Lija Brīdaka

MAN  TUVAJIEM  UN  TĀLAJIEM

Dzejoļu cikls

* * *

Apdziest mežu rudens ugunskuri,

sadedzis it viss, kas bij un ir...

Gaisma, izkāpjot no tumsas slēptām dzīlēm,

atkal jaunu lapas pusi šķirs.

Cauri naktīm salstot zvaigznes staros,

atkal dienā izplauks saule zaros.

Vienmēr gaismā būsi tu, ja savu mūžu

sev par laimīgu saukt vari.

* * *

Ko iespēj tu sev ņemt no dzīves?

Ko mēs drīkstam? –

Sev savākt ikdienas savilktos mezglus

un svētdienas balto brīvi.

Un vēl – visu mūžu saglabāt drīkstam

atmiņu krāsaino varavīksni.

* * *

To saiti just, kas neredzama vieno,

tad citas drošības nav vajadzīgs –

kā gaisa vingrotājiem cirkū

katru dienu

zem debess kupola,

kas pāri līkst.

Pie augstā kupola

tu mani rokās turi.

Mēs riņķojam

un sevi liecam lokā.

Ne izsīkt spēki drīkst,

ne saliekt gadu smagums,

ne sejā attēloties mokas.

Mēs lidojam.

Viens otru balstā turam,

un balsts ir mūsu pašu rokās.

* * *

Ai, ziedoņa vieglums,

ai, putnu spārnotais prieks!

Kam jaunībā vajadzīgs vērtību mērs?

Stāv ābele balta, un smaržo viss dārzs,

gan vēlāk rudens savu guvumu svērs.

Bet sasvērts nekad jau nav gana, nav gana,

taču smagums nav vajadzīgs,

smagumā vieglums ir vajadzīgs.

IRONESKA  SEV  PAŠAI

Birst zobi kā rudenī lapas vējā,

bet dzīve nelaiž un nelaiž vēl vaļā,

liek atkal griezties pierastā dejā

un pielaikot sevi šai drūzmai tik skaļai.

Vēl brīdis, un raugi – no pierastās rindas

būs atlicis tikai viens vienīgs zobs,

un, diemžēl, tas gan nebūs gudrības zobs...

NEATLIEKAMAIS  LĒMUMS

Mums aiz loga, vaļā loga

katrā kokā atkal vārnas!

Kas tām teica, pačukstēja,

 kurš tām deva rokā

tādus faktus, dziļi raktus,

ko tās paceļ visos vējos,

atklātībā nes, lai gāna!

Šitās melno spārnu vārnas!

Ko nu darīt? Kā nu labot,

to, kas bija neizlabots?

Iesāk pavēlnieki skraidīt,

apakšniekus rāt un baidīt,

tad uz apspriešanu sanāk,

kārtību kā ievest namā.

Lai nekad vairs neatkārto

dzīve šādu ļaunu joku,

lēmums īss, bet stingrs vārdos:

nozāģēt šos velna kokus!

BLŪZS  VECMĀTES  BLŪZEI

Šī blūze bij vecmātes vasara košā –

zila ar rozītēm spilgti rozā.

Viņa ziedēja tajā no zāles līdz sniegiem,

izmazgāja un atkal gāja,

līkņāja pagalmā, ravēja dārzā.

Pēkšņi piedurknē uzradās caurums,

pēkšņi kā nejauši ieplīsa plecā.

Vecmāte paņēma diegu spolīti,

 paņēma adatu lielo un acenes, --

skaties un brīnies – tās rozīgās rozītes

drēbes kreisajā pusē vēl jaunas, bet labajā

izdilušas tik žļorganas. Zilums ar izbālis...

Dieviņ, ak, Dieviņ! Nu tikai atceras:

kur tās vasaras, kur tie gadi –

mūžīgi mugurā, mūžīgi saulē.

Vectēvs jau viņsaulē, bērniem jau bērni, --

ko vari gribēt no katūna blūzes!

RĪTS

Ir pilsēta baltā vieglumā tīta –

sniegs laikam draiskojies atkal bez stājas,

un veltīgi dusmot, ka pusnakts ļāvusi rītam

dzēst kādu  soļu pēdas pie manas mājas.

Drīz diena iznesīs ielās savu steigu un rūpes,

maz baltuma būs vairs, kad daudzie dūmeņi kūpēs,

kūpēs, lai dzīves zobratus dzītu,

lai paliktu labais, kā pati pilsēta paliks,

un atkal būs jauna, un atkal tīra būs rītu,

jo atstātās pēdas nav nekas mūžīgs un galīgs.

* * *

Iet jau, iet uz pavasari,

gaisā lido putnu bari,

salauž ledu sniegpulksteņi,

krāsu nav, tie uzzied balti,

citām puķēm zvana – mosties,

ziedu parādei laiks posties.

Ko tu esi sējis, spējis?

Drīzi atkal gaisma dzisīs,