Ar šo stāstu pērn piedalījos Prozas lasījumos un iekļuvu laureātu vidū. Par sevi – ilgus gadus strādāju medijos, to vidū laikrakstos Dienas Bizness, Latvijas Avīze. Pagājušā gadā Liepājas Universitātē pabeidzu Rakstniecības studijas, iegūstot maģistra grādu. Šis stāsts nav publicēts.

 

 

 

 

Sandra Dieziņa

 

AKMENS SIRDS

pandēmijas laika stāsts

 

Rīts neskaidrs. Ejam raut kolhoza kartupeļus. Līdz pudienai pabeidzam, pēcpusdien raujam bietes. Snieg. Pievedam lapas. Izlaižam govis ārā pāstaigāties. Darba pulka daudz un dikti, jo tuvojas „revolvera” svētki.

/Piektdien, 2. novembrī. 1956. gadā.
16 gadus jaunas meitenes dienasgrāmata/

 Pēdējos gadus viņa dzīvoja viena. Pirms pusotra gada bija aizgājusi Vizmiņa, pēc tam Valdis, arī melno kaķi pašai nācās dārzā aprakt. Bērni dzīvoja tālu, pandēmijas dēļ ieradās reti, un dienas kļuva aizvien skumīgākas. Arī veselība kliboja, astoņi gadu desmiti jau aiz muguras. Akmens pakrūtē spieda. Likās, viss dzīves smagums uz kamiešiem uzgūlis. Iepriekšējā dzīvē viņa bija priecīga. Vai laimīga, to gan nezināja. Bet prieks nāca un gāja. Viņa slauca govis, jo mātei bija jāpalīdz. Jau no divpadsmit gadiem. Bet pirmā tikšanās ar teļiem bija tad, kad vēl staigāt nemācēja. Lauka malā, kur pieaugušie vāca labību, meitēns kūņojās kā prazdams. Mamma bija pienīga, meitu pabaroja un darbos prom. Bet spēļmantu vietā – govs pankūkas vai lupatu lelle. Vēlāk ganos govs plāceņi bija labākie, kur vēsajos rītos sildīt kājas. Arī tad, kad pirmoreiz izlasīta „Parīzes Dievmātes katedrāle”. Uz celma sēžot. Lielas sajūsmas nebija, vairāk patika cita grāmata – „Zvaigžņu bērni”. Bieži vien ganos nācās nosnausties. Pie govs sāna, jo oktobrī tur vissiltāk. Brūnaļa Lavanda mierīgi gremoja un nelikās traucēties. Dažreiz pienāca kaimiņu gans Roberts. Abiem valodas gan nevedās, kautrība traucēja. 

Vēlāk viņa ravēja vairākus dārzus, kur usnēm un nātrēm nebija vietas. Tur ķeizarkroņi mājas galā padevās lekni. Un košās lilijas. Bet kapusvētkiem plauka astras un cūkauši. Netālu no mājas auga kolhoza cukurbietes un rāceņi. Bietes viņa necieta, īpaši slapjajos rudeņos. Tad dubļi šķīda kā mīksta putra, bietes sviežot kaudzēs. Tās vēlāk šķibīja kolhoza sievas. Jaunai meitai darbs kaulus nelauza, viena vaga pēc otras palika tīras. Sievas smējās: „Lēnāk! Vai brūtgāns gaida, ka tā jāskrien?!” Bet viņa bija radusi darīt ātri, nekavējot pagastu. Arī sienu sakraut zārdā vai padot panta licējiem – cik tur tā darba! Vai savest rāceņu krāvumu. Biešu lapu vezumi – tā gan bija ikdiena. Vai salmi un pelavas, kad bija jāpieved fermai. 

Kad viņa gāja uz skolu, bija jāpucē čībiņas. Ar zobu pulveri. Lai baltas un skaistas. Pie veikala sēdēja lielie puiši, kam jāmet līkums pa slapju rudzu lauku. Jo kauna sārtums vaigos, ka uzrunās. Pirmajā ballītē kultūras namā uzlūdza tieši viņi. Tie, kuri daudz vēlāk sēdēja pie veikala. Šņabi gaidīja. No rīta piecos viņa bija mājās, lai sešos būtu fermā. Mājas mīlulis Tots vienmēr modināja. Govij pie astes viņa nesēdēs, to negaidiet! Cik govju izslaukts, cik lēču vezumu savests! Biešu vagas un kartupeļu vākšana novembrī, kad snieg. Izmisums, kad govīm nav barības. Nekādas pārpilnības nebija – lopiem jāiztiek ar to, kas priekšā nolikts. Reizēm viņa palūdza eņģelīti, lai lopiem būtu ēdamais. Iespējams, tas iedarbojās, jo drūmajā bezizejā nāca izeja. Ieradās brigadieris ar knapu siena krāvumu vezumā vai kaimiņu Roberts ar lielāku vedumu. 

Mamma divpadsmit brūnaļas slauca ar rokām. Katru rītu un vakaru. Neviens „pricedāteļs” nelikās ne zinis par mazo fermu. Tiem politinformācijas un sapulces jārīko. Un aģitbrigāžu koncerti. Zirgi gan – tie gan bija viņas mīlestība. Rūsiņš, Paparde, Zuze un Zuzes meita Mārīte. Varbūt izmācīties par zirgkopi? Kolhozam tas būtu noderīgi. Jo sirmais zirgkopis jau cienījamā vecumā. Bet viņa gribēja prom. Lai puiši viņu nesauktu par fermas bulli. Jo govis bija jāsēklo un tas viņai labi padevās. Bet kolhozs nedeva papīrus. Kolhozam vajadzīgi jaunie. Plāns jāpilda, Hruščova piecgade sauc. Izslaukumi jāceļ, katrs piena litrs no svara. Tas, ka daudzi kopējo mantu uzlūkoja kā savējo, nebija noslēpums. Pa kulītei graudu, pa kannai piena un kāda ola ar. Tā nu daļa kūlās kā prata. Tie, kam Latvijas laika sirdsapziņa un godaprāts, ko tādu neatļāvās. Kolhozs bija kā apmāts pielūdzējs, no kura neaizbēgt. No Jankas, Roberta un Viļa izdevās tikt prom. Pēc laika arī biedrs Vipulis padevās. 

Apjausma, ka cita brigāde būs priekšā, nāca vēlāk. Lauznis, sliedes un šķembas. Un vilcieni. Sākumā drezīna. Lietus vai sniegs, bet sliežu ceļi jālabo. Un jāsasniedz jaunas padomju virsotnes. Gulšņi smaržo pēc darvas, bet jāmaina. Jāliek jaunie veco vietā. Drezīna jāceļ no sliedēm. Un abas ar draudzeni to spēj! Spēka pietiek un pāri paliek! Vecais Aizputes bānīša sliežuceļš jānojauc. Priekšniecība nolēma, citu variantu nav. Jā, tā paiet laikmets un pasaules godība! Pārmiju kontrole, lai viss kā nākas. Vēlāk dzelzceļa pārbrauktuves sardzē. Diena vai nakts, nakts vai diena. Un tā gadu gadiem. Naktīs vilcienu bija vairāk. Jāstāv uz vakts, jo drošība pāri visam. Nekādu incidentu padomijā nedrīkst būt. Bet rīta pusē tik ļoti nāk snaudiens. Īpaši vasaras naktīs, kad apkārt viss smaržo un plaukst. Netālu lidosta. Pāris lidojumi gan beidzās nekurienē. Klāt nevienu nelaida, padomju karavīri liedza. Apkārt klīda valodas par bojāgājušajiem. To gan padomju avīzēs nerakstīja. Tur piecgažu plāni, izslaukumi, kartupeļu centneri un novāktās labības tonnas. Tur komjauniešu triecienceltnes un citi sasniegumi. 

Bet apkārt dzīve rosīga, viss mutuļo. Un tad nāca viņš – skaists un iznesīgs. Gluži kā Alens Delons. Un vēlāk – divas mazas mutītes, kas jābaro. Bērniem bija viņa acis. Un raksturiņš. Viņš nāca un gāja. Viņa dabūja otru darbu, lai vairāk nopelnītu. Bet dzīve turpināja burzguļot. Draudzenes precējās un pēc laika atkal pašķīrās. Raksturi nesaderēja. Bet viņai tikai darbs. Pašas māte jau gados, vēl otrs darbs, dārzs un divas mazas mutītes. Un Ziemassvētki aiz bieza aizkara. Lai kaimiņi nemana, tiem radi partijā. Un Brežņevs televizora ekrānā. Atkal jaunas piecgades, komunisma virsotnes, cīņa par mieru. Bet slēpes abiem bērniem vienas. Jo divas nevarēja atļauties. Arī ritenis abiem viens. Meitai patika grāmatas. Varbūt dienās būs valodniece. Dēls mīlēja makšķerēt. Bet viņa cēla siltumnīcu. Viena pati. Un raka dārzu. Lepnums bija lielāks par sevi. Nevajag tos vīrišķus. Viņa var visu. Viena. Kā allaž. Īstu vīru jau apkārt nebija. Tie, kas pie šņabja glāzes – neskaitās. Ne bulli novaldīs, ne sienu sapļaus vai zārdu uzkraus. Bet Brežņeva vietā tagad Gorbačovs. Un modusies atmoda. Darbs viņai bija kā atpūta. Jo mājās gaidīja citi darbi – vārīt, cept, mazgāt, berzt, šmorēt, zāģēt, skaldīt, celt, nest. Elpot. Vai uzelpot? Tad atjāja priekšnieks baltā zirgā. Un slēdza dzelzceļu. Bija protesti. Bet viens sliežu ceļš palika. Pēc laika arī darba vairs nebija. Nu lai! Tagad rūpe par mazbērniem.

Bet spēka kļuva mazāk. Pie visa vainīgs akmens. Ārsti centās, bet palīdzības nebija uzreiz. Pandēmija pie vainas. Vēl bija palikusi nedēļa. Reiz sapnī ieradās viņš – skaists un iznesīgs. Tāpat kā toreiz, kad viss plauka. Mazajām mutītēm pasē bija viens – mammas uzvārds. Tā kāds izlēmis, neprasot piekrišanu. Tomēr alimentu lapiņa nāca viena. Meitai vai dēlam? Vai tagad tas vispār no svara? Un kurš to izsvērs? Skolā jautāja – kur tēvs? Atbilžu nebija. Reizēm tās bija sausas un strupas. Pelēkas. Tāpat, kā dzīve padomijā. Bez glāstiem un apskaušanas. Ar rūpju rievu un akmens sirdi. Kad krita Berlīnes mūris, viņa vēl bija spēka gados. Tagad tikai atmiņas. Bet mūris sevī vēl augsts. Kā lai to pārvar? Vai pietiks spēka? 

 

Govis ganu es. Līst lietus auksts. Mamma rauj bietes. Lavandai sagaidīju melnu bullīti – Čeku...Nemaz neatcerējāmies, ka šodien sestdiena. Vakarā ļoti sāp rokas.

/Sestdien, 3. novembrī, 1956. gadā./