Patrīcija Preisa

Kas gulbītim vēderā?

 

Kafejnīcas plašais logs atsedz vitrīnu. Tas atgādina caurspīdīgu, taču nešķērsojamu sienu starp peļķēm un Brīnumzemi. Glītām glazūrām dekorētas, ogām un saldām mērcēm klātas kūkas cita citai sasēdušas blakus un aicina Anitu pievienoties izvirtīgajai ballītei. Anitas kāja neviļus sakustas un grib viņu vilkt durvju virzienā, taču gribasspēks liek pēdām iekrampēties cementā un apstāties.

„Ēd ar acīm!” viņa sev pavēl treneres balsī, atcerēdamās par to, kā lieki kilogrami puantēs mēdz spīdzināt pēdas, pirkstus un potītes.

Nespēja valdīt pār iegribām jau reiz bija iepļaukājusi Anitas vaigu. Viņa neaizmirsīs tās deju sacensības, kaut pagājuši jau vismaz septiņpadsmit gadi. Neģēlīgās sviestmaizes, kas vislabāk garšoja ar lieku desas šķēli, pārtapdamas ķermeņa masas veidolā, izjauca smalkos baleta līdzsvara likumus. Kamēr Anita stāvēja triumfa „arabeskā”, prātojot, vai saņems zeltu vai sudrabu, vai varbūt bronzu, ķermenis negaidīti sažļurgājās kā trīcoša želejkūka. Potīte, kas centīgi pildīja trauslās statujas balsta funkciju, sakustējās, Anita sasvērās, un vaigs par to saņēma pamatīgu pliķi, atsizdamies pret grīdas virsmu. Tovakar trenere dejotāju ģērbtuvēs sagaidīja klusējot. Vienīgais, ko viņas lietišķi sacietējusī seja un sakniebtās, plānās lūpiņas izdvesa, bija:

„Priekšpēdējā.”

Mazais „es”, kas iepriekš lika lepoties ar ieguldīto darbu un katru treniņā gūto rētu kā šī darba pieminekli, nu sūrstēja zem deju grīdas seguma. Apkaunots un sasists tas gaidīja, kad atkal tiks atbrīvots no pazemojošā stāvokļa ar kārtējo uzvaru. Tomēr arī šī diena viņai to nav sniegusi. Viņa nepadodas.

„Nē. Nē, dienā pietiek ar 1300 kalorijām! Vēl divi kilogrami, vēl divi kilogrami mazāk, un tad es būšu cienījama!” Anitas stiprā iekšējā deklarācija skandē, kamēr viņa veras skatlogā un sapņo par to, cik viegli un nikni varētu mutē iebāzt trīs medus kūkas un ļaut tām notecēt barības vadā. Patiesi Brīnumzeme. Aizspogulija. Brīvība, kas ir droša soļa un durvju roktura attālumā, bet reizē nesasniedzama.

„Vai tev nešķiet savādi, ka reiz cilvēkiem bija jācīnās par ēdienu, bet tagad daļai jāgriež zobi, lai neaprītu par daudz?” iepriekšējā vakarā Anita apciemoja vecākus. Sēdēdama uz dīvāna, viņu ķircināja krietni jaunākā māsa. Agijai ir piecpadsmit, un arī viņa mēdz aiztikt un pētīt savu puncīti, tomēr to dara drīzāk rotaļīgi, nevis agresīvi kā Anita.

Kamēr vien tiek ievērots tukšuma princips, viņa ir uzvarētāja. Kamēr porcijas ir tik liesas, niecīgas un pareizas, ka atstāj vēl arvien izsalkušu, viņa ir ceļā uz augstāko balvu. Un skatuve ir prasīgs altāris, kam Anita mīl sevi sniegt kā ziedojumu, gozējoties uz tās kā lilijas zieds, kas izcīnījis sev vietu blakus Marijas atveidam. Ar savādu baudu viņa mēdz apbrīnot ķermeni, kura asās kaulu aprises kļūst arvien izteiktākas, un šauro plecu izciļņus salīdzina ar karavīra uzplečiem.

„Es esmu skulptūra, kas sevi izcērt jaunā gaismā, es esmu skulptūra, kas sevi izcērt jaunā gaismā, es esmu skulptūra…” Anita lūkojas, kā pārdevēja vitrīnu papildina ar tikko ceptām magoņmaizītēm, un skaita, „es esmu gulbis, kas beidzot izraujas no jūrā plūstošās naftas ķepīgā tvēriena!”

Plūstošā nafta, plūstošā šokolāde, dzīvības ēdiens, kas šķiet salda inde. Inde, kuras daudzums jāierobežo, lai sevi nesaindētu vairāk nekā nepieciešams. Tikmēr Anita turpina arvien dziļāk sevī iekristies. Reiz, pirms miega skatoties istabas spogulī, viņa nobijās par to, cik liela ir vara pār sevi, kad tai līdzi nāk arī mīlestība. Altāra mīlestība. Idejas mīlestība. Ārpus treniņiem Anita gaišos matus vienmēr atstāj izlaistus, jo, saņemot astē, var redzēt, cik plāns cekuliņš no agrākā kupluma palicis. Arī tumšās iedobes zem baložu krāsas acīm viņa rūpīgi noklāj ar biezu kārtu tonālā krēma, taču ik vakaru to ir jānomazgā. Un atkal spogulī jāierauga noguruši vaibsti. Anitai zina – kādu rītu viņa var arī nepamosties. Varbūt jau pēc nedēļas. Mēneša. Ja paveiksies, tad vairākiem gadiem. Fizisks darbs un Michelin restorānu izmēra porcijas (tiesa, no krietni lētākām sastāvdaļām) nevar būt ilgtermiņa draudzība. Redze top pelēkāka, Anitai šķiet, ka viņa peld, bet patiesībā vienīgais plosts, kas ļauj nenoslīkt, ir kofeīns un niknums. Tas niknums, kas mudina no rīta žirgti pamosties un atspēkot visus šaubīgos un pretiniekus. Reizēm arī sevi.

„Hei! Kā veicās noklausīšanās? Būsi Kitrija? Tomēr jau vairāk nekā desmit gadus dejo ar to trupu! Pēc tam pusdienas paēdi? Ja vēlies, vari atbraukt pie manis uz vasarnīcu, man šodien beidzot izdevās izcept Napoleonu (un arī to nolāpīto kārtaino mīklu!!!), varbūt tomēr gribēsi nogaršot? Gaidīšu! ” 14:27

Saņemtā īsziņa ir siltuma vilnis, pleds, kas maigi apsedz Anitas mūždien nosalušos plecus.

Nikola. Bez Nikolas, šķiet, nebūtu arī Anitas. Sākumskolas laikā viņas bieži staigāja apkārt, iekrampējušās viena otrā. Kopā mācījās kauties un dejot, kaimiņi meitenes saukāja par „spoguļsirdīm”. Ja viņas sastrīdējās, tad ne viena, ne otra ar citiem vairs nerunāja un ignorēja arī uztraukto vecāku jautājumus. Sēdējā katra savā dzīvoklī un skaļi, pa pusei kliedzot, raudāja, paslēpušas galvu zem spilvena, it kā būtu guvušas nāvējošu rētu. Vēlāk, kad Anitai bija jāpārvācas uz baletskolas internātu, Nikolas sūtītās īsziņas un vēstules bija ūdens pēc sviedrainas nodarbības, spēja piespiest sevi atsperties no grīdas lēcienu un griezienu brīdī un ledus komprese pēdām vēlu vakarā. Nikola bija arī pirmais cilvēks, kam Anita uzrakstīja brīdi pēc skudriņu lietus baletskolas izlaiduma koncertā. Operas Lielā skatuve.

„Nikij, es šodien biju debesskrāpis! Zini, ja ir kāds brīdis, kurā es gribētu palikt vienmēr, tad tas ir nepacietīgais ķermeņa stingums pirms iziešanas uz skatuves -  dzīve pazib gar acīm līdzīgi kā pirms nāves. Tikai pēcāk es biju dzīvāka nekā iepriekš un tajās zilajās prožektoru gaismās pat aizmirsu, ka esmu Homo sapiens, nē, lāpstiņas cilājās un es biju plūstoša tērce! Tu zināji, ka cilvēki tā var? Neviena skatītāja seju gan neredzēju, tās visas kaut kā saplūda kopā bezmaz kā plombīrs ar karstu šokolādes mērci. Tomēr es jutu labvēlību. Es jutu siltumu. Jā, uz skatuves bailes un siltums ir vienādā daudzumā. Piedod, es laikam atkal murkšķēt sāku. Rīt gan jau atkal sīks muguras muskuļi no visiem tiem „arabeskiem” un „grand jeté”, droši vien prasīšu kādam no mājiniekiem, lai pamasē. Vienalga. Man tur jāatgriežas, Nikij, man tur noteikti jāatgriežas!

Bet kā Tev un Kārlim? Iestājies mediķos?

Anita:))”

Nu Anitai ir trīsdesmit gadi un viņa lielāko daļu savas karjeras, kas jau strauji tuvojas beigu posmam, ir nodejojusi kordebaleta rindās. Lai spētu samaksāt par vienistabas dzīvokli, telefonu, internetu un citām ērtībām, Anita mēdz piestrādāt arī gadījuma darbus – notēlot sievietes līķi kādā jauna režisora krimiķī, brūvēt kafiju vienā no Vērmanes dārza kafijas tornīšiem vai benzīntankā gatavot hotdogus pusaudžiem un steidzīgiem pieaugušajiem. Kad ir viesizrādes, var nopelnīt ko vairāk, bet viņai šāda iespēja ir retums. Tomēr prātā Anita vēl arvien ir tā pati meitenīte, kura sapņo par solo partiju un kuru neinteresē ne vīrieši, ne sievietes, tikai balets. Klusais Rūdis, kurš savu pacietību izkopis, strādājot par pamatskolas skolotāju, bija izņēmums. Bet arī viņš mūždien aizņemto fanātiķi ar neparastajiem ēšanas paradumiem neizturēja ilgāk par gadu. Pēdējā kopīgajā randiņā Rūdis abiem pasūtīja picu. Centās sievietei „iemācīt pareizi ēst”. Anita sākotnēji maigi spītējās, tad kategoriski atteicās paņemt kaut salami šķēlīti. Rūdis spieda, Anita sāka raudāt, Rūdis, noguris un aizvainots piecēlās no galda un aizgāja. Jau nākamajā rītā pēc šķiršanās Anita devās uz mēģinājumu, lai dejotu vienu no desmitiem plandošo Dona Kihota sapņu tēlu.

Citas trupas dejotājas mēdz izteikt komplimentus par Anitas figūru. Jautāt uztura padomus, nezinot, ka „pat pārāk labā forma” ir izmisuma rezultāts un vienīgais, kas vieš Anitā ticību – reiz visi pūliņi attaisnosies. Tādēļ ir vērts rāpot cauri mežam, cērtot visus zarus ceļā bez liekas nožēlas. Arī sevi. Tomēr šodien Nikola saņem atbildi:

„Čau! Nē, lomu nedabūju. Nezinu, kas viņiem nepatika. Repetitors aizrādīja: „Vairāk emociju, vairāk emociju! Beidz domāt un filozofēt, mīļā, tev nepiestāv. Ja gribi kādu pārliecināt, tad, lūdzu, vairāk traģēdijas, vairāk drāmas, vairāk EMOCIJU.. „ Nikij, man ir apnicis just... kā tev šķiet, kāpēc man nepiestāv domāt? Es nesaprotu. Tas traucē?” 14:30

Uzreiz pēc tam Anita nosūta vēl vienu īsziņu:

„Un piedod, es nebraukšu pie Tevis šodien.” 14:31

Viņa strauji pagriežas prom no kafejnīcas loga. Jātiek prom no cilvēkiem, prom no ķecerīgi vilinošās kafejnīcas vitrīnas! Kaut kur prom, lai tikai nav apkārt redzīgu acu un dzirdīgu ausu. Anita iesoļo pirmajā vārtrūmē, kas pagadās ceļā. Tur neviena nav, tikai novietotas automašīnas un atkritumu tvertnes.

„Cik simboliski,” viņa nosmīn un bezspēkā apsēžas blakus tām.

Nolēmusi saudzēt baletam veltīto ķermeni, Anita nelieto alkoholu. Ar vienu paģirainu nodarbību, pastarpināto vemšanu tualetē un citu šķībajiem skatieniem pietika, lai saprastu, ka tas nav viņai. Bet, sēžot starp atkritumu spaiņiem, Anitā izaug spēcīgs mirkļa riebums gan pret trenēto, nekam nevajadzīgo ķermeni, gan vienīgi dejai veltīto sevi. Viņa dzird, kā uz ielas notiek remontdarbi – rūc gan mašīnas, gan urbji, gan strādnieki, kuriem jāpacieš garāmgājēju tipināšana. Rūc arī tepat – Anitas vēders.

„Priekš kam? Nu sakiet taču, kam man šis viss?” histēriski smiedamās un visai pārliecinoši iejutusies Žizeles vai drīzāk Mēdejas lomā, Anita atskrūvē „Bonaparte” pudeli, „man ir tiesības! Un šodien es varu atļauties, jā, šodien man beidzot ir tiesības!”

Dzēriens, kas ir krietni par skarbu viņas maigajai rīklītei, sāk galopot lejup lielākos tempos, nekā tas notiek ar pieredzējušiem žūpām. Anita nojauš, ko vesela pudele var izdarīt ar stiegrainu un gadiem izsalkušu ķermeni, tomēr vaibstīdamās gatavojas nākamajam malkam:

„Par to, kurš netika! Par visiem tiem, kuri netika, šis ir par jums,” Anitas prātā ir izgaisusi arī Nikola, „iztukšosim katru plaukta pudeli, lai tā sagrauž katru no nevajadzīgajiem orgāniem!”

„Tā gan labāk nesaki,” plastikāta tvertnes otrā pusē noburkšķ kāda aizsmakusi balss. Anita satrūkstas, taču nespēj uzreiz noteikt, vai tā pieder sievietei vai vīrietim. „Tas tur” noteikti ir vecāks par viņu. Pēc mirkļa Anitai pretī izlien eklektiska paskata kundze.

„Gribi ar mani padziedāt?” Anitā lūkojas priecīgas, ar tumšu kontūru iezīmētas acis. Sieviete gluži kā silta kaķene. Viņas garās bizes, kurās jaucas sirmi un iedzelteni toņi, klāj tumšo, stepēto kokvilnas jaku.

Samulsusi Anita pasmaida un klusi atbild: „Nē, nē, paldies.”

„Nu kāpēc tad nē? Man tāpat tagad pārtraukums, nolēmu uz brīdi aizmukt no cilvēku čaboņas. Pēc tam gan jāiet atpakaļ uz ielas pelnīt naudu. Ja gribi, vari pievienoties, būs cilvēkiem dubults prieks!” viņa cenšas iedrošināt, taču ne pārāk veiksmīgi. Anita nesaprot, vai dzirdēto uztvērusi pareizi. Vai tad tie pāris malki jau būs sākuši iedarboties?

„Kā lūdzu?” viņa pārjautā.

„Esmu ielu muzikante. Laima. Man ir arī bandžo. Zini, ielu muzikanti nav nekādi ubagotāji, es diezgan labi spēlēju! Un kompānija par sliktu nenāktu,” Laimas neierastā atklātība šķiet caursitam visas Anitas šūnu membrānas. Kādēļ šī sieviete nav slavena?

„Nē, nē, man šķībi skanēs,” lai arī pārliecinājusies, ka viņu aicina muzicēt, nevis nodarboties ar senāko profesiju, Anita tomēr atgaiņājas no neierastās iespējas.

„Ai nu beidz! Kad dzied bez aiztures un nebaidās, tad rīkle pati attaisās vaļā. Un kas tad tev tur ir?” Laimas ašā roka pastiepjas pēc Anitas iesāktās pudeles, „o, nav nemaz nekāds vājulītis, šito jau var mierīgi sadalīt divatā! Gribi, es tev palīdzēšu?”

„Nu es it kā sev to nopirku,” Anita iebilst.

„Ak tā...nu kā vēlies. Nav jau tā, ka es baigā dzērāja būtu, tikai uzcienāties gribēju,” viņa rūgti nosmīn kā negaidītu dunku dabūjusi un atdod pudeli Anitai. Aizvainojums nav tēlots. Ar tādu pietiek, lai Anita sajustos neērti:

„Piedod, es taču nemaz nepadomāju, ka esi…dzērāja,” patiesībā viņa sākotnēji nodomāja gan, „droši cienājies, es tikai nezinu, vai tā būs labi – dzert no vienas pudeles...”

„Ai, kāda tu mums tīrīga! Bet tas nekas, man somā ir iztukšota ūdens pudele, vari tur pārliet.”

Kamēr Laima apmierināta tašā taustās pēc savas plastmasas pudeles, Anita domā, cik ilgi tā jau lietota. Nedēļu? Mēnesi? Pudeles iekšienē droši vien jau smird. Un tagad tur grib liet viņas nopirkto „Bonapartu”? Turklāt Anita jūtas tā, it kā viņai no rokām laukā tiktu rauts silts un pielādēts ierocis.

„Nu tad draudzīgi uz pusēm?” Laima jestri uzsmaida.

„Uz pusēm...draudzīgi,” Anita nomurmina.

 

Pēc ieilgušā pārtraukuma Laima dodas spēlēt. Viņa šķiet tikai nedaudz iereibusi. Garāmgājējs pat nenojaustu, neielūkojies viņas laimīgi spīdīgajās acīs. Turpretim Anita, kura nolēmusi doties jauniegūtajai draudzenei līdzi, sākotnēji šķiet nesavācami draudzīga un runīga. Īsajos dziesmu starplaikos Laimai viņu jākušina, „lai neuzrodas miliči un nepiesienas”. Tomēr drīz Anita nomierinās, kļūst miegaina un skaļos runas plūdus nomaina klusa purpināšana zem deguma. Maigi satumst dūmakains vakars. Beigusi dziedāt, Laima apsēžas uz kāpnēm blakus savai līdzjutējai, kura uzvedas rāmi, taču vairs nepārāk labi orientējas laikā un telpā. Laima klusi saka:

„Mums laikam jāiet.”

Viņa kādu brīdi lūkojas uz savu bandžo, tad noglauda korpusa virsmu un turpina:

„Starp citu, tu jau esi. Esi. Arī bez Kitrijas un tās sarkanās puķes matos. Vari jau turpināt šādi, bet...manuprāt, tev jāiemācās pārvākties. Vai vismaz pārkārtot klucīšus. Tu mani vispār dzirdi?” Laimai Anitas dzīvesstāsts vakara gaitā ir bijis jānoklausās vismaz divas vai trīs reizes, taču Laima nav pārliecināta, ka Anita šobrīd ir diži ieinteresēta tajā, kas sakāms viņai.

Anita no sevis spēj izgrūst vien klusinātus: „Jā, klucīši. Pareizi, es esmu atkarīga no klucīšiem, es nevaru bez,” viņai pēkšņi aizsit elpu, „…klucīšiem. Kitrija…man ir apnikusi Kitrija, iesim mājās, iesim, man sāp vēders, man ir auksti un vispār man…nāk uz augšu.”

Laima palīdz Anitai nokļūt mājās un ļauj divas reizes pa ceļam izvemties svešos pagalmos, lai tas nav jādara uz galvenās ielas trotuāra. Viņa uzved dūdojošo nūdeli pa kāpnēm un atvadoties nobļaujas gaitenī, solot:

„PIEKĀPŠU VĒL KĀDU REIZI!”

 

TRRRRRRRRRRR!!! Anita uzmostas, kāds blakus dzīvoklī urbj sienā. Aizkaros kā mazi zirneklīši jau skraidelē rīta gaisma. Silti stari.

Atraujot galvu no spilvena, smadzenes sāk pulsēt kā kontrahējošs muskulis. Šorīt vēders ne tikai rūc, bet arī sāp. Viņa palūkojas telefona ekrānā, kas nosodoši rāda, ka ir desmit no rīta. Anita nav spējīga iet uz mēģinājumu, kuru tāpat jau kavē, un pirmo reizi vairāku gadu laikā nolemj to izlaist. Nokratījusi zos­ādu, viņa izlien no segām un dodas uz savu ikrīta šķīstītavu – šoreiz duša nepieciešama arī kā mirkļa patvērums. Pēc kaunpilnas iepriekšējās dienas grēku skrubināšanas no ādas virskārtas viņa aizved sevi brokastīs.

Ejot pa ielu, Anita lūkojas garām soļojošajos cilvēkos. Tik pārliecināti par savām pēdām un to trajektorijām viņi izskatās. Gan tie, kuri kavē darbu, gan tie, kuri dodas uz lombardu, gan jaunās māmiņas un omītes ar mazbērniem. Pretī nāk arī tradicionāls čigānu pāris. Meitenei, kura ieķērusies rokā savam topošajam vīram, nav izvēles, viņa nebūvēs karjeru, tomēr sirsnīgā un maigā seja pauž, ka viņa būs laba mamma. Bet Anita iet visiem garām, gluži kā ķermeni un garu zaudējusi, saplūstot ar apkārtējo vidi. Viņas vairs nav. Kopš vakardienas Anitas vairs nav, ir tikai šūnas, kurām jāpiešķir jauns potenciāls.

Anita atkal nonāk pie iepriekš redzētās kafejnīcas ar laiskajām un pufīgajām bulciņām. Viņa nolemj ignorēt deklarāciju, kas agrāk pieprasīja pilnīgu atdošanos. Kā nolīdzinātam anonīmajam nekam viņai ir tiesības lauzt to. Izrāžu lomas vēl nesen bija sārts lāzera stars vingram kaķim, kuru ķert un ķert, nekad nedabūjot, un tas spieda Anitai sevi turpināt cirst kā skulptūru. Bet vakar ķircinošais starojums beidzot kļuva Anitas ķepām vienaldzīgs, jo viņa saprata tā dabu. Turklāt Laima taču teica, ka viņa tāpat IR. Un vēl kaut ko minēja par klucīšu pārkārtošanu. Jā, to Anita atceras.

Anita iesoļo iekšā. Pienāk viņas rinda:

„Man, lūdzu, vienu magoņmaizīti un... Cēzara salātus,” viņa nolemj sākt mierīgi un uzmanīgi.

 

Atgriezusies dzīvoklī, Anita apguļas dīvānā. Viņa ir gatava tam, ka pirmā lielā maltīte pēc ilgāka laika ķermenim būs grūts uzdevums. Īpaši pēc iepriekšējā vakara izdarībām. Ja nebūtu ieradusies Laima...Bet sirds pukst kā parasti, plaušas cilājas, zarnas pārsteidzoši neatgrūž apēsto. Anita maigi apņem par daudz cietušo vēderu kā tēvs pazudušo dēlu. Vai varbūt viņa ir tas pazudušais dēls, kuru ķermenis silti pieņem atpakaļ?

Maltīte beigusies. Bulciņu papīrs kopā ar salātu plastikāta trauku nočab uz grīdas. Anitas vaigi ir sārti, apskurbusi viņa jūt visas šūniņas kaucam un saucam pēc diendusas. Pusdienlaika saule karsē kā zem lupas un dīvāns ir tik mīksts! Pienene bišu ielejā, arī šoreiz Anita ir gaismas ieskauta, vienīgi zilo prožektoru vietā ir caur dienvidu puses logiem plūstošie dzeltenbaltie stari. Viņa piever plakstus, noliek roku uz saules pinuma. Iedomājas par daudzajām un darbīgajām šūniņām, kas piedalās viņas eksistences nodrošināšanā. Arī par pusdienlaika svelmes piepildīto telpu un sevi tajā. Siltums. Atkal siltums, tikai šoreiz citāds nekā uz skatuves. Bez bailēm – nav jau arī vairs par ko baidīties. Varbūt tikai nedaudz sentimentāli un elēģiski paskumt par pagātnē iesprūdušo, bijušo un it kā neatgriezeniski zaudēto.

Mirkli pirms iemigšanas Anita saņem īsziņu. Tā nav no Nikolas, bet gan no baleta kompānijas.

„Sveika, Anita! Kādēļ šorīt nebiji mēģinājumā? Nevaram Tevi sazvanīt, agrāk nevienu reizi neizlaidi. Cerams, viss kārtībā un būsi vismaz uz vakara treniņu. Turklāt, lai gan Kitrijas lomu diemžēl nevarējām piešķirt, tavs priekšnesums vakar šķita pietiekami interesants un tehniski kvalitatīvs, tādēļ ir cits piedāvājums. Lūdzu šovakar ierodies uz pārrunām, pretējā gadījumā vietu būs jāatdod citai kandidātei.” 12:03

Anita pasmaida un noliek telefonu atpakaļ uz galda. Dejas altāris viņas ziedojumu tomēr nav atgrūdis un vēl gaida ar pastieptu roku, kas kārē izložņājusi cauri telefona līnijām. Tomēr šoreiz Anita tā plaukstu sagaida vien kā labu draugu, nevis Mesiju. Viņas ķermenī starp asins plazmu, limfu un visiem citiem fluīdiem cirkulē arī savāda, sen nebijusi pašapmierinātība. Pietiekamība. Un ne jau saņemtās īsziņas dēļ, ne tikai.