Linda Treija

 

Izstāde „Mākslas rija” XV Vispārējos
latviešu dziesmu un deju svētkos St. Paulā, ASV

 

Mākslas izstāžu rīkošana dziesmu un deju svētku laikā ir kļuvusi par tradīciju, kas turpinās par spīti tam, ka mainās laiki un norišu vietas, kā arī samazinās dalībnieku un skatītāju skaits.

Šoreiz, nedaudz pārfrazējot svētku saukli – „Ar raitu soli, skaņu balsi – maz’ bišķiņ skaļāk!”, izstāde norisinājās „– maz’ bišķiņ savādāk!”. Tā tika izstādīta nevis centrālās viesnīcas zālē, bet pašā St. Paulas centrā, nozīmīgā vēstures pieminekļa Landmark Center telpās, kurā notika arī vairāki citi svētku pasākumi. Landmark Center celtni sāka būvēt 1892. gadā. Greznā ēka tika pabeigta 1902. gadā un tur iemitinājās tādas valsts iestādes kā federālā tiesa, pasts un citas. Laika gaitā celtne cieta no apsaimniekotāju bezatbildības un nolaidīgās attieksmes. 1972. gadā apņēmīgi pilsoņi izglāba ēku no sabrukšanas un atjaunoja to sākotnējā skatā. Landmark Center ēka tika iekļauta Nacionālajā vēsturisko vietu reģistrā un tika atvērta„dvīņu” pilsētu* publikai 1978. gadā. Centrs kalpo kā mūzikas, dejas, teātra, izstāžu, sabiedrisko forumu kultūras centrs un tur notiek neskaitāmi kultūras pasākumi. Ēkā atrodas vairākas galerijas, no kurām viena ir  Ziemeļu galerija North Gallery. Tās vadītāja Judy Brooks uzrunāja dziesmu un deju svētku rīcības komiteju un izstādes veidotājas Māru Pelēci un Lindu Treiju izstādi izrādīt vesela mēneša garumā no 2022. gada 2. jūnija līdz  3. jūlijam, lai to varētu apskatīt ne tikai latviešu publika, bet arī plašāka sabiedrības daļa – „dvīņu” pilsētu iedzīvotāji un to ciemiņi. Savukārt īpaši dziesmu un deju svētku apmeklētājiem un dalībniekiem izstādi atklāja 30. jūnijā. Mākslas izstādes darbi tika vērtēti un žūrijā bez kuratorēm piedalījās mākslas zinātniece Līga Ejupa un galeriste Katie Skujins.

Kāpēc tāds nosaukums izstādei – „Mākslas rija”? St. Paula un Mineapole ir izcilā latviešu mākslinieka Jāņa Kalmītes (1907 - 1996) dzīves vieta, kurā viņš pavadīja lielu daļu sava mūža. Mākslinieks ir „ikoniski” atpazīstams ar gleznotajām rijām, kuras viņa gleznās ieguva simbolisku nozīmi. Arī šajā izstādē mēs mēģinājām panākt kaut nelielu nojausmu par Amerikas latviešu mākslinieku pēdējo gadu laikā tapušās mākslas, tēlainos vārdos – „novāktās ražas”, vietu un nozīmi gan mūsu ikdienas, gan kultūras dzīvē. 

Kā jau pierasts latviešu mākslas izstādēs, visplašāk bija pārstāvēta glezniecība.

Kā centrālais tēls, ienākot skatītājam izstādē, pavērās neliela Jāņa Kalmītes glezna ar sniegotā ainavā redzamām divām latviskām lauku celtnēm. Atzītais latviešu mākslinieks piedzima 1907. gadā Vidzemē. Vēlāk pārcēlās uz Rīgu un studēja figurālās glezniecības meistardarbnīcā pie profesora Ģederta Eliasa Latvijas Mākslas akadēmijā, kuru absolvēja 1935. gadā. 1944. gadā kopā ar sievu Alīdu un vecāko meitu Gunu devās bēgļu gaitās, nonākot Vācijā, kur piedzima otra meita Lelde. Ģimene emigrēja uz ASV 1950. gadā un apmetās uz dzīvi St. Paulā un Mineapolē, Minesotas pavalstī. Ainas no viņa dzimtā Kauguru pagasta, kā lauku mājas, rijas, pļavas, arkls vagā, kļuva par pastāvīgiem tēliem Kalmītes gleznās. Trimdā šie sižeti ar laiku ieguva dzimtenes un brīvības simbolu.

Mākslas izstādes gleznās dominēja koši, aktīvi krāsu salikumi. Mākslinieces Mairas Reinbergas gleznā „Dziesma pavasarim” varēja sajust atmostošās dabas gaiši zaļi dzelteno „sprādzienu” un palu ūdeņu ritmus. Izteiktā krāsu, līniju un faktūras izjūta māksliniecei palīdz notvert mirkļa trauslumu, mistēriju savos darbos. Turpat blakus ir mākslas vēsturnieka, galerista un rakstnieka Viļa Indes akrila tehnikā gleznotā ainava „Bērzu birzs rudenī. Mēnessgaisma”, kurā uz melna fona ar otas un paletes naža triepienu iezīmētu var saskatīt ņirbošus bērzu stumbru un lapotņu laukumus. Dvīņu pilsētās un to apkārtnē dzīvojošo mākslinieču Marijas Skutānes Netz, Gundas Luss un Rutas Vētras Kubits gleznu inspirācija ir daba un mūzika. Marija īpaši šai izstādei uzgleznoja „Vecpiebalgas ūdensrozes” akrila tehnikā, kas atklājas veiklā un dzidrā gleznojumā. Gundas mazformāta akvareļos „Hurma un citroni”, „Baklažāns” delikāti un smalki izgleznotas to botāniskās formas. Rutas darbs ieguva sevišķu atsaucību gan galerijas vadītājas Judy Brook acīs, gan skatītāju lokā, jo tika izraudzīts kā izstādi raksturojošs attēls plakātos un ielūgumos. Gleznā „Dziesmas skaņas pāri upei” redzamas upes krāces, ar atspīdumu no pretējā krastā esošā koku pudura. Gan gleznas krāsu gamma, gan kompozīcija, gan ritmiskais ūdens viļņu zīmējums atstāj mūzikas vibrējuma iespaidu. Gleznotāja Guna Mundheim skatītājiem vairāk atpazīstama kā izcila akvareliste. Pēdējos gados viņa ir pievērsusies eļļas glezniecībai. Emocionāli spēcīgais darbs „Seja kā ainava”, vizualizējot portretu kā ainavas sastāvdaļu, atspoguļo laika, telpas un atmiņas attiecības. Zaru un mākoņu līniju zīmējums atbalsojas dzīves gaitā iegūto sejas vaibstu un rievu formās.

Daudz abstraktākā veidā ir gleznota Ņujorkas mākslinieka Jura Cimbuļa akrila glezna uz papīra no sērijas „6 ģimenē” #2. Viņa glezniecība analizē plakņu, fiziskās telpas un laika mijiedarbību. Tajās bieži kontrastē ģeometriskās formas un brīvs krāsu triepiens, kā arī tiek apspēlēta zelta griezuma tematika. Ļoti spēcīgu iespaidu atstāj Latvijas gleznotājas Ingemāras Treijas Čivles radītā „Madonna”, kurā redzama drosmīga saspēle starp krāsām, to faktūrām un eleganti reālo portreta gleznojumu. Darbā „Neprātīgā acs”, izmantojot abstraktas formas un izteiksmīgu grafisko līniju, Indra Avena ļauj skatītājam būt klāt un izjust gleznotājas subjektīvās emocijas darba tapšanas brīdī. Māksliniecei pats darba process nosaka, kā mākslas darbs atrisināsies un izskatīsies nobeigumā. Ļoti gleznieciski atraisīti un ekspresijas bagāti ir gleznotājas, mākslas pasniedzējas Ainas Roman  miniatūrdarbi „Rudens sākumā” un „Baltgalvis ērglis parādās”. Bieži gleznojot plenērā, viņa ļaujas savām domām klīst brīvi, tiecas notvert vietas enerģiju, nevis statiski atainot redzēto. Pēc ilgāka laika pārtraukuma, Aija Moeller ir atsākusi radīt darbus ar acīmredzamu atdevi un sajūsmu. Jauktajā tehnikā veidotās gleznas ar interesantajiem, tālāk domu vedinošajiem nosaukumiem „Es domāšu, ka nedomāšu” un „Tam nebija nozīmes un ziedlapiņas nebira” ir brīvi savā pieejā un tehnikā. Šļakstošas krāsas laukumu mija ar droši vilktām līnijām, košo toņu saspēle ar brīvo zīmējumu skatītājā rada dzīvesprieka un atbrīvotības sajūtu. Edgars Legzdiņš gleznošanai pievērsies pēc meitas piedzimšanas. Izstādē viņam bija darbs „Vecais karavīrs”, kas tematiski ir tik aktuāls pašreiz. Kā interesants pievilkšanas punkts uz vienas no četrkantīgajām kolonām bija izstādīts mākslinieka Pētera D, Schnores darbs „NU, tā gadījās” – neliels oranžs audekla taisnstūris. Glezna bija kā atsauce uz jaunības dienu aizraušanos ar minimālisma filozofiju mākslā.

Spēcīgs pieturas punkts izstādē bija mākslas fotogrāfija un digitālā māksla.

Mineapoliete Māra Zoltnere piedāvāja apskatei 3D lēcveida izdrukas tehnikā drukātus divus darbus no sērijas „Manas dienas ar Vernonu Lī un citas dienas starp tām” (My Days with Vernon Lee and Other Days Between).  Sērija ir kā telpisks un personīgu pārdzīvojumu kartējums virtuālai mijiedarbībai, kas notika piecu mēnešu laikā, kad māksliniece sekoja uz nāvi notiesātā Vernona Lī interneta vietnei. Austris Mangulis darbā „Kalna gadalaiki”, kas ir izveidots digitālās krāsu sublimācijas drukas tehnikā uz alumīnija, ir spējis panākt organisku saplūšanu starp tematiski tradicionāli atpazīstamo etnisko ornamentu, simbolu zīmējumu un mūsdienu tehnoloģijas iespējām materiālu izvēlē. Latvijā dzīvojošā fotogrāfe Una Taal izstādē piedalījās ar divām tematiski spēcīgām lielformāta fotogrāfijām „Ziemeļmeitas kods” un „Nīca”. Savā praksē viņa pēta attiecības starp cilvēkiem (pārsvarā sievietēm), dabu, pievēršot uzmanību saknēm un sociālajām problēmām. Perfekti tīrajās formās, klasiski tradicionālajā skatījumā uzmanība tiek pievērsta kādai „nepareizībai”, kādai specifiskai detaļai, kas tikai pastiprina fotogrāfiju iedarbību uz skatītāju. Nīcas tautu meita uz muguras kopā saliktajās rokās tur mazu brētliņu, savukārt skaisti baltā tēlnieces Olgas Šilovas ģipsī veidotā sievietes galvas no sudraba pieclatnieka ir mazu švīkājumu noklāta. Švīkājumu, kas ir kopija no pieclatnieka virsmas deldējuma pēdām, kuras iegūtas, ceļojot no rokas rokā, no maciņa uz maciņu. Pagājušajā gadā izdoto foto albumu „Ziemeļmeitas kods” bija iespējams pāršķirstīt arī izstādes apmeklētājiem. Starp šīm divām fotogrāfijām iederējās fotogrāfa Gunta Lauzuma darbs „Nāves ēnā”, kas ir veidots minimālisma un abstrakcionisma tradīcijās, bet tajā pašā laikā tikko redzamā, sniegā ieputinātā laiva ir simboliski uztverama un nolasāma. Dabas skaistumu tuvplānā savā fotogrāfijā „Ūdensroze mana” iemūžinājusi Daina Bolšteina.

Jauktās tehnikas un grafikas jomā var pieskaitīt mākslinieces Kristas Vārsbergas divas nelielas grafikas „Of the Nature: QR - A - 12091” un „Of the Nature: QR - A - 12081”, kurās uz sīku burtu noklāta fona detalizēti ir izzīmētas sakaltušas lapas. Tā ir kā meditācija par laicīguma apzināšanos. Lindas Treijas darbos „Krēsla” un „Līgava. Nīca” dominē melnbaltās attiecības. Zīmējumos emocijas, nolasāmo domu palīdz izteikt putnu tēli. Latvijas mākslinieces Zanes Neimanes triptihs veidots kā kokgrebums, kurā dominē grafisks zīmējums, krāsas un koka faktūras kontrasti. Darbs „Balsis” ar savu interesanto kompozīciju un  atbilstošo tematiku ir kā sveiciens no Latvijas Amerikā dzīvojošajiem latviešiem, rīkojot un piedaloties XV Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos ASV.

Metālā savus darbus bija radījuši Laima Rožkalne un Gints Grinbergs. Darbā „Gaidot ceļa vēju” Laima metāla apļu, gofrētu skārda gabalu kompozīcijā, kura tiek saturēta kopā ar dažādām misiņa, vara un tērauda naglām, bija radījusi gandrīz tādu kā pulksteņa mehānisma atveidu, kas radīja kustības sajūtu. Ginta skulptūras top, izmantojot lietotus, pārstrādāšanai nolemtus materiālus. Arī šoreiz telpiskais objekts ar nosaukumu „Nezāle Tev biksēs!”, –zieda galva ar atvērtām asām lapām, bija izveidots no STOP zīmes.

Jaunā māksliniece no Mineapoles Marita Pelēce piedalījās ar vienu keramikas un vienu papīra griezuma darbu. Baltā porcelānā veidotie trauki ar neregulāriem iespiedumiem sānos veidoja interesantu kustību saliktajā kopējā kompozīcijā ar nosaukumu „Lini”. Savukārt mākslinieces pacietību un precizitāti varēja redzēt papīra griezuma darbā „Latviešu pasaule”, kurā ar smalku nazīti pasaules kartē bija izgriezts dreļļu raksts.

Vieglumu, caurspīdīgumu un reizē arī košumu izstādei deva mākslinieces Ingas Strauses Godejord zīda apgleznojumi. Galerijas stiklotajā sienā bija iekārta gara, ar zilām lapām uz oranža fona „Šalle Aspazijai”. Savukārt pie sienas varēja apskatīt zīda krāsas gleznieciskuma un krāsu intensitātes meistarību tādos darbos kā „Rudens Latgalē. Muižas vēji” un „Stindzinošā vasaras tveice”.

Kā vienai no izstādes veidotājām, man ir prieks, ka latviešu mākslinieku darbus varēja apskatīt vesela mēneša garumā ne tikai Amerikas latviešu kopiena, bet arī Landmark centra apmeklētāji un citi interesenti. Šādu kopizstāžu rīkošana prasa  lielu darbu, koordinēšanu, organizēšanu un citas lietas, kas varbūt ir apgrūtinošas, bet gala iznākums ir prieks par mākslinieku atsaucību, vēlmi piedalīties, un galu galā, lepnums par vizuālās mākslas klātbūtni tādā lielā notikumā kā dziesmu un deju svētki.

 

* Abpus Misisipī upei piekļautās pilsētas Mineapole un St. Paula

 

 

Gleznotāja, mākslas kritiķe, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāja Linda Treija ir JG mākslas redaktore.