Emīls Klaužs
* * *
tovakar aizlidoja visi gulbji
pēkšņi, it kā būtu beidzies laiks
it kā glābjoties no kādas katastrofas
it visi, arī tie ar porcelāna spārniem,
cēlās un plīsa
pret vienkāršu vēju
vai ķērās viens otrā
ļenganiem baltmaizes kakliem,
izturēja vieglie un strupie
tie, kas vienmēr badā dzenāti
ar vienkāršām nepieciešamībām
pacēlās gaisā viegli, ierasti, it kā uz darbu
nākamajā dienā neredzēju nevienu
arī aiznākamajā
arī šodien gulbju vairs nav
tās pāris spalvas, kas palika, savācu
un sabāzu spilvenā
* * *
kraukļi krokojas stalažās
katru gadu tās uzslien par augstu manai balsij
aizgājušie silueti dilst savstarpējā berzē
varu tikai nošķelties no perlamutra ādas
atvērt logu
klausīties kā tūkstošiem bērzlapu sitas viena pret otru
un krīt ar to pašu noturību
bārs
jūras kondensāts griestos pelnu trauku klusā daba matu
ērkuļi šauri gaiteņi zemo frekvenču murdoņa vaskotas bārdas
saulē žūstošas sirdis kafijas krāsas smaidi apaļiem
galdiņiem liktas dzīslainas rokas vēnu haikas vijas
zeķubikšu robu plīsumos melnbaltie filtri tu mani redzi bez
sarkuma tavas kājas pārkrustotas pār mani iesists taviem
desmit centimetru papēžiem sienā kā ierāmēts Munka
kliedziens alus nolieti griesti dreb un pudeļu korķi
zemsaišu spiedienā šaujas uz visām pusēm plauksta paver ceļu
tuvāk svārku malai slīd ar vien tuvāk putekļi aiztur elpu
viņa neiztur izplēšas no šīs lapas negribēdama palikt pelnu
traukā atmet matus pār kakla nogāzi kā sļūdoni pār miesas
trīci skatiens iekāpj tramvajā uz nākamo bāru uz nākamo
sastapšanos ar nākamo mani sakratīts alus klāj zemi putu
ziedi negrib laist viņu vaļā bet viņa ir bruņota ar augstiem
papēžiem un vecais tramvajs slīd pa tām pašām sliedēm pa tām
pašām mugurām radiofonā Hendeļa Sarabanda seismiski aktivizē
zemūdens velnus apstājies nāc atpakaļ te ir labi te ir brīva
vieta atstāj vismaz stikla lausku ar ko es varu rakstīt
ievākot ieburzīt krūšu korē atvērta vējstikla zvaigžņu
skaidās krāsnī dedzis žurkulēns ķermeņi sautējas tumsā
saveļas svārki kurpēm rokās krustojumos spraucamies kā zāles
asni caur asfaltu oranžas neona saules luksoforu apspīdēti
kanalizācijas lūkās klaudz zudušas pilis tā tava balss tava
formu forma pirmā apskāviena smarža savākta manī kā lode kā
gaismas slēdzis
Bogota
atslēdzu dzīvokļa durvis, nometu koridorā somas, padzēros
krāna ūdeni, iegāju dušā, izkāru mitro veļu uz balkona,
apsēdos dīvānā, viņa uzrakstīja, ka tūlīt būs
ienāca viņas jaunākā māsa, palīdzēju ar angļu valodas
mājasdarbu, aplūkojām vietējo influenceru pakaļas, pēc tam
viens otra. secinājām, ka arī varam savākt daudz sekotāju.
viņa uzrakstīja, ka baigie sastrēgumi un cer drīzumā būt
ienāca vecākā māsa, viņai mugurā bija melns naktskrekls, kas
nedaudz nosedza dažādu dzīvnieciņu tetuvējumus uz gurniem.
runājām par ēdieniem ledusskapī, kuru nosaukumus tā arī
neatceros, un par to, kā ar rozā kokaīna palīdzību
dzimumakta laikā var ne tikai fiziski, bet arī astrāli
ienākt partnerī. vecākā māsa aicināja uz bāru ar draugiem,
bet es atteicu, jo viņa tikko uzrakstīja, ka būs pavisam
drīz
dzīvokli smacēja vulkāniska tveice, nomazgājos vēlreiz dušā,
uzliku austiņās Koltreina psalmu, izņēmu no somas izmirkušo
pierakstu kladi un izliku žāvēties uz balkona. izžuvušo veļu
ieņurcīju atpakaļ somā. viņa uzrakstīja, ka sastrēgumi
nebeidzas un vēl jāiebrauc pie drauga pēc hašiša eļļas, pēc
tam uzreiz uz šejieni
es apgūlos un iemigu, mani pamodināja viņas kaķis. glaudīju
kaķi un izskatīju tuvumā esošos tetovēšanas salonus,
lielākoties visiem bija 4 zvaigznes, jaunākā recenzija divus
mēnešus veca un vienam bija instagrams, saglabāju to
izgāju uz balkona uzsmēķēt un skatījos lejā, centos starp
mazajiem punktiņiem saskatīt viņas stāvu, bet redzēju tikai
pāris klīstošus suņus un tirgotājus, kas sastrēgumos
iestigušajiem auto mēģināja nopārdot čipšus, cigaretes un
citus labumus, pie viņiem vispār var atrast visu pasaulē
iespējamo
pagāja divas stundas. uzliku Jekaterinburgas elektronisko
avangardu 4 ПозицииБруно. nespēdams iemigt, izgāju uz
balkona un atvēru izmirkušo kladi, lai parakstītu, bet lapas
bija pārvērtušās papīra biezputrā. nolidināju kladi lejā, to
apostīja un apčurāja balts ielas terjers. no viņas nebija ne
miņas
pieklauvēju pie vecākās māsas durvīm un vaicāju, vai
joprojām grib uz bāru, bet viņa vairs negribēja. bet drīz
jau būs arī viņa, un tad es tāpat vairs netikšu. un,
protams, ka viņa atvainosies un es teikšu, ka viss kārtībā
viņa neatnāca
* * *
sālsūdens triecas tēraudā, atsvabina, spodrina, dāvā man
balsi
lūkā ar savilcējiem iesiets prožektors, izeja, dušā karsts
ūdens atdzīvina matus, plecus, muguru, pautus
es esmu kauli, tērauds un āda
otrā pusē bruģis, pavasara stādi, sildlampas, terasēs
iesietas led diodes, glāzes, masīvākas par dzerošo galvām,
to saturs ir garojošā pilsēta
gibson basa rifi, ko piedzied klejotāju balsis, viena
no tām disonē, mirgo sirds overdrive lampiņa,
streipuļo, pacēlusies virs karavānas, virs orķestra bedres
un ieguļ spodrās vagabond kurpēs
kāds pagriež galvu, kāds aplaudē un sagriež plaukstu, mazgā
izlietnē, ieskatās spogulī, kaut ko sapratis, taisnā ceļā
dodas skūpstīt to, ko pirms brīža kautrējās uzrunāt
nevaldāmā balss, Tristana akordā savilkta roka sasniedz,
pirms paspēj aizcirsties barjeras
aizvainotā balss, kas turpina sanēt sapņos, bet nevar
pierakstīt pamostoties, ne apsolīt, iesaldēt, ievilkt
krājkontos
jo ciešāk klausies, jo klusāka, zūd aiz logiem, saburzītām
segām, saplēsto kečupa, prežu iepakojumu balss
un ziema peld starp zvaigznēm, bāla, sadzērusies, kaiju
virtenes plīst un birst pār sausām rīta mutēm balss