Agnija Lesničenoka

 

Ar lietuviešu saknēm un latvietību sirdī –
mākslinieks Pauls Puzinas  (1907-1967)

 

Vidējās paaudzes trimdas mākslinieku Puzinas var dēvēt par divu tautu kultūru māk­slinieku – viņa daiļrade gan starpkaru posmā, gan trimdā bijusi kā tilts starp latviešu un lietuviešu mākslas dzīvi. Lietuviskā izcelsme un latviskā dzīvesziņa Puzinas nav radījusi iekšējas identitātes sadursmes, jo viņa sirdsbalss starp abām zemēm vienmēr spējusi ievilkt vienlīdzības zīmi. 1999. gadā Puzinas dzīvesbiedre Austra Puzinas Latvijas Valsts arhīvam dāvināja Puzinas dokumentus, kas ļauj iepazīties ar gleznotāja profesionālo izaugsmi un dzīves gājumu. Dokumentu klāsts sastāv no dažādiem biogrāfiskiem dokumentiem, fotogrāfijām, gleznu skiču oriģināliem, izstāžu katalogiem, periodisko laikrakstu izgriezumiem, korespondences, kas hronoloģiski ļauj izsekot mākslinieka jaunrades procesam.

Pauls (arī Pāvils) Puzinas (Puzins) piedzima 1907. gada 3. augustā Rīgā Latvijas lietuviešu ģimenē. Pamata un vidusskolas izglītību viņš ieguva Rīgā. Nebūdams no turīgas ģimenes, Puzinas rada iespēju mācīties zīmēšanu Kultūras veicināšanas biedrības māk­slas sekcijā, pēc tam veiksmīgi iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā, V. Purvīša vadītajā ainavu glezniecības meistardarbnīcā. 1932. gadā iegūts mākslinieka-gleznotāja grāds. Jau studiju gados Puzinam bija iespēja ar saviem darbiem piedalīties mākslinieku biedrības „Zaļā Vārna” un Latvijas Kultūras fonda izstādēs un ātri gūt kritiķu un publikas ievērību. Izcils notikums viņa dzīvē bija viņa pirmā personālizstāde 1933. gadā Kauņā, Lietuvā. Tajā Puzinas sevi parādīja kā nobriedušu, spējīgu gleznotāju, kas brīvi pārvaldīja formas un materiālus. Izstādē izstādītie darbi ar savu kompozīciju un gleznojuma veidu krasi atšķīrās no vietējo lietuviešu gleznotāju darbiem. Piemēram, jaunā Kauņas mākslinieku grupa pieturējusies pie vāciskā ekspresionisma, taču Puzinas glezniecībā bija redzams izteikts Latvijas akadēmijas tradīciju iespaids, kurā vairāk valdīja akadēmiska reālisma un impresionisma iezīmes. Kritiķu acīs Puzinas tika izcelts kā ainavists-impresionists, kurš attēlojis lauku ainavas drūmā un apcerīga rakstura gleznās. Puzinas tika uzskatīts par uzlecošu un daudzsološu gleznotāju.

Pēc personālizstādes Kauņā un pēc tam sekojošo grupu izstāžu panākumiem Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, 1937. gadā Puzinas tika aicināts darbā kā zīmēšanas skolotājs Paņevežas zēnu ģimnāzijā Lietuvā. Šis bijis viens no ražīgākajiem pirmskara daiļrades posmiem. Ainavu vietā Puzinas sācis koncentrēties uz figūru atveidiem – tika uzgleznota 30 figūru kompozīcija Transfigurācija Smiļģu baznīcai Biržos un četri evaņģēlistu attēli Paņevežas katedrālē. Šis monumentālais darbs freskā izpelnījās katedrālei greznākās baznīcas reputāciju visā Lietuvā. Pēc tam 1940. gadā Puzinas kļuva par profesoru Kauņas lietišķās mākslas institūtā. 1943. gadā Puzinas kopā ar sievu Austru atkal atgriezās Rīgā, kur iesaistījies Nacionālās pretestības kustībā, kā rezultātā nelielu laiku nācās pavadīt vācu apcietinājumā. Frontei tuvojoties, Puzinam izdevās aizbēgt no vācu ieslodzīto nometnes bombardēšanas laikā. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem kara beigās Puzinas kopā ar Austru devās bēgļu gaitās uz Bavāriju Vācijā, kur kļuva pazīstams kā portretu gleznotājs amerikāņu armijas štābos. Ulmā Puzinas satika pulkvedi Džeimsu Ouvenu (James Owens) no ASV 141. kājnieku pulka. Par 200 okupācijas zonas markām (~50$) Puzinas uzgleznoja viņa portretu un vēlāk gleznoja daudzu citu. Visi bijuši tik apmierināti ar mākslinieku un viņa darbu, ka pulks neoficiāli pieņēma Puzinas pāri – sagādāja visu gleznošanai nepieciešamo, iekārtoja viņus ieņemtā nacistu miteklī, nodrošināja ar pārtiku, caurlaidēm un džipa izmantošanu, Puzinam tādējādi kļūstot par amerikāņu personāla „galma gleznotāju”. Puzinas bija apņēmības pilns iztiku nodrošināt tikai ar mākslu. Pildot amerikāņu virsnieku pasūtījumu darbus, tie neveidoja mākslinieka daiļrades izaugsmi, taču tas bija labs izdzīvošanas garants. Tā kā Puzinas bija norādījis uz vēlmi emigrēt uz ASV, amerikāņu virsnieki sagādājuši Puzinam arī zīmēšanas skolotāja vietu atvaļinātu karavīru pārskološanas iestādē Ņujorkā, kas deva iespēju emigrēt uz ASV jau 1947. gadā. Tur Puzinas nostrādāja tikai pus gadu, jo vairāk pievilkusi teik­smainā Kalifornijas saule un palmas. Puzinas ļoti riskējis, jo  ambiciozo ieceri pelnīt ar mākslu apdraudēja lielā konkurence, jo Losandželosā dzīvojuši vairāki tūkstoši gleznotāju. Nespējot atrast darbu, ietaupījumi drīz beigušies, un naktis nācies pavadīt pat skvērā uz soliņa. Kādu laiku strādājis par krāsotāju un veiksmīga sakritība palīdzējusi izrauties – darba devējs, kam Puzinas krāsojis namu, sācis runāt par glezniecību un uzzinājis, ka Puzinas ir profesionāls mākslinieks. Sekojuši pirmie pasūtījumi gleznot portretus. Vēlāk Puzinas iepazinies ar kādu vietējo porteru gleznotāju gados, kas nespējis veikt pasūtījumus un daļu darbu devis Puzinam. Pamazām iekārtojoties, Puzinas iesaistījās arī vietējo lietuviešu dzīvē, uzņemoties lietuviešu žurnāla Lietuvos dienos mākslinieciskā redaktora pienākumus, līdztekus ar saviem darbiem piedaloties vietējās izstādēs. Ar savu neatlaidību no jauna iekarot atzinību, Puzinas tika pieņemts darbā par pasniedzēju vairākās mākslas skolās un biedrībās. Daudzas Losandželosas mākslinieku organizācijas aicinājušas Puzinas uzstāties dažādās gleznošanas demonstrācijās, kas bija tipisks amerikāņu pasākuma formāts – uzaicinātais mākslinieks publikas priekšā uz skatuves apmēram stundas laikā darināja kluso dabu, ainavu vai figurālu gleznojumu. Puzinas kopumā uzstājies ap 15 demonstrācijās. Puzinam izdevās iekārtot arī savu gleznošanas darbnīcu, kas atradās slavenajā „Saulrieta” (Sunset) bulvārī un atgādinājusi antikvariātu ar dažādu zemju interjera priekšmetiem. Piecos gados Puzinam izdevās izlauzties Losandželosas māk­slinieku vidē un dažādās izstādēs saņemt pat medaļas, godalgas un atzinības rakstus, tādējādi Puzinas pieder pie nedaudzajiem baltiešu gleznotājiem ASV, kam izdevās nodrošināt savu eksistenci vien ar gleznošanu. Kā nozīmīgākā atzinība minēta Losandželosas pilsētas mākslas izstādes godalga nominācijā „gada labākā glezna” gleznai Bēgle 1950. gadā un Sestā Internacionālā Mākslas festivāla Losandželosā augtākā godalga par gleznu Madonna pilsētas drupās 1951. gadā.

1955. gadā Puzinas atgriezās Ņujorkā, kur aizvadīti pēdējie 12 mūža gadi. Tur Puzinas atsāka darbu kā pasniedzējs Catan-Rose Mākslas institūtā (Catan Rose Institute of Art). Puzinas ievērojusi arī pazīstamā Grumbahera (Grumbacher) krāsu firma – Puzinas pieņēma piedāvājumu firmas reklāmas nolūkā demonstrēt savu glezniecības veidu televīzijā. Arī Ņujorkas posmā Puzinas bilancē nākuši klāt vairāki svarīgi apbalvojumi – 1956. gadā iegūta Amerikas profesionālo mākslinieku lielā nacionālā godalga par gleznu XX gs. Madonna, 1959. gadā „Hudson Valley” mākslas apvienības izstādē, kur eksponētas ap 600 gleznu, to starpā Puzinas, par savu darbu Lauku veikals saņemta zelta medaļa. Kopumā gandrīz 20 gadu laikā ASV iegūts vairāk nekā 20 dažādu godalgu. 1961. gadā Puzinas piepildīja savu ieceri un atvēra savu mākslas studiju „Little Neck” Longailendā, ko vadīja līdz pat sava mūža beigām 1967. gada 22. oktobrī.

Puzinas „rokraksts”

Puzinas pārstāvēja moderno un reālistisko stilu. Abu stilu pārvaldīšana bijusi tā, kas ļāvusi Puzinam veiksmīgi darboties kā komerciālam gleznotājam un radošam māk­sliniekam, jo amerikāņu mākslinieka galvenā funkcija bija veicināt amerikāņu māk­slas attīstību, caur darbu ziņojot par veiksmīgām tehniskajām metodēm, kas izmantotas ar izdomu un interpretācijas sparu. Par komerciālo mākslu jeb viņa iztikas avotu pats Puzinas saucis portretus un reliģiskus attēlus reālistiskā manierē. Savukārt brīvā, radošā māksla Puzinam ir atvērusi daudzu izstāžu durvis un atnesusi virkni balvu, gleznojot brīvā, ekspresionistiskā stilā. Lai gan Puzinas palika uzticīgs Latvijas Mākslas akadēmijas tradīcijai – stipri ekspresīvs un tehniski brīvs gleznošanas veids, kas tomēr pieturējās pie dabas dotajiem veidiem, tikai nosacīti stilizējot tos un pastiprinot – viņš paļāvās arī uz savu mākslas patiesības saprašanu, necenzdamies piekopt samākslotus tehnikas trikus, izpatikt ne publikai, ne modei. Mākslas patiesība, tās meklējumi bija Puzinas galvenais mērķis. Jau studiju laikā mākslinieks saprata, ka tieša sekošana skolotājam dzēstu viņa paša individualitāti un attieksmi pret vidi un notikumiem. Tādēļ no profesora V. Purvīša tika pārņemts tikai dabas studiju pamatīgums, virtuozā meistarība un cieņa pret dabu. Aizgūtās iemaņas turpmākajā dzīvē apliecināja Puzinas kā labi apmācītu gleznotāju ar neparasti prasmīgu tehniku.

Sākot jau ar pirmajiem darbiem studiju laikā, mākslinieks izmantojis koncentrētus, nekomplicētus motīvus, attīstīdams tajos glezniecisko toņu izteiksmes spēku līdz augstākai pakāpei. Akadēmijas laikos Puzinas darināja krēslainus, zaļganpelēkus, Konrāda Ubāna uztverei tuvus dabas skatus. Izteiktas pārmaiņas viņa glezniecībā vērojamas Amerikas posma gleznās – temperamentīgi un biezi otas triepieni, plaši sviedieni, spēcīgi gaismēnu kontrasti. Var likties, ka viņa darbus pārpludina pelēcība, taču tie nav blāvi, bet bagāti ar ēnojumu un gaismu. Ar savu īpatnējo krāsu valodu Puzinas atšķīries no citiem gleznotājiem. Pelēko nokrāsu plašais spektrs eļļas tehnikā piesaistīja amerikāņu kritiķu uzmanību, kas Puzinu nodēvēja par ziemeļu gleznotāju, gleznotāju no zemes, kur rudeņi ir gari, kur migla iesūcas māk­slinieka zemapziņā. Viņš pats tam piekrita, taču viņš redzēja arī dzīves traģēdiju un uzskatīja, ka tagadnei pietrūcis prieka, tāpēc viņa krāsas nevarēja būt priecīgas. Lietodams biezas krāsu kārtas, Puzinas tās pārveidoja sulīgi pelēkos nianšu toņos, ar kuriem sasniedza gleznojamo objektu īsto dabisko reālismu un dabas īstumu. Taču šis reālisms nebija fotogrāfisks, drīzāk dramatizēts, nostalģiski pārveidots par viņa individuālo redzamo dabas pārdzīvojumu. Viņa attēliem piemita apburoša krāsas kvalitāte, viņa zīmējums bija lielisks un atspoguļotās vērtības bija ideāli saistītas.

Attiecībā uz žanriem Pauls Puzinas mīlēja dabu, sevišķi jūru, tāpēc daudz gleznojis zvejniekus, zvejnieku būdiņas, zivis. Savās gleznās dokumentējis arī latviešu un lietuviešu tautas likteņus – deportācijas, bēgļus u.c. 20. gs. 30. gados Puzinas galvenokārt gleznoja dabas ainavas, tomēr līdztekus viņa darbos noteiktu vietu sāka ieņemt arī figūra, izceļot cilvēka raksturu spēku. Figūras Puzinas darināja divos posmos, pirms tās tika pabeigtas. Vispirms viņš izdomāja attēlu tīri reālistiskā līmenī – figūras tika analizētas anatomiski un risinātas kompozīcijas problēmas. Kad mākslinieks bija pabeidzis šo reālistisko posmu, viņš sāka radošo etapu. Viņš attēlam piešķīra mūsdienīgumu, ienesot lielāku brīvību un vienkāršojot un precizējot būtiskās idejas. Reālistiskajā posmā Puzinas strādāja ar otām un tikai viegli pieskārās audeklam, bet otrajā posmā krāsas uzklāšanai un izkliedēšanai izmantoja nažus un pat pirkstus. Ja pirmajā posmā dominēja matemātiskie principi un kārtība, tad otrajā viņš deva vaļu saviem impulsiem. Šis impulsīvais brīdis atdzīvināja visu attēlu, pārceļot to no blāvā reālisma uz mistiskāku pasauli. Tādējādi viņa ļaužu sejas tika uzsvērtas un piesātinātas ar citu sajūtu. Domīgi noēnotās sieviešu sejas mēdz nedaudz atgādināt Valdemāru Toni.

Amerikā Puzinas atkal pievērsies ainavai – pilsētu nomales, vecas laivas, dzirnavas klajumā. Puzinas devies veldzēties dabā un it kā meklējis romantiku senos, aizmirstos nostūros, drupās, jūras krastā, lietās, kuras civilizācija bija aizmirsusi, bet kas bija sajūtu piepildītas. Tikpat nozīmīgas bija arī kompozīcijas ar figūrām – mākslinieks vairākkārt pievērsies mātes un bērna tematam, ievijot piedzīvotā kara dramatismu un postu, dziļi izprot cilvēka traģēdiju. Tā bija traģiskā māte bēgle, kurā atklājās sievietes dzīvības devējas un nosargātājas svētā misija. Vispazīstamākās viņa godalgotās gleznas – XX gs. madonna un Madonna pilsētas drupās, kurās abu madonnu skatiens slīkst dziļā pelēcībā, un gleznas pārņem ilgas un dziļas skumjas. Vairākās Puzinas gleznās dominē jūrmalas un zvejnieku dzīves motīvi. Tie nav Kalifornijas vai Ņujorkas apkārtnes zvejnieki, bet latviešu vai lietuviešu vīri. Viņa populārākā glezna – Kaugurciema zvejnieks. Latvijas laikā Puzinas dziļi iespaidojusi Kurzemes jūrmala. Zvejniekus viņš attēloja kā stiprus un varenus, nocietinātus viņu konfliktā ar jūru.

Nozīmīga žanru un sižetu tapšanā bija gleznieciskā kvalitāte. Pelēki mirdzošs kolorīts ar kādu spožāku akcentu, temperamentīgais krāsu triepiens un daudzveidīgās faktūras ar kurām varēja radīt ilūziju par daudzām sīkām detaļām. Ainavās, klusajās dabās, figurālajās kompozīcijās P. Puzinas meklēja cilvēka saistību ar zemi, kurā viņš bija ieaudzis. Šis pamatīgums jūtams piesātinātajā kolorītā, temperamentīgajā otas triepienā, kas 50. gadu kompozīcijās apliecina dzimtenes tuvumu.

Puzinas daiļrade dzīvojusi ar vēstījumu pasaulei. Laikabiedru atmiņās Puzinas ir palicis kā temperamentīgs mākslinieks, ar atlētisku stāju un neizsmeļamām enerģijas rezervēm. Viņš bijis dziļš domātājs, kura personībā apvienojās dabas mīlestība ar humanitāti. Amerikāņu mākslinieks un mākslas kritiķis Frederiks Vaitakers (Frederic Whitaker) ir raksturojis un izvērtējis kvalitatīvo Puzinas mākslā un atzinis, ka Puzinas ir iedvesmojošs mākslinieks, kuram ir daudz kas sakāms šodienas pasaulei. Puzinam ir ievērojama loma latviešu un lietuviešu kultūras dzīves tuvināšanā, šo tautu vārda nešanā pasaulē, un Puzinas ar saviem darbiem ir atgādinājis pasaulei par Baltijas tautu traģēdiju. Viņam bija vēl daudz ko dot, bet pašsadedzināšanās māk­slā pāragri pārtrauca mākslinieka dzīvi. Pēc viņa nāves mākslinieka dzīvesbiedre Austra turpinājusi piedalīties vīra mākslas popularizēšanā. 1975. gadā Austra kopā ar Frederiku Vaitakeru izdeva augstas kvalitātes monogrāfiju Puzinas ar 28 gleznu attēliem krāsās (Puzinas, New York: Austra Publications, 1975). Puzinas darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Viļņas un Kauņas muzeju, kā arī vairāku Amerikas mākslas muzeju kolekcijās un privātkolekcijās.

 

  

Agnija Lesničenoka (1991) – Latvijas Nacionālā arhīva un Latvijas Valsts arhīva eksperte Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļā. Pēta un popularizē trimdas dokumentāro mantojumu. Latvijas Mākslas akadēmijas doktora grāda kandidāte mākslas zinātnē ar promocijas darbu, kas veltīts latviešu nacionālās mākslas saglabāšanas jautājumiem trimdā.