Violeto viršu un saules apspīdēta

 

Lija Brīdaka

(1932.3.IX - 2022.19.IX)

 

Septembris Lijai Brīdakai visu mūžu bijis īpašs. No bērnu dienu dāvanām 3. septembra rītā līdz Latvijas valsts augstāko amatpersonu sveicieniem un tuvinieku, draugu, dzejas cienītāju rožu ziediem 90 gadu jubilejas dienā 2022. gada 3. septembrī Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē.

Liktenis ir neizzināms. Pēcsvētku sešpadsmitās dienas austošo sauli Lija Brīdaka sagaidīja jau aizgājusi citā dimensijā.

Kas paliks ļaužu atmiņā? Kāds krāsu dzīpars ierakstīts literatūras un tautas vēsturē?

Savas dzīves pēdējā augusta mēnesī Lija Brīdaka ļoti atklāti un emocionāli savu dzīves ritējumu izstāsta žurnālistei Līgai Blau.

Gaišas bērnu dienas Alūksnē kopā ar mammu, skolotāju Rozāliju un tēvu, grāmatvedi Jāni Brīdakiem. Agri apgūta lasītprasme un vēlme to pielietot ikdienā. Tas dod iespēju izzināt jaunus apvāršņus un arī pašai pamēģināt savus domu lidojumus izteikt rakstu valodā. Mācoties 6. klasē, izlasīts, skolotājas Zelmas Putnas dāvāts, Mirdzas Ķempes dzejas krājums Rīta vējš. Kā ceļamaize, kā pamudinājums.

Vienmēr viņa bijusi vecākā māsa četrus gadus jaunākajai Mārai (rakstniece Māra Svīre). Visu mūžu tuvas, bet dažādas.

Profesionālās zināšanas pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas jaunā dzejniece iegūst studējot LU Filoloģijas un vēstures fakultātē. Kā latviešu valodas un literatūras skolotāja,viņa dažus gadus māca jauniešus Bauskas 1. vidusskolā (1956-1958).

Dzejnieces, prozaiķes, dramaturģes, kinoscenāriju autores un krājumu sastādītājas mūža devums mūsu literatūras un kultūrvēsturē ir bagāts.

Lijas Brīdakas pirmā publikācija presē dzejolis „Audējas” (laikraksts Padomju Jaunatne, 1953. gada 24. aprīlis), bet prozā – stāsts „Es neesmu tevī vīlies…” (žurnāls Padomju Latvijas sieviete, Nr. 6).

Pirmo autores dzejas grāmatu Man dzīve dāvina smaidu lasītājs iepazīst 1962. gadā. Tad Zem pērkona debesīm (1966), Domudienas (1968), Uzticības vārdi (1972), Gulbju pavadīšana (1977), Mazas ironeskas (1979), Mūžīgais vaicājums (1986), Māja (1992, Bellas Ahmaduļinas un Lijas Brīdakas kopkrājums ar Brīdakas priekšvārdu un atdzejojumu), Divēji vēji (1997), Magoņu mākoņi (1999)….. Lijas Brīdakas daiļrades būtība ir racionālas, sabiedriski aktīvas sievietes iekšējās pasaules atklāsme, interpretējot kaismi un klusinātos toņos risinātas pārdomas par cilvēka dzīvi un pārdzīvoto.

Prozā dominē apcere par sievietes lomu un vietu sabiedriskajās norisēs. Liju Brīdaku interesē dzīves filozofiskie aspekti, mīlestības un pienākuma attiecības, garīgais un materiālais. Pirmā prozas grāmata Dienas prasa atbildi... publicēta 1964. gadā. Pēc tam Portrets profilā (1970), Pilsētas atslēgas (1975, ekranizēts 1973), Atspēle (1997), Aizvējš pie jūras (2000), Melnās ogas (2001), Atstāt pēdas... (2002), Atbalss bez balss (2020), Liktenīgie krustojumi (2022).

Dzejas izlases, kā norāda izdošanas gadskaitļi, ir atskaite par dzīves iepriekšējo periodu. Autore atlasa nozīmīgāko, mākslinieciski un saturiski kvalitatīvāko sniegumu. Krājumi Septembra tembrs (1982), Mežraga sauciens (2002), Varavīksnes loks (2022).

Dramaturģijā Lija Brīdaka negūst ievērojamus panākumus. Pēc viņas scenārija uzņemtas divas filmas, kurās atainotas sievietes, risinot ikdienas dzīves problēmas – Stari stiklā (1969), Pilsētas atslēgas (1974).

Vēl jāmin izdevumi, kuros Lija Brīdaka ir sakārtotājas statusā – Anna Ahmatova. Baltie gājputni (dzejas izlase, 1983, latviešu un krievu valodā, arī ievada autore un līdzatdzejotāja), Bella Ahmaduļina Noslēpums (dzejas izlase, 1987, arī ievada autore un līdzatdzejotāja),
Hilda Vīka atmiņās, mākslā, rakstniecībā (1997), Valda Mora Jāsteidzas dzīvot (1997, arī priekšvārda autore), Ilze Kalnāre Īsas vasaras rasa (dzejas izlase, 1998).

Liju Brīdaku atcerēsimies kā sirds cilvēks. Ārkārtīgi smalkjūtīgu un iejūtīgu. Līdzās radošajam darbam viņa bijusi atbildīgā redaktore Rīgas TV, nodaļas vadītāja žurnālā Māk­sla, Latvijas Padomju Rakstnieku savienības, kurā uzņemta 1962. gadā, valdes sekretāre, izdevniecības Liesma galvenā redaktora vietniece, Rīgas kinostudijas galvenā redaktore, gadsimtu mijā aktīvi darbojusies Rēriha biedrībā.

Zināšanu lādei papildinājumu deva divu gadu mācību kurss Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Interesantas, izzinošas pasaules mēroga personību lekcijas, disputi, satikšanās ar ievērojamiem mākslas un kultūras cilvēkiem.

Lija Brīdaka centās izzināt pasaules norises, centās būt dabas tuvumā. Viņa izjuta tās spēku. Tas raisīja viņā iedvesmu, vēlmi ar dzejas valodas līdzekļiem izteikt savu attieksmi notiekošajā sabiedrībā, cilvēku attiecībās.

Dzejniecei tuva Aspazijas daiļrade. Viņa centās izprast Raiņa līdzgaitnieces dzīves ceļu un dzejas, dramaturģijas, sabiedriski politisko uzskatu šķautnes. Kad gadsimta sākumā sarežģījās Aspazijas mājas Baznīcas ielā 30, Rīgā liktenis, viņa daudzus gadus enerģiski kopā ar citiem kultūras cilvēkiem stāvēja sardzē, aizstāvēja muzeja ideju, piedalījās pasākumos. Viņa vienmēr prata atrast pareizos vārdus. Neuzbāzīgi. Pat it kā klusinātos toņos, bet stingri, loģiski, un teiktajā līdzcilvēki ieklausījās. Viņa nekad neliedza savu padomu. Neuzkrītoši virzīja sarunas, lai sekmīgi izdotos realizēt iecerēto. Nopietni domāja par katra sarīkojuma saturu, tā niansēm. Neizcēla sevi, bet centās priekšplānā izvirzīt pārējos.

Mūža pēdējās desmitgades dzejniece iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības norisēs, it īpaši RLB Literatūras komisijas un Omulību klubiņa organizētajās. Bija RLB biedre no 2006. gada.

Arī pēdējā tikšanās ar daiļrades cienītājiem notika pārpildītajā Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē. Tieši deviņdesmitajā dzimšanas dienā! Māksliniece visu vasaru gatavojās – domāja par norises kompozīciju un nosaukumu „Dzīves skrējiens – laika skrējiens”, rūpīgi atlasīja dzejoļus, kurus pati arī vēlējās runāt. Tikai baiļojās – vai pietiks fiziskais spēks. Tas nedaudz spītēja. Cēli, kā dzejas karaliene, Lija Brīdaka ienāca zālē. Tērpusies violetā, atsaucot atmiņā dzejniecei tik mīļos un tuvos viršus…

Ieklausījāmies dzejnieces viedi teiktajos vārdos. Ar dziļu cieņu pret klausītāju, dzejniece pati lasīja savus īpaši šim vakaram domātos dzejoļus. Dažādos dzīves laika posmos tapušos. Kā pārskatu, kā atskaiti, kā juzdama, ka citas reizes nebūs…

Atkal virši uzzied atvasaru priežu sila saules klajumos…

Tā ir mana, tā ir mīļā krāsa.

Kā uz svētkiem. Kā uz augstiem godiem.

Steidzies, steidzies, dzīve alkainā!

Neatgādiniet, es pati zinu šodien,

kas aiz violetiem viršiem nāk.

Gaida Jablovska

 

 

 

 

Lija Brīdaka bija kā upe – enerģiska vienlaikus rāma un harmoniska. Dzejnieces cilvēciskā lieluma noslēpums bija meklējams vienkāršībā, inteliģencē, elegancē, vitalitātē, viedumā un prasmē ieklausīties, izprast, mierināt. Lijas Brīdakas klātbūtne bija kā rīta rasas spirgtums, kas spēcināja un iedvesmoja tos, kurus dzejniece sauca par savējiem.

Lijai Brīdakai piemita dzejas stāja. Šis dzejnieces precīzais raksturojums pieder Ērikam Hānbergam, sveicot dzejnieci 70. gadu jubilejā. Ne velti, jo Lija Brīdaka aktīvi dzīvoja līdzi dzejas procesam, izprata, analizēja, izteica viedokli, bet nekad to nenoliedza, nenoniecināja, jo pati vienmēr bijusi laikmetīga dzejniece. Taču Lija Brīdaka palika viņa pati – vienmēr uzticīga savam īpašajam radošajam rokrakstam. Pēdējā publikācijā, un tas bija žurnālā Jaunā Gaita 2022. gada rudens numurā, Lija Brīdaka rakstīja: „Es, protams, lasu un saprotu, ka šodienas jauno paaudžu dzejnieki tagad raksta un, droši vien, arī lasa pavisam citādu dzeju gan saturā, gan formā.Negribu savā vecumā būt līdzskrējēja un piemēroties tam, kas nav mana būtība un gadiem ierastais dzejas stils.”

Lija Brīdaka man vienmēr bijusi un būs klātesoša kā upe – nepārtraukti plūstoša, plaša, sirdskaidri dzidra un vienalikus dziļa, veldzējoša un ļoti, ļoti skaista...

Sandra Ratniece