Agita Draguna

*
akmens valodā iemācies runāt
tā valoda nāvi nepazīst


 

strautu čukstus mācies izdziedāt
tie melus kā sēnalas aizslaucīs


 

rudzu lauku rudenī sējam
pēc sniegiem tas modīsies zaļš un spīvs


 

tā arī tauta kas jūt savas saknes
ne svelmē ne lietavās neiznīks


 

katrs putns savu ligzdu zin sargāt
ja vien ar sauli sākas tā rīts


 

*
cik dziļi ellē jānokāpj
lai pazaudēto gaismu glābtu
un tad kā trīsuļojošs stāds
ar to no zemes dzīlēm kāptu


 

cik tumsas mums ir jāizdzer
lai atkal sauli mīlēt spētu
lai līdz pat pamalei viss klajs
tai vienīgajai piederētu


 

cik augstu jākāpj mums un jākrīt
lai ieraudzītu to cik velts
ir viss pret ko reiz tirgots ticis
šis otra acīs dzīvais zelts


 

un visas pārmetumu slūžas
lai dzīva straume pušu lauž
kas aizskalojot projām visu
vien gaismas starus nesalauž


 

ar tiem mums jāceļas un jākrīt
ar tiem mums zemē jāieaug
ar tiem mēs augšāmcelti tiksim
jo nekā cita nemaz nav


 

vien dzīva gaisma pāri visam
kas negrib ka to mezglā sien
tā dūre paceltā lai sistu
reiz bija gaisma gaisma vien

*
es jautāju dievam ko iesākt
viņš teica mīli mani
es jautāju kā man paglābties
viņš teica mīli mani
kā atrisināt šo mudžekli
viņš teica mīli mani
kā nesapīties pretrunās
viņš teica mīli mani
kā nepiesaukt to no kā izvairos
viņš teica mīli mani
kā palīdzēt saviem mīļajiem
viņš teica mīli mani
kā atbildēt ja man melo
viņš teica mīli mani
kā atrast mieru un drošību
viņš teica mīli mani
kā izšķirt kur patiesība
viņš teica mīli mani
kā mīlēt tos kas ap mani
viņš teica mīli mani
kā nosargāt savu tautu
viņš teica mīli mani
es lūdzu lai palīdz man noticēt
viņš teica netici mīli


 

*

lai kur tu būtu tu esi pašā viducī
pašā dzīvības viducī esi tu

lai kur tu ietu tu vienmēr ej projām no sevis
lai kur tu nokļūtu tu vienmēr esi tepat

*
kas vieno mūs
vai izkaisītās domas
kas zemē izrisušas klejo pažobelēs
vai rāmi atspulgi
no neesošas gaismas
kas iedomāta
laužas
redzes telpā


 

un brīvi aizplūst projām
salauzusi visu
ko ceļā satikusi šīspasaules svērtu
kas vieno mūs
vai zvēresti
vai trīsas
vai sekundes
kas čukst
ka visa vērtas


 

*

kad visi vārdi izrunāti
arvien vēl nepateikts būs viss
kā pirmoreiz kāps kamols kaklā
kad galva klusi lejup slīgs
joprojām elpa lauzīs ceļu
joprojām sirds ko savu kliegs
un ieraudzīsi ka šis kliedziens
bij debesu tev dāvāts zieds

 

*
sviedru rūgtums pelnu gaišums
viss kas tevi atceroties
manu acu vārtos stājas
neizsapņojamā sapnī
sviedru rūgtums pelnu gaišums

*
es tavai plaukstai dziesmu sacerēšu
tās siltumam un esamībai klusai
tās gaitām kurām sekot nevarēšu
 

tās rāmai īsa brīža dienasdusai
starp darbiem pussāktiem un puspabeigtiem
tās ēnu zīmējumiem saules pusē
 

starp visiem minējumiem puspateiktiem
tās pakļāvīgi drošai paklausībai
sirds kaprīzēm un prāta apvērsumiem
 

tās silti nekautrajai negausībai
pār ādu slīdot glāsmaini un spīvi
tās nesamākslotajai dzīvotgribai
 

un tavas plaukstas nodzīvoto dzīvi
nevienai zīlniecei ko neizburtot
es tomēr sajutīšu nedalīti
 

tās šūnu tūkstošos un asinsvadu simtos
tās molekulu miljonos kā pulsē
un sīkās rētiņās un siltos pirkstos
 

kā staro dzīvība kā saules pulkstens

*
tā skaidrā dzidrā gaisma
kas apskauj debesis
kas apskauj tavus plecus
un tavu miesu sedz
 

tā dzidrā asins gaisma
kas cauri tumsai redz
kas atver citus vārtus
kad jau bij zaudēts viss
 

kas atļauj iegult plaukstā
taipus pasaulei
un pieglausties kā ziedam
otra dvēselei
 

caur vientulības ledu
kas nekūst it nemaz
tās rāmā gaisma laistās
un stāsta pasakas

 

*
simts veidolos lauž gaisus kāvi
kāds vieglu roku izdzēš visu
un kaut simt reižu cīņai celsies
kāds vieglu roku atņems visu
pat atmiņas tev darīs blāvas
simts veidos dzēsīs tevi visu
zags pamatus uz kā tu stāvi
simts niekiem aizkraus skatu visu
līdz pēkšņi atkal atraus vaļā
un izbārstīs pār sniegu visu
kas likās tev uz mūžiem apslēpts
vairs pēkšņi nebūs tavs bet visu
un kliegs ar katru dienu skaļāk
lai beidzot atdod sevi visu
pat drupačas tev nedos pretī
tas kurš jau tā tev devis visu
 

pat pusnakts murgus dzēsīs visus
kad debess atrauta būs vaļā

* 

sirds ir aka ūdens pilna 

elpo saule dvašu siltu 

pāri dzelmes klusai sejai 

stari iespīd dziļi lejā 

bet nemūžam nesniegs dzelmi 

pāri vizēs tūkstoš sejains 

gaismas atspulgs 

pati dzelme 

rāma glabās savu

tumsu 

* 

kurš gan spēs vēl tiešāk pateikt 

to ko dzirdēt nevēlamies 

kurš spēs iespīdināt acīs 

patiesības lukturīti 

ja tās acis sapņu pilnas 

pilnas savas trauslās dzīves 

nemiera un pieļāvumu 

kam tām acīm citu dzīvi 

* 

šeit nesaprot neviens nevienu 

bērns māti māte bērnu jaunlaulātais sievu 

un savos minējumos klūp kad atkal izkūst tie jo otrs grib citu 

ne to ko biji sapratis kad ieklausījies cik vien spēji 

un tā mēs tvarstām sauleszaķīšus un brīnāmies ka plaukstas tukšas 

un tā mēs drūzmā ejam brīnoties ka esam vieni 

un tā mēs mīļos skaujam pus kā pasakā kā filmā 

un brīnāmies kad viņi atver mutes

*
tas vārds ko nevar izsacīt
jo katra skaņa tam par skaļu
tas vārds ko nevar sadzirdēt
jo katras ausis tam par kurlu
 

tas vārds ko nevar uzrakstīt
jo katra lapa tam par smagu
tas vārds ko nevar izlasīt
jo katras acis tam par aklu
 

un tomēr to var elpot elpot elpot


 

*
tā kā nebeidzamā ēna
kas tev vienmēr līdzi staigā
pārslīdot tik viegli pāri
tur kur smagiem soļiem gāji
vienmēr tavā elpā mājo
čukst ko līdzi katrā vārdā
tava nedzimusī nāve
sola dievu skatīt vaigā


 

*
tās miljons lietas ko man nevajag
tās neatsvērs to vienu ko man vajag
ne mazāk slāps ne vieglāk gaidīt būs
vien apnicīgi nostāsies starp mums
 

un tādēļ atsakos no visa liekā
kas visvienalga liksies nepietiekams
un klusi atgriežos kā mājās savās ilgās
to rāmā spoguļgludā patiesumā
 

jo tajā spoguļojas viss ko gribu

* 

uzcelsim tiltu 

lai sastopas krasti 

lai tāle nāk tuvu 

un tuvums ved tālāk 

dun soļi pār tiltiem 

zib šurpu turpu 

zum bites zem tiltiem 

plīv taureņi viņpus 

bet tilti ir tilti 

ne tavi ne mani 

ne sveši ne savi 

kā sastapšanās 

kad ej pāri tiltam 

atceries vienu 

reiz šeit tā vēl nebija 

un nebūs kādu dienu 

tilts dreb zem soļiem 

zem vilcienu dunas 

tilts tikai uz sastapšanos  

vien turas 

* 

vārdi ir tumša upe 

no tevis pie manis plūst 

nav svarīgi ko tie pasaka 

svarīgi kā tos jūt 

vārdu papīra laiviņas 

tumšajā straumē slīd 

bet es visvairāk atceros 

to sauli kas pāri spīd 

kas atmirdz ikvienā vilnītī 

no manis pie tevis plūst 

mums nepietrūkst nekā cita 

mums tikai saules trūkst

*
vēstule aizmigušajiem
bez gramatikas bez kļūdām
bez asarām un bez lūgumiem
bez krastiem kā atvara plūdums
 

nekā es tev negribu pasacīt
es gribu lai tu mani jūti
kā klusi un vienkārši upe plūst
sapnī pieglaud pie krūtīm

 

*

zem akmeņiem saliktas bēdas

un mēs bez tām kā bez prāta

vai dzirdi zem akmeņa raud

tava dziesma neizdziedāta

vai dzirdi kā vaid zem akmeņiem

tavu brāļu un kaimiņu dziesmas

ja katra par pagali pārvērstos

viss ļaunums sadegtu liesmās

jā viena pagale nedeg

vien kopā liktas tās kuras

ja brālis sadzirdēs brāli

sadegs bēdas kā ugunskurā

* 

zini kur viņa mājo 

tā vienīgā patiesība 

kuru neapjaust gudrajiem 

kuru nenotvert slāpstošiem 

kuru neapjēgt ticīgiem 

kuru neatkost viltīgiem 

bet kura katram kā bērnam 

jau līdzi 

no jauna dzimst 

aiz baiļu robežas 

ir viņas mājas 

aiz kauna robežas 

ir viņas pils 

*

žagari salauzti iekuram

no baļķiem būvētas mājas

no čiekuriem savārīts sīrupiņš

pret klepu un ziemas vājumu

zupa ar koka karoti

koka krustiņš uz koka galda

cik reizes dienā tu pasaki

koka dzīvībai paldies

*

žilbinošs līdzsvars un vienkāršums

upes līkumā rāmā

sīklapu sašķeltās gaismas

neaptveramā īstumā

šalcošs un piepildīts laiks

ņirbošā ūdeņu plūdumā

pāri akmeņu likteņiem

pretī lielam nekam