Jaunā Gaita nr. 310. rudens 2022

 

 

 

Andris Ogriņš ir 1975. gada Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, kuram iznākušas sešas dzejas un viena dzejprozas grāmata. Pirmā - es zvēru pie kraukļiem - saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu kā spilgtākā debija. Liela daļa turpmāko nominētas šī paša konkursa kategorijā Labākais dzejas krājums. Andris turpina dzīvot un tātad arī rakstīt. Kas zina, līdz kam viņš galu galā aizrakstīsies.

 

 

Andris Ogriņš

 

par romantisku šim laikam

 

1

 

laikam jau nav pārlieku daudz prasīts

kad mute ciet un atslēga nolauzta

 

un tāds paplūdis mēnesis šovakar bet

iespējams tikai logi sen nenomazgāti

 

arī stiklam būs kāda atslēga nolūzusi

skatoties pa aizvērtu uz neatvērtu tevi

 

mīlot kad atveries mīlot kad aizcērties

mīlot bez drēbēm mīlot kad miega

mazlietiņ aizmiglota mīlot kad posies

mīlot kad plosies

 

un vispār mīļā es tik sen

neesmu par tevi rakstījis ka īsti nezinu

kā tagad nobeigt

 

šo mīlot

 

 

 

2

 

kamēr tu koncentrēti pārbaudi telefonu

es palienu zem segas

 

tur ir citādi nekā pirms gulētiešanas tur

rītos pieķērušies tumsas putekļi

 

tie garšo pavisam atšķirīgi

 

 

 

3

 

ja tik es paspētu pateikt pirms viņa iekliedzas

bet nē

palieku otrais tomēr pirms trešā

kurš vispār ir mēms

 

pārāk skaisti lai novērtētu lido nesvētītās lapas

jo krusti mesti

un pavisam aizmesti projām

 

viņas kliedziens nav kliedziens tā tikai pātaga

pliku muguru uzgriezušajai ielai

 

naktīs pērieni šļakst citādi

tajos daudz kaisles un neona atspulgu lejasdaļā

pie astes tur

kaula

 

es viņu mīlu

pārāk ļoti lai varētu pateikt un pagriezt atpakaļ

uz sirdī iegrieztā sākumu

 

mēs slīdam iekšā un ārā garām pirmsākumiem

kad zemei labpatika

no sevis izšļākt un atpakaļ iesviest pirmo sēklu

 

viņa lasa kaut kur atrastu grāmatu par pasaules

radīšanu

kamēr mana auss pievērsta tam trešajam jo viņš

zina vairāk

nekā jebkad uzrakstījis

 

bet es jau teicu ka viņu mīlu

un patiesībā tas ir tik vienkārši ka nebūtu jāsaka

vēlreiz

 

 

 

4

 

nav spēka vairs aktam izkrīt otas un palete

izšļakstās krāsas

 

rokas lipīgas pielīp pasaules draza

no mēles neatlīp iekaisušie vārdi nepārsieti

neārstēti

nedzirdami un neuzklausāmi

 

es neprotu tev pateikt tā lai tu neapvainotos

 

mēģinu

guļot gultā ar seju pret griestu sniegiem kož

acīs kaļķis

 

tev mana neprasme

 

 

 

5

 

tu nemāki aizmirst acīm apgriezti plaksti

pirkstus izskaiti vairāk par desmit

 

man ir auksti un jāiedzer kaļķis bet tas

jau sniegot no griestiem pārrāvis pēdīgo

asinsvadu

 

teikumu starp mani un tevi

 

tev nav ko vairs pasākt un tāpēc jāiet

tik bezdievīgi tālu kur Pats savu kāju nav

spēris

 

 

 

6

 

mēs apiesim apkārt zemeslodei tikai tā

nekļūs par smilšu graudiņu lielāka

 

tāpēc es labprātāk palieku uz vietas

lai vērotu savus nekustīgos kāju pirkstus

 

prātā gan no viena kanta līdz otram

no pilnīgām muļķībām līdz universālām

atziņām

 

es redzu ka tev atkal ir garlaicīgi

tu skaties jau trešo seriālu pēc kārtas

bet istaba joprojām smaržo pēc mīlēšanās

 

 

 

7

 

lūdzu piesēdi uz dīvāna maliņas

pirms aizej pirms atnāc

vienmēr piesēdi

 

izstāsti tikko izlasītās grāmatas saturu

no vāka līdz vākam

pirkstu nospiedumus neizlaizdama

nevienu lappusi no manas auss neizplēsdama

 

pastāsti kā iet tavai meitai

kurai vienmēr kas savdabīgs padomā un noslēpums

vienā vai otrā acī

 

kā sokas darbā

kā pa tuksnešiem brien izslāpušie manuskripti

 

cik aplauzumi reāli aplaužas

un cik ceriņa zarus mājupceļā nolauzi

 

 

 

8

 

tu saki šodien es neesot sacerējis nevienu dzejoli

 

un tagad man jāprāto

 

vai kaut ko citu es esmu darījis

 

vai kaut ko citu es vispār daru

 

vai kaut ko citu es kādreiz darīšu ja neskaita to ka

tevi mīlu

bet arī tas tikai vēl viens dzejolis

 

 

 

Jaunā Gaita