Patriks (Jean Patrick) Modiano

Zudušais kvartāls

 

Pirmpublicējums Quartier perdu 1984. g.

No franču valodas tulkojusi
Inese Pētersone

Cik dīvaini dzirdēt runājam franciski. Izkāpjot no lidmašīnas, sajutu vieglu dūrienu sirdī. Stāvot gaidītāju rindā muitas zonā, es aplūkoju gaiši zaļo pasi ar divām zelta lauvām, savas pieņemtās dzimtenes emblēmu. Un prātā ienāca tā otra, tumši zilā cietajos vāciņos, ko man Francijas republikas vārdā izsniedza četrpadsmit gadu vecumā.

Es nosaucu taksometra šoferim adresi un baidījos, ka viņš uzsāks sarunu, jo jau sen nebiju lietojis dzimto valodu. Taču viņš visu ceļu klusēja.

Mēs iebraucām pilsētā caur Šamperē vārtiem. Svētdien, pulksten divos pēcpusdienā. Jūlija tveicē ielas bija kā izmirušas. Iedomājos, ka varbūt esmu nokļuvis spoku pilsētā pēc bombardēšanas un iedzīvotāju masveida izceļošanas. Varbūt aiz namu fasādēm bija tikai gruveši? Taksometrs slīdēja arvien ātrāk, it kā motors būtu izslēgts un mēs brīvgaitā ripotu lejup pa Malerba bulvāri.

Viesnīcā manas istabas logi atradās Kastiljones ielas pusē. Es aizvilku samta aizkarus un likos gultā. Kad pamodos, pulkstenis rādīja deviņus vakarā.

Es ieturēju vakariņas ēdamzālē. Laukā vēl bija gaišs, bet zāli jau spilgti izgaismoja sienas lampas. Pie blakus galdiņa sēdēja kāds amerikāņu pāris: blonda sieviete ar melnām brillēm un skotu rūtiņu auduma smokingā iežņaudzies vīrietis. Viņš smēķēja cigāru un viņam gar deniņiem tecēja sviedri. Arī man bija briesmīgi karsts. Metrdotels sasveicinājās ar mani angliski un es tāpat atņēmu pretī. Pēc viņa aizbildnieciskās izturēšanās sapratu, ka viņš noturējis mani par amerikāni.

Laukā jau bija satumsis. Smacīga nakts, ne mazākās vēja pūsmiņas. Kastiljones ielas arkādēs man ceļā patrāpījās tūristi – amerikāņi vai japāņi. Pie Tileriju dārza vārtiem gaidīja vairāki autobusi. Viena autobusa durvīs blonds vīrietis stjuarta formas tērpā sagaidīja ceļotājus ar mikrofonu rokā. Viņš ātri un skaļi runāja kādā guturālā valodā un laiku pa laikam palaida kārtīgu smējienu, kas vairāk izklausījās pēc zviegšanas. Pēc tam viņš aizvēra autobusa durvis un apsēdās blakus šoferim. Gaiši zilais autobuss ar sarkanu uzrakstu uz sāniem: DIE GROTE REISEN ANTWERPEN sāka ripot Konkordijas laukuma virzienā.

Tālāk Piramīdu laukums un citi autobusi. Bariņš jauniešu ar bēškrāsas audekla plecu somām Žannas d’Arkas statujas pakājē. Jaunieši laida apkārt bagetes un pudeli kokakolas, ko lēja kartona glāzītēs. Kad gāju garām, viens no viņiem piecēlās un man kaut ko jautāja vāciski. Tā kā šajā valodā nerunāju, es tikai bezpalīdzīgi paraustīju plecus.

Es iegriezos avēnijā, kas ved līdz Rojāla tiltam, sadalot dārzu divās daļās. Tur stāvēja policijas mašīna ar izslēgtām gaismām. Tajā patlaban iestūma kādu vīru Pītera Pena kostīmā. Vēl samērā jauni cilvēki, visi ar ūsām un īsi apgrieztiem matiem, apskurbuši un sapņaini klīda šurpu turpu pa alejām un ap baseiniem. Jā, šīs vietas apmeklēja tā pati publika, kas pirms divdesmit gadiem, tomēr sabiedriskā urinētava kreisajā pusē aiz Karusēla laukuma triumfa arkas un bukša biezokņa, bija likvidēta. Es aizgāju līdz Tileriju krastmalai, tomēr šķērsot Sēnu un vienam pašam klīst pa kreiso krastu, kur biju pavadījis bērnību, neuzdrošinājos.

Es ilgi stāvēju ietves malā, vērojot mašīnu plūsmu, sarkano un zaļo gaismu mirguļošanu un, upes otrā pusē, Orsē dzelzceļa stacijas tumšo vraku. Kad gāju atpakaļ, Rivoli ielas arkādēs vairs nebija neviena gājēja. Es nekad nebiju piedzīvojis Parīzē tādu karstumu nakts laikā un tas tikai vairoja sirreālo sajūtu, kas mani pārņēma šīs spoku pilsētas pašā sirdī. Un ja nu tas spoks esmu es pats? Es meklēju vismaz kaut ko, kam varētu pieķerties. Agrākais greznais parfimērijas veikals Piramīdu laukumā bija pārtapis par ceļojuma aģentūru. Atjaunota viesnīcas „Sen Džeimss un Olbani” ieeja un vestibils. Bet citādi te nekas nebija mainījies. Nekas. Veltīgi to visu laiku klusā balsī pie sevis atkārtoju, šajā pilsētā jutos kā pazudis. Tā vairs nebija manējā un, tiklīdz tuvojos, ik reizi aizvērās kā tas režģotais skatlogs Kastiljones ielā, pie kura apstājos un kurā tikai ar pūlēm varēju saskatīt savu atspulgu.

Ielas malā gaidīja taksometri, un man sagribējās izbraukāt Parīzi un vēlreiz apskatīt pazīstamās vietas. Bet sagrāba bailes, kā slimnieku, kurš pamazām atspirgst, tomēr vēl ilgi vilcinās spert pirmo soli.

Viesnīcas šveicars sveicināja mani angliski. Šoreiz es atbildēju franciski un viņš izskatījās pārsteigts. Šveicars iedeva man atslēgu un gaiši zilu aploksni.

–  Jums atstāta ziņa, kungs…

Es atvilku samta aizkarus un plaši atvēru balkona stiklotās durvis. Ārā gaiss šķita vēl tveicīgāks nekā istabā. Ja pārliecās pāri balkona margām, kreisajā pusē varēja redzēt krēslā slīgstošo Vandoma laukumu un tālumā Kapucīniešu bulvāra ugunis. Laiku pa laikam lejā apstājās taksometrs, aizcirtās mašīnas durvis un es varēju saklausīt sarunu fragmentus itāļu vai angļu valodā. Jau atkal uznāca vēlme mesties laukā un doties, kur acis rāda. Šajā pašā laikā kāds varbūt iebrauca Parīzē pirmo reizi un noteikti jutās aizgrābts un intriģēts šķērsojot ielas un laukumus, kas man pašam šovakar likās kā nedzīvi.

Es atplēsu zilo aploksni ar man pienākušo ziņu. Joko Tatsuki bija zvanījis uz viesnīcu manas prombūtnes laikā un, ja vēlējos ar viņu runāt, tad rīt visu dienu būs sazvanāms viesnīcā Concorde-Lafayette pie Maijo vārtiem.

 

Es jutos atvieglots, ka viņš piedāvā tikšanos tik vēlu, vakariņu laikā, jo perspektīva tādā tveicē lauzties cauri visai Parīzei pa dienu šķita nepanesama. Vēlā pēcpusdienā es tomēr uz brīdi izgāju laukā, taču ne mirkli nepametu ēnainās arkādes. Rivoli ielā es iegāju angļu grāmatnīcā un sadaļā „detective-stories”, ieraudzīju vienu no savām grāmatām. Tātad Parīzē bija iespējams iegādāties Embrouza Gīza kriminālromānu sēriju „Džārviss”. Un tā kā autora bilde uz grāmatas apvāka bija ļoti tumša, es nospriedu, ka neviens no tiem, kurus šeit, Francijā, kādreiz biju pazinis, nemūžam neiedomāsies saistīt mani ar Embrouza Gīza vārdu.

Es izšķirstīju grāmatu ar tādu sajūtu, it kā būtu atstājis Embrouzu Gīzu otrpus Lamanšam. Piepeši manas dzīves divdesmit gadi bija gluži vienkārši izsvītroti. Embrouzs Gīzs vairs neeksistēja. Biju nonācis sākuma punktā – Parīzes svelmē un putekļos.

Brīdī, kad iegāju viesnīcā, manu vēderu sažņaudza bailes – neviens nekad neatgriežas sākuma punktā. Kurš liecinieks vēl atceras manu agrāko dzīvi, jaunekli, kas klīda pa Parīzes ielām, saplūstot ar tām? Kurš spētu viņu sazīmēt šajā angļu rakstniekā bēškrāsas audekla žaketē: „Džārvisa” autorā Embrouzā Gīzā? Es uzkāpu augšā savā istabā, aizvilku aizkarus un iekritu šķērsām gultā. Es pārlapoju avīzi, kas manas prombūtnes laikā bija iebīdīta istabā pa durvju spraugu. Nebiju lasījis franciski jau tik ļoti sen, ka no jauna sagrāba bailes, tāds kā nemiers, it kā atmiņa atgrieztos pēc ilgstošas amnēzijas. Lappuses apakšā nejauši ieraudzīju sludinājumu ar nākamās dienas ekskursiju un publisko lekciju sarakstu:

Eifeļa tornis. 15.00. Pulcēšanās pie Ziemeļu pīlāra. [… ]

Senā Monmartra. 15.00. Pulcēšanās: metro stacija „Lamarka-Kolenkūra”. [… ]

Oteijas viesnīcas un dārzi. 15.00. Pulcēšanās: metro stacija „Mikelandželo-Oteija”.

Ekskursijas garums 1 stunda 45 minūtes. (Pagātnes klātbūtne.)

Rīt man vienmēr būs iespēja doties kādā no šīm ekskursijām, ja svelmainajā Parīzē sajutīšos pārāk vientuļš. Bet tagad vajadzēja tikties ar Tatsuki. Jau satumsis. Taksometrs brauca augšup pa Elizejas laukiem. Man būtu vajadzējis noiet šo ceļa gabalu kājām, iejukt gājēju pūlī un iegriezties „Sporta kafejnīcā” Grandarmē avēnijā, kur es ļautos zirgu puišu un mehāniķu sarunu omulīgajai gaisotnei. Un pamazām es atkal atjaunotu saikni ar Parīzi. Bet kā labad? Turpmāk man jāizturas pret šo pilsētu tāpat kā pret jebkuru citu svešu pilsētu. Vienīgais iemesls, kāpēc esmu šeit, bija norunātā tikšanās ar japāni. Turklāt, brīdī, kad taksometrs nogriezās pa Gouvion-Saint-Cyr bulvāri, es pamanīju, ka „Sporta kafejnīcas” vairs nav. Tās vietā slējās zilgana stikla ēka.

„Konkordijas” recepcijā es jautāju pēc Joko Tatsuki kunga. Viņš mani gaidīja septiņpadsmitā stāva „restorānā”. Kā vatē ietīts lifts klusi slīdēja augšup. Foajē – mīksts paklājs apelsīnu krāsā. Uz tērauda sienas uzraksts skrejošiem zelta burtiem: PANORĀMAS PICĒRIJA FLAMINIO un bulta ar norādi, kādā virzienā jāiet. Neredzami skaļruņi pārraidīja lidostas mūziku. Viesmīlis bordo žaketē norādīja man uz galdiņu zāles otrā galā pie panorāmas loga. 

Es ieraudzīju izsmalcinātu japāni pelēkā uzvalkā. Viņš piecēlās un ar galvas mājienu sasveicinājās ar mani. Laiku pa laikam viņš cēla pie lūpām cigarešu iemuti un lūkojās manī ar smaidu, par kuru netiku skaidrībā, vai tas ir ironisks vai tomēr draudzīgs. Fonā joprojām klusināti skanēja lidostas mūzika.

– Mr. Tatsuki, I presume? – es viņam jautāju.

– Pleased to meet you, Mr. Gīz.

Viesmīlis atnesa mums ēdienkartes un Tatsuki ļoti tīrā franču valodā pats veica pasūtījumu.

– Divus Flaminio salātus, divas sicīliešu picas un pudeli kjanti. Flaminio salātus bagātīgi aizdarītus, norunāts?

Tad viņš pagriezās pret mani un sacīja:

– You can trust me… It’s the best pizzeria in Paris… I am fed up with french cooking… I’d like something different for a change… You would surely prefer a french restaurant?

– Not at all.

– Yes… I was wrong… I should have taken you to a french restaurant… You probably are not used to french restaurant…

Šo pēdējo teikumu Tatsuki izrunāja ar pārākumu un nedaudz garlaikotā balsī, it kā vērstos pie parasta tūrista, kuram visticamāk būtu vajadzējis izrādīt „Paris By Night”.

– Nekādu problēmu, vecīt, man tiešām garšo picas, – es piepeši atbildēju skaidrā franču valodā un pēc tik daudziem gadiem pat nebiju zaudējis dzimtā ciema – Buloņas-Bijankūras – izloksni.

Cigaretes iemutis izslīdēja viņam no pirkstiem un kvēlojošais gals gandrīz izdedzināja galdautā caurumu, taču Tatsuki to nemaz nemanīja, tik ļoti viņu bija pārsteidzis manis teiktais.

– Ņemiet, kamēr tas vēl nav aizdedzies, vecīt,–- es sacīju, sniedzot viņam iemuti.

Šoreiz viņa skatienā pavīdēja neliels satraukums.

– Jūs… Jūs ļoti labi runājat franciski…

– Bet jūs jau arī…

Es viņam laipni uzsmaidīju. Viņš izskatījās glaimots un nedaudz atslābinājās.

– Es piecus gadus strādāju Francijā kādā preses aģentūrā, – viņš teica. – Un jūs?

– Nu, es…

Vārdi nenāca pār lūpām, un viņš neuzstāja. Mums pasniedza Flaminio salātus.

–You like it? – viņš apjautājās.

– Pat ļoti. Es priecātos, ja mēs turpmāk sarunātos franču valodā.

– Kā vēlaties.

Viņš bija acīmredzami apmulsis, ka tik labi runāju franciski.

– Tā bija laba doma norunāt mūsu tikšanos Parīzē, – es sacīju.

– Cerams, tas jūs pārāk neapgrūtināja?

– It nemaz.

– Apgāds bieži sūta mani uz Parīzi. Mēs tulkojam diezgan daudz franču autoru darbu.

– Es jums pateicos par šo iespēju runāt franciski.

Viņš pieliecās man tuvāk un laipni bilda:

– Bet Gīza kungs, tas ir mazākais, ko varēju darīt jūsu labā… Franču valoda ir tik skaista…

Mūzika apklusa. Grupa japāņu, stāvot kājās pie liela galda netālu no restorāna ieejas, uzsauca tostu, ik pa brīdim cilājot šampanieša glāzes. Viņi ar saviem druknajiem stāviem, brillēm un noskūtajiem matiem šķiet piederēja pie citas rases nekā Tatsuki.

– Japāņiem piemīt vājība uz Parīzi, – viņš domīgi sacīja, piedauzot ar iemuti pie pelnu trauka malas. – Vai spējat noticēt, Gīza kungs, dzīvojot šeit biju precējies ar ļoti  šarmantu parīzieti. Viņai piederēja skaistumkopšanas salons… Diemžēl, kad pienāca laiks atgriezties Japānā, viņa nevēlējās doties līdzi… Kopš tā laika vairs neesmu viņu saticis. Viņa joprojām vēl atrodas kaut kur tepat, šajā uguņu jūrā.

Viņš pieliecās tuvāk logam un skatījās lejup uz Parīzi, no mūsu vietas varēja pārredzēt gandrīz visu Sēnas labo krastu. Netālu no mums uz statīva bija novietots tālskatis, kādus parasti uzstāda tūrisma objektos, tikai šajā nevajadzēja mest monētas. Tatsuki piegāja pie tā un sāka grozīt. Vispirms plašiem vēzieniem, pēc tam pārvietojot objektīvu milimetru pa milimetram vai arī ilgi turot to nekustīgi vienā punktā. Ko īsti viņš meklēja? Savu sievu? Man gan šāds aparāts nebija vajadzīgs. Pilnīgi pietika ar dažiem orientieriem: Eifeļa torni, Svētās Sirds baziliku, Sēnu, lai acu priekšā nostātos sen neredzētas namu fasādes un pazīstamo ielu mudžeklis.

– Jūsu kārta, Gīza kungs…

Tatsuki pabīdīja statīvu uz manu pusi. Un es paklausīgi ielūkojos objektīvā. Vēl ne reizi nebiju lietojis tik spēcīgu tālskati. Es pakavējos pie kādas kafejnīcas terases Pereira laukumā, kur varēju skaidri saskatīt pie galdiņiem sēdošos viesus un pat suņa siluetu ietves malā. Es ielūkojos Vagrama avēnijas laukumā. Varbūt man izdosies saskatīt Truajona ielas viesnīcas pergolas jumtu, kur kādreiz biju dzīvojis. Tomēr nē. Sākot no Ternu laukuma līdz pat Zvaigznes laukumam Vagrama avēnija mirdzēja tik spoži, ka tuvākā apkārtne, kontrastējot ar to, grima gandrīz pilnīgā tumsā.

– Pateicoties šim tālskatim, varētu stundām ilgi klaiņot pa Parīzi. Vai ne, Gīza kungs?

Mēs bijām palikuši restorānā vieni paši. Es aizbīdīju prom tālskati un lūkojos uz Parīzi caur panorāmas logu. Šī pilsēta man piepeši šķita tik tāla kā planēta, kas redzama teleskopā. Tur lejā bija gaismas, troksnis, tveicīga jūlija nakts, kamēr šeit valdīja pustumsa, gaisa kondicioniera pārmērīgajā vēsumā man jau sāka klabēt zobi un klusumu pa retam pārtrauca vien Tatsuki cigarešu iemutis atsitoties pret pelnu trauka malu.

– Dāmas un kungi, patlaban mēs lidojam pāri Parīzei…

Tatsuki atdarināja aviosabiedrības stjuartu, bet viņa sejā iezagās skumju izteiksme, kas mani pārsteidza.

– Pienācis laiks apspriest mūsu darījumu, Gīza kungs…

Tatsuki paņēma ādas portfeli, kas stāvēja uz grīdas pie viņa krēsla, un izņēma vairākas papīra lapas.

– Tie ir līgumi, kas jums jāparaksta… Teksts ir japāņu valodā ar tulkojumu angliski… Bet jūs jau to visu zināt… Varat mierīgi parakstīt aizvērtām acīm…

Tur bija trīs dažādi līgumi: autortiesību pirkuma līgums par “Džārvisa” izmantošanu foto-romānu sērijai un TV seriālam; vairāku „Džārvisa” epizožu izmantošanas līgums rotaļlietu ražošanai komerciālos nolūkos un vēl apģērbi un aksesuāri Tokijas lielveikalu ķēdei „Kimihira”.

– Gīza kungs, atzīstos es ne visai labi izprotu manu tautiešu aizraušanos ar jūsu grāmatām…

– Es tāpat.

Tatsuki iespieda man rokā platīna pildspalvu. Es parakstīju katru līgumu lapu atsevišķi. Pēc tam Tatsuki pasniedza man gaiši zilu čeku ar gotiskām rakstu zīmēm rozā krāsā.

– Te būs, – viņš teica. – Par visiem trim līgumiem kopā man izdevās izspiest astoņdesmit tūkstošus mārciņu avansā.

Es nevērīgi pārlocīju čeku uz pusēm. Tatsuki noglabāja līgumus portfelī un ar strauju kustību aizvilka rāvējslēdzēju.

– Viss ir nokārtots, Gīza kungs… Vai esat apmierināts?

– Šķiet, jūs uzskatāt, ka es radu ļoti sliktu literatūru?

– Tā nav literatūra, Gīza kungs. Tas ir pavisam kas cits.

– Pilnīgi jums piekrītu.

– Tiešām?

– Kad es pirms divdesmit gadiem sāku rak­stīt „Džārvisa” sēriju, runa nebija par labu vai sliktu literatūru, bet gan par to, ka man vienkārši ir kaut kas jādara. Laiks negaidīja.

– Tas jau nav nekas nosodāms, Gīza kungs. Jūs ejat Pītera Čeinija un Jana Fleminga pēdās.

Tatsuki sniedza man zelta cigarešu etviju ar briljantiem inkrustētu aizdari.

– Nē, paldies. Kopš sāku rakstīt es vairs nesmēķēju.

– Bet kā tas nāk, ka jūs tik labi runājat franciski?

– Esmu dzimis Francijā un dzīvoju Parīzē līdz divdesmit gadu vecumam. Pēc tam es no šejienes aizbraucu un sāku rakstīt angliski.

– Un vai tas jums nebija pārāk sarežģīti, es domāju rakstīt angļu valodā?

– Nē. Angļu valodu es pārzinu labi. Mana māte ir angliete. Bet viņa ilgu laiku dzīvoja Parīzē. Dejoja vairākos mūzikholos.

– Jūsu māte bija… dejotāja?

– Jā. Viņa pat bija viena no glītākajām dejotājām Parīzē…

Viņš mani cieši uzlūkoja, žēluma pilnu, bažīgu skatienu.

– Es ļoti priecājos, ka izvēlējāties par mūsu tikšanās vietu manu dzimto pilsētu, – es sacīju.

– Būtu bijis daudz vienkāršāk nosūtīt jums līgumus un čeku pa pastu, uz Londonu…

– Nē, nē… Man taču vajadzēja kādu iemeslu, lai atgrieztos Parīzē… Neesmu te bijis jau divdesmit gadus…

– Un kāds tad bija jūsu aizbraukšanas iemesls?

Es centos atrunāties ar kaut ko triviālu, pateikt ko nenozīmīgu, kas man ļautu izvairīties no atbildes.

 – Dzīve sastāv no dažādu posmu virknes. Un laiku pa laikam mēs nonākam atpakaļ „starta” lauciņā. Kopš esmu Parīzē man ir tāda sajūta, ka Embrouzs Gīzs pārstājis eksistēt.

– Vai jums šeit vēl ir tuvinieki?

– Neviena paša.

Tatsuki brīdi šaubījās, it kā baidītos pateikt kādu muļķību.

– Patiesībā jūs gribējāt doties svētceļojumā?...

Tatsuki to pateica diezgan ceremoniālā tonī, un es prātoju, vai tikai viņš par mani labsirdīgi nezobojas.

– No tā sanāktu labs materiāls atmiņu grāmatai, – es sacīju. – Tā varētu saukties: „Džārviss Parīzē”.

– Kura „Džārvisa” grāmata pēc kārtas tā būtu?

– Devītā.

– Nezinu, vai tā ieinteresētu manus tautiešus tikpat ļoti kā pārējie „Džārvisi”, bet jums noteikti vajadzētu to uzrakstīt. Man personīgi vienmēr ļoti patikušas autobiogrāfijas.

– Tas būtu kaut kas līdzīgs mākslinieka pašportretam, – es teicu, pūloties saglabāt nopietnību.

– Ļoti interesanti, Gīza kungs.

– Ja šo grāmatu tiešām rakstīšu, tad tā noteikti būs franču valodā.

– Tādā gadījumā, ticiet man, es būšu viens no jūsu dedzīgākajiem lasītājiem, – ar samuraja atturīgo eleganci, viegli paklanījies, sacīja Tatsuki.

Viņš ieskatījās savā rokas pulkstenī.

– Pusnakts… Būšu spiests no jums atvadīties… Man vēl jāpabeidz atskaite apgādam… Un mana lidmašīna izlido uz Tokiju rīt septiņos no rīta…

Mēs izgājām cauri tukšajai restorāna zālei. Mūsu kājas grima mīkstajā paklājā.

– Es jūs pavadīšu, – Tatsuki man sacīja.

Lifts apstājās katrā stāvā un, durvīm atveroties, skatienam ik reizi pavērās identisks kāpņu laukums ar tikpat identisku gaiteni. Pēdīgi Tatsuki nospieda pirmā stāva pogu, laikam baidījās, ka lifts atkal varētu uzbraukt augšā un šī kustība no augšas uz leju nekad nebeigsies. Bet viņš pūlējās velti, lifts vienalga vēl dažas minūtes uzkavējās katrā stāvā gaidīdams klientus, kuri nekad nenāca. Un ik reizi, cik tālu vien skatiens sniedzās, tukšs gaitenis ar apelsīnu krāsas paklāju, mirdzošām metāla sienām un melni lakotām istabu durvīm…