Nemirstīgs un leģendārs

Arno Jundze. Es nemiršu nekad. Sērija „Es esmu...”. Rīga: Dienas Grāmata, 2022., 208 lpp.

Kā uzrakstīt interesantu un aizraujošu romānu par cilvēku, kurš nodzīvojis vien 24 gadus, tomēr ir kļuvis par vairākās paaudzēs leģendāru dzejnieku? Izskatās, ka rakstniekam Arno Jundzem šī sarežģītā recepte ir zināma. Sērijā „Es esmu...” viņam „kritis” Eduards Veidenbaums (1867-1892).
Personība, kuras īsā dzīve šo 130 gadu laikā apaudzēta ar visdažādākajiem mītiem un leģendām. Skolā mums savulaik mācīja, ka Veidenbaums bija revolucionārs, anarhists, Dieva noliedzējs... Tas, kurš rakstīja: „Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!” Vārdu sakot, sarkans, sarkans – vēl ilgi pirms revolūcijas. Toties šis sarkanuma mīts ļauj izveidot Eduarda Veidenbauma muzeju viņa paša ģimenes māju vietā, Liepas „Kalāčos”. Atmodai nākot, Veidenbaums no jauna spoži uzzibsnī „Pērkona” dziesmu ciklā Septiņ­arpus dziesmas ar Veidenbauma vārdiem, kurš ierakstīts 1987. gadā. Seko Viļa Daudziņa veidotā izrāde mūzikas namā „Daile” – Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi – jau mūslaikos. Ko es ar to gribu sacīt – ka Eduards Veidenbaums visus šos gadus ir bijis klātesošs mūsu kultūrvidē, mūsu apziņā. Dzejnieks, kurš dzīves laikā nepieredzēja savus dzejoļus nodrukātus, pēc nāves zināmā mērā kļuva par kulta personu. Mītu. Un vienlaikus par viņu zināms ļoti maz.

Tāpēc romāns par viņu ir bijis īsts izaicinājums. Lai gan Arno Jundze intervijās atzinies, ka Veidenbaums kā personība viņu ieinteresējis jau skolas laikā, romāns tomēr tapa vairākus gadus – rūpīgi meklējot faktu materiālu, sijājot skopās informācijas druskas un veidojot no tām daiļdarbu. Autors uzrakstījis arī īsu pēcvārdu, skaidrodams, kur nedaudz pamainījis faktus un pateikdamies daudzajiem palīgiem, kas ļāvuši šo romānu padarīt tik patiesīgu. Un pašās beigās aplūkojams arī Veidenbaumu dzimtas ciltskoka fragments.
Palīdzējuši gan novadpētnieki, gan muzeju darbinieki, arī romāna atvēršanas svētki notika „Kalāčos”. Tajā vasaras svētdienā muzeju gluži vai pārpildīja tuvu un tālu viesu pulks, un visiem pat nepietika grāmatu... Arī visos lielākajos grāmatu tirdzniecības tīklos Es nemiršu nekad krietnu laiciņu bija bestselleru pirmajā desmitniekā.

Laikmeta detaļas un grūstoši mīti
Romānā daudz detaļu un laikmetam atbilstošu ainu – sākot jau ar pirmajām lappusēm, kur smalki aprakstītas tālaika diloņa (plaušu tuberkulozes) ārstēšanas metodes. „Karla fon Reihenbaha 1832. gadā atklātais kreozots tomēr esot drošākās zāles pret diloni. To saka ne tikai dakteris, bet arī daži Tērbatas profesori.” (9. lpp.), turpat līdzās dāsni un ar iedvesmu aprakstot slimā dzejnieka sajūtas, šo baisi smirdīgo šķidrumu lietojot.
Otra īpaši pieminamā tēma ir tolaik aktuālā dzelzceļa būve – lai no Cēsīm uz Tērbatu varētu aizbraukt dažu stundu laikā. Te autors gan citējis avotus, gan pats krāšņi aprakstījis ļaužu aizspriedumus un baumu rašanos, sākot ar „vilcieni ar savu dārdoņu pārbaidīšot govis” līdz „vagoni esot ļoti augstu no zemes. Stiprā sānvējā tie vienkārši apgāzīšoties” (72. lpp.), gaumīgi un ar humoru atainojot ne vien Veidenbauma laikus, bet arī pasmaidot par mūsdienās aktuālo „Rail Baltica”. Autors arī lieliski iezīmējis tālaika izglītības stiprās puses – humanitārās un eksaktās zinības netika nodalītas. Dzejnieks un tulkotājs Eduards Veidenbaums uzrakstīja Apcerējumus iz mekānikas, darbu, par kuru viņš pat saņēma žurnāla Austrums prēmiju, zināja vairākas svešvalodas un spēlēja vijoli.
Tāpat romānā daudz stāstīts par to, kā Veidenbaumu ģimene saimniekoja „Kalāčos”, atklājot gan to, cik grūti vecākajam brālim Kārlim nācās rast līdzekļus, lai Eduards varētu studēt, gan kā vispār darbojās veiksmīga zemnieku saimniecība. Jāatzīmē, ka „Kalāčos” ļoti novērtēja kalpu jeb gājēju darbu un ņēma vērā viņu vajadzības. Te arī lieliski iederas Eduarda rakstītie noteikumi mājas strādniekiem, kur cita starpā lasām: „ķildošanās un miera traucēšana pat no kalpa vai viņa piederīgiem tiks strāpēta katru reizi ar vienu rubli”, un tā veselos piecpadsmit punktos atzīmēts, ko kalpi „Kalāčos” drīkst un nedrīkst darīt.
Mums, kas skolā iepazina Eduardu Veidenbaumu kā revolucionāru, romāns nāk ar svaigām vēsmām. Arno Jundze ir rūpīgi pētījis gan Veidenbauma attiecības ar reliģiju, gan konkrēti ar mācītāju Neilandu, kurš jaunajam un zinības alkstošajam dzejniekam izpalīdz ne vien ar padomu, bet arī ar naudu; iznākumā rādot lasītajiem gudru un neiecietīgu jaunu cilvēku, kurš par visu vairāk necieš liekuļus un muļķus, bet nopietnā sarunā spēj atzīt arī savu alošanos. Tāpat Veidenbaums tiecas izzināt un atklāt Dievu, atzīdams radītāja varenību, bet apsmiedams cilvēku nezināšanu – šo spilgti atklāj romāna epizode Bites krogā, kad jaunais Veidenbaums āzē vecos dievbijīgos kroga apmeklētājus, lasot no Bībeles priekšā Vecās Derības piparotākos tekstus. Jaunības maksimālisms kopā ar nedziedināmās slimības apjausmu ir tie palaidējmehānismi, kas liek Veidenbaumam trakot, dzert un ārdīties: viņš nojauš, ka slimība nav ārstējama, jo pats Tērbatā apmeklējis arī medicīnas kursus, turklāt redzējis citus diloņa sirdzējus grūti aizejam. Tomēr jaunībā cerība bieži ņem virsroku pār saprātu, īpaši jau tad, ja cilvēks iepazīst mīlestību.

Mīlestības formula, ģimene un draugi
Kā ģimene Veidenbaumi bijuši draudzīgi un saliedēti, cieši turējušies kopā un palīdzējuši viens otram. Ne tikai pildot tēva beidzamo gribu un sūtot studēt gudrāko no bērniem, bet arī ikdienā, visos darbos un pasākumos viņi palīdzēja viens otram. Kad vecāko brāli Kārli kļūdas pēc paņem cara armijā, tas ir Eduards, kurš cīnās par to, lai brālis atgrieztos mājās. Viņš nepaguris raksta vēstules augstiem un zemiem priekšniekiem un tiešām panāk, ka Kārli no karadienesta atbrīvo. Arī vēlāk Eduards un Kārlis ir ne vien brāļi, bet arī labākie draugi, līdz naudas trūkums viņus uz laiku atsvešina.
Arno Jundze daudz prātojis un rakstījis arī par Eduardu kā personību un, šķiet, nācis pie slēdziena, ka dzejnieks un domātājs mūsdienās būtu varējis kļūt par ievērojamu zinātnieku. Tā kā šī iespēja tolaik iet Eduardam secen, jo medicīna nespēj palīdzēt cīņā ar ļauno slimību, bet laikabiedri – saprast un novērtēt viņa kaislīgās zināšanu alkas, mums paliek vien no franču valodas tulkotais Apcerējums iz mekānikas un tie dzejoļi, kuri saglabājās Treimaņa pierakstos vai studiju biedru kladēs.
Toties Arno Jundze Eduardam ir dāvinājis mīlestību. Izglītotā rūjieniete Olga Loss kļūst par Eduarda sarunu biedreni un sirds valdnieci, un pēc Eduarda nāves nodzīvo tikai gadu. Prozaiskā versija: inficējās ar tuberkulozi. Dzejiskā: mira no salauztas sirds. Kā bija patiesībā, to zina tikai viņi paši. Taču Arno Jundzes romānā abu plaukstošās jūtas šķiet tikai taisnīga likteņa dāvana cilvēkam, kuram tūlīt atņems pilnīgi visu.
Tāds, kā Arno Jundzes romānā, Eduards ir ļoti ticams. Jūtīgs. Zinātkārs. Izmisis. Cerību pilns. Jauns un traks.
Kādā sarunā Arno Jundze atzina, ka viņi ar Eduardu nevarētu būt draugi, gan piebilzdams, ka Eduardam īstu draugu vispār nebija. Viņš nevienu nelaida sev tik tuvu. Tomēr man šķiet, ka ja ne draugi, tad caur šo romānu abi kļuvuši par tuviem paziņām un arī lasītājus padarījuši par savējiem.

Kristīne Ilziņa