Ilze Lāce

 

Zalkšu taka

 

Viņi bija trīs, viņi pavisam noteikti bija trīs, kaut divi pārējie teicās to trešo neredzējuši.

 

 

 

Pilsētas mostas dažādi, un arī Viga dažādās vietās modās atšķirīgi. Tārīta pilsēta modās ar ļaunpriecīgu kaijas gārdzienu un strupā darbarūķu tramvaja blietējošo grabēšanu – sliežu remonts bija kā mūžīga rēta centrālās ielas vaigā.

Tomēr Vigu uzmodināja nevis šīs piejūras pilsētas triviālās skaņas, bet krampis kreisajā kājā, kas no pirkstgaliem pa lielu līda augšup uz gurnu, un sevišķi sliktos gadījumos varēja pat iemesties vēderā vai sāpīgi iekniebt sirdī.

Strauji apsēdusies uz gultas malas, viņa spieda pēdu pret grīdu, vienlaikus lūkodamās pēc kaut kā asa, ko varētu iedurt kājā. Tas bija pārbaudīts paņēmiens. Viga zināja iemeslu – jau atkal bija dzerts par maz. Mājās par pienācīgo šķidruma daudzumu atgādināja divlitrīga stikla krūka uz virtuves galda, bet, kaut kur aizbraucot, rēķins vienmēr nojuka. Turklāt vēl tā trauksmainā doma, vai vajadzīgajā brīdī būs pieejama tualete vai pietiekami vientulīgs krūmājs.

Vakar gan šīs domas bija izpalikušas. Līdz vēlai stundai viņi bija sēdējuši uz liepai apjoztā sola netālu no viesnīcas un vienā angļu mierā divatā izdzēruši pudeli baltvīna.

Aizklibojusi līdz galdam, kur atradās viesnīcas tējkanna, Viga vannasistabā to aši piepildīja ar ūdeni, ieslēdza, iemeta miniatūrajā baltā fajansa tasītē numura cenā iekļauto zaļās tējas paciņu. Labāk nekā nekas. Līdz viesnīcas brokastīm vēl vismaz stunda jāgaida.

Atslīgusi gultā pret rullīšiem, ko šajā mītnesvietā uzdeva par spilveniem, viņa malkoja karsto tēju un domāja par zalkšiem.

 

Kad bija piezvanījusi Raita un noslēpumainā balsī aicinājusi ciemos, solot pārsteigumu, Viga bija pavīpsnājusi, bet atstājusi entuziasma pārņemto jaunības draudzeni viņas maldos. Viga zināja, ka Āris šobrīd ir Latvijā, jo kādreizējais kvēlo jūtu objekts bija pats viņai atsūtījis īsziņu. Tāpat kā zināja to, ka viņš mēdz noīrēt istabiņu viņu kopīgās skolasbiedrenes Raitas pelēkdēļu suņubūdā – gandrīz arhitektūras piemineklī, kura kokgriezumiem rotātās sendurvis nemitējās fotografēt tūristi. Bet mājeles kopējais stāvoklis nekā citādi kā par būdu neļāva to daudzināt. Naudas mājas atjaunošanai Raitai nebija, un no kritiskām piezīmēm provinces skolotāja atkāvās ar teicienu, ka viņas mūžam pietiks.

Uzaicinājums bija nācis īstajā brīdī. Kārtējo reizi saņēmusi spļāvienu sejā no puišeļa, kam bija izdevies ministrijas hierarhijā uzsvempties vienu krēslu augstāk par Vigu, viņa beidzot stingri pavilka svītru. Izlēma darba gaitas tai iestādē izbeigt un atvēlēt sev pauzi pārdomām, ko darīt tālāk.

Bet satricinājums tas tomēr bija un, kā tādās reizēs mēdz būt, aiz astes vilka līdzi pārdomas par dzīvi kopumā. Nekur tik labi nedomājas kā pie jūras. Un nekad nav bijis tā, ka jūra kaut mazliet nebūtu palīdzējusi.

Pie draudzenes Viga neapmetās, aizbildinoties ar elementāru ērtību trūkumu citādi visnotaļ romantiskajā miteklī, un Raita šķita itin priecīga, ka lielpilsētniece izvēlējusies netālo viesnīcu.

Pirmajā dienā Viga bija staigājusi gar jūru tālu, tālu, ļaujot mazliet dzeldīgajam pavasara vējam izmēzt domu kunkuļus no viņas galvas. Gandrīz visas sākotnēji neizprotamās dzīves situācijas laika gaitā bija radušas skaidrojumu, tikai viena epizode bija palikusi līdz galam neizprasta. Un arī to Viga gribēja nolikt plauktiņā pie „pabeigtām lietām”. Šī bija lieliska izdevība uzdot Ārim tiešu jautājumu. Pēc tik daudziem gadiem viņam taču nevarēja būt nekāda iemesla nedot vaļsirdīgu atbildi.

Vakarā viņi beidzot satikās, un Viga mazliet paliekuļoja pārsteigumu, lai sagādātu draudzenei prieku. Āris nebija mainījies – visaptverošā cilvēkmīlestībā nepiespiesti tērzēja ar abām sievietēm, un tieši viņš bija tas, kas ierosināja nākamajā dienā aizbraukt uz ezeru dabas rezervātā.

Bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi. Vizuālas izmaiņas, protams, bija notikušas. Vīrieša sejas vaibsti kļuvuši skarbāki, un viņš mazliet piekliboja – kāda no viņa trakajām alpīnisma idejām bija beigusies ar smagu kritienu.

Kalni bija tie, kas viņus izšķīra. Par to Viga nešaubījās. Tie bija stāvējuši pāri visam, un kaut kādas maigas jutoņas nevarēja mēroties spēkiem ar klinšu nolemtību. Viņu mīlestība, un Viga nešaubījās par tās abpusējību, bija klīdusi kā nomaldījies tauriņš, kam tikai īsu brīdi izdevās uzmesties uz kādas radzes.

Kad sākās lielā tautas staigāšana, Āris bija aizbraucis uz Norvēģiju, izmantojot savas profesijas eksotiskumu – viņš kaut ko sajēdza no naftas ieguves iekārtām. Un tur taču bija kalni.

Aicināja Vigu paciemoties, un viņa aizlidoja uz to ziemeļu pilsētiņu, pret kuras klinšaino krastu triecās pelēkzaļi, draudīgi viļņi. Tā bija neaizmirstama nedēļa. Šķita, ka skarbā, neierastā daba saasina gan domas, gan jutekļus. Un tad kādu vakaru Āris, atbalstījies pret grāmatu skapi un vērdamies ārā pa logu – Viga skaidri atcerējās vīrieša pozu un mazliet augstprātīgo profilu – bija lēnām izteicis vārdus, kam viņa pirmajā brīdī nespēja noticēt, vēlāk domāja esam sapratusi, bet, nekam konkrētam nesekojot, tie bija palikuši kā neatrisināta mīkla uz visu turpmāko dzīvi. Bija vai nebija? Vai tikai izlikās, jo viņa saklausīja to, ko būtu gribējusi dzirdēt?

Izkāpuši no mašīnas pie zīmes, kas norādīja, ka dabas taka uz Jēkabezeru sākas šeit un jāiet pa kreisi, lai atgrieztos tai pašā vietā pa labi, viņi uzņēma mundru soli. Patiesībā brašie soļotāji bija Āris un Raita, raupjos tūristu zābakos apāvušies. Viga bija muļķīgā kārtā iedomājusies, ka uz ezeru vedīs dēļu taka. Viņa ātri aptvēra savu alošanos – pilsētas zābaciņi ar paaugsto papēdi uz skujām nežēlīgi slīdēja. Jau pēc pāris minūtēm Viga atpalika. Ceļabiedri ik pa brīdim apstājās, lai viņu pagaidītu, Raitai ne uz mirkli nepārtraucot runas plūdus – beidzot kāda vīrieša uzklausīti, viņas secinājumi, vērojumi un gluži ikdienišķu problēmu apraksti šāvās pāri lūpām kā vecmeitas nenotikušie orgasmi.

Viga mazliet sapīka. Taka vijās kā glodene, brīžiem vedot augšā kādā paugurā – ar to vēl varēja tikt galā – brīžiem krasi lejup, un te nu viņa bezcerīgi slīdēja. Āris ne reizes nepiedāvāja viņai roku. Protams, pieredzējušajam alpīnistam pat prātā neienāca, ka tāds žests būtu gluži piedienīgs. Galu galā Viga mudināja abus pārējos iet vien uz priekšu, tik krustojumā viņu pagaidīt. Piedāvājums tika bez iebildumiem pieņemts.

Un tad viņa gāja, lēnām un ar baudu zem plakātiski zilajām debesīm, saldbanālu putnu treļļu pavadīta. Gar takas malām skalojās purvaini ūdeņi, kuros peldēja apglīdējuši zari un baļķēni. Spožā pavasara saule lūkojās tajās dūkstīs atklāti un pašapzinīgi, darot apkārtni teiksmainu un arī nedaudz baisu. Šķita gandrīz neticami, ka tie zilganie paklāji zem vēl pilnībā nesalapojušajiem krūmiem ir īstas vizbulītes.

Gadu desmitiem lielās metropoles, kurās Viga dzīvoja, sekodama savam vīram diplomātam, bija gremojušas viņu kā slinki nezvēri, uzspiežot priekšstatu, ka asfalts, augstceltnes un metro tuneļi – tas ir kaut kas īsts. Daba bija kļuvusi par tīkamu, bet īslaicīgu dekorāciju.

Āris un Raita sēdēja uzkalnā, un starp viņiem beidzot valdīja klusums. Vīrietis bija aizvēris acis un pavērsis seju pret sauli, mutīgā draudzene – novilkusi zābakus un braucīja muskuļainos kāju ikrus.

„Citreiz pirms tāda gājiena izsniedz man topogrāfisku karti. Es taču varēju pat augstpapēdenes uzvilkt,” lai apslēptu aizkaitinājumu, Viga bija nolēmusi būt pašironiska.

„Es būtu varējusi tev iedot otru zābaku pāri, kas man vienmēr bagāžniekā,” atguva valodu Raita. „Bet tev tak daudz lielāks izmērs, laikam četrdesmitais?”

Viga atstāja šo piezīmi bez ievērības un mudināja turpināt ceļu – bija jau redzama atvieglojošā dēļu taka, kas veda uz tikpat civilizēti sagatavoto dabas vērošanas platformu. Bet, pirms izdevās spert soli uz drošākas pamatnes, Viga salēcās – viņa gandrīz bija uzkāpusi prāvam krupim. Visi trīs stāvēja un apbrīnoja arhaiski neglīto radību. Raita čivināja, ka krupji nesot naudu un varbūt derētu šito pumpaini nobučot, kas zina, varbūt pārvērstos par princi. Āris pragmatiski noteica, ka šajos laikos nevar zināt – varbūt izrādītos, ka tā ir princese. Un vēl piebilda, ka par to kāds pat varētu būt priecīgs.

Viņš laikam gan bija domājis par sevi, bet Raita nezin kāpēc nosarka, nežēlīgi spilgtais pietvīkums pārklāja ne vien seju, bet arī kaklu. Vai draudzene būtu pārmetusies uz...? Vigai tas nekad nebija ienācis prātā, bet, ja salika kopā faktus... Pēc trīsdesmit gadu vecuma Raita bija apcirpusi matus zēngalviņā un sākusi nodarboties ar boksu. Lai vēlos vakaros varētu droši nākt mājās, tā viņa bija teikusi.

„Kam mums vēl viens princis, ja esi tu,” Viga pajokoja un pieskārās Āra plecam.

Muskulis zem viņas pirkstiem saspringa. Sa­traukums? Vai varbūt nepatika?

Viga klusībā nodomāja, ka ar spicāku papēdi, iespējams, būtu vismaz pie bagātības tikusi.

Saule pa tam bija nomainījusi saltzobaino smaidu pret bliezienu ar cepešpannu, kā jau tas maijā mēdz būt. Jēkabezers stiepās kā iegarena austrumnieces acs, niedru skropstu ieskauts. Ūdenī krasta tuvumā gulēja hedoniskās pozās izmetušās paprāvas vardes, dažas varonīgi peldēja, izrādīdamas daiļi veidotās kājas un spēcīgās pleznas.

Tāds miers. Cilvēki labu brīdi godbijīgi klusēja, ļaujot apkārtnei nelikties par viņiem ne zinis. Tad tomēr izvilka mobilos telefonus un fotografēja – gan elegantās vardītes, gan perfekti gludo ezeru ar baltu mākoņu skupsnu atspulgiem.

Atlikušo pusapli viņi nosoļoja kā tāda armijas vienība, cits aiz cita. Vispirms klaudzēja dēļi, tad atkal švīkstēja skujas, bet gājiens bija stipri vieglāks, jo tagad paralēli ezeram stiepās līdzena taka.

Un tur tie bija – takas viducī sauļojās trīs zalkši. Viga šo pulciņu ieraudzīja pirmā un varēja apzvērēt, ka zalkši bija trīs, tikai katrs no viņiem uz tuvojošos soļu troksni reaģēja pa savam. Viens kā bulta ieslīdēja krūmos, otrs saritinājās ciešā ritulī, bet trešais, galvu pacēlis, brīdinoši šņāca.

„Zalkši nes laimi, vismaz diviem no mums,” Raita kārtējo reizi neizmantoja izdevību paklusēt. „Nez, kurš būs tas nelaimīgais?”

Ārim atkal bija padoms – varot taču to laimi sadalīt līdzīgās daļās, tad sanākšot katram nulle komats seši seši un tā tālāk. Jā, gaužām lēnā runas maniere bija tā pati. Vigai, kam bija strauja valoda, bieži vien pietrūka pacietības noklausīties viņa sakāmo līdz galam. Varbūt tāpēc telefona sarunas viņiem nekad nebija padevušās – Viga runāja Ārim pāri.

Viņa mēģināja iebilst, ka zalkši bijuši trīs, bet neguva atbalstu – tas viņai, saules apžilbinātai, esot bijis acu māns. Lai nu tā būtu. Droši vien tieši Vigas laime bija tā, kas iemuka krūmos.

Kad Raita apturēja mašīnu pie viesnīcas, jau krēsloja. Āris sacīja, ka gribot ar Vigu vēl drusku parunāties, tik sen neesot tikušies. Raita, smalkjūtīga kā buldozers, attrauca, lai viņš pārāk ilgi nekavējas, cepšot vakariņām kartupeļus, ka neatdziest.

Nogaidījis, kamēr Raitas opelītis pazūd aiz stūra, Āris pavēra mugursomu – viņam esot pudele baltvīna. Pircis vakariņām, domādams, ka ēdīs visi kopā, bet varot arī divatā izdzert. Vigai nebija nekas pretim. Uzkāpusi viesnīcas numurā, viņa paņēma no vannasistabas divas glāzes. Nē, ne jau kaut kādus plastmasas biķerīšus, bet īstas graņonkas, kas savulaik droši vien tikušas iepirktas vairumā un pārdzīvojušas laikmetu maiņu.

Un tā nu viņi sēdēja un runāja, par šo un to, un par visu, kas piedzīvots garajos gados. Abi gan diezgan ilgi vēl bija sūtījuši viens otram elektroniskus sveicienus, bet galu galā arī tas kaut kā dabiski apsīka. Uz Vigas jautājumu, vai Āris esot ar kādu kopā, viņš mierīgi atteica, ka šobrīd gan vientulis, jo atklājies, ka pie ilggadīgās draudzenes mēdz piestaigāt arī kāds viņa, nu jau bijušais, draugs.

„Tā jau tas ir, grūti jums, sievietēm izšķirties – viens ir foršākais mīlnieks, otrs – uzticamākais draugs, trešais – talantīgākais un trauslākais dzejnieks, kas jāsaudzē,“ Āra balsī nebija ne miņas no ironijas.

Pēc vīrieša balss intonācijas Viga noprata, ka pārāk lielas sirdssāpes tas nebija sagādājis. Ir jau viņam sava taisnība. Arī Vigas dzīvē reiz bija pastāvējis pilns brāļu Karamazovu komplekts – trakulis, filozofs un svētais.

Trakulis attaisnoja uz viņu liktās cerības un nodzērās.

Bet viņas gultā bija nācis tikai viens, tas filozofs, ar ko viņa apprecējās.

Jo svētais... laikam gan aizgāja kalnos.

Kaut kā jau no paša sākuma viņu attiecības bija odušas pēc baznīcas vīraka. Viens otru paaugstinājuši līdz svētbildei, viņi uz zemes tā arī nebija nokāpuši

Tad Āris vaicāja, kā klājoties viņas vīram. Viga ievilka elpu. Tātad Raitas diedziņā pakārtā mēle, kas bija izvirdusi tekstus plašā spektrā – no degvielas cenām līdz nodomam pievērsties pareizticībai – tomēr kaut ko būtisku bija noklusējusi.

„O, mums iet jautri. Iedomājies, mēs tikai nesen sadūšojāmies pasūtīt dažas seksa rotaļlietas. Kā mums tas agrāk nebija ienācis prātā, pilnīgi otra elpa atvērusies.”

Ko es te muldu, Viga domāja. Ārim mazliet noraustījās vaigs. Bet varbūt tas bija tikai smīns.

Vīns bija gandrīz izdzerts, kad Viga beidzot izteica to, kas tik ilgu laiku bija nodarbinājis viņas prātu. Un gaidīja atbildi, kas būtu gan salda, gan sāpīga vienlaikus. Jo mīlestību var iedzīt pagrīdē. Un ilgstoši mērdēt badā. Bet nogalināt to var vienīgi pats jūtu objekts. Neko tik ļaunu Āris viņai nebija nodarījis. Jā, kādā brīdī izslīdējis no Vigas dzīves, bet arī viņa pati nebija papūlējusies to nepieļaut. Tāpēc līdz galam neizdzīvotā mīlestība bija vieglītēm plīvojusi turpat tuvumā, spraukusies kā spaļi no cisu maisa viņas laulības gultā. Dažbrīd Vigai bija šķitis, ka vīrs to nojauš. Ka viņi dzīvo trijatā.

„Vai toreiz Norvēģijā, kad tu tā diezgan lecīgi un brīdinoši man teici, ka, pat dzīvojot kopā, turpināsi kāpt kalnos – vai man tas bija jāsaprot kā aicinājums uz kopdzīvi? Un es tev uz to neko neatbildēju, tas gan nebija smuki, vai ne? Bet es apmulsu, nebiju pārliecināta, vai saprotu pareizi. Jeb tu to biji domājis kā savu attieksmi pret kopā dzīvošanu vispār?”

Iztapīgā zoss. Tu taču sagādāji viņam spraugu, pa kuru izlīst. Mēli tev būtu vajadzējis nokost, nevis izrunāt to pēdējo teikumu.

Bet bija jau par vēlu. Āris dažas sekundes klusēja. To, protams, varēja iztulkot dažādi. Varbūt īsu mirkli gribēja pateikt patiesību. Izšķīrās tomēr par piedāvāto iespēju izvairīties. Viņš gan lāgā neatceroties, jo toreiz gatavojies kādai bīstamai ekspedīcijai, bet, visticamāk, runājis vispārīgi.

Vai Viga bija vīlusies? Pirmajā brīdī – jā. Bet tas klusuma brīdis, iekams Āris atbildēja, tas taču par kaut ko liecināja. Un dažas sekundes viņa mēģināja vienu ilūziju barot ar otru.

Vīna pudele bija iztukšota. Viga ar gandarījumu paskatījās pulkstenī. Viņi bija runājuši vairāk nekā stundu. Cerams, Ārim ceptie kartupeļi garšo arī auksti.

Atvadoties viņš izņēma no mugursomas akmeni, esot atradis pie jūras. Gludi nopulēts, trejās krāsās. Lai Viga aizvedot kā suvenīru vīram. Uzspieda buču viņas pierei – vēsu un šķīstu kā kapā mestu krizantēmu. Un steidzīgi devās prom, pieklibodams stiprāk nekā iepriekš.

Viga lēnām gāja pāri bruģētajam laukumam. Neko no tā vīrieša nevarēja saprast. Gadiem ilgi viņa bija saudzējusi kristāla pili, lolojusi domu, ka Āris jūt to pašu. Ka tie ir tikai apstākļi, kas viņus izšķīruši. Vai, pareizāk sakot, Vigas nepacietība. Kad pēc brauciena uz Norvēģiju pāris mēnešus no Āra nepienāca nekāda ziņa – tiesa, Viga arī bija klusējusi, jo sievietei nepiedien kaut ko konkretizēt pirmajai – viņa izlēma apprecēties, tādējādi darot galu nenoteikti ēteriskajam romānam.

Bet tagad tas akmens. Varbūt viņš tomēr bija mazdrusciņ greizsirdīgs? Viga bija pārsteigta – pēkšņi viņu tas vairs īpaši neinteresēja. Tik daudzus gadus šīs jūtas bija vilkušās viņai līdzi kā sega bērnam, kas samiegojies iztenterējis no gultas un plakšķina pa auksto grīdu. Nu sega bija nomesta. Viga bija ieguvusi mieru. Atskatījusies, vai uz laukuma neviena nav, viņa uz vienas kājas izlēca klasītes – vakara miglā uz bruģakmeņiem atspīdēja viesnīcas reklāmas trīskrāsu neons.

Akmeni nolika uz naktsgaldiņa. Jā, tas atradīs savu vietu.

Apgūlusies Viga cieši ievīstīja sevi segā, kā kūniņu, kā mūmiju. Kā to darīja katru nakti visus trīs gadus, kopš bija apglabājusi vīru.