Emociju šūpolēs

 

Iveta Troalika. Tūlīt paliks labāk. Romāns. Rīga: Mansards, 2021

 

 

Ivetas Troalikas romāns Tūlīt paliks labāk manā dzīvē ielauzās ar noliegumu, kaismīgām diskusijām un neizpratni. Laikam neizklausās neko labi. Bet par visu pēc kārtas.

Tātad – pirmais bija noliegums. Pat ne noliegums, drīzāk jau sāpīgs „Kāpēc?”. Kāpēc jau grāmatas virsrakstā tiražēt tik izplatīto nespēju atšķirt to, kas mainās, un to, kas saglabājas tādā pašā situācijā, stāvoklī? (Jā, jā, zinu, ka vārda „palikt” pēdējā (8. lpp.) nozīme ir ‘kļūt, tapt’.) Sarunvalodas izteiciens „paliks labāk” ar nozīmi ‘kļūs labāk’ grāmatas kontekstā izspēlē divas lomas: pirmkārt, piesaista uzmanību tieši ar leksisko neprecizitāti, sauksim to tā; otrkārt, absolūti precīzi raksturo galvenās varones attiecības – tās paliks (pagātnē, tādas pašas), nekāds „kļūs (būs) labāk” nav iespējams. Šķiet, pirmā romānā to pasaka bārmene, mierinājumam pasniegdama skolniecei Laurai pelnutrauku un balzamu ar upeņu sulu.

Diskusijas grāmatmīļu grupās Facebook, recenzijas, pašas autores komentāri un skaidrojumi, galu galā – romāna iekļaušana Latvijas literatūras gada balvas kategorijā „Labākā debija” – informācijas, viedokļu un minējumu patiešām ir daudz. Grāmata sakustināja un aizkustināja, tā izaicināja paskatīties uz sevi pēc 20 (40, 60) gadiem: vai esmu izaudzis (izaugusi) no pusaudža svārstīguma un nepiepildītības? Vai esmu pieaudzis (pieaugusi), nobriedis (nobriedusi)?

Dzelzceļa staciju, prestižās Rīgas vidusskolas un kafejnīcu vides un personāžu tēlojums ir interesants un pietiekami grods fons, uz kura risināties Lauras un Māra attiecību stāstam. Nezinu gan (te mana neizpratne), ko izdevniecība vēlējusies piesaistīt ar 4. vāka tekstu par mūžīgajiem bērniem. Jauniešus? Četrdesmitgadniekus? Vai gan katra paaudze nenāk kā jaunatklājēja? Vai gan jebkuri vecāki un skolotāji spēj būt labi padomdevēji saviem bērniem un skolēniem, ja emocionāli nepiedalās viņu dzīvē? Manuprāt, romāns ir par emocionālo atsvešinātību, pazaudēšanos un varmācību. Emocionāli vientuļā Laura (pāris draudzeņu nespēj nosegt visus Lauras dzīves emociju laukumus) klasesbiedra Māra uzmanības pierādījumos, kas pārtop pieprasījumos, mēģina veidot savu dzīves telpu, kurā pati izvēlas, pati mīl un diemžēl arī nežēlīgi cieš.

Jau pirmais nezināmā pielūdzēja uzmanības apliecinājums satricina meitenes pasauli: „Laura gribēja noplēst krāsas virskārtu, tam pat nevajadzētu būt grūti, jo sols bija tik daudz reižu pārkrāsots, ka krāsu slāņi no koka atlēca kā bieza, eļļaina sega. Viņa gribēja šo plēksnīti paņemt līdzi uz mājām, ieslēgties savā istabā un kārtīgi izlasīt. Spārni, melodija, ļoti, gaisma, ar mani… Viņa lasīja vārdus un neko nesaprata. Kas tas ir? Dzejolis man. Laurai no 10. f. No kā? Kāpēc es nepaņēmu līdzi pildspalvu? Kaut uz rokas būtu pārrakstījusi. Kurš to ir uzrakstījis?” (6.-7. lpp.) Maziem, nemanāmiem, pamazām arvien uzstājīgākiem gājieniem Māris ievelk Lauru attiecībās, no kurām viņa sākotnēji izvairās. Starp pilieniem, kas piepilda šo kausu, autore meistarīgi ievijusi arī nelielo ainu baznīcas dārzā, kur Māris piemin ķeizarkroņus. Tas ir vārds, kuru Laura dzirdējusi vienīgi no sen zaudētā vectēva un kurš neapzināti sasaistās ar labvēlību, patvērumu, glābiņu. Tas ir vārds, kurš atgādina par bērnības pasauli, kad ap meiteni bija ieinteresēti, mīloši ģimenes locekļi. Tagad atlikušas, kā pusaudža maksimālismā šķiet, vien atmiņas par tēvu alkoholiķi (un vēlāk ziņa par viņa nāvi), drošība pie vectēva (vectēvam pie rokas, 27. lpp.; bārā upeņu smarža kā vectēva dārzā, 88. lpp; u.c.), mūžīgā laika trūkumā dzīvojošā mamma, skola, kurā neīstums un naidīgums slēpts zem smalkas virskārtas, ņirdzošie klasesbiedri, skaudība pret draudzeni Zani, kura iejūtas visās kompānijās, un greizsirdība, kad viņa bijusi kopā ar Māri, apaļīgums (neatbilstība savām un citu gaidām), biedējoši sapņi (193.-194., 243.-244. lpp. u.c.) un uzmācīgā doma, ka „viss aizraujošais notiek ar citiem” (43. lpp.).

Māra tēls veidots kā dēmonisks kārdinātājs, veikls manipulators. Guvis labu izglītību gan skolā, gan ģimenē, viņš jūt, kādus līdzekļus izvēlēties, kur uzspiest, lai Laura iekristu viņa tīklos (rokās). Vienlaikus arī viņš ir nesaprasts, pamests novārtā, grib siltumu un mīlestību – par katru cenu, pat maniakāli. Viņš spēj būt ļoti romantisks un vilinošs, spēj provocēt un ātri izdabūt no Lauras solījumu, ka viņa nekad neaizies. Māris gan ar rupjībām, gan vardarbību meiteni atgrūž, savukārt ar labiem vārdiem un interesantiem stāstiem atkal pievelk. „Mums ir tāda kā neredzama saitīte pa vidu,” atzīst Laura. „Pat ja es negribu, es tik un tā eju pie viņa.” (104.-105. lpp.)

Romāna kulminācijas un atrisinājuma daļā Laura arvien biežāk apzinās, ka viņas attiecības ar Māri atgādina frontes līniju – un frontē jau katrs ir savā pusē, katrs cīnās par sevi. „Viss sapinies, satinies, samudžinājies” (300. lpp.), „melns izmisums” (302. lpp.), „inde, viņš ir mana inde” (312.), vēlme mīlēt un ziedoties un jau pēc brīža ienīst – tās ir izjūtas, kuras meitenei palīdz apzināties, ka jāpaliek savā pusē, savējā, jāaizstāv sevi, jāatzīstas bezspēcībā, jālūdz palīdzība. Mazliet piekarināta šķiet pēdējā nodaļa, kurā tēlots laiks pēc vairākiem gadiem, kad Laura jau ir pabeigusi augstskolu un darbā neplānoti satiek Māri, tomēr vienlaikus tā ir kā manifests, ka emocionāli nepiepildīta meitene ir pieaugusi un apzinās savu spēku: „Es sevi aizstāvēšu.” (320. lpp.)

Lauras attiecības ar Arturu dažādu ārēju ap­stākļu un notikumu dēļ īsti pat neizveidojas, tomēr Artura vārds Lauras iekšējos monologos pavīd ik pa laikam. Kā sapnis, ko neaizsniegt, kam īpaši jāsagatavojas. Savukārt ikdienas notikumi un atkarība no Māra neļauj ne aizsniegt, ne sagatavoties.

Kādas lomas šajā stāstā spēlē pieaugušie? Noguruši no dzīves, piekāpīgi, nelaimīgi un labus vārdus aizstājuši ar ikdienišķām norādēm, rīkojumiem (Lauras mamma), agresīvi un tikai savu taisnību redzoši (Kārļa tēvs, Māra tēvs), neieinteresēti (skolotāji). Izceļas literatūras skolotāja – varbūt glābj Lauras dzīvi, lai nebūtu jādomā par savējo, bet varbūt pārāk labi apzinās, kāda ir šādu attiecību cena. Laura uzdrīkstas lūgt palīdzību arī bankas apsargam.

Autore, lietojot emocionāli iedarbīgu salīdzinājumu, vienā rindkopā rezumē romāna varones Lauras atmiņas par attiecībām ar Māri: „Laura atpazina vecās bailes. Kā melnas čūskas tās mūždien izlīda no stacijas neapgaismotajiem kaktiem, nomaļu ielu stūriem, tukšām kāpņutelpām, nepabeigtām augstceltnēm, upes melnā ūdens vēlu vakarā.” (319. lpp.)

Nu jau visi esam iegrimuši vai speciāli iegremdēti interneta ķetnās, bet romāna autore piedāvā ieskatīties gadsimtu mijas pasaulē, kad datori un atskaņošanas tehnoloģijas tikai ienāca mūsu dzīvē. Vēl gan pastāv taksofoni, mobilais telefons kuram katram nav kabatā, tomēr kopš 11. klases 1. septembra Laurai ir dators, kura monitors aizņem lielu daļu rakstāmgalda. Laura klausās mūziku savā pārnēsājamajā atskaņotājā un priecājas: „Pleijeris ir pārākais rīks. Ārā ir tumšs, pretīgi agrs rīts, uz ceļa slapjas lapas, bet es esmu savā videoklipā.” (67. lpp.) Ieskatīšanās e-pastā ir krietni sarežģītāka nekā šobrīd, kad visiem interneta pieslēgums kabatā: „Uzlikusi uz modema spilvenu, lai tarkšķēšana un pīkstēšana nepamodinātu mammu, viņa ierakstīja telefona numuru, paroli un nospieda connect. Kamēr izveidojās savienojums, Laura paguva pārzīmēt burtnīcā visas prasītās figūras.” (66. lpp.) E-pasta vēstules likteni varēja izlemt pavisam vienkārši: „Sūtīt? Lai liktenis izlemj, vai šai vēstulei ir jāaiziet! Laura nospieda send un uzreiz atslēdza modemu. Paspēja?” (67. lpp.)

Romāna valoda ir raita, liecina par tēloto laiku (pāris vietās gan šķita, ka tolaik tā vēl nerunājām, bet tas varbūt tiešām šķitums), dialogi pietiekami spraigi un dabiski (varētu gan vēlēties loģiskāku tiešo runu dalījumu: acīmredzot īsināšanas rezultāts – vietām lasītājam jāmin un jāpārlasa, lai saprastu, kurš ko saka). Izvēlētie salīdzinājumi, piemēram, „Māris ir manī kā nikotīns” (311. lpp.), „laida vārdus kā indīgas lapsenes” (301. lpp.), kāpina emocijas. Valodā izlīst arī Māra vardarbīgums: te viņš Lauru bildina (303. lpp.), te saka: „Vācies projām! [..] Es tevi biju izdomājis. Tevis nav” (305. lpp.); vai: „[..] es tevi nositīšu. Tagad vai vēlāk, bet nositīšu” (307. lpp.).

Lasītāja laika vērta, laba, uz sāpīgām pārdomām rosinoša grāmata. Tās auditorija nez vai būs pusaudži un jaunieši, drīzāk viņu vecāki, vecvecāki vai vismaz cilvēki, kuri uz attiecību sarežģījumiem spēj paskatīties no malas. Lasot var klausīties grāmatā minēto dziesmu izlasi „Tūlīt paliks labāk” – tā meklējama „Spotify”; tiesa, ar vienu noklausīšanos nepietiks – romāns ir garāks.

 

Sanita Dāboliņa

 

Sanita Dāboliņa (1970) ir filoloģijas maģistre, tekstu redaktore un korektore, sakārto un izdod grāmatas, rīko literārus pasākumus, raksta par valodu „Facebook” lappusē „Valoda ir kā upe”.