Jaunā Gaita nr. 311. ziema 2022
Sandra Ratniece
Sandra Ratniece ir literatūrzinātniece, kritiķe, dzejniece, Jaunās Gaitas literārā redaktore. Dzejoļu debijas krājums Šķietami klusu izdots 2020. g. Jāņa Rozes apgādā. Top otrais dzejoļu krājums Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. Skat. arī rakstu „Dabas motīvs jugendstilā” Jaunās Gaitas 2022. g. pavasara numurā (JG308 44. lpp.).
|
Aiz laikbira loga
* * * aiz loga līst miteklis pasargā no aukstās dušas lietus lāses pilda ietves tās pārvēršot tecēs miglas trijjūgos mākoņu dvēseles traucas lejup bet mēs tās nemanām mēs vienkārši sakām – līst lietus
aiz loga līst miljons mākoņu iekrīt paltī sašķīstot lauskās iebirstot acīs ķermeni piepildot ar caurspīdīgu tumsu naktī izgaismojot ēnu kas mana lietavās mirkst
aiz loga biezi pelēksnā klusumā no acīm kā lietus tērcītes asaras ris
* * * ar nepacietību gaidu dienu kad kastaņas plauks zaļie kastaņu aizmetņi kā zaļoksni pelikāni izplestiem spārniem satupsies kailajos zaros guldzinās savus liellaivu knābjus plivinot plīkšķinot zaļlapu spalvas sparīgi pierunās vēju pacelties spārnos piepildīt dienu ar prieku nebūs tālu tas brīdis kad jaunuļi pārtaps par gulbjiem izstieptiem kakliem taisniem kā Eifeļa tornis kastaņas ziedos kā dūnās iedegsies gaisma bet es naktīs ieaušu kājas trauslīgos ziedos lai pēdotu Piena Ceļu
* * * iebraucu Bērzciemā šķiet te ļaudis dzīvo citādā ritmā tādā kā rimtā harmonijā it kā spītējot lielpilsētas steigsmei kas aizgūtnēm līdz aizdusai ar diennakts stundām spēlē ķerenes
Bērzciemā izkāpj no spēkrata saspringums nogurums nīgrums
brīzes brāziens uzjunda zivju un zemeņu smaržu blīvu kā bangpūša putas uzsviežot virs viļņiem kaitbordistus bet mežā sutīgs negaisa vēstnesis klusums met valgus ap gājēja elpu
graciozajiem savvaļas zirgiem un kaivām uz Engures ezera salas kopskaņa ievēsmo krēpēs ieraso spārnos iepinas lēpju lapās šai ainavā saplūstu kopā ar rāmuma rimtajām krāsām
Bērzciemā nemanot izzudis saspringums nogurums nīgrums
* * * fizāļu sarkanie lukturi izgaismo rudens piedzimšanu āboli mirstošā zālē izslej savus kātus kā degļus Pēterupes piekrastē pie laukakmens pleciem vējš noliec ābeles pazares kā kamīna sērkociņus no zemes kūp ābolu aroms kā smaržīgas sveces arī smarža ir gaisma kā eliksīrs reibinoši dziedinoša
lankainā pļavā gail kļavu lapas kā ogles mirkli pirms trūdēs to sakarsušās miesas Pēterupes piekrastē pie laukakmens pleciem migla kā veļi ceļas augšup lūgsnā saliktām rokām no pirmo salnu sāpinātās zemes arī migla ir gaisma skaista savā graciozajā rēnumā
pirms nodzist sveces brīdi vēl degs atstarosies lietus mākonī blāvā Pēterupes piekrastē pie laukakmens pleciem izvagos lietavu lāsēm ceļu uz upi lai kopā ar straumi steigšus plūstu uz jūru arī lietus ir gaisma kā atmirdza lāsumainā laukakmens paēnā
rudganā laimes krekliņā piedzimis rudens arī rudens ir gaisma
* * *
es nekad nerakstu dzejoli par sniegu
es nekad nerakstu dzejoli par sniegu bet šodien uzrakstīju dzejoli par sniegu un baltu pilsētu pelēkā ziemā
* * *
manas pēdas skar Kordovas katedrāles aukstās flīzes plauksta pieskaras romiešu audzētam akmens kokam stumbra miza noklājas sviedriem no pēkšņās ķermeņa svelmes augstu jo augstu virs manas augsti atmestās galvas sāk kolonna pulsēt
pulsa ritmā saklausu stāstu par varmāku izrautiem aizvestiem kolonnu kokiem kā mūmijas satinot ieslogot marmora zārkā savedot vienkopus vestgotu svētā Vinsenta baznīcas vietā
akmens pulss stāstot aulekšo kā apokalipses jātnieki četri vārdu kolibri trisinot spārnus maldās kolonnu mežā gar mauru rakstainiem rakstiem kristiešu ikonām klusi slīd putnu augumi sākdami pamazām balot tad bālēt pārtopot ēnās līdz izzūd pavisam
|