JG310: Linda Treija. Voldemārs Avens

Klusi iečīkstoties eņģēm, smagās klēts durvis aizveras uz mūžu. Tur aiziet vēl viena spēcīga, talantīga un labestīga persona – mākslinieks,dzejnieks, arhitekts Voldemārs Avens.

Viņš pārstāvēja to mākslinieku paaudzi, kas 1950-tajos gados ienesa Rietumu pasaules mākslas virzienu un ekspresiju dvesmu trimdas latviešu mākslā. Paaudzi, kas radīja to jauno kultūras slāni sabiedrībā, kas bija viss jauniegūtais no mītnes zemēm saliedēts kopā ar katra latvisko pasaules izjūtu.

Voldemārs ieradās pasaulē 1924. gada 12. janvārī Ziemeros, Ziemeļvidzemē, mežziņa Kārļa un mājskolotājas Irmas Avenu ģimenē.

Pāris gadus vēlāk Aveni kopā ar vecāko meitu Irēnu un dēlu Voldemāru devās uz Daugavpili, kur tēvam piedāvāja miertiesneša vietu. Jau šajā pilsētā piedzima Voldemāra jaunākā māsa Eleonora, kuru mēs visi pazīstam kā erudīto un enerģisko mākslas zinātnieci Eleonoru Šturmu. Bērnība tika pavadīta laimīgi, priekos, spēlēs un mācībās. Bez aizraušanās ar sportu Voldemāram neiztrūkstoša nodarbība vienmēr bija zīmēšana. Eleonoras piemin, ka: „Talants laikam nāca no tēva: viņam šad un tad tikās mums bērniem kādu seju vai dzīvnieciņu uzzīmēt; vēl tagad atceros viņa gleznotās „Eijas” – tēva dzimtās mājas, kas gleznā izskatījās tieši kā īstenībā.”[2]

Pamatskolā aizsākās nopietnākas zīmēšanas mācības, jo laimējās ar skolotāju mākslinieci – akvarelisti Emīliju Igenbergu. Vidusskolā savukārt mākslu turpināja pasniegt akvarelists Jānis Kalniņš (vēlāk Austrālijā pazīstamais rakstnieks Jānis Sarma). Šis bija arī viens no iemesliem Voldemāra aizrautībai savas daiļrades sākumā glezniecībā vairāk izmantot akvareli.

1940. un 41. gadi atnāca ar visu postošo padomju varu, un Avenu ģimene pārcēlās uz lauku mājām „Jaunzemjiem” Saldū. Voldemārs turpināja mācības vidusskolā. Ciešā draugu lokā tika studēts, sportots un spēlēts kapelā, kurā viņš bija bundzinieks un reizēm klarnetists. Šeit Voldemārs arī ieguva savu tik atpazīstamo iesauku „Avis”.

Pēc vidusskolas beigšanas kā visiem tā laika jauniešiem draudēja iesaukšana armijā. Avis nonāca darba dienestā Vācijā, bet tas beigās neizglāba no kara traģēdijas, kad visus, kuri spēja turēt rokās ieročus, ierāva kara virpulī. Drīz sekoja gūsts. Liktenis labvēlīgi bija lēmis Avim nonākt Rietumu sabiedroto armijas uzraudzībā, un tā no gūsta Voldemārs spēja tikt uz dīpīšu nometni netālu no Hamburgas pie savējiem. Viņš atgriezās, kara šausmas pieredzējis, novājējis, bet kabatās ar neiztrūkstošiem vairākiem blociņiem skiču no karavīru un gūsta dzīves.

Vēl Vācijā esot,1946. gadā Avens uzsāka arhitektūras studijas jaundibinātajā Baltijas universitātē, bet reizē arī turpināja pilnveidot sevi glezniecībā, mācoties pie grafiķa Viļa Krūmiņa, Jāņa Borkovska-Zemgala, akvarelista Haralda Kundziņa.

Šis bija nozīmīgs laiks, jo Voldemārs satika savu „otro pusīti” Irēni (Zvirbuli). Pēckara laiks nāca ar savām problēmām, ciešanām, satraukumiem un arī cerībām. Irēne pirmā izceļoja uz Ameriku. Pēc dažādiem sarežģījumiem 1951. gadā viņai sekoja Voldemārs, un beidzot, nonākuši mākslas mekā Ņujorkā, jaunas dzīves sākumposmā, viņi nodibināja ģimeni un izaudzināja divus bērnus – Indru un Oliveru.

Voldemārs un Irēne nekad neapstājās pilnveidoties un mācīties tālāk. Ņujorkā Voldemārs tālāk studēja arhitektūru Kolumbijas universitātē. Lai nopelnītu iztiku, viņš strādāja Ņujorkas ostas pārvaldē (NY Port Authority), projektējot būves. Paralēli viņš turpināja gleznot un studēt Mākslas studentu līgā, kur vairākus gadus pavadīja mācoties pazīstamo gleznotāju Vila Barneta (Will Barnet) un Olitska (Jules Olitski) meistardarbnīcās. Savukārt Irēne ieguva maģistres grādu mākslas vēsturē un bibliotēkas zinībās.

Bet pati lielākā skola bija pati Ņujorka ar saviem muzejiem, piedāvāto kultūras dzīvi, īpašo garšu un smaržu, un, protams, ar latviešu kultūras dzīvei tik svarīgo Elles ķēķi.

Voldemārs sāka piedalīties literāros sarīkojumos, parādījās viņa dzeja presē un pirmā dzejas grāmata Caurumi 1968. gadā. Vēlāk sekoja dzejas krājums Avis 1989. gadā, un 2002. gadā trešais dzejas krājums – Piezvanīšu parīt. 2011. gadā apgāds Mansards izdeva dzejas sakopojumu Avena dzejoļi, ar māksliniekam tik raksturīgo zīmējumu – gandrīz kā atpazīšanās zīmi, – auna profilu ar spirālē savijušos ragu, uz vāka.

Publika vispirms iepazina Avenu kā gleznotāju. Pirmā personālizstāde bija Franču mākslas centrā Ņujorkā, kurā bija tikai akvareļi. Sekoja kopizstādes ar tādiem māksliniekiem kā Rolands Kaņeps, Sigurds Vīdzirkste, Konstantīns Černoks un citiem. Vēlāk jau nāca izstādes, kurās Voldemārs izrādīja savus gleznotos eļļas darbus, un liekas, ka tā ir tehnika, kas ļauj viņa mākslai izpausties tajā ekspresīvi spēcīgajā, abstraktajā, bet reizē „nepārprotama tiešamības vērojumu ierosinājumā.”[5], kādā mēs atpazīstam Avena glezniecību mūsdienās.

Mākslinieks atgriezās ar savu mākslu arī Latvijā, sarīkojot vairākas izstādes, ko kurām nozīmīgākās bija 1991. gadā galerijā „Jāņa sēta”, kurā viņš izstādījās kā pirmais trimdas mākslinieks brīvā Latvijā, un viņa personālizstāde 2009. gada vasarā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē.

Avena gleznās mēs varam atrast formā vienkāršotas, bet tik atpazīstamās klēts durvis, seno ēku logus, durvju eņģes, rokturus, cimdu rakstus, jumja zīmes un citus simbolus, kuri šīs abstraktā pieejā veidotās gleznas padara latviešiem zīmīgi tuvas. Tās ienes pastozajā, bieži vīrišķīgi ekspresīvajā gleznojumā savu senatnīguma poēziju. Domāju, ka gan māksla, gan dzeja radīja Voldemāram brīvības sajūtu – kad vien viņš vēlējās – varēja pabūt savā dzimtenē caur izteiktajiem vārdiem, gleznotajiem sižetiem, izlikt savas emocijas teikumu virknējumos un krāsu triepienos, varēja pārvērst vēlamo par esošo. Katalogā Latviešu māksla trimdā ir balta lapaspuse, kuras centrā ir lasāmi Voldemāra vārdi:

PATS galvenais ir māksliniekam brīvība: brīvība mainīties, brīvība domāt, brīvība meklēt un atrast vai neatrast … galvenais būt pašam.[7]

Voldemāra Avena dzīvē līdzsvarā ir bijusi nodošanās glezniecībai un dzejošanai. Voldemāram ir teikts, ka viņš dzejo tāpat kā glezno. Manuprāt, tas darbojas arī pretējā virzienā – viņš glezno it kā dzejojot. Gan dzejoļi, gan gleznas reizēm ir zemapziņas simbolu raksturojošas, reizēm ikdienišķo momentu atainojošas un arvien „aveniski” atpazīstamas. Iespējams – gleznojot viņš biežāk liekas nopietns, jo lasot viņa dzeju, reizēm uzdzirkstī šī viņam tik raksturīgā pavilkšana uz zoba, satīriski ironisks skanējums kā rotaļāšanās.

Voldemārs ne tikai radīja mākslu, rakstīja dzeju, strādāja savu maizes darbu. Viņš ilgus gadus bija Jaunās Gaitas redkolēģijas loceklis, aprakstīja citu mākslinieku daiļradi un mākslas norises, vadīja žurnāla mākslas sadaļu, stāvēja klāt pie Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības šūpuļa un vienmēr piedalījās mākslinieku saietos.

Mums pietrūks Avja elegances piešķiebtajā cepurē, uzlocītajā apkaklē vai ap kaklu apsietajā lakatiņā. Pietrūks viņa reizē tik sirsnīgā un dzīves svinošā draudzīguma. Mums pietrūks Avja un Irēnes tango deja kamīntelpā. Neviens vairs nelasīs viņa dzeju tā kā tikai viņš to varēja nolasīt – raksturīgā viegli ironiskā balsī.

Ar Voldemāru Avenu aiziet paaudze, kas mums, dzīvojot ārpus Latvijas, ir radījusi pamatu būt radošiem, atvērtiem jaunām ietekmēm un uzdrošināties uzsūkt sevī pasaules vēsmas, reizē paliekot godīgiem pašiem pret sevi un savām latviskajām saknēm.

[1] Voldemārs Avens Avena dzejoļi. „Piedzimšana”, (1988). 57 lpp. Mansards, 2011

[2] E. Šturma 50 gadus mākslai pa pēdām, 241 lpp. Mansards, 2011

[3] Voldemārs Avens Piezvanīšu rīt. Pieskarties Latvijai. 80 lpp. Nordik. 2002

[4] Voldemārs Avens Avena dzejoļi. „Mans avens”. 125 lpp. Mansards. 2011

[5] E. Šturma 50 gadus mākslai pa pēdām. 237 lpp. Mansards, 2011

[6] Voldemārs Avens Avena dzejoļi. No dzejoļa „Tā rodas abstrakcija”,161 lpp. Mansards. 2011

[7] Latviešu māksla trimdā. Sastādītāja Dace Lamberga. 152 lpp. LNMM, Neputns. 2013