Laika nītīm saistītās un šķirtās

Gundega Repše. Sarunas ar sīko. Rīga: Dienas Grāmata, 2022., 136. lpp. Jāņa Spalviņa gleznas fragments.

 

Lai arī latviešu literatūrā biogrāfiskie motīvi vairs nav jaunums, tomēr kaut kas šajā Gundegas Repšes darbā Sarunas ar sīko šķiet it visai savpats – brīžiem kaitinošs, citviet paredzams, tomēr līdz riebumam īsts, tāds, no kā daudzi mēdz vairīties un izlikties, apgalvojot, ka dzīve ir gludāka, skaistāka, veiksmīgāka un visādi citādi labo un rožaino vairojošāka, jo citādi (pasarg’dies!) tiks ierakstīti lūzeros, neveiksminiekos un galvenais: kā es izskatīšos citu acīs! Un vēl arī sabiedrības pieprasījums pēc priecīgā, gaišā, būtībā – pēc ilūzijām un meliem, jo tā vieglāk, priecīgāk. Vai šī saruna ar sīko ir atklāta un drosmīga, kā rakstīts uz grāmatas vāka? Domāju, ka nē. Drosmīga un atklāta tā varētu šķist tai sabiedrības daļai, kuru aprakstīju sākumā, uz kuru šis apgalvojums darbosies kā trigeris stimulējot vēlmi iegādāties grāmatu. Drosmīga un atklāta, šķiet, ir pati rakstnieces būtība, gan attiecībā pret sevi, gan citiem savu grāmatu tēliem, un vēl šķiet, ka ar šo – drosmīga un atklāta – Repše ir saradusi tik ļoti, ka tas kļuvis par ikdienību un viņas izdzīvošanas rieciena normu.  

Un tomēr atklāti sakot, personīgi es gribēju izlasīt kaut ko, nezin ko, drīzāk – nemitīgi meklēju / gaidīju ko līdzīgu savām sarunām ar tā saucamo „sīko” sevī, jeb manā gadījumā – ar „mazo meiteni”. Jā, es tā mēdzu „sevi audzēt”, un tieši tālab nemitīgi it kā salīdzinājos, sak – es gan laikam rakstītu citādi. Kurš gan liedz uzrakstīt? Neviens. Var jau būt, ka man vēl jāizaug. Un tad.

Gundegas Repšes Sarunas ar sīko lielākoties ir stāsti dialogos, lai gan es tos drīzāk nosauktu par epizodēm no dzīves, par atmiņu plaiksnījumiem, it kā juceklīgām sarunām pašam ar sevi (vai „sīko” sevī), un visu iepriekš nosaukto kopā ņemot nepretendējot uz konkrētu nosaukumu vai vietu ierastajā mūsdienu latviešu literatūrā, arī līdzību ar Gundegas Repšes iepriekš uzrakstītajiem darbiem.

Lasīju un vairākkārt atgriezos jau pie izlasītā nevis aiz tā, ka nebūtu uztvērusi lasīto, bet tālab, ka šķita – esmu pazaudējusi sižeta pavedienu. Un tā visu laiku. Kā dzīvē. Dzīvi nevar uzrakstīt. Tā notiek te un tagad, mūsu prātos, sajūtās un kaut kur mums paralēli. Ej nu un sagani to visu kopā! Bet glezna skicējas dziļākajās sajūtās, neapzinātajā. Iespējams, ka tieši šāds mākslinieciskais paņēmiens, ja vien tas ir apzināti lietots, – vai arī profesionālās pieredzes un talanta piesūkušās otas brīvi, bet precīzi triepieni – rada lasītājā koptēlu un asociatīvu ainavu kaut kur pie muguras smadzenēm. Lakoniskos dialogos tiek uzkonstruētas restaurētās ainiņas, sajūtas no pagātnes.  

Lasītājiem ir tik ierasti uztvert prozas sižetu kā personāžu attiecības un skicēt aprakstīto notikumu laika skatuvi. Gundegas Repšes romānā kāds notikums akcentēts vairāk, cits mazāk, sarindots noteiktā secībā, taču patiesais galvenais varonis paliek teju nemanāms, tomēr it visam klātesošs. Tas ir Laiks, kas cauraudis Džindžo un Sīko neredzamām nītīm. Skaidrs, ka visi stāsti zināmā mērā notiek laikā. Neatkarīgi no tā, kā stāsts var izturēties pret laiku (piemēram, hronoloģiskā attīstība, stāstījums reāllaikā, atskati, nejaušas laika progresijas utt.), tomēr laika ritējums ļauj izvērsties sižetam, zīmēt varoņus utt. Džindžo un Sīkais ir romāna varones, kuras savstarēji sarunājas. Tajā pašā laikā Džindžo ir Sīkais un Sīkais ir Džindžo, lai cik arī savdabīgi šķistu, taču tieši Laiks ir šo abu varoņu savienojošais un šķirošais, tas, kurš glābj, ievaino un izmaina. Viņas abas arī mēģina apzināties, cik tad īsti liela ir šī laika distance: „Jā, nez, kad tu apstājies augt? Varbūt tad arī apstājies – kad tētis nomira.” (34. lpp.) Un kuri ir tie brīži, kad Sīkais vai Džindžo ir tikai viena no viņām, kad otras vienkārši nav: „Jā, tās bija dienas, ko tu, Sīkais, nevari zināt. Tu vispār nekur nebiji, kad dzīve bija jāierauga, acis nemirkšķinot.” (48. lpp.)

Neiztikt arī bez traģisma. Laiks tiek nogalināts, kad Džindžo nolemj, ka būs Sīkais, ka sāks visu no sākuma, no sev vien zināma brīža. Viena, bez Džindžo un bez Laika, kas visu laiku atradās starp / ar / ap viņām. Un tomēr vai gan savulaik tas nebija T.S. Eliots, kas savā dzejolī Četri kvarteti (1935) runājis par Laika dabu un to, ka pagātnes un tagadnes laiks ir klātesošs nākotnē. Kā rīkosies tagadējais Sīkais?

 

Vija Laganovska