Mārtiņš Pommers

Oskars T.

 

Oskaram īsti nav veicies ar ģimeni. Viņa māte nav pie pilna prāta, bet tēvs ir vējagrābslis. Juzdama dzemdību tuvošanos, māte vēl gluži mierīgi izdzer tēju, kādu brīdi atpūšas uz tahtas un tikai tad lēnā solī dodas uz tramvaja pieturu. Pa ceļam viņa vēl pagūst pārmīt dažus vārdus ar kaimiņieni un pieturā nesteidzīgi izsmēķē cigareti. Vīrietim, kurš nekaunīgi un pārmetoši paskatās uz viņas pusi, Oskara māte parāda vidējo pirkstu. Turklāt tramvajs ļoti kavējas, vai vismaz tā šķiet… Līdz dzemdību namam viņa nemaz netiek. Oskars nāk pasaulē, skaļi brēkdams, un ar savu balsi pieskandina visu tramvaja pirmo vagonu. Viņam palīdz piedzimt sagurusi un nedaudz iereibusi medicīnas māsa, kura dodas mājās izgulēties. Visapkārt stāv cilvēki, un zēna pirmajiem kliedzieniem seko aplausi. Vienīgi tramvaja vadītājs ir gluži bāls un nespēj noturēties kājās.

„Kāds skaists bērns!”

„Zēns!”

„Kāds skaists zēns!”

„Ar tik platām acīm!”

„Kāds skaists zēns ar platām acīm!”

„Saukšu par Oskaru.”

Jau vēlāk viņš atminēsies zābaksmēra, sviedru, kāpostu, kaku, degvīna un šampūna smaržas, kuras blīvi aizpilda tramvaja gaisu. Un neviens viņam nevarēs iestāstīt, ka dzimšanas brīdi un pat ne pirmos dzīves gadus nav iespējams atcerēties. Viņš skaidri atminēsies pirmās dienas smaržas pat ja nevarēs tās nosaukt vārdā. Un vēl viņš glabās atmiņā aukstumu. Ir novembris, un jau uzsnidzis pirmais sniegs. Mazais Oskars tiek ietīts novalkātā flaneļa kreklā, kas smaržo pēc rudens.

Oskara māte ir vazaņķe. Viņai patīk vazāties apkārt. No vienas pilsētas malas uz otru, no viena drauga vai paziņas pie nākošā drauga vai paziņas. Neganti zvalstīdama bērna ratiņus, viņa visur velk līdzi arī Oskaru. Savas dzīves sākumu zēns pavada vai nu guļot piesmēķētās virtuvēs, vai arī veroties trolejbusu un autobusu griestos. Viņš ir pārsteidzoši mierīgs bērns, kurš gandrīz nekad nekliedz un, ja kāda nejauši satikta pavecāka dāma pārliecas pār ratiņiem un priecājas par jauko mazulīti, Oskars pasmaida.

Vispār jau Oskara māte ir labs cilvēks un no sirds vēlas pienācīgi rūpēties par dēlu, bet viņai tas pagalam neizdodas. Ratus stumt ir smagi un neparocīgi, iecelt tramvajos – grūti. Turklāt viņa nespēj nostāvēt mierā un labprāt klimst pa pilsētu.. Par biļetēm viņa maksā reti un kontrolieriem parasti neatbild. Vien iepleš acis, skatās tieši virsū un līgani šūpo galvu. Jauno māmiņu ar plānprātīgo skatienu parasti liek mierā.

Dubļi, zābaki, kurpju auklas, zeķbikses, džinsi un svešas rokas, kas pieceļ pēc kritiena – tā ir Oskara bērnība. Viņš mācās staigāt, turoties pie autobusu krēsliem, līdz grīda, kas nešūpojas, vairs nešķiet pareiza. Jau pieaudzis viņš vēl arvien staigās nedaudz gāzelēdamies. Piesmēķētās virtuves uzdzen miegu, uz ielām salst, bet tramvajos, trolejbusos un autobusos Oskars pieaug.

Viņš iemīl to skaņas un smaržas un visus tos ļaudis, kas dodas uz darbu, atgriežas no slimnīcas apmeklējuma, brauc uz māsasdēla dzimšanas dienu, dodas uz mūzikas skolu, brauc no futbola treniņa, aplūko pilsētu, brauc uz teātri, meklē viesnīcu, mēģina izgulēties, apmeklē slimo vecmāmiņu, apmeklē vecmāmiņas kapu, dodas uz ieņēmumu dienestu, steidzas pie mīļākās, steidzas pie sievas, atgriežas no ceļojuma, bezmērķīgi vizinās apkārt vai vienkārši mēģina sasildīties. Iespiests starp cilvēkiem pēc darba dienas beigām, viņš jūtas kā starp radiniekiem, kas sapulcējušies svinēt vectantes Rasmas dzimšanas dienu. Pelēkais uzvalks ar sagurušajām acīm ir onkulis Ādolfs un tuklā dāma ar kažokādas apkakli ir tante Marta. Ja viņš kautri pasmaida, tad no tantes Martas reizēm var dabūt piparmētru ledeni, bet onkulis Ādolfs ir noguris un nerunīgs, taču ar labu sirdi.

Gluži netīšām Oskars pamanās izaugt un sešu gadu vecumā, kā jau visi kārtīgi bērni, sāk mācīties skolā. Visu dienu viņš sēž uz cieta krēsla un skatās taisni uz priekšu. Oskars mācās izteiksmīgi lasīt, glīti rakstīt un nekļūdīgi rēķināt, bet mamma viņam atļauj vienam pašam braukt uz skolu. Viņš apgūst sabiedriskā transporta kustības sarakstus un pasažieru paradumus. Ir cilvēki, kas vienmēr sēž priekšā, tie, kas vienmēr sēž aizmugurē, tie, kas gandrīz vienmēr stāv, un tie, kas vēlas izgulēties.

Labsirdīgais šoferītis Ivans ļauj Oskaram stāvēt pašā trolejbusa priekšā. Parāda visus kurbuļus, kloķus un pogas. Neko daudz viņš nerunā, bet priecājas par zēna aizrautību. Mājās Ivanam ir kaķis un veca mamma, kura nejūtas labi un daudz guļ. Kaķu barība izmaksā veselu bagātību, bet viņš mīl savu kaķi. Un mamma brīvdienās atļauj piedzerties.

Uz parasto skolu Oskars iet nelabprāt. Viņš nespēj izturēt klusumu un kārtību, uz galda saliktās rokas un niķīgos skolasbiedrus. Pārāk maz pieaugušo, pārāk daudz bērnu. Vienīgi starpbrīžos, kad skolēni drūzmējas gaiteņos, viņš uz brīdi sajūtas tā, itin kā atrastos piebāztā tramvaja vagonā, bet stundu laikā Oskars apsēžas pie loga un tik ātri groza galvu līdz gar acīm sāk zibēt mašīnas, nami un koki.

Skolotāja bieži skatās uz viņu, bažīgi sarauc pieri, klusi purpina un apvaicājas, vai viss ir labi. Mazais Oskars tiek aizsūtīts pie skolas psiholoģes, kura ilgi taujā par mammu, tēti, vecmāmiņu un hobijiem.

„Ar zēnu viss ir kārtībā,” psiholoģe mierina satraukto skolotāju.

Pēc stundām Oskars iekāpj tuvākajā tramvajā un nevis dodas mājup, bet ceļo pa pilsētu. Skolēniem par braucienu nav jāmaksā, skolēni var braukāt, cik tiem tīk. Parasti viņš neuzkrītoši sēž kaut kur pašā aizmugurē. Lielākoties tikai raugās apkārt un paklusām noklausās pasažieru sarunas. Oskars iemācās pavisam neuzkrītoši pietuvoties cilvēkiem. Reti kurš pievērš uzmanību klusam, kārtīgam un gluži laimīgam bērnam. Klausīties ir svarīgāk nekā izteiksmīgi lasīt.

Bet Oskars lasa. No mugursomas vienmēr rēgojas grāmatas, avīžu lapas un apbružāti žurnāli. Viņš cenšas saprast pasauli un aizgūtnēm lasa katru raksta galu, ko dabū rokās. Ātri vien viņš secina, ka cilvēki ir dīvaini, absolūti nesakarīgi, nežēlīgi un interesanti. Cilvēku savstarpējā mijiedarbība bieži vien ir neparedzama. Viens cilvēks noplēš otram ādu, pārvelk pār acīm un kļūst par otru cilvēku. Bet arvien vēl ir šis pirmais. Tikai nedaudz plikāks, nedaudz ievainojamāks. Bet abi divi vicina karodziņus, dodas lāpu gājienos un ienīst turbānus. Oskars sēž pielicies pie loga, lasa grāmatas, un mēģina neaizmirst pilnīgi neko.

Viņš ir jau gandrīz pusaudzis, kad māte gluži nejauši pazaudējas. Iekāpj trolejbusā un vairs neatgriežas. Policija neko nemāk pateikt. Un lēmētās mammas draudzenes ne tik. Bet vecmammai, pie kuras tagad dzīvo Oskars, sāp gūža.

„Man sāp gūža,” viņa atkārto trīsreiz dienā, no pieres noslauka sviedrus, un cep kotletes.

Oskars meklē mammu. Tas aizņem krietnu laiku, bet viņš izbrauc visus pilsētas maršrutus, ieskatās katrā sejā, bet nespēj atrast mātes uzrauto degunu un izklaidīgo acu skatienu. Oskars skumst. Lai vai kā, bet viņa centās būt laba māte. Viņai tikai nesanāca.

Oskars vēro. Sieviete ar lokainiem matiem pazaudē iepirkumu maisiņu. Viņa brauc mājās no veikala, viņai sāp kājas un galvā dūc. Tās bites nemitīgi dūc un pilnmēness laikā ir gluži nevaldāmas. Iepirkumi paliek uz autobusa sēdekļa. Tur ir baltmaize, konfektes (150 g), veļas mīkstinātājs, citronskābe, cūkgaļa un gluži jauns gaļas āmurītis. Igors pieprasa vakariņas. Slinkais maita pats neko nedara, bet pieprasa vakariņas, bet Oskars zīmē sejiņas uz aizrasojušā loga. Viņš zīmē sejiņas un pieraksta tām izdomātus vārdus.

Pamazām Oskars iemācās lūkoties cilvēkiem sejās. Iepriekš viņš skatījās vien uz to kājām, mēteļiem, zābakiem, delnu kustībām un matu sasukām. Tagad Oskars saprot ieplestas nāsis, uzrautas uzacis, sakniebtas lūpas, sārtus vaigus un bālus vaigus, bārdas rugājus, pūkas uz augšlūpas, vaigu bedrītes, krunciņas zem acīm un biezas uzacis. Atpazīt sejas ir svarīgāk nekā glīti rakstīt.

Oskars redz, kā pasažieri iemīlas vai neiemīlas. Pumpainā meitene ir ieķērusies puisī ar plakano degunu. Pēc stundām viņi kopā brauc uz mākslas nodarbībām. Viņa nespēj neko pateikt un austiņās klausās skaļu mūziku. Metāls ir kaitinošs, bet tas piederas stilam. Viņa ir citāda. Zēns nespēj atraut skatienu no viņas kailajām delnām, no melnās zeķbiksēs iežņaugtiem stilbiem, no tikko manāmajām krūtīm. Nevienam nav drosmes teikt kaut ko vairāk. Pumpainā meitene noskūpstīs plakano degunu vien pēc dažiem gadiem.

Oskars sāk apcerēt pasažierus. Mugursomā viņš vadā kladi, kurā sīki apraksta to izskatu, kustības, sejas izteiksmi. Viņš pieraksta, kurā pieturā tie iekāpj un izkāpj. Protams, viņš nevar zināt to vārdus, tādēļ, piemēram, vīrietis rūtainajā žaketē kļūst par „vīrieti rūtainajā žaketē”. Un tad, protams, tur ir „tante ar maisiņu”, „puika ar skrituļdēli” un neiztrūkstoši „kedu meitene”. Kedu meitenes ir Oskara vājība, un viņš aizgūtnēm apraksta to rūtainos kreklus, matu šķipsnas, kas krīt pār pieri, un melni lakotos nagus.

Viņš meklē noteiktas pazīmes, kas atkārtojas. Katru dienu tramvajos iekāpj simtiem cilvēku. Katrs nedaudz citādāks, tomēr vairums pieder kādai grupai. Vecums, dzimums, sociālais slānis un vēlme piederēt. Svarīga ir izturēšanās, kaut gan reizumis tā grūti prognozējama. Visbūtiskākās, protams, ir sejas izteiksmes – nervozas, jautras, pārgalvīgas, nekaunīgas vai nomāktas un sagurušas. Piezīmju kladē Oskars zīmē sastapto cilvēku sejiņas un pieraksta tām izdomātus vārdus.

Vislabprātāk viņš cilvēkus vienkārši vēro, taču arvien biežāk sāk ar tiem sarunāties. Oskars mēdz apjautāties, cik ir pulkstenis, vai arī vienkārši pasūdzas par sliktajiem laikapstākļiem (laikapstākļi nekad nav labi). Viņš iemācās atšķirt runātīgos no tiem, kas atbildes vietā tikai rūc. Daļai patīk stāstīt par sevi, un atsevišķi ļaudis dažu pieturu ietvaros mēģina aptvert esamību (viss ir viens un viens ir viss, bet kas esmu es?). Oskars kāri tver katru vārdu un pēcāk izdara atzīmes savā kladē. Šie nejaušie pasažieri kļūst par viņa skolotājiem.

„Labrīt, mister Dikens!” Oskars uzrunā pelēko žaketi.

„Atvainojiet!?”

„Labrīt, mister Dikens! Nezinu jūsu vārdu, tādēļ saukšu jūs par misteru Dikensu. Jūs varētu būt viņš, turklāt jūs visu laiku rakstāt.”

„Es mēģinu, tikai mēģinu.”

„Es arī. Pierakstu cilvēkus.” Oskars saka, un bez mazākās kautrības parāda savas piezīmes.

„Pelēkā žakete iekāpj trolejbusā un apsēžas pie loga. Mati nodzīti pavisam īsi, liels deguns, pašķidra bārdiņa. Viņš tūlīt pat izvelk no somas piezīmju blociņu un sāk rakstīt. Brīžiem paceļ galvu un skatās apkārt, it kā meklēdams vārdus. Kad arī tas nepalīdz, viņš sāk košļāt pildspalvas galu. Blakus apsēžas pavecāka kundze ar copē saspraustiem matiem un Pelēkā žakete pieraujas tuvāk logam. Acis iekritušas un tumšas, šķiet, viņš maz guļ. Pelēkā žakete atgādina jaunu Čārlzu Dikensu. Seja kā meitenei. Harmoniska zoda līnija, biezas lūpas, gluda āda, deguns nedaudz par lielu, acis – zilganpelēkas.”

Jau nedaudz vēlāk misters Dikenss pāršķirs lapu savā piezīmju blociņā un ierakstīs: „Satiku bālu zēnu ar ļoti platām acīm. Es esmu kļuvis par Mr. Dikensu, bet viņš ir Oskars T. Oskars T. – tas ir Oskars Trolejbuss, Oskars T. – tas ir Oskars Tramvajs un reizēm Oskars T. – tas ir Oskars AuTobuss, jo viņš patiesi nevēlējās kļūt par Oskaru A. Viņš ir Oskars T.”

Palēnām izplēn skola, skolotāji, mācību stundas un starpbrīži, kārtība un skolas apvaldītais haoss. Oskars apzinīgi pazaudējas, līdz vairs nespēj atrast pareizo pieturu, un klases telpa kļūst par miglainu pieturu atmiņās. Arvien nenoskāršamākas kļūst arī mājas un kotletes, un vecmāmiņas gūža. Viņš mēdz gulēt garajos maršrutos. Tas ir mūžam nerimstošais šūpulis. Tikai retais uzdrošinās iztraucēt aizmigušu pasažieri. Oskars sapņo par mammu, par piesmēķētām virtuvēm un par tēvu, kuru nekad nav saticis. Viņš bija autobusa šoferis, kurš braukāja starppilsētu reisos. Kaut kāds Harolds vai Haralds, vai Harijs, māte tik ilgi viņu sauca par vējagrābsli, līdz aizmirsa īsto vārdu, un viņš kļuva par Vējagrābsli.Viņi satikās reisu starplaikos, kad kopā devās uz kafejnīcu vai arī knakstījās viens gar otru nomaļos parku stūros. Oskara sapņos tēvam ir bārda un tramvajs.

Daži no pasažieriem pārvietojas gandrīz vai ar hronometrisku precizitāti, un Oskars viņus sastop atkal un atkal. Kokapstrādes rūpnīcas strādnieks viņu iepazīstina ar koku ražošanas tehnoloģijām, no žurnālistes viņš mācās saprast politiku, pusaizmigusi pavāre runā par vīriešiem, pļāpīgs students māca spāņu valodu, bet ar misteru Dikensu viņš runā par literatūru un sabiedriskā transporta socioloģiju.

„Nevaru viņus saprast,” Oskars šūpo galvu. „Tā nav tikai nejaušība. Tā nevar būt tikai nejaušība. Mēs taču jūtam, ka visus kaut kas saista, kaut kas vairāk par braucienu, tomēr katrs ir citāds un katrs ir cits. Nevaru saprast.”

Oskars mēģina izprast cilvēku smakas. Viņš pieliecas pasmaržot meiteni ar asiem vaigu kauliem. Viņš jau zina, ka meiteni sauc Aļona. Balss no telefona klausules nemitīgi atkārto: „Brauc mājās, Aļona!” Aļonas smarža ir sarežģīta – ceriņi, sporta zāle, nedaudz kosmētikas, nagu laka, kumelītes, pankūkas, viņas sviedri un sveši sviedri. Jutīgais, lielais Oskara deguns uztver brokastīs ēstās lašmaizītes, mazus bērnus, kas atstāti pie vecmāmiņas, un nervu zāles, kas tiek lietotas ejot pie priekšniecības. Aļonai ir laba smarža, tāda, ko ir vērts atcerēties. Oskars pasmaržo cilvēkus – kā ziedus.

Oskaru ļoti satrauc kedu meitenes. Kolīdz viņš mēģina tām pietuvoties, nemierīgā sirds sāk pukstēt kā negudra. Balss aizsmok un tikai ar grūtībām izdodas izdabūt pār lūpām vārgu: „Sveiki!” Tādēļ parasti viņš tikai smaida, un nereti meitenes pasmaida pretim. Oskars cieš no kautrīguma. Turklāt nemitīgā pārvietošanās uzdevumu dara vēl jo grūtāku. Oskars vajā kedu meitenes, kuras arvien brauc vienā un tajā pašā maršrutā.

Bet visbeidzot viņš satiek meiteni ar sārtiem matiem, rūtainu flaneļa kreklu un melnām kedām. Pirmoreiz viņi skūpstās, sēžot 15. trolejbusa aizmugurē. Sadevušies rokās, viņi ceļo pa visu pilsētu, un Oskars kedu meitenei māca atpazīt cilvēkus.

Viņam patīk meitenes apaļā seja, violetās krūštura lencītes un pārspīlēti nopietnā attieksme pret dzīvi. Viņa stāsta Oskaram par mūziku, par Bēthovenu, par Rihardu Štrausu un par Nirvanu, māca Oskaram zīmēt cilvēkus kā japāņu multfilmās. Viņai patīk Oskara kaulainās delnas, mūžīgi izspūrušie, kastaņbrūnie mati un neapvaldītais gars. Lai arī viņš cenšas visu un visus klasificēt, viņš pats neiederas pilnīgi nekur. No Oskara kedu meitene iemācās pievērst uzmanību katram sīkumam, katrai niansei. Nekas nav nebūtisks, neviens nav nesvarīgs.

Viņš iepazīstina meiteni ar misteru Dikensu. Brontē jaunkundze, misters Dikenss. Viņi saskatās un pamana nepārvaramas līdzības. Nemierīgus acu plakstiņus un nekautrīgus lūpu kaktiņus. Ceļgali saskaras, un viņi pļāpā par niekiem, bet Oskars tikmēr pārskaita tramvaja pasažierus. Viņam ir nepieciešama statistika. Viņam nepieciešama precīza statistika.

Tikmēr misteram Dikensam iepatīkas Brontē jaunkundze.

Tikmēr Brontē jaunkundzei iepatīkas misters Dikenss.

Pavisam drīz Oskars neatcerēsies nevienas kedas un neviena krūštura lencītes. Saprastas meitenes nav interesantas, interesantas ir nesaprastas meitenes. Bet Oskars klausās.

„Viņi runā vienu un to pašu, vienu un to pašu. Šie attālumi ir nepārvarami. Jau paskatoties vien uz šiem braucējiem, es varu pateikt, ar ko viņi nodarbojas, kādas ir viņu aizraušanās un politiskie uzskati. Bet es netieku klāt. Plaisa ir nepārvarama,” dažas nedēļas vēlāk Oskars stāsta misteram Dikensam, bet misters Dikenss sapņo par Brontē jaunkundzi un nespēj izlemt, vai viņš ir par vecu, vai arī viņa ir par jaunu, vai arī vecumam nav nekādas nozīmes.

Jau vēlāk Oskars tomēr pamanās iekļauties starp studentiem, strādniekiem un pensionāriem. Oskars ir lielisks students, pusaizmidzis strādnieks, pieklājīgs pensionārs. Viņš nespēj izskatīties ļoti vecs, tomēr itin veiksmīgi apgūst večuku kustības, ģērbšanās veidu un izturēšanos. Tikai ielūkojoties jauneklīgajā sejā, ir iespējams pateikt, ka šis salīkušais stāvs nav cienījama vecuma sirmgalvis.

„Baba dura, baba dura, naudu aizmirsu, baba dura, naudas nava,” omīte ar trim lakatiem bubina viņam ausī. Oskars klausās, bet pašam trīs rokas. Kāju pēdas ir piepampušas, mugura sāp.

Citkārt misters Dikenss iekāpj autobusā un saraujas no nepatīkamas smakas. Blakus apsēžas bomzītis. Misters Dikenss grib doties prom, bet bomzītis parauj atpakaļ. Ieskatījies grūtdieņa sejā, viņš atpazīst Oskaru. Tikai seja netīrāka, mati salipuši, lūpas sasprēgājušas un zobi dzeltenāki, tomēr Oskars.

„Es tas nemaz neesmu. Es tikai izliekos. Izzinu. Kļuvu par vienu. Uzkrītošākie tomēr nemanāmākie. Pat tagad visi zina, ka es šeit esmu, tomēr neviens mani neredz. Šeit varētu iekāpt biļešu kontrole, un deviņos gadījumos no desmit viņi man paies garām pat neievērojuši. Gribi iedzert? Man ir šņabis. Palīdz sasildīties. Man ir šņabis. Gribi iedzert?” Oskars smejas, bet misters Dikenss rauc degunu.

Oskars ēd kartupeļus frī, belašus un smalkmaizītes ar ievārījumu.

Oskars atrod māti vai arī viņa atrod Oskaru. Nav būtiski, kurš atrod kuru, bet viņi sastopas 1. tramvajā. Māte skatās uz dēlu un tik tikko spēj pazīt. Viņš ir kļuvis pavisam kalsns, un āda ieguvusi pelēcīgu nokrāsu. Apģērbs pielāgots no tā, ko cilvēki aizmirst. Dzeltenā vilnas džempera piedurknes trīsreiz atlocītas, bet kurpju purngali plati smaida. Kājās sieviešu džinsi ar nesaprātīgi daudziem caurumiem. Tomēr, neraugoties uz uzkrītošo izskatu, aizvien pārvietojas teju nemanāmi. Cilvēku skatieni pārslīd Oskaram pāri tā, it kā viņa nemaz nebūtu. Bet ne jau mātes skatiens, kas pamana dēlu, pirms vēl viņš pamana māti.

„Pārāk daudz koku, pārāk daudz koku, kas visi stāv uz vietas un gandrīz nekustas. Ja nu vienīgi vēja brāzmās. Parasti tie stāv uz vietas,” viņš stāsta, atgriezies no mātes. „Divi suņi, kaķis, desmit vistas. Maza mājiņa laukos ar malkas šķūni un kūtiņu pagalma otrā pusē. Māte rušinās pa puķu dobēm. Pirksti nekad nav tīri, viņa augām dienās stāda un pārstāda puķes. Pilnīgs neprāts, lauki ir pilnīgs neprāts.”

Laukos Oskars iztur tikai nedēļu. Un gandrīz dabū galu pārlieku tīrajā gaisā. Viņam vajag gaisu, kas smaržo pēc auto izplūdes gāzēm, zefīriem un guļamrajonu tantēm. Citādi nav iespējams elpot. Pēc tam Oskars pilnībā pārvācas dzīvot tramvajos un trolejbusos un no viena transportlīdzekļa izkāpj tikai tādēļ, lai iekāptu citā. Viņš vienmēr izskatās nedaudz aizmidzis. Nedaudz vairāk ēna nekā cilvēks. Bieži vien Oskars apsēžas blakus misteram Dikensam.

Retumis Oskars pieturā izkāpj un aizsmēķē. Pieturas viņam šķiet pārāk nestabilas, neskaidras. Cilvēki stāv un smēķē. Trolejbuss kavējas, tādēļ cilvēki stāv un smēķē. Trolejbusā viņi to nedarītu. Bet viņi gaida trolejbusu. Tātad starpstadija. Starp ielu un trolejbusu. Pieturas ir nestabilas, un pārāk daudz cilvēku smēķē.

Stāvot saulē, Oskars vairs nešķiet neredzams. Kārnais augums, ļodzīgā gaita, salasītās drēbes dara viņu līdzīgu košam kukainim. Tikai iekāpis trolejbusā, Oskars atkal nomierinās. Vecumu vairs nav iespējams noteikt. Tajās retajās reizēs, kad Oskars jūtas priecīgs, viņš atkal izskatās pēc pusaugu zēna. Lielākoties viņš staigā ar sarauktu pieri, palēnām izdēd un izskatās vecs.

„Nemitīgā kustība un cilvēki. Te ir tik daudz cilvēku. Un tie ir mani cilvēki. Viņi nevizinās vieni paši savos automobiļos, bet gan brauc kopā ar citiem tramvajos un trolejbusos. Tie ir mani ļauži,” viņš stāsta Vailda kungam, kurš brauc mājās pie sievas. Vailda kungs nespēj klausīties. Iespējams, viņš drīz zaudēs darbu. Iespējams, būs jāsaka sievai, ka ceļojumu uz Tenerifi ir jāatliek. Bet sieva vēlas braukt uz Tenerifi, un muļķa puika runā muļķības.

Misters Dikenss dodas satikt Brontē jaunkundzi un domā, vai nevajadzētu to pateikt Oskaram. Tomēr viņš pats ir vainīgs, viņš pats pazaudējās. Oskaru vairs neinteresē nedz kedas, nedz to meitenes. Un Brontē jaunkundzi viņš aizmirsa vēl, pirms viņa paspēj Oskaru pamest.

„Es esmu sapratis, es gandrīz esmu visu sapratis. Vēl tikai mazliet laika,” viņš arvien saka un pārskata autobusu sēdekļu polsterējumu.

Šoferi par viņu zina, bet Oskars ir nenotverams, viņš ir Kukainis, kas nes veiksmi. Ja braucienā pievienojas Kukainis, tas nozīmē, ka brauciens būs mierīgs.

„Tā ir asinsrites sistēma, kas savieno sirdi ar kāju pirkstiem, ar ausu galiem un vēderu. Es esmu naba. Es esmu Oskars T. – Oskars Tramvajs, Oskars Trolejbuss un Oskars auTobuss.” Viņš ieraksta savā piezīmju kladē.

 

Zīm. Vidran Stimac