iz augsnes jauni bērzi un apses, drīz tomēr izgaros arī to sakropļotais mietžogs, viss jau šobrīd unisonā tuvojas beigām, neizmitināto ogļdēmonu Celidons, klusējošo kuiļu un balojošo baložu ainava. Nu Atlantijas okeāns skalo baiļu čāpstošu mežu un glancētā Itālija cilā savu tukšo azūru, lūk, displejs iejemšanas viscaurumā nomelnēs drīz. Nekad vairs nekādā vētrā te netrakos ozolu birze, diez vai kāds zina, kas tur klimst tik neizdibināmi. Novālis, nolaisties sveikā, sveikā atgriezties, Hilbig. |