JG310: Jūlija Dibovska: Ramona Indriksone. Es biju cita

Varu palielīties: no 2021. gadā iznākušajiem darbiem nu esmu izlasījusi visas prozas grāmatas, kuras vien iekrita acīs kā vērtīgas – vairāk par 20 vienībām.[1] Biju priecīga atzīt, ka gandrīz neviena no šīm prozas grāmatām – stāsti, romāni un cita žanra teksti – neizraisīja manī neizpratni. Radās tikai pāris jautājumi par atsevišķu tekstu mērķiem un tehnisko ietvaru, bet tas patiešām ir sīkums, kas liek secināt: 2021. gadā t.s. „augstā literatūra”[2] ir izdota ļoti piesardzīgi un mazāk, nekā pirms tam. Salīdzinājumam: ja pa visu gadu no vairākiem zināmiem izdevējiem tika izdotas kādas 20 līdz 30 tiešām labas prozas grāmatas (pieņemu, ka palaidu garām arī ko ļoti labu), tad, piemēram, viena pati „nodrukā savu grāmatu par naudu” firma SIA „Ezerrozes grāmatas” izdeva vismaz 17 Latvijas autoru prozas grāmatas (kuras gan pazūd nebūtībā švakā mārketinga dēļ). Protams, tikai vēsture izšķirs, kas ir un kas nav bijis labs.

Diemžēl viena būtiska vilšanās sekoja pavisam nesen, 2021. gada lasāmvielas korpusu noslēdzot – Ramonas Indriksones romāns Es biju cita. Ir briesmīgi iedomāties, ka aiz tik dīvaina teksta stāv diezgan interesanta autore, kurai taču pēc stāstu krājuma Pāris metru zem ūdens (2019) bija tikai jāaug un jāpadziļina sava aizraušanās ar stāstīšanu. Diemžēl pēc veiksmīga sākuma var gadīties arī dziļāks kritiens.

Romāns Es biju cita vēsta par kādu meiteni, vārdā Beatrise, kurai nepaveicas ar vecākiem – māte sākusi dzert, tēvs aizbrauc uz ārzemēm. Beatrise paliek pieaugt, vēlāk meklējot māti pa visiem kaktiem. Ir bērnības trauma: Beatrises dzimšanas dienā ģimene dodas uz pludmali, satiek dīvaino mammas draudzeni Jūliju, abas iedzer, un tieši B. māte ļauj bērniem peldēt jūrā tālāk. Tā noslīkst kāda meitene. Turpat galvenā varone sastop sava mūža draugu Kristu, līdzās ir riebīgais audžubrālis (?) Raivis, kuram maza nozīme tālākajā sižetā, un dzimšanas dienā saņemtais piepūšamais krokodils, kas fobijas veidā nemitīgi vajās Beatrisi. Tālāk – sevis meklējumi, kļūdas, vīrieši, kas lielākoties ir a) vardarbīgi, viltīgi, izmantojoši, b) nedroši un dīvaini. Tas viss ir viens liels pamestas meitenes pieaugšanas un neveiklas dzīves mikslis, kas ievirzīts ar faktu, ka kādu dienu galvenā varone pazūd, un viņu daudzi meklē, jo romānā ir tiešām daudz daudz varoņu.

Tas varētu būt diezgan tipisks šī melodramatiskā asa sižeta psiholoģiskā romāna žanra darbs, veidots pēc zināmiem kanoniem, atgādinot kaut ko jau lasītu vai kino skatītu, risinot tiešām aktuālās cilvēku tirdzniecības, sektu, vardarbīgu attiecību un audžuģimeņu tēmas. Taču visi sociālie pavedieni, aizķerti, drīz vien trūkst. Turklāt vēstījums tiecas sarežģīt stāstu – ir mods „TAGAD”, kad galvenā varone atgriežas Latvijā, vairāki „PIRMS SEPTIŅIEM MĒNEŠIEM”, kad viņu meklē Krists un kur iekļauti arī viņas pašas stāsti par to, kas tad notika patiesībā dažādos laikos un laika gabaliņos. Ir nodaļa „PIRMS ČETRIEM MĒNEŠIEM”, kas nepalīdz. Nešķiet, ka ceļošana laikā un telpā paaugstina šī darba kvalitāti, jo tēlu tiešām ir ļoti daudz, lai galvenajai varonei, bēgot no problēmām (vai meklējot tās), būtu pie kā doties tālāk un kur kļūdīties, nejēdzīgi pagarinot romāna agoniju. Katram no tēliem ir savs stāsts, ko autore nez kāpēc nolēmusi atklāt, liekot Beatrisei vai Kristam pārvērsties par dzīvo anketu ar strupiem jautājumiem nebaudāmos un nedabiski līdzīgos dialogos. Turklāt daudzi varoņi šādi galīgi neiekrīt prātā kā būtiski (piemēram, Karīna un Zigrīdas tante tā arī paliek abstraktas figūras ar mīnus un plusa zīmi). Ko nu daudz – visabsurdāk var sajusties tad, kad arī galvenā varone PĒKŠŅI atklāj savu leļļu veidošanas hobiju sociālā dzīvokļa slepeni ierīkotajā istabā (!), tikai romāna finālam tuvojoties (183. lpp.) (un tikai tad divas reizes salīdzina sevi ar šādu lelli, kuru visi grābsta). Ir pat grūti iedomāties, kā tik nevīžīga tēla būvniecība ir iespējama, bet visvairāk – kam tās lelles vajadzēja?… Tikpat pārsteidzoši bija tikai 93. lpp. uzzināt, ka galvenā varone ir lieliska datorspēļu fane. Kur nepieciešams deusexmachina varoņu attiecību saasinājumam vai kādam sajūtu valdziņam, parādās gan rēķins par striptīzbāru (167. lpp.), gan drauga māte Francijas pilsētas tirdziņā (227. lpp.), gan pazīstams sektants, ko piemānīt un bēgt (ap 200. lpp.) utt. Varoņi maina savu attieksmi, īpaši neapgrūtinot ar motivāciju: te vīrietis ir vienaldzīgs un auksts, bet pēc laika jau vēlas tuvību un pat izvaro u. tml. Ne romāns, bet skumju brīnumu lādīte.

Varbūt kādam patiks tādas klišejas kā „noguris policists” (8. lpp.), krievu sievietes, kas ir resnas vai neglītas (turklāt dažreiz tautība tiek noteikta uzreiz un bez nozīmes vēlāk, 130. lpp.), čigānu lāsta tēma (67. lpp.), nemitīga cilvēku salīdzināšana ar kaķiem, varones jūtīgie pleci, gurni un stilbi, kā arī kaķi, kas nez kāpēc uzvedas teju vienādi un trinas (133., 151. lpp.), glaužas (47. lpp.) un apvij asti gar svešinieku kājām (73. lpp.). Taču ir grūti izbaudīt romānu, kura galvenā varone ir lētticīga un neietekmējama vienlaikus. Un tikai pašā finālā ir iespējama atbilde, kas tāpat neapmierina. Un viņas apkārtne ir neparedzama visnedabiskākajā veidā – it kā asa sižeta dēļ ir salikti tik daudzi pavedieni, ka nav īsti spēka un intereses tos risināt. Lūk, ir viena novirze, ir šāds raksturs, nu, dažreiz aizmirstas iedot varonim rokās mobilo telefonu, bet nekas – WhatsApp ziņas pēdiņās būs pietiekami garas un filozofiskas, lai padziļinātu romāna slāni.

Un no 2021. gada perspektīvākā romāna Es biju cita (kāda cita? viņa paliek tāda pati!) ierindojas tajā literatūras pusē, kas liek pamosties no jaukā sapņa par piesardzīgi izdoto lielisko literatūru, pret kuru nevar iebilst.

P.S. Saprotot, cik svarīgi autoram saņemt ne tik daudz kritiskas piezīmes (rakstīt ir smagi un varonīgi, es to atzīstu un šī fakta priekšā padodos!), bet drīzāk atzinīgus vārdus, atklāšu, ka romāna pozitīvais aspekts ir neatsverams un krāj ap sevi patiesas lasītāju simpātijas, jo šis romāns ir būtisks izteikums par sievieti, kas piedzīvo vairākas traumas; tas ir teksts par to, ko pasaule spēj nodarīt cilvēkam; un visbeidzot – tas ir darbs, kas daudzus iedvesmo un atvieglo (diemžēl viņu vidū neesmu es).

Jūlija Dibovska (1987) – redaktore, literatūrkritiķe, kultūras žurnāliste, literatūrzinātniece un tulkotāja. Bijusi literāro tekstu vietnes „Ubi Sunt” redaktore un LU Akadēmiskā projekta „Ubi Sunt” vadītāja, viena no šī resursa izveidotājām. Strādā par izdevniecības „Latvijas Mediji” redaktori un projektu vadītāju.

[1] Pāris esmu izdevusi kā projektu vadītāja, tāpēc kritisks skats uz tām no manas puses nebūs iespējams (vien siltums par sadarbību ar šiem autoriem).

[2]„Augstā literatūra”, manuprāt, ir tā, kas pārkāpj viena žanra robežas un sniedz vairāk jauna un kvalitatīva subjektīvā veidā: nav tikai detektīvs, kriminālromāns, vēsturisks vai biogrāfisks darbs, bet liek just unikālo autora balsi, tam nepārkliedzot arī baudāmo valodu.