Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022

Uva Kaijaka

JĀZEPA OSMAŅA 90 GADI

 

Vienmēr ceļā

 

Mēs esam ceļā, vienmēr ceļā.

Jau ilgi. Vajag iet un iet.

Ceļš sākas tur, kur saule ceļas,

Ceļš beigsies tur, kur saule riet.

 

Starp saullēktu un saulesrietu

Ceļš reizēm šķietas bezgalīgs.

Vai lēni mēs vai ātri ietu,

Ir mūsu mūžs vien mirklis sīks.

 

Mēs esam ceļā, vienmēr ceļā.

Mums vajag iet un iet, un iet.

Ceļš turpinās, kad saule ceļas.

Ceļš nebeidzas, kad saule riet.

 

               /J. Osmanis/

 

Pirms 90 gadiem 1932. gada 11. jūlijā Skrudalienas pagasta Mikitišķos piedzima mazs zēns – Jāzeps Osmanis, kuru vēlāk pasaule iepazina kā dzejnieku, rakstnieku, tulkotāju, mākslinieku un filoloģijas zinātņu doktoru.

Man, Uvai, ar māsu Aiju Jāzeps Osmanis nebija ne dzejnieks, ne mākslinieks, bet kaut kas daudz vairāk – viņš mums bija TĒTIS. Patiešām, tētis ar lielo burtu. Dīvaini ir runāt par tēti pagātnes formā, bet 2014. gada 25. septembrī viņš šo pasauli atstāja, tomēr atmiņās un sajūtās viņš turpina būt kopā ar mums.

Bērnībā likās tik vienkārši, dabīgi un pašsaprotami, ka mums ir gādīgs un mīlošs tētis. Gadiem ejot, sapratām, ka esam izredzētās, jo nebūt ne visi tēvi tā rūpējas par saviem bērniem, tik ļoti mīl un lutina. Tētis visu mūžu smagi strādāja, lai mums nekā netrūktu, lai tiktu piepildīti visi ģimenes sapņi. Visspilgtākās ģimenes atmiņas ir tās, ka tētis vakarā atnāca no darba, steidzīgi paēda vakariņas, ko mūsu mamma bija pagatavojusi, un tūlīt pat sēdās pie rakstāmgalda un tulkoja, tulkoja un tulkoja… Mēs ar māsu nedrīkstējām trokšņot. Mamma mūs ik pa brīdim sarāja: „Meitenes, kuš! Netraucējiet tēti, viņš strādā!”. Mēs bijām diezgan paklausīgas un centāmies ievērot klusumu. Un tas bija tā vērts, jo tētis ar savu milzīgo darba sparu, mērķtiecību un pacietību paveica ļoti daudz – kopumā viņa dzīves kontā ir ap 40 paša sarakstīto grāmatu, 32 sastādītās un anotētās grāmatas, 11 tulkotie darbi un 37 tulkojumi. Pārsvarā viņš tulkoja no poļu valodas, jo varētu teikt, ka poļu valoda viņam bija dzimtā. Līdz pat piecu gadu vecumam viņš runāja tikai poliski. Tikai tad, kad gatavojās iet skolā, sāka apgūt latviešu valodu.

Par apjomīgajiem un kvalitatīvajiem tulkojumiem no poļu valodas tētis 1970. gadā saņēma Polijas Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu. Vērienīgākais tulkojums (359. lpp) bija Ā. Mickeviča poļu tautas epopeja Pans Tadeušs jeb Pēdējais iebrukums Lietuvā, kura izdota 1964. gadā. Jāzepu Osmani atzinīgi novērtēja arī dzimtenē. 1982. gadā viņam piešķīra Latvijas Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.

 

Ir bezgala daudz bērnības atmiņu, kas saistās ar tēti, bet parasti pirmās ir tās spilgtākās.

Māsai Aijai bērnības atmiņas ir no piecu gadu vecuma. Viņa atceras, ka ziemā gāja ar tēti uz slidotavu, un viņš ļoti cieši turējis viņas roku. Tā sajūta, ka viņš cieši tur viņas roku, Aijai ir saglabājusies visu mūžu un nav zudusi līdz šim, jo tētis viņas dzīvē vienmēr ir bijis stiprais balsts.

Man pirmās bērnības atmiņas ir no četru mēnešu vecuma. Daudzi tam netic, bet es šo notikumu līdz šim brīdim redzu savā acu priekšā. Tas bija Jaungada sagaidīšanas vakars, kad mūsu ģimene sēdēja pie eglītes un vēroja mīlīgās svecīšu liesmiņas. Idilliskā pasēdēšana pēkšņi beidzās, jo eglīte no svecīšu liesmiņām aizdegās. Tētis momentā mani nolika (precīzāk būtu teikt, nosvieda) uz dīvāna, jo biju viņam klēpī, un steidzās ar plaukstām dzēst liesmas. Atceros viņa asiņojošās plaukstas…. Viņš bija savainojis sevi, bet visa ģimene tika izglābta. Tā es ieguvu drošības sajūtu savā dzīvē – vienalga, lai kas atgadītos, tētis vienmēr mani izglābs.

Mūsu dzīvi ietekmēja arī tas, ka tētis bija radoša personība, daudz ko esam mantojušas no viņa, it īpaši rakstura iezīmes.

Kas veidoja Jāzepa Osmaņa raksturu?

Latgales dabas noslēpumainais spēks viņam deva neizsīkstošu enerģiju, bet no saviem vecākiem, Latgales poļiem, viņš mantoja apbrīnojami lielu darba sparu, gribasspēku, mērķtiecību, polisku spītību, pašlepnumu un arī spēju paraudzīties uz dzīves situācijām caur humora prizmu.

Ģimene pārcēlās uz Ķegumu, kad sākās Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecība, jo tēvs nolēma piedalīties HES būvdarbos. Mazais Jāzeps no latgalieša pārtapa par vidzemnieku. Vidzemes mīlestība viņam palika sirdī uz visu mūžu. Īpaši Daugavas tuvums viņā uzšķīla radošu dzirksti. Ne velti vēlāk par dzīves moto kļuva šādas viņa dzejas rindas:

 

„Ar Daugavā pasmeltu saules staru

Es rakstīt un gleznot varu.”

 

Uz Ķegumu dažkārt brauca gleznot mākslinieks Voldemārs Irbe, saukts par Irbīti. Visi Ķeguma bērni skrēja skatīties, kā viņš glezno. Tas bērniem likās liels brīnums, jo bija tik aizraujoši! Tā kā Irbīte bieži gleznoja visu dienu, tad palūdza bērniem atnest viņam ūdeni, par ko bērniem dāvināja krītiņus. Mazais Jāzeps arī steidzās nest viņam ūdeni, jo ļoti gribējās iegūt kādu krītiņu, lai varētu arī pats pamēģināt gleznot kā Irbīte. No pagraba jumta melnās papes tika noplēsts gabaliņš pa gabaliņam, uz kura tapa pirmās Jāzepa gleznas. Par dēla gleznām mamma ļoti priecājās, bet kad saprata, kāpēc jumts tek, tad gan sarāja.

Diemžēl prieka un bezrūpības pilnās bērnu dienas nebija  ilgas, jo jau vienpadsmit gadu vecumā viņš zaudēja tēvu. Bija kara laiks, tēvu aizveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, pēc tam uz Štuthofu, no kurienes viņš neatgriezās. Tēva liktenis svešumā palika nezināms.

Zaudējot tēvu, Jāzeps jau agrā bērnībā centās uzņemties ģimenes vīrieša lomu. Viņš redzēja, cik ļoti māte cīnās, strādājot dažādus smagus darbus, lai tikai varētu izaudzināt un izskolot abus bērnus. Viņš ļoti mīlēja māti, un, cik vien spēja, darīja visus mājas darbus, lai viņai palīdzētu, cītīgi mācījās, lai māte varētu lepoties ar viņu, kā arī atbalstīja savu māsu Regīnu, kura bija par viņu trīs gadus jaunāka. Tajā laikā viņam jau radās pirmie dzejoļi. Pirmā publikācija bija dzejolis „Vēlēšanas” žurnāla Bērnība 1947. gada 2. numurā.

Ģimenē valdīja sirsnīga mīlestība un savstarpēja izpalīdzība. Mātei vienmēr pietika laika ne tikai bērnus sakopt un pabarot, bet arī cieši, cieši samīļot.

Domāju, šis ir galvenais mūsu mantojums, kas nācis caur paaudžu paaudzēm – sirsnība un mīļums, ko tētis saņēma no savas mātes, un savukārt mēs to saņēmām no viņa.

 

Arī ar vecmāmiņu, tēta mammu Jūliju, mums bija ļoti mīļas attiecības. Viņa līdz pat sava mūža beigām dzīvoja Ķegumā. Kad braucām ciemos no Rīgas, viņa tūlīt steidzās mūs pacienāt. Pat tad, kad atbrauca pie viņas ciemos vesela klase skolēnu, ar ko tētim bija sadraudzība, vecmāmiņa steidzās uz pagrabu, lai visus pacienātu ar pašas gatavotām sulām. Viņai ļoti svarīgi bija ar katru dalīties un izrādīt viesmīlību.

         

Gribētos cerēt, ka no vecākiem mantotā milzīgā gribasspēka un mērķtiecības kaut ko esam ieguvušas arī mēs, meitas. Viņš bija gatavs darīt visu, lai sasniegtu savu mērķi. Studējot Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, viņš bezgala iemīlējās kursa biedrenē, smukajā, lepnajā vidzemniecē Zigrīdā un gribēja viņu apprecēt, bet viņa klīrējās un uzreiz „jā” vārdu neteica. Tad Jāzeps nolēma iet uz visu banku – viņš bija gatavs izlekt pa universitātes logu! Par laimi, kursa biedri atturēja. Pēc šī gājiena, protams, ka Zigrīda  padevās, viņi laimīgi apprecējās.

 

Noteikti jāpiemin arī unikālā humora izjūta, mundrais gars un optimisms. Tas ir vērojams gan viņa asprātīgajos dzejoļos, gan naivisma manierē veidotajās gleznās, gan izpaudās visdažādākajās dzīves situācijās. Ar humoru tētis spēja uztvert pat neveiksmes, kritiķu „uzbraucienus” un visdramatiskākos savas dzīves brīžus. Piemēram, atceros gadījumu, kad tēti atveda uz palātu pēc smagas mugurkaula operācijas. Mēs bijām ļoti uztraukušās kā būs, kad viņš modīsies no vispārējās narkozes. Tikko tētis atvēra acis, jautāju viņam, kā viņš jūtas. Visiem par pārsteigumu viņš atbildēja:

„Kaut gan mati man jau sirmo,

Tomēr jūtos es pa pirmo”.

Visa palāta smējās. Ar to pietika, lai vienā mirklī viss dienas satraukums tiktu noņemts.

 

Tomēr Jāzepa Osmaņa noteicošā rakstura īpašība bija neizsīkstošais darba spars. Jaunībā un spēka gados visa enerģija, zināšanas un spējas tika veltītas darbam, strādājot izdevniecībā Liesma (no 1955. g., 1962.-1967. – izdevniecības „Jaunatnes un bērnu literatūra” redakcijas vadītājs, 1973.-1989. – galvenā redaktora vietnieks, „Sprīdītis” direktors (1990.-1998.) un  izdevniecībā „Annele” direktors (1996.-2011.). Bet jebkurā darba vietā strādājot, mājās darbs turpinājās. Viņš daudz tulkoja, tapa kāds dzejolis, viņš arī nopietni gatavojās, lai iegūtu filoloģijas doktora grādu. Sākot ar studiju gadiem, viņš dzīvoja Rīgā, bet vecumdienās, kad bija beidzis darba gaitas, atkal atgriezās Ķegumā, kur varēja visu dienu gleznot kādu ainavu, aizmirstot gan paēst, gan iedzert zāles. Likās, Ķeguma spēkstacija ražo viņam vien paredzētu īpašu enerģiju, jo tas, ko viņš varēja izdarīt, bieži gāja pāri cilvēka spēkiem.

 

Lai gan sākumā minēju, ka mums ar māsu Jāzeps Osmanis nebija ne dzejnieks, ne mākslinieks, bet tētis, tomēr tā gluži nevar teikt, jo tam, ka tētis bija radoša personība, bija milzīga nozīme mūsu dzīvē. Dažādas mākslinieciskās izpausmes visu laiku virmoja gaisā un savstarpēji mijiedarbojās – gan tētis no mums smēlās savas mākslinieciskās idejas, gan mēs no viņa mantojām kādu talanta dzirksti. Jaunības gados tēta mūza neapšaubāmi bija mūsu mamma Zigrīda, kas deva pamatu jaunības dienu mīlas dzejai. Diemžēl viņa aizgāja mūžībā jau 58 gadu vecumā. Mums ienākot šai pasaulē, mēs iedvesmojām tēti uzrakstīt daudz brīnišķīgu bērnu dzejoļu. Gandrīz vienlaikus ar Aiju piedzima pirmais Jāzepa Osmaņa dzejoļu krājums Nerātnie pirkstiņi (1956.), vēlāk, vērojot Aijas pirmos nedarbus, radās dzejoļu krājums Aug āzītis, aug radziņi (1959.), bet es biju tēta mazā pīkstīte, un tika uzrakstīta grāmatiņa Pēcis un Pīkstīte kosmosā (1966.). Daudziem bērnu dzejoļiem tētis iedvesmu smēlās no savu bērnu, mazbērnu vai pat mazmazbērnu piedzīvojumiem. Viņš ir veltījis dzejoļus gan mums – abām meitām, gan pieciem mazbērniem un četriem no deviņiem mazmazbērniem, jo pieci piedzima pēc tam, kad viņš jau no šīs pasaules bija aizgājis.

 

Manuprāt, daudzi Jāzepa Osmaņa bērnu dzejoļi ir iekļaujami latviešu literatūras zelta fondā. Vispopulārāko dzejoli „Kniksis” gadu gadiem deklamē Ziemassvētkos pie eglītes. Gan runātājiem, gan klausītājiem patīk puisēns, kurš, labi noskaitījis dzejolīti, aizmirst, kā māte mācīja paklanīties, tāpēc ņem un tā kā meitene iztaisa kniksi.

 

Tētis visu mūžu bija saglabājis sevī bērna skatījumu uz pasauli, tāpēc viņam tik pārsteidzoši precīzi izdevās savos dzejoļos atainot bērna psiholoģiju. Viņa dzejoļi ir labi uztverami, ritmiskuma un atskaņu dēļ tos viegli atcerēties, tāpēc tie ir tik populāri dažādos pasākumos. Vēl joprojām tiek skandētas arī dziesmas ar Jāzepa Osmaņa vārdiem, piemēram, Zigismunda Lorenca dziesmu cikls, kuru 1979. gadā diskā iedziedāja „Knīpas un knauķi”, bet arī daudzi citi vokālie ansambļi šīs dziesmas dzied vēl šodien. Elgas Īgenbergas dziesmas atraktīvi izpildīja aktrise Vera Singajevska („Zvejnieku puišu dziesma”, „Man, Bricim, piecinieks!” u.c.). Viņa, tāpat kā Jāzeps Osmanis, bija saglabājusi sevī bērna sirdi. Iespējams, tāpēc izveidojās ļoti veiksmīga mākslinieciskā sadarbība un cieša draudzība. Arī ar mākslinieci Margaritu Stārasti, bērnu grāmatu unikālu autori un ilustratori, kuras grāmatas izdeva Jāzepa Osmaņa apgāds „Annele”, vienoja daudz gadu sadarbība.

Mantojumu sarakstā noteikti jāmin ne tikai rakstura īpašības, bet arī talants. Viens no talantiem ir sacerēšanas spējas. Manai māsai Aijai, kura pēc profesijas ir zvērināta advokāte, ir izdotas  trīs grāmatas, pusaudžu detektīvi un stāstu krājums.

Es nekad neesmu nopietni pievērsusies sacerēšanai. Dzejoļi man dzimst viegli, bet es tos izmantoju tikai savām personiskām vajadzībām, kaut gan kāds mans dzejolis ir publicēts un arī izmantots kā dziesmu teksts.

Neizsakāms prieks šogad bija, kad izrādījās, ka mana meita Maija uzrakstījusi detektīvu pusaudžiem Neatskaties, kas tika izdots ar pseidonīmu Žanete Lazdovska. Domāju, tētis noteikti varētu lepoties, ka mazmeita iet viņa pēdās.

 

Sacerēšana nav vienīgais talants, kas pārmantojies. Arī mākslinieka talantam ir tāds pats liktenis. Aijas meita Uva ir izvēlējusies mākslinieces dzīves ceļu. Uva ir absolvējusi Londonas Karalisko mākslas koledžu. Viņa vēl tajā laikā, kad tētis vadīja izdevniecību „Annele”, sadarbojās ar izdevniecību grāmatu ilustrēšanā un kontūrzīmējumu sagatavošanā Margaritas Stārastes grāmatām. Savā īpašā, savdabīgā manierē Uva ir ilustrējusi grāmatas Zelta laiva, Cerību gaisma un Sapņu saliņa.

 

Savukārt mana mazmeita Marta Kristiāna šobrīd mācās zīmēt un gleznot Jaņa Rozentāla Mākslas skolā (Nacionālā Mākslu vidusskola).

 

Visu jau nemaz nav iespējams uzskaitīt, daudzi talanti, iespējams, vēl ir apslēpti.

Bet neizdzēšams mantojums ir Jāzepa Osmaņa padarītais darbs, tas pieder visiem – gan bērniem, gan mazbērniem, gan dzejas cienītājiem, gan literatūrzinātniekiem, gan mākslas talanta pielūdzējiem. Un ļoti gribas cerēt, ka tas vēl saglabāsies turpmākajās paaudzēs.

 

Uva Kaijaka: Piedzimu Jāzepa un Zigrīdas Osmaņu ģimenē sešus gadus pēc manas māsas Aijas. Mācījos Rīgas 49. vidusskolā, pēc tam beidzu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Nevienu dienu neesmu strādājusi par latviešu valodas skolotāju, toties daudz izmantoju latviešu dzeju, dzimtsarakstu nodaļā salaulājot vismaz piecus tūkstošus pāru. Pēdējos trīsdesmit gadus darbojos apdrošināšanas biznesā.