Knutam Skujeniekam

(1936.05.IX - 2022.25.VII)

 

Latvijas Okupācijas muzeja jaunā ekspozīcija beidzas ar bieži citētām dzejnieka Knuta Skujenieka rindām

 

neraudāt par to kas bijis

nebīties par to kas rīt

tikai saudzīgi un droši

savu vagu taisnu dzīt

 

Skujenieka rindām garām ejot, apmeklētājs atraisa Latvijas karoga projekciju, kas viņam iet līdzi līdz pašām beigām – no okupācijas gadu tumsas labirinta pretī gaismai.

Skujenieks nekad nezaudēja cilvēcību un ticību. Gulags viņu nesalauza. Viņš tikai kļuva stiprāks. Saprata – ļaunumu var uzvarēt tikai cilvēcība, un tikai ticība var dzīvu uzturēt cilvēcību..

Pirmo reizi viņu satiku 1989. gada maija beigās Minsteres latviešu ģimnāzijas izlaiduma laikā. Ilgi nospiedošajā padomju sprostā turētie latvieši dedzīgi devās uz ilgi aizliegtajiem Rietumiem. No mūsu sarunas, kas nebeidzās līdz četriem rītā, man skaidri atmiņā iespiedušies viņa vārdi:

Valter, lēģeris tev iemāca, ka ne tikai tu esi cietējs un ka ne tikai tava tauta ir cietēja.

To apliecina viņa Gulagā spēcīgi uzplaukusī dzeja. Cilvēcība un ticība.

Paldies, Knut, ka biji. Paldies, ka atstāji mums savu taisno vagu un tajā sēto dzejas sēklu..

 

un gadu gadā vagā  taisni dzītā

dīgst ziedos sīkstās sēklas sētas salā

un augu gadu zied un nenovīst

kad arājs pats jau garās vagas galā 

Valters Nollendorfs