Jaunā Gaita nr. 311. ziema 2022

Mārtiņs Pommers ir studējis filozofiju un filoloģiju, absolvējis Literārās Akadēmijas dzejas un prozas meistardarbnīcas. Publicējies žurnālos Domuzīme, Veto Magazine, konTeksts un citur.

Sandra Ratniece

 

Kicis

 

Runčuks nāca pasaulē melns ar baltu krūtežu, baltām ķepām un purniņu, un jau kopš bērnības kaķēna lielākais lepnums bija viņa garās un biezās sniegbaltās ūsas. Viņu – vēl mazu un kuslu – cilvēki izcēla no kupli ziedoša ceriņkrūma apakšas, zem tā sadzirdot klusu ņaudēšanu. Runcīša jaunie sirmot jau sākušie draugi mita Rīgas mikrorajona baltu ķieģeļu mūrētā privātmājā.

Privātmāju rindā bija trīs septiņdesmitajos, vai arī, iespējams, ātrāk celtas mājas. Kā pirmā, ja skatās uz netāli plūstošās upes krasta pusi, slējās sirmgalvju vienstāva mājiņa, pa vidu gozējās tolaik populāra mūzikas žurnālista divstāvu mālkrāsas apmetuma nams, bet trijnieku noslēdza balta ķieģeļu ēka, tikpat balta kā sirmgalvju miteklis, tikai ķieģeļu staltajā augumā izslējusies par to krietni augstāka. Privātmāju būvniecībai uz šīs ielas vairāk nebija vietas, jo ielas garumu no vienas puses aizņēma auto garāžas un daudzstāvu dzīvojamās mājas, bet otrajā ielas pusē viena aiz otras rindojās padomju laiku celtniecībā tik iecienītās un tautas valodā nodēvētās leišu projekta piecstāvenes, kurām pa vidu smagnēji iegūla poliklīnikas sarkanīgā ēka.

Trešās mājas, tā kas biji vistuvāk netāli plūstošās Daugavas krastam, fasāde manāmi atšķīrās no savas mazākās kaimiņu līdzinieces. Lai sasniegtu stiklotā porūža durvis, kā priekštelpu mēdza dēvēt nama saimniece, bija jākāpj vairāk nekā dažus pakāpienus pa betonā izlietajām augstajām kāpnēm. Māja nevarēja dižoties ar lielu dzīvojamo platību, taču tās lepnums bija plašais pagrabs, kas patiesībā veidoja nullto stāvu, ar augstiem griestiem un bezgala daudz telpām – gan kurtuvi, gan sakņu pagrabu, gan foto laboratoriju, gan platību, kurā varēja rīkot, ja vien vēlme būtu bijusi, plašas viesības, bet saimnieks izvēlējās to piepildīt ar ienesīgāku nodarbi – kā nekā ļaužu prātus bija pārņēmis tulpju bizness. Kā sēnes pēc lietus auga kooperatīvi, tika audzēti tulpju sīpoli, potēti rožu celmi, un pēcāk nauda, kā nu kuram labpatika – tika noguldīta zeķē, „uzlikta” uz krājgrāmatiņas vai arī divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tā iegūla nopietnākās iestādēs, piemēram, bankās. Vienvārdsakot, pagrabs bija saimnieka rezidence. Blakus mājai slējās no smagiem un pamatīgiem betona klučiem uzbūvēta garāža – stallis sarkanam moskvičam. Kaimiņiem, šķiet, modinātāju no rītiem nemaz nevajadzēja, jo moskviča ikrīta elsas līdzinājās tanka rūkoņai, un skanēja tālu pāri mikrorajona ēku jumtu ārēm. Un, protams, dārziņā pletās tul­pju un zemeņu dobes, kā arī pie zaļi krāsotas dēļu sētas, kas norobežoja ielu no privātmājas teritorijas, saulē gozējās pa kādam augļu kokam un ogu krūmājam. Savukārt kaimiņu un tuvējās skolas sporta laukuma teritorijas daļu no sava īpašuma saimnieks bija izvēlējies norobežot ar drāšu žogu.

Visbagātīgāk dārzā auga sarkano jāņogu krūmi. Ogas bija tik gardas, ka ar tām mielojās saimnieku rudais bezšķirnes suns Jozefs, kuram darbdienas bija jāpavada skumībā pie ķēdes. Kucēnu uzdāvināja saimniekam dzimšanas dienā, tieši tas sakrita ar laiku, kad tika lasīta grāmata par Šveiku, un šis romāns jaunajam vīrietim gāja pie sirds tik ļoti, ka kucēnu viņš nosauca par Franci Jozefu, gluži kā Austroungārijas valdnieku. Jozefs acīmredzot ļoti cienīja saimnieka izvēli, un vienā jaukā dienā vārda īpašnieks ziņkārīgi ķērās pie grāmatas lasīšanas, sadriskājot to sīkās strēmelēs. Krancim, vēl kucēnam esot, jāņogas šķita gardākas par gardām. Kad pūkainais kamols, lielām un spēcīgām ķepām kā sanbernāram, ļepatoja pa iežogotās sētas teritoriju, garām skrienot piebriedušiem ogulājiem, neaizmirsa pa ceļam pakampt zobos arī kādu sulīgu ķekaru. Lielās spēcīgās ķepas saimniekus mazliet biedēja – sak’, sazin kāds milzenis izaugs! Kad Jozefs pieauga, viņš pa dienu bija ķēdē ievaņģots suns, jo saimniekiem bija nepieciešamas mājas sargs, un tāds nu reiz bija cilvēku nežēlīgais lēmums, bet vakaros un brīvdienās dzīvnieks laiskojās mājas iekštelpās. Suns laiku pa laikam pamanījās no ķēdes sevi atpestīt pats un izmest līkumu pa vietējo apkārtni. Cilvēku ģimenē auga meita tīņu gados, un viņa reizēm Jozefam mēdza atklāt pasauli aiz ierastā sētas žoga, dodoties ar suni īsākās vai garākās pastaigās pa mikrorajonam pieguļošo Daugavas krastu. Jozefs pilnībā apliecināja cilvēku paaudžu paaudzēs pārmantoto uzskatu par suņa un kaķa naidu – Jozefs kaķus nevarēja ciest! Suņa dabu, šķiet, nevienam neizdosies locīt, līdz kādā jaukā dienā, no bumbieres, kas auga tuvu drāšu žogam, taisnā lēcienā pagalmā ielēca melnbaltais runčuks.

Jaunā saimniece tobrīd rosījās dārzā, pacēlusi acis, lai spainī mestais izravēto nezāļu kumšķa trāpījums būtu precīzs, pēkšņi sev pavisam tuvu ieraudzīja negaidīto ciemiņu, kurš it ziņkārīgi vēroja monotono cilvēka nodarbi.

Ļaudis parasti sevi mēdz iedalīt dažnedažādās abstraktās kategorijās, tostarp arī kaķu un suņu mīļos. Tad, nu, lūk, jaunās sievietes sirds kopš bērnu dienām piederēja kaķiem. Būdama Sibīrijas bērns, viņas bērnībā nebija nebēdnīgu dienu. Šobrīd pat grūti iedomāties, ka, Sibīrijas plašumos, daudzos kilometrus mērojot mājup no skolas, ceļš kļūst īsāks, gaita steidzīgāka un līksmāks kļūst prāts no domas vien par kūpošiem kartupeļiem uz plīts. Bet priekam nereti ir īss mūžs, kā tas bija dienā, kad lielais brālis viņai – mazajai no bada kalsni trauslajai māsai – bija atnesis mazu melnbaltu kaķēnu. Meitene spiedza un lēkāja pa ciedru koka guļbaļķu mājas istabu – tik liels bija bērna prieks! Sajūsmā riņķodama, meitene neaprēķināja viena lēciena piezemēšanās vietu. Turpat taču bija kaķēns, kurš arī gribēja aktīvi piedalīties lēkāšanas rotaļā un neapdomīgi pinās pa kājām. Kārtējais lēciens kaķēnam beidzās ar strauju lēcienu debesīs, lai medītu peles citos medību laukos. Priekiem pa pēdām sekoja ilgu asaru plūdi, mazā sirds vai lūza no bēdām, un meitene jau toreiz zināja, ka priecāties par prieku viņa savā mūžā vairs neuzdrošināsies, un kopš tās dienas bērna sirds piepulcējās kaķu mīļiem.

Kad jaunajam saimniekam uzdāvināja kucēnu, viņa nepiedalījās vispārējā ģimeniskajā sajūsmā, bet joprojām ilgojās pēc pūkaina kamoliņa, un te pēkšņi, lielām, uzticīgām, zaļām acīm uz sievieti raudzījās melnbalts ūsainis.

Jaunā saimniece vienmēr bijusi ļoti viesmīlīga – ja kāds ciemiņš spēra kāju pār nama slieksni, tad tas tukšu vēderu neaizgāja projām. Runčuks arī bija ciemiņš! Sieviete aizsteidzās sameklēt cienastu, pat nezinot dzīvnieka tālākos nodomus. Bet Jozefs, jau labu laiku piešķiebis galvu, noskatīja savu instinktu upuri no galvas līdz ķepām. Riet nerēja, ko lieki pūlēties! Suns saprata, ka labāk paklusēt, jo acīmredzot šis ciemiņš saimniecei tīri labi patika. Gan jau paspēs ciemiņu pie vietas pielikt arī vēlāk. Tiklīdz saimniece iegāja mājā, Jozefs, atguvis teritorijas sarga tiesības, sāka skaļi riet un dzīt nelūgto ciemiņu projām. Sirmo saimnieku pagalmā suņa nebija, tādēļ kaķēns neuztvēra vai arī izlikās ignorējam nepārprotamo prom dzīšanas signālu un mierīgi apgūlās puķudobē. Drīz vien parādījās jaunā saimniece ar bagātīgi piepildītu kaķa našķu šķīvi rokās. Kaķēns laikam bija izsalcis, jo naski ķērās pie ēšanas. Pat ļāvās sevi noglaudīt. Tā sākās jaunās sievietes un runčuka draudzība, un drīz vien runčuks, sunim par lielu nepatīkamu pārsteigumu, kļuva par biežu pagalma viesi.

Kādā rudens dienā pie pagalma vārtiņiem atskanēja zvans. Bija atnākuši sirmot sākušie runča saimnieki, un teica, ka savu māju pārdos un dosies prom no šīs ielas, arī no valsts uz visiem laikiem, taču peļu junkuru labprāt atstātu šeit, jo, kā tautā runā, kaķis pierodot vairāk pie vietas, nekā pie cilvēka. Kaut gan šo apgalvojumu daudzi kaķi ar savu rīcību ir apgāzuši ne reizi vien kā mēnesi vēkšpēdus. Sirmie saimnieki bija ievērojuši, ka runcis ciemojas šajā kaimiņu sētā, tādēļ arī, ilgi nelauzot galvu, nolēma, kam uzticēt par nastu kļuvušo dzīvnieku. Ja skatās patiesībai acīs, tad runcis jau pats bija izvēlējies jaunās mājas, acīmredzot ar septīto, tikai kaķiem vien zināmo, prātu bija laikus sapratis, ka jāmeklē citi saimnieki, un bija akceptējis kaimiņus, kuri šķitās dāsni un kuri runcim pusdienās varētu uzservēt pat krējuma podu, pilnu līdz malām.

Runcim un viņa ģimenei sākās jauna dzīve, jauni paradumi. Kaķis tika pie cita vārda. Dzīvnieks ātri ielāgoja, ka jāatsaucas vārdam Kicis, jo viņš bija gudrs un inteliģents kaķu krancis.

Jozefs ik pa laikam meklēja draudzenes ārpus sētas teritorijas, bet Kicis savu melnspalvaino draudzeni atveda tieši pie mājas durvīm, tādējādi ģimenei nekas cits neatlika, kā pieņemt vēl vienu murrātāju. Kicis bija gana uzstājīgs un lika saprast, ka kaķiem arī ir sava dzīve un sava ģimene. Viņš, lūk, apņēmis sievu, un viņiem drīzumā gaidāms ģimenes pieaugums. Tā kādā dienā pagrabā sākās īsta rosība, kaķenei bija atskrējuši četri kaķēni, un Kicis bija ģimenes apgādnieka uzdevumu augstumos. Viņš pēc dabas bija labestīgs kaķis. Saimnieki ne reizi vien sastapa kaķēnus gādīgo vecāku ielokā – visa pūkainā saime cieši kopā saspiedusies – četri mazi un divi lieli kamoli. Kicis pārāk uzticējās cilvēkiem un mazliet pārrēķinājās... Ierasts ciemiņš namā bija saimnieces māsa, kura savukārt piederēja suņu mīļiem. Viņa bija dzimusi pēc Austrumu kalendāra tā dēvētajā Kaķa gadā, bet kaķa klātbūtni lāga nepieņēma. Taisnība jau vien ir uzskatam par savas teritorijas sargāšanu! Vienā miteklī vairākiem kaķiem savstarpēji saprasties ir grūti. Viņi viens otru labākajā gadījumā piecieš. Tā arī šoreiz saimnieces māsa un Kicis izvēlējās mierīgas līdzās pastāvēšanas taktiku.

Taču sievietei nebija pieņemama tik kupla Kiča ģimene, un dienā, kad mājās bija tikai četrkājainie spalvaiņi, saimnieces māsa ņēma lielu somu, iecēla kaķeni ar bērniem un aiznesa nezināmā virzienā. Kicim bija skumji. Viņš cilvēkos bija vīlies. Saimniece visvisādi centās izdabāt nomāktajam kaķim, ēdmaņas galdā ceļot jēlas zivis un citus runcim iecienītos gardumus. Jā, Kicis ēda daudz, it kā cenzdamies noēst savas zaudējuma sāpes, un runcis ar visām kaķa maņām juta, ka vairs nebūs kā agrāk. Runča pasaule pamazām sāka grūt, un tepat līdzās sagruva viņa saimnieces dzīve.

Suns bija kļuvis vecs un sen jau samierinājās ar Kiča klātbūtni. Šad un tad abi, godprātīgi aizstāvot suņa un kaķa tiesības, viens otram ierādīja savu vietu gan ar uzrūkšanu, gan kūkuma uzmešanu un ķepu palaišanu. Meitene, kura kaķim ienākot sētā, bija tīņu gados, jau izaugusi un šajās mājās kļuvusi par ciemiņu. Kicim, kura kažokā arī bija manāma pa kādai sudrabainai stīgai, tas nebija liels zaudējums, jo runča sirds piederēja saimniecei, kuru arī vairs nevarēja saukt par jauno saimnieci – gadiem ejot, matos arvien vairāk iegūla sirmums. Te kādā pirmā janvāra rītā, tieši pēc laimes vēlējumu bagātā Vecgada vakara, Kicis sajuta nāves tuvumu. Sarkanais moskvičs, kā vienmēr, elsoja smagās artilērijas dvašas skaļumā, bet tam blakus saimnieks gulēja nekustīgi uz mutes plati izplestām rokām. Kicis, saltajā sniegā kājas augstu cilādams, lēnām atkāpās no gulošā ķermeņa, ar asti atdurdamies pret Jozefa miklo purnu. Kicis apcirtās apkārt un viņa acis sastapās ar suņa acīm. Abi dzīvnieki klusējot saskatījās, aizmirstot par gan par riešanu, gan kūkuma uzmešanu. Dzīvnieki juta pagalmā smagi elpojam nāvi. Tās ledainā dvaša iegūlās Kiča un Jozefa kažokos, un abi saprata, ka nāves tuvuma smaka viņu kažokos iesūkusies uz palikšanu. Dzīvnieku labās ožas saoda šķiršanās tuvumu gan no šīs vietas, gan vienam no otra.

Saimniecei mājas bija jāatstāj, jo saimnieka radi kā dēles piezīdās pie balto ķieģeļu mūru sienām. Jozefs devās uz lauku mājām pie saimnieces brāļa, lai turpinātu vadīt atlikušo mūžu pie ķēdes, tikai vecumdienās viņam bija jāuzņemas atbildība par daudzkārt lielākas teritorijas pārraudzīšanu. Savukārt Kicim bija jāpaliek ierastajā vidē, jo saimnieces māsa, kura pieļāva mierīgu līdzāspastāvēšanu privātmājā, to nevēlējās dzīvoklī, un netika ļauts Kicim spert ķepas pār jaunā mitekļa slieksni. Saimniece raudot aizbrauca, bet Kici saimnieka radi negribēja. Runcis nemīlēts klīda apkārt, spīdīgi melnā spalva strauji nosirmoja, un pēc bēdās un nomāktībā pavadītiem vairākiem mēnešiem Kicis nolēma aiziet un, kā to dara viņa sugas brāļi, vientulībā un nomaļā vietā nomirt. Kicis nolēma, ka nostāk no liecinieku acīm būs zem jāņogu krūma biezā lapu vainaga.

Pēc desmit gadiem saimnieces lauku māju pagalmā kaķenei atskrēja kaķēni. Viens bija melns ar baltu krūtežu, baltām ķepiņām un purniņu, kuru rotāja garas, biezas un sniegbaltas ūsas. Tikai šis kaķēns bija ļoti bailīgs. Saimniece tobrīd rosījās dārzā, pacēlusi acis, lai spainī mestais izravēto nezāļu kumšķa trāpījums būtu precīzs, pēkšņi sastapās ar jaunā runčuka skatienu, kurš viņaprāt drošā attālumā bija apsēdies zālienā. Kaķēna bailes bija uzveikusi pārmēru lielā ziņkāre, vēroja monotono cilvēka nodarbi.

Kicis! – saimniece iesaucās.

Kicis ir atgriezies! – to saimniece juta ar visām maņām, un iespējams, arī kaķēnā mita Kiča smagmē pārtrūkušais dzīvesstāsts un apziņa, ka jāturpina dzīvot mazajā radībā un jākļūst par draugu tieši šim cilvēkam, kuram mūžs savijies ar melnbalto kaķu dzīvēm.